Mācītājas mājas vietu es, protams, redzēju dabā – tepat Latvijā, kur katrs pilskalns ir apvīts ar stāstiem un tikai retais ir bezvārda. Pakalns bija tāds, kādu Latvijā ir tūkstošiem, tomēr tas bija īpašs – vasaras sākumā kā nosēts ar ziedošām anemonēm. Vieta bija, tagad bija vajadzīgi arī cilvēki un Benita jau stāvēja manā tuvumā, tā teikt, kaujas gatavībā, lai spertu drošu soli šajā romānā, jo tur taču bija viņas dzīve, viņas māja, viņas dīvainais piedzīvojums.
“Savienoto trauku līkums”
Cilvēks ir ziņkārīga būtne, viņš nekad nesamierinās ar savas pasaules robežām. Aiz robežas taču ir vēl kaut kas! Tāpat ir ar mūsu pašreizējo dzīvi – vai pirms tās nekā nebija? Un pēc tās? Mana romāna varone Martīna ir tieši tāds cilvēks – viņa gandrīz vai neapzināti nemitīgi uzdod sev šo jautājumu: vai esmu īstajā vietā? Pie tam viņu urda nemiers un bažas, ka kaut kas nogājis greizi. Un viņa satiek Bertīnu, sievieti no tālas pagātnes, kas patiesībā ir viņa pati…
Fascinējoša grāmata! Izlasīju pirms apmēram 2 gadiem un joprojām nelaiž vaļā. Cauri laikiem savijušās dzīves, cauri laikiem savijušies likteņi. Ļoti dziļa, dvēseliska. Vai mēs atgriežamies tajās pašās vietās, kur iepriekšējās dzīvēs samezglojies liktens? Es domāju, ka jā.