Zibprozas krājums "Davai" ir 25 latviešu autoru grāmata par 1990. gadiem, kas turpina sēriju “Mazās Strāvas”. Grāmatā atradīsiet fotogrāfijas no autoru privātajiem arhīviem. Krājumā publicējušies dažādu paaudžu un virzienu autori: Jānis Joņevs, Inga Gaile, Ivars Šteinbergs, Dens Dimiņš, Emija Grigorjeva, Eriks Dekoneks, Gundega Evelone, Baiba Zīle, Andris Ogriņš, Džena Andersone, Linda Mence, Lauris Bērziņš, Aivars Eipurs, Rvīns Varde, Kristīne Meile, Elvīra Bloma, Linda Curika, Andra Manfelde, Edmunds Frīdvalds, Kaspars Zalāns, Liepa Actiņa, Vika Eksta, Ieva Bite, Aivars Madris un Anna Belkovska. Sērijas redaktore un grāmatas sastādītāja – Elvīra Bloma, redaktors – Arvis Viguls, dizainere – Anete Krūmiņa. "Davai" ir sadzīvisks aicinājums uz kādu aktivitāti vai, bieži, trakulību. "Davai" nereti kalpo arī kā entuziastisks apstiprinājums vai uzsauciens kaut ko aktīvi darīt vai doties, dot, vai atņemt. Tas var būt gan pozitīvs, gan negatīvs, gan agresīvs, gan iejūsmīgs. Pilns pretrunīgu nozīmju un sajūtu. "Davai" ir gan rusicisms, kas vedina uz pārdomām par padomju okupāciju un tās sķērmo mantojumu, un briesmīgajiem notikumiem šobrīd Ukrainā, gan slengs, kas tik dziļi ieaudzis latviešu valodā, ka ir kļuvis par daļu no tās. "Davai" joprojām ir neatņemama ielu valodas daļa, taču jo sevišķi bieži to varēja dzirdēt 1990. gados. Grāmatā būs rodami argumenti gan pret šī vārda lietojumu (Jānis Joņevs), gan arī par (Dens Dimiņš), un citi redzējumi, kas saistīti nevis ar filoloģiskiem, bet cilvēciskiem apsvērumiem. Izdevums var tikt uzskatīts par savā ziņā eksperimentālu, jo tajā tiek attīstīts zibprozas žanrs, kas ir ietilpīgāks nekā īsprozas formāts. "Mazās Strāvas" ir krāsainas mazās grāmatiņas, kuru veidošanā apvienojas vairāki autori. Grāmatas izdošanu finansiāli atbalstīja VKKF
Davai, izlasi šo mini grāmatiņu, ja esi bijis pusaudzis vai jaunietis deviņdesmitajos.🙃😅
Kolīdz pamanīju šo mazo brīnumu 😄, uzreiz nojautu, ka tas būs manā gaumē. Grāmatiņa ir otrā šajā sērijā, bet par to pirmo neko ne biju dzirdējusi, ne zināju (uz šo informāciju tikai nodevīgi uzvedināja cipars 2 uz šīs grāmatas sāna🙂).
Aptuveni 20 autori (rakstnieki, dzejnieki, tulkotāji, mākslinieki...) metušies uz vienu roku un izveidojuši šo burvīgo 90. gadu atmiņu vitrāžu. Katrs autors dāsni atvēlējis foto no tā laika un pievienojis tam zibprozu, kas ir kā ļoti koncentrēts stāstiņš = mikrostāsts. Bet pēc grāmatas izlasīšanas jūtos, ka būtu izlasījusi nemaz ne sīku grāmatiņu. ☺️Tomēr šis kabatas formāts psiholoģiski iedarbojas lieliski. Nav izjūtas, ka tas ir kaut kas ļoti nopietns (līdz ar to autori var padauzīties un atklāties!), kā arī šķiet, ka esi kaut kādā alternatīvā un nedaudz neparastā rakstnieku pasaulē nokļuvis. 😏☺️
Principā man patika visi stāsti, protams, daži vairāk par citiem, it īpaši tie, kur sastapu savus bērnības/pusaudža gadu atspulgus, smaržas un muzikālās atsauces.
Daudzus autorus zināju, vairāku darbus biju jau lasījusi, pāris ar vieglu sirdi ieslidināju savā TBR sarakstā (it sevišķi dzejniekus, ja vien Inga Pizāne deva labas zvaigznes 😆). Šādas izlases arī ir brīnišķīga iespēja iepazīt jaunus vārdus un varbūt ieinteresēties par tiem! Kādreiz šie ceļi ieved bezceļos, bet reizēm vari attapsies nākamajā literatūras līmenī 😂
Jau kādu laiku manā lasītājas apziņā nostiprinās pārliecība, ka mani aizrauj aptuveni manu vienaudžu rakstītais, viņu izjustais, pieredzētais un atklāti stāstītais. Tas ļauj man atslēgt savas (nez kāpēc!) ikdienā aizvērtās atmiņas un tādējādi piekļūt savai pagātnei un sajust nostalģiju un sentimentu.
Tik daudz nostaļģijas, lika smieties un atcerēties lietas ko biju aizmirsusi . Savu rozā krājkasīti, spēļu automātu ar 7 niekiem, kuram tēvs ļāva noraut kloķi, vietējā bārā "Nonstops", vārdu "šmeks", teicām: "Davai bez davai!" un daudz ko citu Zibprozu rakstījuši man mīļi autori Aivars Eipurs un Rvīns Varde.
Lielisks zibprozas krājums! Tas ir kā ceļojums laikā. Katrs stāsts ir kā smalks mozaīkas gabaliņš, kas kopā veido īpašo deviņdesmito gadu noskaņu. "Davai" vienkārši ir jāizlasa!