Lielisks atradums readcycle plauktā, kas man atgādināja par to, ka un kāpēc mīlu Regīnu Ezeru. Grāmatā apkopoti četri autonomi, Daugavas saistīti stāsti, kas īsti, neizpušķoti un intīmi parāda ne tikai upes, bet arī cilvēku dziļumus.
Vidusskolā spītējos un lasīju visu, tikai ne obligāto literatūru, tāpēc nekad tā īsti nevarēju iebraukt visos tajos kosmiskajos mākslinieciskajos izteiksmes līdzekļos. "Daugavas stāstos" pēkšņi sastapos un sapratu, šķiet, lielāko daļu no tiem. Un nevis tā smacīgi garlaicīgi, kā tas šķita tad, bet kaut kā dabiski skaisti.