Pašlaik asistēju darbā pie grāmatas , kurā darbība norisinās pēc 1905. gada revolūcijas, tomēr man bija svarīgi iepazīties arī ar revolūcijas dalībnieku pieredzi literatūrā. Tā es nonācu līdz "Saucēja balsij".
Alberts Bels man patika, gan vidusskolā lasot "Būri" (un, protams, to nesaprotot), gan vēlāk lasot "Cilvēki laivās". Tieši šis darbs manī iebēra kaut kādus smilšu graudus, kas manī trinušies līdz pat šodienai un bieži ir mudinājuši pie tās atgriezties. Un lieliskā pieredze ar "Saucēja balsi" šo berzi tikai pastiprina.
Mans pēdējā laika grāmatu lasīšanas režīms ir - agri no rītiem un vēlu vakaros. Laikam jau spīdzināšanas aina man nepalīdzēja iesākt dienas un nepalīdzēja arī saldi izgulēties. Tik psiholoģiski izcili skatītājs ieaicināts briesmu darbu telpā un spīdzinātā galvā, kā arī brīžiem varēju ielūkoties pašu spīdzinātāju izpratnē, lai gan lielākoties šie tēli bija diezgan plakani. Karlsona prāta monologi spīdzināšanas laikā uz mani atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka šaubos, vai fizioloģisks spīdzināšanas apraksts būtu iedarbojies labāk! Un es apzināti lieku izsaukuma zīmi, tas jau kaut ko nozīmē.
Neuztraucoties likt lietas nepareizajā kastītē, es gribu padalīties savā sajūsmā par autora valodu - plūstoša, drosmīga, tēlaina. Vietām negaidītais dalījums rindās, garie teikumi - kaut kas starp apziņas plūsmu un lūzumiem pilno ekspresionismu. Kaut kāda patīkama modernisma dvaša tajā visā. "Viņš gribēja noslēgt separātu mieru ar patvaldību. Revolūcijas laikā. Jau tolaik uz laukiem pazina separatorus, kas pienu atdalīja no un krējumu atdalīja no, un tā tālāk atdalīja no, un procesu sauca par separēšanu, atdalītājs tātad bija separators, bet tāds cilvēks, kas gribēja atdalīties - seperātists." Vai arī: "Viņš sāka domāt par vecumdienām, negaidīti saprata, ka vecums atrodas līdzās, vecums tuvojas nedzirdami kā vilciens sapnī, brāzās virsū mēmi un neatvairāmi kā lokomtīve murgā, sadragāja un pazudināja dienas citu aiz citas, un briesmīgajā riteņu krakšķēšanā pat nedzirdēja dienu, viendienīšu sīkos pīkstienus, briesmīgajā, šausmīgajā, baismīgajā, drausmīgajā īstenībā
sīkā cilvēka balss grabošo dzelžu kaudzē
kā rūsas plankums uz pasaules vaiga."
Ak, un ir lietas, kas patiesībā jau nemaz tik daudz nav mainījušās kopš 100 gadu vēstures: "Ierēdnis ierēdnim ierēdņos, ierēdnis ierēdņa galā - visapkārt ierēdnieciska ierēdnība ieridājusies ierītē".
Sasauca mani saucējs. Spalviņas saceļas, iedomājoties, uz kurieni viņš patiesībā sauc, bet, bļāviens, sasauca!