Es esmu tas, kas paliek pāri. Dienasgrāmatas. 2003-2019

by Andra Neiburga

Rakstniece, māksliniece un tulkotāja Andra Neiburga ir atstājusi nelielu, taču nozīmīgu literāro mantojumu — viņas darbi ir lasīti, atkārtoti izdoti, dramatizēti un iekļauti skolu mācību programmās. Izcila literārā valoda un trāpīgi mūsdienu cilvēku psiholoģisko pārdzīvojumu vērojumi padarījuši šos tekstus par klasiskiem un pārlaicīgiem. Lai arī savas dzīves pēdējās desmitgadēs lielu daļu laika Andra veltīja dzimtas namīpašumu apsaimniekošanai, viņa turpināja būt nozīmīga Latvijas kultūras dzīves dalībniece, aktīva mākslas, literatūras, mūzikas, teātra un kino notikumu apmeklētāja, bieži vien savu vērtējumu paturot pie sevis vai daloties tikai draugu lokā, taču nepieciešamība rakstīt nepazuda. Andra vienmēr rakstīja privātu dienasgrāmatu kladēs un datorā. Un arī publisku — interneta vietnē Sviesta ciba.

Grāmata Es esmu tas, kas paliek pāri ietver dienasgrāmatu ierakstus sešpadsmit gadu garumā. Šajā laikā daudz kas mainījās ne tikai Latvijā un pasaulē, kultūrā un politikā, interneta un sakaru tehnoloģijās, bet arī Andras Neiburgas dzīvē. Viņa pārtrauca rakstīt daiļliteratūru, taču kādu laiku vēl turpināja rakstīt slejas laikrakstā Diena, nedaudz tulkoja un dramatizēja tekstus teātriem. Viņa kļuva par divu uzņēmumu vadītāju un līdzīpašnieci, vienlaicīgi vadot gan Neiburgu īpašumus, gan viesnīcu un restorānu Neiburgs. Ārzemju braucieni, izstāžu, biennāļu, operizrāžu apmeklējumi, interese par viesnīcu biznesu, dizainu, restorānu vadību, kulināriju, kino un teātri, teju vai visu jaunāko grāmatu izlasīšana, bērnu audzināšana, rūpes par savu vecāku veselību un labbūtību, rūpes par mājdzīvniekiem, lauku māju, attiecības ar radiniekiem un dzīvesbiedru, bažas un trauksmes — tā visa šajās dienasgrāmatās ir tik daudz, ka brīžiem nav aptverams, kā to visu varēja paspēt izdzīvot un izdarīt, pārdzīvot un pierakstīt viens cilvēks.

Genres: Biography

941 pages

Published January 1, 2024

Reviews

[Guna Federe]

Dienasgrāmatas nevar novērtēt, drīzāk tās ir nenovērtējamas, bet labi, nospiedīšu piecas zvaigznes. Tās tāpat ir Andrai Neiburgai. Lasīju gadu un divarpus mēnešus. Starpā bija mēneši, kad nelasīju. Pēdējos Andras gadus bija vissmagāk pārdzīvot un, kad tuvojās 2019. gada 2. marts, vispār sastingums. Man bija sajūta, ka man vajag atlaist Andru un Andrai mani, tāpēc apzināti aprīlī katru dienu lasīju pēdējās 400 lpp. un tagad pielieku punktu. Tā ir Andras Neiburgas dzīve! Kā teicis dienasgrāmatu sastādītājs Ilmārs Šlāpins: "Ja tu vispār vēl lasi grāmatas, tev ir tiesības izlasīt arī šo. Tā nav dzeltenā prese vai tviteris."

[Ketlīna Kļaviņa]

Ļoti atklāti, vietām pat pārāk. Ļoti cilvēcīgi, brīžiem tu autori nosodi, brīžiem apskaud, brīžiem brīnies. Saproti, cik cilvēki ir dažādi, cik savdabīgi, cik... Nu viss, viss. Man kopumā bija ļoti mainīgs garastāvoklis, šo lasot, man arī joprojām mazliet liekas tā kā... Nepareizi, ka mēs šo visu esam dabūjuši izlasīt, lai gan tie bija vairāk vai mazāk publiski ieraksti internetā savulaik. Bet kopumā lasījās raiti, bija interesanti, un bija arī interesanti analizēt savas domas par šo, manuprāt diezgan maz filtrēto saturu. Tas noteikti neatstāj vienaldzīgu, rosina visādu veidu pārdomas, tai skaitā par savu dzīvi, ieradumiem, sasniegumiem. Liek paskatīties uz lietām savādāk. Nu kaut kā tā, baigi klišejiska atsauksme, bet man patika, OK?

[Ilze LA]

Lēni lasāma grāmata. Pārņemoša.
Patiesa, vietām patiesuma kaitinoša - jo tajā spogulī, kurā skatās skuka / blond, tik ļoti redzēju savu seju, ka brīžiem neērti kļuva skatīties, ne viņas atklātības, bet sevis ieraudzīšanas dēļ. Augstais ar zemo, lielai ar sīko, mīlestība ar neiecietību. Asprātīgi, gudri, kaislīgi, silti, brutāli.

[Kristīna]

Nezinu kāpēc, bet man ļoti būtiska grāmata. Jūtos autorei tik tuvu - aprakstītā laika perioda, sajūtu, vairāku interešu dēļ, un vienlaicīgi tālu, jo mana dzīve izvērtusies pavisam savādāka. Bet vienalga sajūta, ka daļa no tevis. Un tāds kamols kaklā.

[Kristīne Bulle]

Atstāju neizlasītu 2. sējuma beigu strēķi. Kaut kam tādam nav pēdējā punkta tiesības.

[Liene Apsalone]

Pagaidām tikai "2009-2019", jo bibliotēkā katra daļa dzīvo savu dzīvi.

Tāda savdabīga sajūta. Īsti nepiestāv vērtēt, ja jau tas ir pēc autores nāves apkopots nerediģēts saturs. No visa materiāla tomēr ļoti liela daļa sanāk tādi sīkumi kā "šodien pa ceļam uz mājām veikalā nopirku to un to", "noskatījāmies filmu x", "ciemos iebrauca bērni". Būtu jāpadomā, vai vispār un cik šobrīd pasaulē eksistē cilvēki, par kuru dzīvēm man interesētu arī tik sīki ikdienas notikumi bez tālāka izvērsuma. Par svešu cilvēku īsti neinteresē. Pēc lasītajām atsauksmēm cerēju noķert tādu skaistu, interesantu veidu, kā skatīties uz dzīvi kopumā. Varbūt idejas receptēm, filmām vai vēl kaut kam ikdienā (ā, Jeruzalemes tomātu salātus gan piefiksēju). Bet kaut kā nerezonēja viņas redzējums, dažviet pat kaitināja, nesajutu viņu kā īpaši radniecīgu personu man pašai. Pirmo reizi lasot, iekārtojos vakara saulē uz balkona un ielēju glāzi vīna, pēc atsauksmēm bija šķitis, ka tas šai grāmatai piestāvētu. Bet lasot vispār neprasās alkoholu, nu tā, ka necik. Trāpījās bibliotēkās eksemplārs, kur nez kāpēc kāds ir atzīmējis teju katru reizi, kad tiek pieminēts alkohols (vietām vēl klāt pievilktas izsaukuma vai jautājuma zīmes), nevarēju īsti nedomāt arī par šī cilvēka domu. Vai tas bija tāds izteikts nosodījums, bet tomēr lasītājs turpināja lasīt vēl un vēl un turpināt nosodīt? Vai kaut kas cits? Mēģināšu gan aizņemties to, ka ir vērts dienasgrāmatā vairāk pierakstīt arī sīkas ikdienas lietas, ne tikai lielākas pārdomas.

[Gunta]

Ļoti grūti novērtēt tādas dienasgrāmatas, bet valoda burvīga. Daudz par ēdienu, lasot receptes un aprakstus pašai gribējās gatavot; likās ļoti daudz alkohola - bet arī, jāņem vērā, ka ne jau katru dienu ieraksts, līdz ar to izskatās koncentrētāk, nekā droši vien bija. Ļoti silta, mīloša; beigas grūti lasīt - jo tuvāk nāk grāmatas beigas, jo grūtāk, jo zinām jau, ar ko beigsies - t.i., ne jau grāmata “beidzas”, jo nav jau tāda notikumu nobeiguma, dzīve beidzās. Kā jau SC ierakstus, ik pa laikam gribējās komentēt.

[Valija Platace]

Tā iegadījās, ka bibliotēkā steigā kā pirmo paķēru dienasgrāmatu otro sējumu. Un, to lasot, nudien nespēju izprast sajūsmu, ko kaut kādā grāmatu grupā bija pauduši citi lasītāji/-as. Receptes, receptes, receptes, izdzertā alko uzskaitījums, antidepresanti, visādas vainas un kaites... Kaut kur tai visā (manuprāt) Andra pazuda, nogrima.
Un tad es tiku arī pie pirmās daļas. Un biju/esmu priecīga, ka tomēr saņēmos (jo otro, godīgi sakot, es izmocīju). Aizgūtnēm lasīju pati un ik pa brīdim kādu gabaliņu nolasīju meitai vai pārfotografēju un, jūsmīgiem izsaucieniem pavadītu, pārsūtīju draudzenei. Tas, kā Andra Neiburga spēja redzēt pasauli, mani fascinēja, un nudien ir žēl, ka viņa pārtrauca rakstīt prozu.
Vienbrīd bija doma nelikt vispār nekādas zvaigznes, jo - kā lai novērtē cilvēka dzīvi? Kā lai novērtē to, ko viņš ir rakstījis vien šauram lokam, pat nespējot iedomāties, ka reiz to varēs izlasīt ikviens? Un vēl daudz citu jautājumu, kas tā arī paliks neatbildēti.

[Rita]

Grāmatu man ieteica bibliotekāre, jo laikam pati šādam dienasgrāmatu formātam nebūtu pievērsusi uzmanību. Lasāmais apjoms diezgan liels, bet lasījās raiti.
Interesanti iepazīt autores raksturu un skatījumu uz dzīvi, kas nu ļoooti atšķiras no manas dzīves uztveres.
Brīžiem pārāk gaudulīgi, pārāk "viss.slikti.lv" stilā.
Nezinu kāpēc, bet pēc izlasīšanas bija tāda doma - "labi, ka tas notika 2019 gadā, kad vēl visi nebija iebiedēti ar šausmīgo vīrusu, savādāk autorei būtu vēl lielāks pamats pastāvīgām bailēm".
Patika, ka aptvertais periods ir tik sens un atsauc atmiņā jaunības laikus, lai gan ne tad, ne šobrīd nav saskarsmes ar māksliniecisko daļu sabiedrības, bet tomēr to laiku LV sajūta lasot bija.

[Sandra]

Man ļoti pietrūkst vecās cibas.

[Kristīne Želve]

Talantam neiespēt realizēties ir dramatisks liktenis, vismaz es to tā izjūtu.
Bet arī ļoti daudz humora un siltuma, un Paula puķkāpostu risoto recepte tagad ir manā ēdienkartē.

[Kurmisrupucis]

Nav ne jausmas, ko Neiburga teiktu par šo ideju, izdot cibas dienasgrāmatas. Kaut kā šķiet, ka sajūsmā nebūtu un, ja varētu, būtu arī dzēsusi visu, vai vismaz krietni parediģējusi. Skukas daļa atbilst nikneimam, varēja noteikti izlaist. Protams, intereses pēc var salīdzināt, ko raksta skuka un ko blond, bet, godīgi sakot, nesaprotu jēgu tādai šizofrēnijai. 1.daļu lasot, vispār liekas, kur cilvēkam ir tik daudz laika un vēlmes izrakstīties. Vai arī iekšējā vientulība ir tik liela.
Savukārt 2. daļas gastronomija un promiles apēd tos retos brīžus, kas ir kāds informācijas pienesums. Var jau arī gan teikt, ka funkcionālā alkoholisma detāls apraksts, varbūt kādam palīdz kaut ko savā dzīvē apstādināt. Nezinu. Sajūta gala rezultātā gana depresīva. Nedaudz atgādina to smagumu, kāds ir pēc Balodes dienasgrāmatas izlasīšanas. Tik te tā viss mierīgāk, inteliģentāk un skaistāk.
p.s. žēl, ka mūsu kulturēļiem galīgi nav dūšas sū nosaukt par sū, jo, kā tad nu savējo no viena pīļu dīķa kritizēsi (šis nav par grāmatu teikts, lai nav pārpratumu, Neiburgas kundzei ar šo nav bijušas problēmas, tamdēļ žēl, ka viena patiesības kociņa Latvijai mazāk)