Ilze Indrāne, īstajā vārdā Undīna Jātniece (dzimusi 1927. gada 23. aprīlī, Lazdonas pagasta “Ciskānos”) ir latviešu skolotāja, skolas direktore, rakstniece un dramaturģe.
Bērnības gadus kalpu ģimene pavadījusi Vestienas pagasta ”Brantos”. Mācījusies pirmās un otrās pakāpes Vestienas pamatskolā (1935. – 1941.). No 1941. līdz 1946.gadam mācījusies Madonas ģimnāzijā. Skolas laikā vadījusi un pierakstījusi literāro žurnālu “Avots”. 1946.gadā uzaicināta strādāt par skolotāju Mārcienas pamatskolā ar apvienotajām 1. – 4. bērnunama klasēm.
No 1948. līdz 1951. gadam studējusi Rīgas Pedagoģiskajā Institūtā latviešu literatūras nodaļā. No 1948. gada strādājusi Kusas astoņgadīgajā skolā par direktori. Saņēmusi ”Skolotāja teicamnieka” nozīmi, bet atbrīvota no darba par nepakļaušanos valdošās iekārtas politiskajām prasībām (1956. gadā). 1961. gadā Ilze Indrāne uzņemta Rakstnieku Savienībā. No 1956. līdz 1967. gadam strādājusi Praulienas pamatskolā nepilnu darba slodzi, vadījusi skolēnu dramatisko pulciņu.
Šobrīd rakstniece dzīvo Praulienas pagasta “Lejaszīlēs”.
Ilzes Indrānes darbi - no vairāku paaudžu tik iemīļotās "Lazdu laipas" līdz mūslaiku "Dievsunīšiem" - lasītājiem zināmi un tuvi. Tie bieži iezīmējuši būtiskus pavērsienus sabiedrības dzīvē, daudz lasīti, diskutēti, prēmēti. Šogad rakstnieces devums latviešu literatūrā novērtēts ar augstāko balvu - Triju Zvaigžņu ordeni.
Šķiet, kopš uzzināju sava vārda izcelsmi vienmēr bija vēlme izlasīt šo romānu. Bija arī piegājiens -kan man bija 15, bet izrādījās par smagu. Jāsaka grāmata nav vieglā literatūra (kā jau visi latviešu romāni no šī perioda) un laikam tagad arī spēju "sagremot" šo romānu. Kopumā smeldzīgs un traģisks romāns, kurs atstāja mani pārdomās un škiet, ka daudzas vērtības palikušas tās pašas arī 21. gadsimtā-mīlestība, cilvēka mūžs un dzīves līkloči kā tādi. Par to kā dzīvojam, cīnāmies, zaudējam un aizejam.
P.S. Valoda un stils, kurā sarakstīta grāmata noteikti prasa pacietību, bet manā gadījumā-bija tā vērts