Dažas piezīmes par ķermeni

by Katrīna Rudzīte, Anna Auziņa (Editor)

Krājumā iekļautie dzejoļi ir aktīvs mēģinājums rast vārdus pieredzēm, kuras saistītas ar vientulību un izolāciju, kas piemeklē, dzīvojot sabiedrībā, kurā dominē homofobija, eiblisms un citas ikdienišķas, normalizētas un dažkārt līdz nepazīšanai maskētas vai pilnībā noklusētas gan lokālas, gan globālas vardarbības formas. Dzejoļu centrā ir ķermenis kā politiska kategorija; ķermenis, kas pakāpeniski kļūst par ietilpīgu telpu sērām, dusmām, pretestībai, seksualitātei un mīlestībai.

Redaktore Anna Auziņa krājumu raksturo: "Katrīnas Rudzītes trešajā dzejoļu krājumā aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta sociālpolitiskiem jautājumiem, tostarp ķermeņa un privātā politiskajai nozīmei, kvīru un nespējas pieredzei, tām sekojoši arī atstumtībai sabiedrībā. Dzejoļos jūtams Rudzītes pēdējo gadu darbs ar teorētiskiem tekstiem, kā arī par 20. gs. klasiķi kļuvušās Odrī Lordes un citu dzejnieču atdzeja. Autores poētiskā valoda saglabājas kopta, precīza un niansēta, teksts sakārtots interesantās formas variācijās un saaužas daudzslāņainās struktūrās."

Krājuma dizainu veidojusi Anete Krūmiņa, un tas izdots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Genres: Poetry

72 pages, Paperback

Published March 1, 2025

Reviews

[Mairita (Marii grāmatplaukts) · Rating 5 out of 5]

Reti dzejas krājumiem dodu 5 zvaigznes. Te ir forma, ir stils, ir saturs, ir rokraksts un ir skaidra tēma. Viss ir. Vēl ir dzejas rindas par nepieejamo sejas izteiksmi un tajā brīdī sajutos redzēta.

[Viola · Rating 4 out of 5]

Noguruša cilvēka dzeja. Nogurt var no nejēdzībām, kas notiek mums apkārt un arī no muļķībām, ko reizēm pieļaujam mēs paši.

[Alina Apine]

Reitingu kaut kā negribas dot, jo liekas, ka šis dzejoļu krājums ir daudz par personīgu, lai to reducētu uz kaut kādu ciparu. Es daudz domāju par mākslas lomu empātijas un izpratnes veicināšanā un uzskatu, ka Katrīnas dzejoļi ir izteikti politiski veidā, kas ir pieejams plašākai publikai. Šis dzejoļu krājums ir noguruša cilvēka krājums, jo pasaule tiešām ir pārāk nogudrinoša, kad visu laiku jāapliecina sava cilvēcība.

[Aija Puriņa · Rating 4 out of 5]

Šo nelielo rozā dzejas grāmatiņu ar izļodzījušos nosaukumu uz vāka savādā jūtu uzplūdā paķēru no bibliotēkas jaunumu plaukta (lai arī tolaik mans grāmatu grozs jau bija pārlieku pilns!🫣☺️) Laikam joprojām spītēju sev un neatmetu ar roku savas īstās dzejas atrašanai.😄

Lieki piebilst, ka Katrīnas Rudzītes vārds man neko neizsacīja😅🫢 (Interesanti, ka kolīdz ieskatos faktos par nezināmajiem autoriem, visi izrādās uzlecošas zvaigznes un jau tulkoti nez cik tur valodās 😅🫢 - nu, jā, slikti ar to manu literatūras pārzināšanu!)

Izjūtu ziņā šī grāmata šķita diezgan melanholiska, atgādināja nedaudz dienasgrāmatu, tajā jūtams dzejnieces "besis" un "gruzīšanās" par dažādām lietām un situācijām. Grāmata nešķiet poētiska, bet savā ziņā reālistiska. Tajā mijas atsauces uz ne tik seniem sabiedrībā zināmiem notikumiem un gadījumiem ar dzejnieces personīgajām emocijām, izjūtām un attieksmēm.

Patika dzejoļi par viņas pašas šaubām, radot savus darbus un mācot citus. Prātā paliks viņas paustās izjūtas par dzīvi, esot vājredzīgai - par apgrūtinājumiem dažādās ikdienas situācijās un citu cilvēku attieksmi. Interesants šķita dzejolis par kovidlaika izjūtām. Tiek arī daudz runāts par karu, tā nemitīgo tuvumu, šī "stulbo vīriešu izdomājuma" nebeidzamību..

Un ķermenis kļūst vecāks un lēnāks, arī ļodzīgāks (kā tie burti uz smukā rozā vāka!), sāpes vairojas (un zāļu nosaukumi aptieciņā arī!), bet ķermenis ir arī emocijas un jūtas. Un laiks iet, bet jūtams, ka dzīve joprojām ir nestabila..

Priecē, ka lielu daļu dzejas varēju (lai gan ko ar to dzeju vispār var zināt?!😏☺️) saprast. Protams, palika daudz neatklātā. Tēmas sabiedriski aktuālas un mūsdienīgas. Dzeja, manuprāt, vairāk uzrunātu sievietes.

Jūtams, ka dzejniece ir bijusi pret lasītāju atklāta, un es to augstu novērtēju. 🫒 Varētu pat būtu interesanti palasīt šīs autores citus darbus.

[Agris Fakingsons · Rating 3 out of 5]

..nebija slikti. pat ar visu to, ka uz aizmugurējā vāka nebija uzraksts "kvīru dzeja", ha!

[Laila Silina · Rating 5 out of 5]

Paldies, ka šī grāmata ir. ♥️

[Janta Putniņa · Rating 5 out of 5]

man mēģinājums no ķermeņa atdalīt prātu vienmēr licies maigi sakot stulbs, priecājos ka var to nedarīt. paldies, Tev, Katrīn.

[Kristīne Spure · Rating 5 out of 5]

Katrīnas Rudzītes dzeja liek man domāt par lietām. Domāt par sevi un dzīvi. Par līdzībām redzējumā par ķermeni un šaubām, kas, iespējams, vieno daudzus (vai daudzas? varbūt tās raksturīgas sievietēm?). Liek domāt par to, kā uzvedos un reaģēju uz cilvēkiem, kas atšķiras. Liek skatīties caur varones acīm un ieraudzīt absurdo pasaulē, sabiedrībā, attiecībās ar cilvēkiem, attiecībās ar sevi. Kara bezjēdzību (kas trāpīgi nodēvēta par "visstulbāko lietu, ko izgudrojuši vīrieši").

Ja salīdzina ar "Spārniem", šajā ieraudzīju vairāk dusmu, sašutuma un – sēras. Katrīnas dzeja ir tieša, bez liekā, ļoti trāpa uz dziļajām emocijām un, šķiet, iedod man vārdus, kā arī es redzu pasauli un cilvēku. Tas ir jocīgi. Nekad neesmu ar Katrīnu sarunājusies, taču gribētu, un vienlaikus man negribas viņu traucēt, bet te atkal smieklīgi, jo Katrīna tieši šajā dzejas krājumā raksta par savu nepieejamo sejas izteiksmi.

Nelasīju vienā piegājienā, lasīju vairākos, jo šādu dzeju gribu lasīt ar kafijas krūzi (kas pārāk ātri atdziest), lēnām, zem ziedošas plūmes, blakus mežam, lai dzirdētu tikai autores vārdus. (Visi nosauktie apstākļi ir reālas situācijas, kādās lasīju šo dzejas krājumu.)

Tāpat kā "Spārnos", arī šeit parādās elementi, kas iekrīt prātā un atkārtojas vairākas reizes. Šoreiz tā bija zaļā krāsa (zaļš ir liedags un vēl citas lietas) un dzeltenā vasaras kleita.

Šis ir otrais Katrīnas Rudzītes dzejas krājums, ko esmu lasījusi, un vēl viens apstiprinājums, ka es izlasīšu arī pirmo un sekošu līdzi, kad iznāks ceturtais.

[Inga Pizāne · Rating 5 out of 5]

Skaudra, intīma, ķermeniska pašrefleksija par dzīvošanu trauslas, nogurušas, pieņemšanu alkstošas sievietes ādā. Par grūtībām nenocietināties, par nebeidzamo karu, par bezspēcīgumu visu iespējamo ilūziju sagrūšanas brīdī, par mīlestību.

[Meldra Vītola · Rating 4 out of 5]

[..]
bet vienlaikus
man ir tāda sajūta –
nē patiesībā es esmu pilnīgi droša
mēs esam uzauguši man ir ļoti paveicies kultūrā
un tagad tā mūs lēnām nosmacē
mūsu sāpes un bailes nekad nav pietiekami
ievērojamas
nekas patiešām slikts ar mums nav noticis


ja salīdzina
[..]

[Austra · Rating 5 out of 5]

- Perfekts dzejas krājums neeksis…

- Paturi manu aliņu, - teica Katrīna Rudzīte.