Providence - augstākā griba, kas lemj visas pasaules likteņus; arī iepriekšēja (kā) nolemtība.
Audzināšana nosaka tikai daļu no cilvēka, viss jau nāk no dzīlēm, no kādām tālām līnijām.
… vienkārši savai zināšanai, mani tas viss ļoti interesēja, ārkārtīgi bagātināja un pamazām pārvērta. Būtībā – iedēstīja manī pilnīgi citu pasaules redzējumu.
…cilvēks nekad nezina, kas ir veiksme un kas – neveiksme.
Mīlestība ir garīgs stāvoklis. Brīnums, kas var būt tikai vienreiz dzīvē. Tad pasaule paplašinās, pats paplašinies, tev apkārt ir aura, kurā ir otrs cilvēks, tu viņu jūti, un ir saskaņa. Tāda tuvība, kad var gandrīz uzminēt, ko otrs domā.
Tā ir milzīga kļūda, ka cilvēki visu vienkāršo – dzīvi, iekšējo pasauli. Viss ir tāds – pa vieglo. Nē, tā pastāvēt var, tikai… Man tas šķiet bezgala garlaicīgi.
Pat viszemākajos apstākļos cilvēks, ja vien viņam ir vēl kāds iekšējs kodols, neaizmirst par nepieciešamību darboties pretī – saglabāt pašcieņu.
Slikto nedrīkst uztvert kā sliktu, jo tajā vienmēr ir ieprogrammēta pavērsiena šķautne.
Jebkurš dzīves mirklis – pat tas, vai es šo kafijas tasīti izdzeru straujāk vai lēnāk, iespaidos to, ko pēc tam darīsim, mūs iespaidos sazobes rinda. Ja to ievēro, tad jāsāk domāt – jā, visam ir jēga. Kā biljarda spēlē – dzīve ir neskaitāmu trajektoriju summa.
Jebkuru dzīvi, lai vai kāda tā būtu, var izvērst ļoti interesantu un pārvērst piedzīvojumā. Bet skaudība ir pašnāvības forma.
Jaunībā cilvēks nevar būt filozofs, dzert tēju uz balkona un skatīties saulrietā. Tas nāk vēlāk. Ar gadiem saproti, ka tik ļoti bieži jauki ir tas, kas tev jau ir. Ar gadiem iemācās prieku par pašu eksistences faktu, novērtēt ikdienas jaukumu.
Aicinu mācīties izlīdzinājumu un vienmēr paturēt prātā gaismu, kas kaut kad atkal būs priekšā.
Katra cilvēka pienākums ir atrast sevī cieņpilnu stāju un garīgo izvēli attiecībā pret to, kas valda apkārt.
Esmu sapratis, ka dažkārt ir kāds darbs jāuzņemas, lai gūtu jaunus iespaidus. … pieeju nopietni – iekrītu tēmā kā atvarā un iznāku ārā, pilns atziņu un pārdzīvojuma emociju. Un vienmēr viss izrādās savstarpēji saistīts.
Un cik daudz var izdarīt, ja dara kaut ko vienu! Nevis ka no visa mēģina izraut pa stundai, kādas citas nodarbības vidū.
Ir tikai daži cilvēki, ar kuriem manā pasaulē vienmēr ir interesantas intervijas, un Imants Lancmanis nešaubīgi ir viens no tiem. Tāpēc nebija divu domu, ka šai grāmatai jābūt manā grāmatplauktā. Grāmatas ritms ir nesteidzīgs, taču ievelkošs, gluži kā Lancmaņa personība. Lasot domāju, ka intervijas ir skaists veids, kā parādīt personību. Tajās nav robustā un mākslīgā biogrāfiju paņēmiena cilvēka dzīvi parādīt strukturētu un lineāru, kāda tā īstenībā ikdienā nemaz nav. Intervijās var iepazīt Lancmani kā tīrradni, autentisku savu ideju nesēju, un tajā ir kas antigonisks, kas šķiet mūsdienu cilvēkam neraksturīgs. Viņam var nepiekrist vairākos jautājumos, taču viņš ir pārliecināts par savu viedokli un eleganti to argumentē ar vēstures faktiem un ne mirkli par to nešaubās. Te meistarīgi savijas mākslas vēsture, Rundāles pils restaurācija, personīgas atklāsmes, kas kopumā plašā buķetē atklāj šī cilvēka dzīvi. Grāmatu būs grūti "izraut" ātri, jo to gribas lasīt lēni, apdomājot un izprotot izlasīto.
Vienīgā "blakne", kas arī izriet no interviju formāta daudzu gadu garumā, ir atkārtošanās. Ir fakti un pat konkrētas frāzes, kas grāmatā atkārtojas. Tāpēc dodu 4 acis, nevis 5. Bet tas absolūti nemazina grāmatas vērtību.
ārkārtīgi interesanta, aizraujoša un vērtīga grāmata! un sarunas formāts šķiet tik ļoti atbilstošs, tas ļauj lasītājam uz visām aptvertajām tēmām skatīties plašāk, ieinteresetāk un dzīvāk. Lancmanis ir nenovērtējams zināšanu un iedvesmas avots!
Šo grāmatu lasīju lēnām, ar baudu. Bija vakari, kad kaulējos ar sevi - nu vēl vienu nodaļu. Bet tad - nē, pastiepšu baudu garumā.
Lēni lasās arī tāpēc, ka ļoti bieži grāmatā izlasīto gribas pārbaudīt internetā. Vienkārši - gribās paskatīties, ko tad gleznojis viens vai otrs no Lancmaņa minētajiem māksliniekiem, ko tad īsti var nopirkt tajās Eiropas izsolēs, un kāda tad ir tā Baltvācu aristokrātija (neko īsti neatradu. vai arī neprotu meklēt?). Un kārtējo reizi nākas pārliecināties, ka internets ir diezgan nabadzīga vieta, ja meklē kaut ko ne-populāru. Un vēl - pateicoties grāmatai vēlreiz jaunatklāju virtuālos muzeju apmeklējumus. Un vēl - uzzināju par Latvijas vēsturi. Piemēram, nekad nebiju aizdomājusies par muižu zemes reformāciju, kad un kā tā īsti notika.
Interesants grāmatas formāts - tās ir intervijas. Pie kam kārtotas ne- hronoloģiski.
Varbūt pirmo reizi lasot palaidu garām paša Lancmaņa personību, kāds tad viņš pats ir. Jo viņa stāsti ir tik aizraujoši! Vai arī šī sajūta man rodas no tā, ka visas grāmatas garumā Lancmaņa "klišeja" nemainās - viņš ir tieši tāds, kādu mēs Latvijā viņu pazīstam - Rundālas pils direktors.
Lasot Providences Liecinieku man bija ļoti žēl, ka Lancmaņa grāmata par Doroteju jau ir sen izpārdota (kaut arī atceros, ka tā bija ļoti dārga un man ne pa kabatai, arī tad, kad bija iznākusi). Bet ļot priecājos, ka esmu lasījusi I.Baueres Doroteja.Izredzētā.
Kopsavilkumā gribu teikt, ka esmu ļoti pateicīga nejaušibai, kuras dēļ varēju šo grāmatu izlasīt. Tā mani pārcēla citā pasaulē. Un tā nav īsti 18.gs pils pasaule. Tie arī nav padomju gadi. Tā ir pasaule, kur gods ir darīt to, ko proti, vislabākājā veidā, attiekties pret lietām un cilvēkiem ar cieņu, un baudīt dzīvi lēnām un garšu.
Šī grāmata ir kā nesteidzīga ekskursija Rundāles pilī, kuras gids ir neviens cits kā izcilais mākslas vēsturnieks, Rundāles pils atjaunotājs un renesanses ģēnijs Imants Lancmanis. Grāmata ir iespēja ielūkoties viņa domu pasaulē, dzīves filozofijā un atmiņās, kas saistītas gan ar mākslu, gan Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanu. Ļoti patika, kā autore uzdeva jautājumus, rosinot Lancmani aizvien dziļākām pārdomām. Grāmata arī satur daudz brīnišķīgu fotogrāfiju kā vēstures liecības.
Lancmanis dalās savās atziņās par mākslu, vēsturi un cilvēku likteņiem, atklājot ne tikai savu profesionālo ceļu, bet arī dziļi personiskas pārdomas. Īpaši interesanti bija uzzināt vairāk par Rundāles pils arhitektu Rastrelli un citām vēsturiskām detaļām, kas līdz šim nebija tik zināmas. Tagad noteikti uz Rundāles pili došos ar citu skatienu.
Šī nav grāmata, kuru izlasīt steigā – iesaku baudīt to lēnām, pa vienai vai vairākām intervijām, ļaujoties dziļākām pārdomām.
Kolosāla grāmata, lai iepazītu Imanta Lancmaņa personību un gūtu mazu ieskatu tajā milzīgajā darba, muzejniecības, glezniecības, Rundāles pils dvēseles uzturēšanas jaudīgākā skrējienā, kam viņš atdod sevi visu. Imants zina un prot tik daudz, cik kādi 20 muzeja direktori, mākslas vēsturnieki, gleznotāji, fotogrāfi, kolekcionāri kopā. Cēlums garā, vidē, apģērbā, attieksmē pret ornamentu un seno laiku mantojumu, īpaši 18. gs. Ļoti pateicīgs, dzīvs, nesamākslots sarunu un interviju formāts. Bravo autorei!
Lēni baudāms sarunu apkopojums. Atver jaunu skatu uz Rundāles pili. Imants Lancmanis ir apbrīnojama persona ar milzīgām zināšanām un darba spējām. Viņa stāstījums par barokāliem mākoņiem, ir iepotēts manā apziņā uz mūžu.