Sinča neraud

by Zane Nuts

Sinča neraud. Sinča nekad neraud. Ja sāp, viņa kož kā mazs zvērēns, bet nekad neparāda savas sāpes. Taču nu reiz Sintijai pietiek. Viņa savam puisim nočiepusi pārdesmit eiro, un ar šo naudu gatava sākt jaunu dzīvi. Aizbēgt no haosa, kurā iestrēgusi, no atmiņām par alkoholiķiem vecākiem un no sapratnes, ka nav itin neviena, kuram lūgt palīdzību. Aukstā pavasara nakts var kļūt par pēdējo, tomēr liktenis sūta Sintijai atbalstu, uz kādu viņa nebūtu uzdrīkstējusies cerēt...

208 pages, Paperback

Published January 6, 2025

Reviews

[Kristīne · Rating 3 out of 5]

Šo tā vienkārši ar zvaigznēm novērtēt nevar. Tas neko nepasaka.

Jāliek plusu un mīnusu saraksts.

Mīnusi.

Sižeta nav. Visa darbība notiek dažās nedēļas, un ar darbību es domāju Sintija raud, paraud un raud. Dramatismam būtu gribējies vairāk transformējošu notikumu.
Varbūt kļūdos, bet diezgan labi varēja just autores pauzes rakstīšanā vai ideju izsīkumu. Bija brīži, kur teksts uzņem tādus augstumus un emociju spektru, tiešām sajūta, ka rakstniecei vēna vaļā un vārdi pa taisno pāriet uz papīra, bet tad pēkšņi kāda sausa replika vai standarta frāzes.
Nobeigums tāds, it kā kāds būtu pateicis, hei, Zane, tev vēl ir 5lpp, davai, zakrugļai, beidzam šito. Ļoti ceru, ka nav plānots turpinājums. Būtu bijis forši, ja smuki nobeigtu (stāstu, nevis Sinču).
Mīlas līnija. Miks bija tik reālistiski nekāds, žēl Sinčas, ja viņi beigās saies kopā. Stabilam nav jābūt garlaicīgam. Un viņas kā sievietes dziedināšanās procesā vispār nekāds vīrietis nav vajadzīgs. Ja Disney var iztikt bez prinčiem, var arī Zane Nuts.
Labestība, siltums un omulība. Tieši šajos 3 vārdos tiek raksturota Rasma un viss pozitīvais stāstā. Gribētu uzlikt CTRL+F manuskriptam un izskaitīt, cik reizes šie vārdi parādās. Ja Sinčas tumšā puse un šaubas, pašapziņas trūkums ir aprakstīti izciliem epitetiem un tik daudz tiek izstāstīts caur viņas ķermeņa valodu, niansēti un radoši, tad šie “baltie ļaudis” ir palikuši diezgan klišejiski un pasausi.

Plusi.

Kā alkoholiķu bērns (bet ar dažām novirzēm no šī sižeta), līdz asarām novērtēju autores drosmi pieskarties šim stāstam un tik reāli attēlot visus tarakānus, kas skrien pa ēnas bērna prātu. Tas, kuru nemīl, nemāk mīlēt citus, bet visupirms jau sevi. Neārstētas traumas turpina traumēt nākamo paaudzi.
Līdzatkarība. Tirgošanās ar emocijām. Sevis muļķošana, mūžīgā cerība, ka nākamreiz jau viss būs citādi. Viss kā no dzīves grāmatas.
Ceru, ka grāmata sasniegs plašu auditoriju savu varoņu līdzinieku vidū un parādīs, ka izeja ir. “Tev vēl ir laiks, kad tev vairs nav nekā.” Mani pavisam noteikti pārliecināja Sintijas iekšējie monologi, ka viņa ir gatava pārmaiņām, ka viņa ir pietiekami stipra, bet reizē trausla, lai lauztu atkarību rūtiņrakstu.
Te varbūt nav vintāžās ģērbtās grāmatu pārdevējas, bet te ir aprakstīta ideālā diena - humpalu ķemmējiens no rīta un hokejs vakarā. Arī ideālais vīrietis Džeimijs Freizers.


Man kopumā patika. Aizkustināja, atkailināja, atgādināja, iesāpināja, bet ai, kā es gribētu pielietot visuvareno sarkano redaktora zīmuli!

[Sintija Meijere · Rating 3 out of 5]

Diemžēl galīgi nesaslēdzos es ar Sinču.

Jā, man paveicies, ka man nav tik rūgtas dzīves pieredzes kā Sinčai un droši vien, lai izrautos no tā purva, alkoholiķu ģimenes un toksiskām attiecībām vajag gan drosmi, gan uzņēmību, bet viņas tēlā to nenolasīju. Mani drusku izbesīja tā mūžīgā ņuņņāšana.

Nenoticēju arī tam, ka naktī pirmajā viesu namā Tevi uzņem atplestām rokām un visi tik izpalīdzīgi un jaukiņi.

Šis nebija mans gabals. Bet nosaukums gan joprojām patīk. :) Par to viena bonusa zvaigzne.

[Inga Grencberga]

Mums patiesi - reizi pa reizei ir vajadzīgi šādi stāsti- vienkārši, sirsnīgi un iedrošinoši.

Paldies, Zane!

[Daiga Sulaine-Vorslava shupiiic_booktime · Rating 5 out of 5]

Grāmata bija lieliska savā vienkāršībā, bet ar lielu vēstījumu - jābūt spēcīgam, lai sevi mainītu, jāprot pieņemt palīdzīga roka, jābūt pateicīgam par doto iespēju. Un Sintija bija lieliska ikvienā no šiem posmiem.

Grāmata sniedza cerību, ka cilvēcība nav zudusi, jo pietiek kaut ar vienu cilvēku, lai labajam atgrieztu ticību. Reizēm tavā pasaulē pietiek ar mazumiņu - apskāvienu, labu un pamudinošu vārdu, sapratnes pilnu skatienu vai pat galvas noglāstīšanu.

Ja dzīvē pienāks šāda situācija, tad ikvienam novēlu, lai blakus ir tādi cilvēki, kā varoņi grāmatā.

Manuprāt, stāstā bija pavisam maziņš mīnusiņš, kas tomēr man nelika mieru. Neskatoties uz to, neliedz sev šo vienu vakaru, lai izbaudītu Sinčas stāstu. Tas ir lasīšanas vērts. 🤍

[Karīna _a_pleasure_to_read · Rating 3 out of 5]

"Ja esi baudījis mīlestību kā bērns, tu māki mīlēt citus, pasauli un sevi. Ja neko tādu neesi jutis, tad skaists vārds vien, aiz kura paslēpt apsēstību, izmisumu un citus iemeslus, kāpēc izvēlies pārāk ilgi dzīvot apstākļos, kuros nav nekā, kas pabaro dvēseli."

Viena vakara sadzīves romāns, ko burtiski var izlasīt vienā elpas vilcienā.

Sintija - jauna meitene, kas kādā vasaras dienā bēg no savas vecās dzīves, kurā ir tikai pagrimums, alkohols, izmisums un nākotne, kas nesniedz cerību par labāku dzīvi. No sava puiša kabatām nočiepusi pārdesmit eiro, Sintija ar autobusu dodas uz Rūjienu, kur cer uz lauku cilvēku labestību, kas neatteiktu viņai naktsmājas vienai naktij. No rīta tad jau domātu tālāk, kur doties un kā rīkoties, lai sāktu jaunu dzīvi.
Sinča neraud? Sinča raud visas grāmatas garumā.

Stāsts ir par spēku un neatlaidību, par ticību sev un labajam līdzcilvēkos, kas neatteiks otram sniegt palīdzīgu roku, atspērienu jaunas dzīves sākumam, bet galvenais un grūtākais - veco dzīvi atstāt aiz muguras, un aiziet neatskatoties. Sintijai ļoti veiksmīgi viss izdodas, jo viesu namā sastaptie cilvēki ir labestīgi, sirsnīgi un no sirds vēlas Sintijai palīdzēt. Ne katram pietiek drosmes un spēka celties un iet. Bet Sintija ir cīnītāja, un viņa pavisam noteikti ir uz pareizā ceļa.

Vienu zvaigzni stāsts zaudēja tāpēc, ka stāsts kā sākās, tā arī beidzās. Īsti jau nekas tur nenotika. Katra Sintijas diena viesu namā sākās ar satraukumu, vai gadījumā šodien viņu nepalūgs aiziet, visi kopā paēd, pastrādā, tad Sintija paraud, atkal paēd, un tā uz riņķi atkal no jauna. Pietrūka stāstā kulminācijas, kaut kāds negaidīts pavērsiens. Es ļoti gaidīju, ka uzradīsies Renārs, kas kaut vai kritīs ceļos un lūgsies, lai Sintija atgriežas, solīs tukšus solījumus, taisīs drāmu, vai sados Mikam pa degunu. Nu vismaz kaut kas, kas liktu asinīm vārīties. Bet nekā. Un tad beigas man šķita tik ātri norautas. Radās sajūta, ka vienkārši tagad vajag likt stāstam punktu un viss. Vēl kādas 100 lpp. ar negaidītiem notikumiem man ļoti, ļoti pietrūka.

Otra zvaigzne krita par kļūdām. Tomēr korektors padaudz drukas kļūdu bija palaidis garām.

Man prieks, ka Zanes pēdējie darbi ietver ļoti būtiskas, smagas un aktuālas tēmas, par kurām nedrīkst beigt ne runāt, ne rakstīt. Zanes varoņi sniedz cerību, ka labais šai pasaulē tomēr pastāv!

[Iveta Celmiņa · Rating 5 out of 5]

Šis bija labs laiks, ko pavadīju ar grāmatu.

[Zane Cīrule · Rating 4 out of 5]

Ak Sinča Sinča! Neraud, bet aizkustina gan. Es varbūt ne gluži noticēju tam tēlam, kas tā 1 mirklī spēja uzreiz būt čakla un kārtīga, pametot visu iepriekšējo dzīvi. Skaidrs, ka viegli tas nekad nevarētu būt, noticēt, ka Tev ir labas īpašības, cilvēki Tev uzticas, palidz, jo neesi tādā vidē dzīvojis nekad…. Cik daudzi no šis vides netiek āra vairākās paaudēs!
Grāmata varētu būt kā iedrošinājums saņemties un mēģināt tikt ārā no purva, lurā grimstu….
Vakara romāns, kuru tā arī izlasīju vienā vakarā

[Lasitnaskis Inese Poriņa · Rating 5 out of 5]

4.5⭐️

[Baiba Migliniece · Rating 4 out of 5]

Grāmata lasījās ātri. Stāsts it kā skaudrs un skaidrs - par Sintiju, kura saprot, ka tā dzīvot vairs nevar un atrod sevī spēku mainīt savu dzīvi. Grāmata krasi savādāka kā citas šīs autores grāmatas, bet tomēr jūtams Zanes "rokraksts" :)
Sinča grāmatā raudāja, ne reizi vien, tomēr tas man nelika raudāt līdz, lai arī parasti uztveru visu diezgan emocionāli. Dažkārt man "negāja kopā" ar Sinču tas vārdu krājums, kas aprakstīja viņas skatupunktu, bet uz grāmatas otro pusi jau likās reālākas tās viņas domas, un apraksti.
Taču, kas man patika visvairāk - tās ir grāmatas beigas. Un tieši tāpēc, ka tās bija tādas, kādas bija!

[Aija Puriņa · Rating 3 out of 5]

Turpinu vienpusējo iepazīšanos ar latviešu autoriem. 😄 Šoreiz pirmo reizi lasīju kādu Zanes Nuts grāmatu. Atzīšos biju skeptiski noskaņota, tomēr ieinteresēta. Sākšu ar labajām ziņām 😅

🌟 Grāmatas tēmas ir ļoti smagas. 24 gadīga jauna sieviete, kas savā nelielajā vecumā jau izkūlusies cauri tam, ko cits visu dzīvi nepieredz. Sintijas kontā ir vecāki dzērāji, vientulība, alkohola atkarība, nejēdzīgs, privātīpašniecisks un agresīvs vecāks vīrietis, personīgie zaudējumi un to visu pavada sevis nenovērtēšana un sevis noniecināšana. Viņai šķiet, ka dzīvē neko nav pelnījusi. Bet Sintija veic kārtējo diezgan impulsīvo bēgšanu no savas drūmās dzīves, šoreiz pa īstam. Un kā lai sāk to jauno dzīvi ar 19 eiro kabatā?! Problēmas ir dziļas un skaudras, te ir par ko rakstīt. Varbūt pat par dziļām, lai tā kārtīgi un ticami tās atrisinātu tik īsā grāmatā 🫣

🌟 Cilvēka iekšējo pārvērtību stāsts ir interesants. Sintijas pārmaiņu iemesls ir skumjš, bet viņa to novērtē un ir pateicīga. Laika griezumā atskatoties, mēs bieži secinām, ka toreizējais "sliktais" ir šī brīža "labais". Bet šīs krasās izmaiņas un cerība uz gaišāku pasauli nebūtu iespējama bez sirsnīgiem līdzcilvēkiem un to palīdzības. Es tiešām ceru, ka tādi cilvēki kā Rasma un Miks eksistē. 💛

🌟 Kā arī man patika lasīt par Rūjienas pusi, Valmieru. Varēju visu iztēloties, kā Sinča, asarām ritot, staigā pa Ķoņu dzirnavu teritoriju 😅 vai strādā pie R.D.A. letes, vai brauc uz Depo. 😄 Vienmēr ir interesanti lasīt par pazīstamām vietām 👍

Bet ir arī bet... Lasot šo grāmatu, kas, manuprāt ,tematikas dēļ ir ar lielu potenciālu, es ārkārtīgi noguru. Mentāli. Es šim darbam varētu dod apakšvirsrakstu "Viena liela asara...". Es saprotu domu, ka asaras mūs attīra un Sinča ver vaļā savu nocietināto sirdi - burvīga ideja 💛, bet, ja vienā rindkopā 6 reizes ir minēts vārds "raud", un reizēm raud Sinča, sirdssiltā Rasma un vēl varbūt kaut kur tālumā uz dīvāna guļošais Renārs, tad man jau ir krietni par daudz... 🫣 Un vēl esmu novērojusi, ka grāmatās tas jau ir ierasti, bet es joprojām nesaprotu, kāpēc tik īsā darbiņā ir tiiik daudz drukas kļūdu. Lai piedod visi Grāmatu Dievi, bet man tas traucē uztvert darbu nopietni.👓

Tomēr... Neesmu zaudējusi ieceri vēl šogad pieķerties abām "Kokvilnas" daļām, domāju, ka tās man patiks labāk. Varbūt vasarā🙃🌟

[Gunita · Rating 3 out of 5]

Grūti bija "ielasīties" (likās, ka es laukam varbūt par vecu sižetam 🤣) un tad jau aizgāja. Atsauc dažādas savas dzīves atmiņas... Bet pamācoša grāmata, kas tikai atgādina - ja vēlies, ko mainīt, sāc ar sevi un atnāks īstie cilvēki tev apkārt. Šeit ar būs turpinājums? ☺️

[Sintija · Rating 4 out of 5]

Protams mani paķēra grāmatas nosaukums un anotācija.
Likās, ka grāmatas Sintija būs līdzīgāka man, bet nē, tikai pāris lietās (piemēram, grāmatu lasīšana un vecāki-alkoholiķi), bet viņai jau nav jābūt man.
Tiešām tāds sadzīves romāns ar pasakas un romantikas piešprici. Ideāls variants priekš atvaļinājuma.
Tomēr man vairāk patika "kokvilnas" grāmatas :)

[Elīna Grantiņa · Rating 3 out of 5]

Dažreiz vajag vienkāršus stāstus,kas ļauj atgriezt ticību labajam,savam iekšējam spēkam.

[Olga (manjechka) · Rating 4 out of 5]

Allaž esmu jokojusi, ka tik bieži un tik viegli vienmēr sāku raudāt, jo man vienkārši asaru dziedzeru kanāli "iebūvēti" tuvāk acu "izejai", nekā tas ir citiem cilvēkiem! :D Bet, jopcik! Sinčai, šķiet, tie ir vēl tuvāk. Un vispār tur ar blīvējumu ir palielas problēmas. /facepalm/ Piņņā vēl trakāk nekā es! :D
Bet vispār! Zane, man bija par īsu...par ātru, prasījās vairāk, bet laikam jau formāts tāds, ka jāiespiež 200 lapās. Pilnīgi sajūta tāda, ka ok, 'treileri' izlasīju, kad nāks ārā pilnā versija? :)

Bet nu jā...sākumā likās, ka izraušu tādu vieglo lasāmvielu, un sākumā pat bija tādas sajūtas...līdz tagad uzmetu aci savām piezīmēm un vēlreiz iegremdējos izlasītajā stāstā. Un negribas jau baigi atklāt grāmatas stāstu un nianses vēl tiem, kas nav izlasījuši.... vai arī...vai arī negribas līdz galam atklāt savu stāstu un atzīties, ka norezonēja jau pamatīgi. Kāpēc norezonēja?!
Un atkal! Un atkal Zanes grāmata iznāca tieši tagad, kad rokoties sevī, uzpeld tēmas, par kurām Tu bloķē opciju domāt un atzīt, ka tās Tevi, SASODĪTS, cik ļoti ietekmē...kaut arī Tu vispār par to nebiji aizdomājies. Zaudējumi, līdzatkarības un atkarības, mazvērtības kompleksi....uuuiiii.....Es neturpināšu, citādi tomēr kāds atzīs atsauksmi kā ar spoileriem pilnu. Bet nu jā...ja lasi "dziļāk", bāc, ku sāpīgi tai Sinčai, kā lai neraud?!
Bet hei! Gaisma tuneļa galā ir vienmēr! Viss būs labi! Tā vai citādi, bet noteikti būs labi!

"Ir grūti būt tam, kuram jālūdzas, kuru sit un pa kuru bradā, ir grūti būt upurim un nevarīgam, taču pēdējos mēnešus viņa atklāja, ka vienlīdz grūti ir apzināties savu vainu, savu ļaunumu, visus gadījumus, kad pats neesi bijis labāks vai pats darījis lietas, ko pārdzīvoji, kad citi tā darīja."

"Vai kādreiz tas mainīsies? Vai viņai ir cerība beigt baidīties un sākt dzīvot bez raizēm par citu dusmām?"

"...liktenis vai karma atdara. Bet tā nav tava vaina. Tāpēc, lūdzu, nevaino sevi, ļauj šim zaudējumam sadzīt un esi pateicīga dvēselītei, kura šeit bija nākusi, lai tev sniegtu šo pieredzi..."

Man patika! :)

[Vineta · Rating 5 out of 5]

Uhh... Nu šis bija viens patiesi spēcīgs vakara romāns. 😢 Lai gan Sinča neraud, vismaz iepriekšējā savas dzīves posmā, darbā asaru bija daudz UN ne tikai Sintijas, bet arī manas... Meitene nākusi no nelabvēlīgas ģimenes, kurā galvenā vērtība ir alkohols. Vecākais brālis ģimeni pametis, Sintija palikusi viena bez naudas un normāliem dzīves apstākļiem, tomēr mīlestība pret vecākiem ir stipra, jo tomēr tie ir vecāki. Acīm redzamas un likumsakarīgas ir Sintijas turpmākās dzīves izvēles - tusiņi, alkohols, puiši, toksiskas attiecības. Tikai palikdama stāvoklī, viņa saprot, ka nevēlas, lai viņas bērniņš aug tādā pasaulē, kādā uzauga viņa. Tāpēc viņa nolemj bēgt...🤫
Ieradumam ir spēks un vienmēr jau vieglāk atgriezties pie vecās, ierastās kārtības.
Vai viņai izdosies aizbēgt no vecās un sākt jaunu dzīvi, atkal atrast un iemīlēt sevi, sākt novērtēt sevi un ticēt sev?Vai viņa spēs pieņemt palīdzību un izķepuroties no dzīves zemākās bedres?
Izlasi, nenožēlosi ne mirkli! 🤗🫶😉

[Valentina Eglite · Rating 4 out of 5]

Apēdu pa vienu vakaru..
Stāsts par sievieti,kura saņem drosmi un maina dzīvi par 360° grādiem..
Lasot sajūta kā skatoties filmu..Tik viegla valoda..
Vairāk par Sinču patika Rasma..
Viņai noteikti jāvelta sava grāmata😁

[Monika Guseva · Rating 3 out of 5]

Stāsts tik patiess un latvisks. Lai arī bija ierobežojums vārdiem, izdevās ieinteresēt. Tomēr, man par īsu, prasijās dzīļāku ieskatu.

[Ramona Indriksone · Rating 5 out of 5]

Zināju, ka noteikti šo lasīšu, jo mani interesē sociālās problēmas literatūrā. Manuprāt, Zanes grāmata varētu nākt pie lasītājiem ne tikai vakara romāna formātā, jo romāns skar aktuālas tēmas un derētu kā sociālā darbinieka rokasgrāmata. Izlasīju ļoti ātri, bija interesanti vērot, kā autore atrisinās galvenās varones Sintijas izkļūšanu no destruktīvās vides. Sintijas stāsts dod cerību - viss būs labi, un šis ir viens no tiem nedaudzajiem veiksmes stāstiem, kurus esmu piedzīvojusi sava sociālā darba gaitās. Sižets uzbūvēts ļoti ticami, jo no līdzšinājās vides, kas nepamierina, prot izrauties tikai retais. Un Sintija ir viena no tiem. Viņai, sociālā darba terminiem runājot, ir resursi, Sintija daudz lasa un laimīga ( nebūt ne neticama) sagadīšanās viņu aizved pie īstajiem cilvēkiem. Man prieks, Zane , par iedziļināšanos mazo un atstumto problēmās. Paldies!

[Ilze · Rating 5 out of 5]

Tik ļoti jutu Sinčai līdzi, ka nepamanīju, ka grāmata jau galā. Mīļā Zane, lūdzu, raksti vēl! 🌞

[Ance Sniķere · Rating 3 out of 5]

Ir grūti mūsdienās attēlot iekšēji transformējošo ceļojumu pie sevis, kad lielākā daļa auditorijas pieprasa spriedzi, sižetu kulmināciju. Ja tā paskatās no malas vai mūsu dzīvē viss tik strauji notiek? Vai dziļas pārdomas un lieli lēmumi notiek tik viegli? Man liels prieks, ka Sintijai bija Rasma un novēlu, lai mums katram ejot cauri pārmaiņām būtu kāds...

[Sintija Dundure · Rating 5 out of 5]

Sirdi smeldzošs stāsts par Sintiju, viņas ģimenes un attiecību problēmām un pats galvenais-jaunas dzīves sākšanu. Stāsts par to, kā pieņemt sevi, atļaut citiem par sevi rūpēties, uztraukties. Un mācēt novērtēt citu mīlestību, nevis nopelt sevi un stāstīt sev, ka neesi to pelnījusi.

Tad vel tas, kas atklājas par bērniņu.. lika sirdij pukstēt straujāk un mazliet sarauties.

Tāpat šis ir stāsts arī par divu sieviešu sirsnīgo draudzību. Rasmiņa Sintijai kļūst gan par labāko draudzeni, gan otro mammu. Šie jauniegūtie cilvēki-Māra, Miks un Rasma kļūst par viņas otro un sirsnīgo ģimeni.

Sinča raudāja daudz.. un es arī.. un jutu līdzi ik katram mirklim. Bija sajūta, kas pieprasa turpinājumu-vēlos nedaudz vairāk Rasmiņas un uzzināt ko nedaudz vairāk par Miku un Sintiju. Bet ja turpinājuma nebūs, tātad tā tam bija jābūt un beigas atstāja skaistu sajūtu. Viennozīmīgi iesaku!!

[Linda Ozolante · Rating 4 out of 5]

It kā "vakara romāns", maza, plāna grāmatiņa....bet tā tēma un tas aizkulišu apraksts, kas paver pilnīgi citu ainu uz domāšanas veidu, izpratni par dzīvi tādiem cilvēkiem, no kuriem parasti novēršamies

[Līga Balode · Rating 4 out of 5]

Sinča neraud? Sinča raud, un kā vēl! Bet varbūt tieši labi, ka raud, jo pēc Sintijas piedzīvotā varētu tā nocietināties, ka vairs neparaudāt. Tā ka labi, ka Sinča raud. Un labi, ka spēj ieraudzīt labo un pieņemt palīdzību, jo tas ir visvisgrūtāk.

[Zane Krēsliņa · Rating 5 out of 5]

Sinča neraud – stāsts par pieaugušo alkoholiķu bērnu.
Romāna vāks patīkami atmosfērisks, un nebija divu domu, ka šo grāmatu vēlēšos izlasīt. Vēl pirms dažiem gadiem par vakara romānu sēriju es teiktu, ka tā nav man, taču šie stāsti var būt tik pat izjusti rakstīti, kā garāki gabali.

Stāsta centrā ir sieviete, Sintija, kura bēg no savas esošās dzīves, lai veidotu jaunu. Sižets drūmi atbilst Latvijai. Vai gan ir kāda ģimene, kura, ja ne pati saskārusies ar alkohola postu, tad vismaz kādu nepazīst? Kārtīgam latvietim vienas vīna glāzes nav. To māca jau universitātē. Mēs tā nemākot, un tā daži audzina savus bērnus. Dzerot. Bet, ko nu spriest tiesu, tikai tas, kurš izjutis, kas ir atkarība, ir tik gudrs, lai paklusētu. Tomēr tāda ir patiesība, un tā ir pretīga, strutojoša, sarežģīta, bez vienkārša atrisinājuma.

Sievietes lēmums bēgt ir gan pārdomāts, gan spontāns un viņas tēlu iepazīstam tieši bēgšanas naktī, kad viņa nolemj pamest savu draugu, dzērāju. Patika un noticēju Sintijas raksturam, viņas pārmetumiem sev. Augot tādā vidē, tas ir likumsakarīgi.

Patika doma, kura ir tik patiesa – mēs nodarām viens otram pāri, gan jauni būdami, gan vienkārši, atvainojos, stulbi. Tā arī Sintija reiz nodarījusi pāri kādam puisi, kurš nu ir vīrietis – glābiņš. Pareizāk, viņš un viņa viesu māja, jo tā ir vieta, kur Sintija bēg.

Lai arī viņai ir maz naudas un naivs, vēl nenobriedis raksturs, viņa satiek tikai labus cilvēkus, īstus eņģeļus, kuri uzliek meiteni uz ceļa, vienkārši sakot. Protams, to dara viņa pati ar savu izvēli aiziet no esošās situācijas, taču cilvēkiem ir tikai milzu nozīme tajā. Sintija ir strādīga, godīga un cīnās ar saviem dēmoniem.

Ko es būtu gribējusi uzzināt vairāk, kādēļ Sintijai īsti nav augstākās vai profesionālās izglītības, ņemot vērā, ka izglītība tomēr valstī ir teju bezmaksas, ja vien ir teicamas sekmes, vai vismaz kāds sapnis. Pati zinu šādus jauniešus, kas bēguši no savām ģimenēm, dzērājiem, patvērumu raduši izglītībā.

Kaut kur šajā sēru ielejā man pazuda Sintijas raksturs, bez sāpēm. Vecāki dzērāji, pati tusētāja, droši vien tur tie mazie – lielie sapņi pajuka, tā iztulkoju lasot. Tur arī šis naivums, kad draugs it kā aizliedzis viņai strādāt, tomēr šim es arī noticēju, jo tā var būt, tādas situācijas ir īstas, diemžēl zināmas. Gribās teikt, sievietes, atveriet acis, taču tajā brīdī bez variantiem.

Lai arī šī romāna formāts nepieļauj garumu, man patika, ka tajā tikai ievīta lauku dzīve, labie tikumi, labi cilvēki. Gribējās noticēt.

Nepalika skaidrs, kāpēc Sintija it kā neraud, jo visu romāna laiku viņa ļāvās savām sērām un sāpēm. Saprotu laikam, ka bija domāta viņas bērnu dienu versija, kad kā alkoholiķu bērnam bija jāsaņemas.

Vienīgā lieta, pret kuru man bija mazmazītiņa skepse, ja to tā var saukt, bija teikums par to, ka Sintija beigās sākusi iet terapijā ar Rasmas ieteikumu un uz atdzimšanas elpu. Zinot cik šīs lietas maksā, vismaz Rīgā, man radās jautājumi, prasījās kādi teiksim paskaidrojumi, un nevis tādēļ, ka man nav, ko darīt un gribu piekasīties, bet tādēļ, ka ja to lasa kāds cilvēks, kurš ir līdzīgā situācijā, es gribētu, lai viņam būtu paraugs, pat, ja tas ir tikai stāsts.

Varbūt gribētos mazu paskaidrojumu, ka tas ir psihologs apmācībā vai tml. Vai, ka viņa sazinājās ar kādu krīzes centru, savādāk paliek tā pasakas izjūta, kurš šis teikums ir tā garām ejot pamests, lai būtu ķeksīša pēc - sāku iet terapijā. Ar to es domāju, terapija ir fundamentāla PABiniekiem, un mums visiem, bet daudz ir tādu, kuri par to tikai domā, jo ar visu vidējo algu nepavelk. Atvainojos, ja tas kaut kā izbojā atsauksmi, bet man bija jāpiemetina šī vienīgā lieta, kuru gribētos atrisināt tā, lai sievietes, kuras reāli cietušas no alkoholiķiem vecākiem, dzīvesbiedriem, zaudējušas mazuli, saņemtu palīdzību, un šeit es nevarēju noticēt šim vienam teikumam, kuram jābūt tik svarīgam, tik dziļam, tik ar risinājumu, bet kurš bija vienkārši garāmejošs. Iespējams, grāmatām uzlieku par daudz atbildības, tā var būt, taču no tā neatkāpjos, jo tās ir arī izglītojošs līdzeklis.

Lai arī tas ir paredzēts kā viena vakara romāns, uzskatu, atklāj būtiski svarīgas tēmas, par kurām jārunā un paldies autorei par to! Paldies par ticību labajam, un lai Sintijai viss izdodas.

[Ērika · Rating 2 out of 5]

📌Ilgi domāju, ka atsauksmei atstāšu īsu un kodolīgu: ZANE VAR LABĀK!!! Bet man tomēr gribās panīdēt. Tāpēc- piedod, Zane!!! 🫣

📚Lielāko daļu šīs grāmatas stāsta teicējs, nevis pati Sinča, kura patiesībā raud diezgan daudz.

😈Apmēram šādi es iztēlojos priekš manis personalizētu elli, kuras biblotēkā ir vien grāmatas, ar tekstiem, kas sastāv no iekšējiem monologiem un jūtu aprakstiem, ko ik pa laikam atšķaida ar parastām sadzīviskām darbībām, (kas iet uz riņķi un atkārtojas) un pāris dialogiem, kas atkal noved pie monologiem un teicēja bezgalīgajiem aprakstiem. Nevienu brīdi teksts nepaņem aiz rokas un neizved cauri notikumiem, kas parādītu Sintijas piedzīvoto, liekot just līdzi- vien ļoti vispārināti to pārstāsta. (Show not tell, pilnībā ignorēts.)

📚Varbūt nekādi nespēju izjust stāstu, jo neesmu piedzīvojusi neko līdzīgu. Taču arī elfi mani nekad nav nolaupījuši un aizveduši uz maģisku zemi, bet tas nenozīmē, ka neesmu šādu stāstu izdzīvojusi caur grāmatu. (Tur jau ir tā stāstu burvība- gribu tos pārdzīvot, nevis lasīt vispārinātus atstāstijumus.)

📌Tāds pavirš teksts:

🐾Mati bija sakopti, taču seja bija bāla, vecā nagu laka bija pilnībā nokasīta, taču ienadži bija saplaisājuši un plaukstas- sausas. Viņa novērsās un piegāja pie somas. Grāmata bija vienīgais, ko bija vērts celt laukā.🐾

❓Cik liekus 'bet, vari atrast šajos pāris teikumos❓

📚Un varbūt esmu sevi pārlieku izlutinājusi ar globāliem dižpārdokļiem, kurus autori rakstījuši un pārakstījuši un nodevuši tālāk komandai, kas visu rediģējuši un koriģējuši, lai pie manis nonāktu noslīpēts dārgakmens. Ir grūti saprast, kā autors, pārlasījis savu tekstu, nepiefiksē tādu liekvārdību. Un vēl grūtāk noticēt, ka korektors (un es pārliecinājos, ka tāds ir norādīts) arī laidis gar aci, pieņemot, kā plūstošu un raiti lasāmu tekstu. Vai varbūt es vienkārši neko nesaprotu no grāmatu rediģēšanas un piesienos, kur nevajag?!😬 (Bet man tas traucē. Tad pārstāju lasīt un sāku spēlēt spēli- cik daudz vārdus varu nogriezt, nemainot teksta būtību.)

‼️P. S. ‼️Miks ir šausmīgi garlaicīgs varonis, kurš lauku sētā, kur darbi daudz, pārsvarā sastopams pie televizora.

[Elina Dlohi · Rating 4 out of 5]

Mazā, 200 lappušu grāmatiņa, kas izdota "Vakara romāna" sērijas ietvaros, mani pārsteidza un aizķēra vairāk, nekā biju gaidījusi. Autore rosina pārdomas par dzīvi, izvēlēm un iespējām mainīt savu dzīvi.

Grāmata stāsta par meiteni Sintiju, kura nāk no nelabvēlīgas ģimenes (ak, alkohols!) un nonāk neveselīgās attiecībās (ak, atkal alkohols!). Sintija vēlas pielikt punktu saviem nelaimīgajiem apstākļiem un pieņemt drosmīgu lēmumu bēgt no tās dzīves, kurā viņa iestrēgusi. Viņas ceļš aizved līdz Rasmas un Mika mājām, kur sākas jauna dzīve – daudzsološāka un gaišāka. Man ļoti patika šīs grāmatas sadaļa – ticība tam, ka mainīties ir iespējams, ja vien pietiek spēka un gribas. Un ceru, ka tādi cilvēki kā Rasma, Māra un Miks ir un būs arvien vairāk šajā pasaulē.

Tomēr jāsaka, ka dažas sižeta līnijas lika man aizdomāties par ticamību. Sintijas pārmaiņas un viņas kļūšana par čaklu un kārtīgu cilvēku šķita nedaudz pārāk ātra un vienkārša. Vai arī es esmu skeptiska. Dzīvē šādi procesi parasti prasa daudz ilgāku laiku un lielāku iekšēju cīņu.

Lai gan grāmatas nosaukums ir "Sinča neraud" , viņa raud un raud daudz, jo "asarās mazgājas dvēsele".

Kopumā šī grāmata man bija pārsteigums no Zanes Nuts, īpaši tāpēc, ka pēdējā laikā autore vairāk rakstījusi vieglākas, mazāk dramatiskas grāmatas. Šis darbs ir emocionālāks un dziļāks, un tas mani patīkami pārsteidza. Lai gan mana mīļākā autores grāmata joprojām ir "Kaut kāds finglieris", "Sinča neraud" arī ir lasīšanas vērts.

"Cik grūti ir rast mieru, kad dvēsele sāp tik ļoti, ka tā varētu atstāt viņas ķermeni..... Šīs sāpes bija par to, ka viņa visā mūžā nekad nebija jutusi tādu laipnību, tādu siltumu un līdzjūtību"

[Ilze Laura (birone.lasa) · Rating 3 out of 5]

📚 Sinča neraud

Vai neraud? Gaužām raud, bet līdz ar asarām mainās viņas dzīve.

Sākšu ar statistiku Latvijā par jauniešu alkohola lietošanas īpatsvaru (15-16 gadi). 
Īpatsvars, kuri lietojuši alkoholu pēdējo 30 dienu laikā: meitenēm 52.6%, turpretī zēniem: 42.4%. (Dati iegūti no Slimību profilakses un kontroles centra statistikas datiem). 

Lasot romānu, man radās jautājums – vai sievietes/meitenes alkohola lietošana biežāk netiek izraisīta, esot līdzatkarīgai no vīrieša? 
Ja mans draugs/vīrs iedzer, tad jau man arī nekas slikts nenotiks, ja vienu glāzīti iedzeršu – bet dienu no dienas, tas izvēršas vairāk par vienu glāzīti.. 

Protams, mēdz jau teikt, ka aiz labas dzīves jau nedzer.. 
Sintija savā dzīves stāstā piedzīvoto bērnību, kur abi vecāki ir alkohola atkarīgie, tādējādi redzot savus vecākus kā paraugu, arī viņas dzīve kļūst rožaina alkoholā. 
"Vismaz kāds viņu mīlēja. Nebija nozīmes, cik salauzta vai greiza bija šī mīlestība." (143.)

Vēlētos cerēt, ka Latvijā ir vairāk tādas Sinčas, kuras atskārš alkoholisko dziru ietekmi uz dzīvi, veselību, veselo saprātu un ģimenes dzīvi, ļaujoties mirkļa spēkam – aizmukt no atkarīgas vides un vērst savu dzīvi par labāko ceļojumu sev pašai. 
"Ja esi baudījis mīlestību kā bērns, tu māki mīlēt citus, pasauli un sevi." (71.)

Romāns īsi ir iekļauts 200 lappusēs – paķer vienam vakaram un iepazīsti, ko Sinča piedzīvo savas jaunās dzīves meklējumu laikā. 
"(..) es pati veidoju sevi. Es! Nevis mana pagātne vai bailes no nākotnes." (77.)

[Agnese Zariņa · Rating 3 out of 5]

3.4⭐
Jāatzīst, ka šo grāmatu sākotnēji ņēmu ar diezgan lielu skepsi, bet līdzko ielasījos, tā mani tomēr patīkami pārsteidza. Un nē, sižets bija diezgan paredzams un bez kaut kādiem lieliem pārsteigumiem. Bet Sintijas stāsts un satiktie līdzcilvēki raisīja tik siltas un jaukas sajūtas, ka tieši šī cerības sajūta, labestība un gādība iznesa visu stāstu, atstājot uz gaišas nots. Un nē, man nav ilūziju, ka reālajā dzīvē Sintijas stāsts būtu atrisinājies tik vienkārši.

Pēc abām kokvilnām, man ir radusies sajūta, ka autore māk savā veidā viegli, ar zināmu humoru un siltumu izstāstīt savu varoņu stāstus. Šajā gadījumā pat iznesot sabiedrībā iesakņojušos un smagu problēmu, kura vismaz attāli nebūs sveša ikvienam. Uz grāmatas “muguriņas” ir atzīme, ka šis ir sadzīves romāns, kas, manuprāt, precīzi atbilst darba veidolam.

Kas mani gan mulsināja, ir grāmatas vizuālais noformējums, jo man tas uzreiz lika domāt, ka sižets norisināsies ziemīgos apstākļos, bet nekā..var jau būt, ka tā ir domāta Sintijas iekšējā pasaule vai kaut kas tāds, bet nu..īsti neuztveru domu. 

Otra lieta, kas man parasti šķiet problemātiska ar “Vakara romāniem”, ir nosaukumi. Jā, šeit tas lielos vilcienos ir Sintijas līdzšinējās dzīves vadmotīvs, bet man tiešām ir grūti uztvert nopietni grāmatas ar šādiem nosaukumiem..šo laikam tikai speķa pīrādziņš izkonkurē :D 

[Amanda_ Lappušu dzīve · Rating 3 out of 5]

Tas ir stāsts par izlaušanos no pagātnes, kas smacē un ievaino. Sintija nāk no ģimenes, kur alkoholisms ir ikdiena, un viņas vienīgais glābiņš ir bēgšana – prom no vecās dzīves, no toksiskām attiecībām, cerībā uz jaunu sākumu.
Ceļā viņa sastop cilvēkus, kuri pierāda, ka pasaule var būt arī laba, ka viņa ir kaut kā vērta, ka dzīve var būt citāda.

Nosaukums “Sinča neraud” maldina – jo patiesībā viņa raud gandrīz visu laiku. Taču šīs asaras ir daļa no viņas ceļa, no dziedināšanās un spēka atgūšanas, lai beidzot spētu doties uz priekšu un neatskatīties.

Manuprāt, tomēr stāsta gaitai brīžiem trūkst ticamības – pārāk viegli Sintijai izdodas atrast atbalstu un laipnus cilvēkus. Viņas iekšējās mokas un šaubas atkārtojas atkal un atkal, līdz brīdim, kad beigas pienāk pārāk strauji un viegli, salīdzinot ar visu, ko viņa ir pārdzīvojusi.

Grāmatas lielākā vērtība ir tās spēcīgā un aktuālā tēma – alkoholisms ģimenē, kas ir realitāte daudziem, un šis stāsts atgādina, ka no tā ir iespējams izrauties. Tas nav viegli, tas prasa gribasspēku un drosmi, bet labāka dzīve ir sasniedzama.

[piezimesungramatas_Raiva · Rating 3 out of 5]

📖Z. Nuts "Sinča neraud" ir emocionāli piesātināts romāns par jaunu sievieti Sintiju, kas uzdrošinās aizbēgt no toksiskām attiecībām, lai sāktu dzīvi bez dzīvesbiedra alkoholiķa un ierastās degradējošās vides. Lai mainītu sīkus ieradumus, ir nepieciešams liels gribasspēks,lai mainītu apstākļus un tik sāpīgi pazīstamo vidi- tas prasa vēl lielāku apņēmību. Kurš grib izrauties, to nereti piemeklē vainas apziņa, viņā mājo cerība, ka kaut kas tomēr mainīsies pats no sevis. Ir ļoti grūti izkāpt no šī apburtā loka, bet Sinča mēğina, un gadiem aizturētās asaras, beidzot vairs nav jātur sevī.
📖Manuprāt, Sinčas dzīvē ir kā attēlots tāds kā starpposms, patiesās pārmaiņas vēl būtu priekšā, lai izaudzētu veselīgu pašapziņu un uzņemtos atbildību par savu dzīvi. Sintija nonākusi drošībā, vietā, kur viņu apčubina, visi ir labestīgi un atbalstoši,taču tas ir ļoti idealizēti. Labi, ja kāds pasaudzē, palīdz nostāties uz kājām, bet realitātē rastos tādas situācijas, kas liktu Sinčai vēlreiz pārliecināties, vai viņas izvēlētais ceļš ir pareizs.
📖"Vakara romāna" formāts šoreiz šķita ierobežojošs šim darba patiesajam potenciālam, jo apskatītās tēmas ir daudz plašākas un dziļākas, ko varētu izvērst. Tādā Sinčas realitātē dzīvo daudzi, tāpēc jāturpina rakstīt un runāt par alkoholismu, nelabvēlīgām ğimenēm, toksiskām attiecībām, lai būtu iespēja kaut ko mainīt arī sabiedrības domāšānā. Ja kaut vienu šis stāsts spēj iedvesmot sapurināties un meklēt palīdzību,lai izkāptu no bedres un kaut ko mainītu savā dzīvē, tas ir tā vērts!  Romāns par pārmaiņām,cerību un iekšējā spēka atrašanu. 🫶

Grāmata saņemta apmaiņā pret godīgu atsauksmi.