Dieva dusmības bērni

by Jānis Lejiņš

“Astoņpadsmitā gadsimta latviešiem bija pamats domāt, ka pār zemi nākusi Dieva dusmība. Sācies ar Ziemeļu karu un Lielo mēri, gadsimts noslēdzas ar visskarbākās dzimtbūšanas laikmetu un visu Latvijas novadu iekļaušanu Krievijas impērijā. Šo pārmaiņās mutuļojošo laikmetu Jānis Lejiņš izvēlējies par sava romāna darbības vidi, tēlodams Vidzemes mācītāja Liborija Bēra un viņa dzimtas likteni. Bērs vēlas būt stingrs kristīgi luteriskās dzīvesziņas sargs, taču vai iespējams uzvarēt cīņā, ja tā nonāk pretrunā ar cilvēcību?”
Vents Zvaigzne

Genres: Fiction

352 pages, Hardcover

Published January 1, 2024

Reviews

[(Lililasa) Kurkulis · Rating 5 out of 5]

Te nu tas gadījums, kad āriņa un iekšiņa sapas.
Grāmatai ir skaists, maigs vāks un saturiski un idejisku pievilcīgs vēstījums.
Savijas vēsturiskais un cilvēciskais, kur varētu līdzās pastāvēt rakstītais Dieva vārds un dabiskā dzīvesziņa. Uzreiz pēc izlasīšanas gribējās teikt, ka ļoti silta grāmata. Cilvēciski silta. Vēsturiskais romāns, kur centrā ir cilvēki. Vēsturiskais romāns, kas nav pārbāzts ar vēstures faktiem. Romāns, kurā autors ir veiksmīgi izvairījies no smagajiem māla zābakiem (neatceros, kam pieder teiciena autortiesības) un no dominējošajām latviešu ciešanām.

Krietni vairāk blogā: https://lililasa.wordpress.com/2025/0...

[Kristīne Līcis · Rating 5 out of 5]

Pat ja brīžam maldījos varoņu radniecībā un pakļautībā, grāmatu izbaudīju no pirmās līdz pēdējai lapai.

"Dieva dusmības bērni" ir 18.gadsimts visā tā krāšņumā un šausmās, no kara un mēra iznīcības līdz dārzniecības brīnumiem un mūžīgā dzinēja strūklakām. Uz šī fona mācītāja Liborija Bēra un Mežinieces ģimenes un pēcnācēji veido sava veida iņ un jaņ, Liborija misijas pārliecība un vajadzība lauzt pasauli pret Mežinieces ļaušanos pasaulei, pretstatu līdzsvaru un nesaraujamu saikni, kas man šķiet lieliska alegorija kristietības un pagānisma nebeidzamajai sadzīvošanai Latvijā un katra spējai sniegt savu īpašo mierinājumu. "Meži un purvi bija ļaužu glābiņš un baznīcas bēda, jo, sabrūkot ierastai kārtībai un postam turpinoties turpat simt gadu, viņi arvien vairāk atrāvās no baznīcas un atkal pievērsās saviem elku dieviem gandriz kā pirms Kristus gaismas atnākšanas. Tā viņi dzīvoja, kā somi teiktu, Dievam aiz muguras."

Poētiskais, pat elēģiskais teksts nav hronoloģisks, īsās nodaļas lēkā laikā, apmet cilpas, taisa atkāpes, līdzīgi kā jebkurā sadzīviskā stāstījumā, kas ir cilvēcīgi haotisks un nelineārs. Tajā pašā laikā valoda ir kā dziedājums, tā ievelkt un hipnotizē, dominē apraksti, nevis dialogi. Un man šķiet, ka šī ir pirmā grāmata, kur tik ļoti pamanīju tumsu, kas vairākiem varoņiem ir patvērums un aizsardzība. "Tumsa katrā vietā un laikã bija citāda. Tajā vienmēr palika kaut kas no diena notikušā - kā apklusušu skaņu atbalsis vai izgaisušu mākoņu atspīds ūdenī. /../ - ja kāds visuvarens spēks pēkšņi izgaismotu tumsā iegrimušo pasauli, pirms cilvēki paspēj pamosties, tā būtu pavisam citada, nekā ļaudīm aizmiegot. Tumsã visas redzamãs un taustamãs lietas tika izšķīdinātas kā medus tējā, un, nākamajā rita mostoties, viss bija jārada no jauna, no pašu atmiņām un sapņu drumslām."

Tāpat kā pie "Silva Rerum", arī "Dieva dusmības bērni" ar valodas meditatīvo ritmu palīdz aizbēgt no 21.gadsimta realitātes.

"Dievs nekad nejokoja."

[Jānis · Rating 5 out of 5]

Lejiņš nelika vilties arī šoreiz.

Stāsts par 18. GS. Par mācītāju, kas grib izglābt "maldu dievības" pielūdzošo tautiešu dvēseles, par viņa ģimeni un notikumiem apkārt.

Lasījās ļoti raiti. Tēli un viņu raksturi parādīti vienkārši superīgi. Stāstījums sastādīts ļoti interesanti, taču visi notikumi parādīti diezgan izsmeļoši un saprotami (man gan pazuda Johana bērna māte - varbūt palaidu lappusi garām, varbūt vienkārši ir materiāls vēl vienai grāmatai).

[Evija · Rating 5 out of 5]

Apbrīnoju spēju radīt tik cilvēciskus tēlus, ka viņi visi ar savām vājībām, traumām un ambīcijām ik pa laikam besī nu tā līdz sirds dziļumiem. Brīnišķīga grāmata.

[Arvis Austrums · Rating 4 out of 5]

Romānu attīsta divas pasaules; mācītājs Libors kā Apgaismības ideju nesējs un Mežiniece (kuru piemīt latviešu dievības Māras īpašības) kā tautas seno tradīciju un pagāniskās pasaules uztveres iemiesojums. Pasaule gan griežas ap mācītāju, ļaujot kritizēt misticismu, māņticību un dogmatiskās reliģijas lomu sabiedrībā. Autora spēja spēlēties ar šiem kontrastiem padara romānu emocionāli iedarbīgu, līdz rada apjausmu, ka lasītājs sāk nostāties kādā no pusēm. Dabiski plūstoša pasaule un Libora aukstā, dogmatiskā realitāte. Tiek izcelta ne tikai atšķirība starp reliģiju un pagānismu, bet arī starp dažādām dzīves uztverēm – instinktīvo un intelektuālo, dabisko un uzspiestu, brīvo un ierobežoto.
Romāna noslēgumā ir jūtama nenoteiktība, kas attēloto 18. gs. pietuvina mūsdienām. Viens no mācītāja dēliem, iespējams, nav atradis ne mierinājumu, ne skaidrību, bet turpina cīnīties ar šaubām un jautājumiem par Dievu un dzīves jēgu. Tas varētu norādīt uz to, ka Apgaismības idejas un ticība nav tik vienkārši nodalāmas – tās var sadzīvot vienā cilvēkā kā iekšēja pretruna.

[Karīna Janova-Jannava · Rating 2 out of 5]

Diemžēl šoreiz Lejiņa grāmata sagādāja vilšanos. Tie paši plakanie vienveidīgie stereotipiskie tēli, kas Baueres grāmatās.
Aizdomājos, ka diemžēl tādas ir mūsu zināšanas un izpratne par dzimtbūšanas laiku Latvijā. Kādu bildi Merķelis uzzīmēja, pie tās arī turpinām turēties.

[Ilze · Rating 3 out of 5]

Trīs, bet drīzāk labas 3.5 🌟 Sākums aizrāva elpu un likās, nu, tik būs, pagāni pret kristiešiem, bet ar katru nodaļu mans entuziasms saruka. Apmēram pie 2/3 grāmatas sāku domāt, pag, kā te tas stāsts turpinās? Kurš kuram radinieks un kas šie visi ir par tēliem? Kaut kas palika neizstāstīts tajā visā, aprauts. Lejiņam brīnišķīga valoda, tumsas apraksts vien pelnījis zvaigzni. Domāju, vai lasīt vēl kaut ko no šī autora.

[Arnis Arnicāns · Rating 4 out of 5]

Pirmā Jāņa Lejiņa grāmata, ko lasu. Man ļoti patika pirmās divas trešdaļas. Apmēram līdz Mežinieces nāvei. Patika jau pats ievads, kad tiek apgūta kāda sen pamesta vieta. Likās interesants arī pats konflikts starp luterāņu mācītāju un Mežinieci. Līdzko tas pazuda mana interese gandrīz vai pilnībā atslāba. Pēdējās simts lappuses jau lasīju pavirši. Kaut kur jau bija kaut kādi saturīgāki uzplaiksnījumi, bet daudzie tēli, kur jau sāka jukt kas ir kas, un mētāšanās pa laikiem, radīja tikai garlaikošanos.

[Karlis · Rating 4 out of 5]

Ļoti interesanti lasīt par 18. gadsimtu, kas aprakstīts saistoši un dzīvi.

Īpaši patika pirmā grāmatas puse, piemēram, stāsts par puisēnu, kurš tikai aizsūtīts uz Krievzemi, mēra laiki, un mācītāja Liborija pirmie gadi Ošupē.

Pēc tam, stāsti nedaudz sapiņķerējās, un šķiet autors pazaudēja uzsākto pavedienu.

Ja sākums bija fascinējošs apcerējums par dievbijību un cilvēcību, tad uz beigām palika vairāk epizodiskas vinjetes ar interesantiem un jancīgiem atgadījumiem, un sarežģītiem radurakstiem.

[Kristiāna Štrāle Dreika · Rating 3 out of 5]

Kaut kvalitatīvi, loģiski, uzrakstīts romāns, labi raksturoti personāži, raiti lasās un ir izstrādāts, "Silva rerum" patika labāk... Labāk būtu paticis, ja būtu reāli vēsturiskie personāži, bet tā, iespējams, ir mana personīgā kaprīze. Zvaigznīte par interesantajām detaļām- ziloni, piemēram, un paldies par lielisko nodaļu par kartupeļu ieviešanu Latvijā.

[Liene Ciemiņa · Rating 3 out of 5]

Man likās, ka grāmatā ir pārāk daudz nāvju.
Grāmatas centrā ir stāsts par kādu dzimtu, taču man personīgi traucēja, ka bija tāda kā mētāšanās pie daudz dažādiem tēliem, līdz ar to, reizēm lasot, radās grūtības uztvert personāžu. Iespējams, tiešām par daudz tēlu grāmatā.

[Iluta Abolina · Rating 3 out of 5]

Vēsturnieka sausiņš, kur pragmatiskā "augšas" dogma šauj korķus jau tā samocītai sabiedrībai un kripata veselā saprāta nosaka "izdzīvot būs - spītējot!" ...lasot dēlu tēlus, konstanti: "nest šitādu senci, ugh."