Piens un asinis. Sievas un mātes dienasgrāmata

by Ieva Veide

Tas ir neparasti atklāts stāsts par sievietes ikdienu ar prieku un skumjām, mieru un haosu, gandarījumu un sāpēm. Un ar nebeidzamām ilgām pēc dziļas sapratnes un dvēseliskas dziedināšanas.


Šī “Sievas un mātes dienasgrāmata”, kā autore pati to nodēvējusi, ir apjomīgs darbs, tomēr garlaicīgi un vienmuļi lasītājam nebūs nevienu brīdi, jo savu, savas ģimenes un līdzcilvēku dzīvi viņa apraksta tik patiesi un empātiski, kā tas izdevies reti kuram rakstniekam.


Ņemot vērā interesanto skatījumu uz lietām un notikumiem, izteiksmīgo valodu un spridzīgo humoru, grāmata garantē lasītājam īstu literāru baudījumu.


Ieva Veide ir mazsalaciete, triju bērnu māte, koklētāja un kokles skolotāja, un “Piens un asinis” ir viņas debijas darbs literatūrā.

576 pages, Hardcover

First published January 1, 2025

Reviews

[Ieva · Rating 2 out of 5]

Katrai grāmatai ir savs lasītājs, un es noteikti neesmu šīs. Tā arī īsti nesapratu, kur autore ar šo stāstījumu mēģina mani aizvest. Valoda ir plūstoša, bet saturs kaut kur maldās. Vairākas reizes biju spiesta uzdot sev jautājumu - kāpēc man tas ir jālasa un jāzina? Manuprāt, grāmata būtu tikai ieguvusi, ja tiktu saīsināta vismaz uz pusi.

[Ilze · Rating 5 out of 5]

Mani uzrunāja autores dzīvesstāsts. Arī es esmu mamma, man ir aktīvs un uzmanību prasošs divgadnieks, tāpēc man autores aprakstītās tēmas bija ļoti aktuālas. Daudz kas sasaucās ar pašas un draudzeņu pieredzi, laikam tāpēc man šī grāmata likās kā gara telefonsaruna ar tuvu draudzeni vai saskriešanās ar kaimiņieni.

Lai gan neesam pazīstamas, esmu lasījusi Tava tēta publikācijas un vēlos teikt paldies Tev, Ieva, ka esi tik drosmīga! Sūtu apskāvienu un dodos dzīvē. Dzīvē ārpus čīkstēšanas un dīvāna deldēšanas, jo jūtos beidzot saprasta.

[Aija Puriņa · Rating 4 out of 5]

Kad pamanīju šo grāmatu, nodomāju, ka tā jāizlasa, bija kāda nenosakāmas izcelsmes vilkme. Tad veikalā nošokēja tās apjoms, bet pēcāk pienāca rinda bibliotēkā...

Zināju, ka būs par bērniem (domāju, ka būs krietni vairāk par trim!), dzirdēju, ka būs par Dievu (reliģiozitāte nav manējā tēma un neuzrunā grāmatās, tomēr izturos cieņpilni pret katra cilvēka ticības izvēlēm), baumu līmenī zināju, ka vīrs netiek žēlots un ka grāmata ir nenormāli atklāta un godīga.

Tā nu es aptuveni nedēļu līdzizdzīvoju Ievas Veides ikdienu vairāk nekā 10 gadu garumā. Tā ir dienasgrāmata, patiesi atkailināta, nekautrīga, godīga, sevi un savus tuvākos nesaudzējoša. Bet autore to pilnībā apzinās. Es nezinu, vai tā ir drosme, vai savā ziņā pārestība bērniem, vīram un mammai. Bet tā nav lasītāja kompetence. Ieva ir pilnībā uzņēmusies visu atbildību uz sevi. Rakstīšana ir bijis viņas glābiņš savā precētās tomēr tik vientuļās sievietes un mātes ikdienā. Tā ir bijusi viņas terapija.

Lasot man radās izjūta, ka mēs esam tik ļoti dažādas, tomēr tik daudz kas man šķita pazīstams. Viņā saskatīju arī divas savas mīļas draudzenes, kas šo stāstu padarīja īpaši sirdij tuvu.

Kad pieradu pie Ievas stila un atklātības, grāmata šķita kā silta saruna ar draudzeni, kas izkrata sirdi pie tējas tases. Vai varbūt pat drīzāk tā varētu būt kādā ballītē pirmo reizi satikta sieviete, ar kuru tu nejauši nopļāpā visu nakti par visām pasaules tēmām un no rīta jūs šķiraties, lai nekad vairs neredzētos. Tā taču gadās un tad sarunas ir īpaši godīgas, vai ne?

Grāmata lieliski parāda Ievas plūdumu pa dzīvi, mīlestību pret bērniem, skumjas, izmisumu, milzīgo vientulību laulības dzīvē, ilgošanos pēc atbalsta, atzinības un sapratnes, sarežģītās attiecības ar valdonīgo mammu, mūzikas mīlestību, ilgas pēc laika sev, sevis pazaudēšanos un atrašanos, kā arī stiprināšanos ticībā!

Kopā ar autori izdzīvoju visas emocijas - gan gribēju ieštaukāt 🫢😅 to Mārtiņu, lai tak attopas, reiz pat nobira asara par to, ka reizēm jau visas sajūtamies vientuļas ar saviem it kā vistuvākajiem. Ļoti bieži skaļi iesmējos, jo bija smieklīgi.

Šī grāmata mani uzrunāja, jo bija par Rūjienu, Mazsalacu, Ramatu, Kārķiem, Valmieru un pat reizumis par Cēsīm. Par vietām, ko zinu. Par grāmatām, ko biju lasījusi. Par dvēseles radinieka meklējumiem Kalnozolā, ok, man ir cits objekts, bet es saprotu 😅

Sen nebiju tik ieinteresēta lasīšanā, tomēr, manuprāt, grāmata ir par garu. Iespējams, uz beigām par daudz neaudzinātā Leo, sāpošu ķermeņa daļu un kakiņu. Bet varbūt tas arī dod to īsto mātes un sievas dienasgrāmatas būtību.

Šī grāmata noteikti nebūs visiem, tomēr tā vienaldzīgu neatstās. Būs arī tādi, kas šausmināsies un nesapratīs, kāpēc tas būtu jāpublicē. Man, personīgi, tā sniedza siltumu un patiesumu. Gribētos, lai Ievai izdotos atgūt sevi un savest kārtībā savu vidi, laiku un attiecības ar vīru, māti un Dievu. Šo vēlējumu arī domās nosūtu!💫

P.S. "Paldies" un "piedod" tiešām ir lieliski vārdi, un tie attiecībās ir spēks, ne vājums.🌸

[Bexe · Rating 2 out of 5]

Es tiešām nezinu, ko es biju gaidījusi no šīs grāmatas, bet tas ko es izlasīju, nebija tas!

Divas zvaigznes par autores drosmi un humoru. Kā arī par pāris rindiņām, ko pasvītroju savā eksemplārā.

[Egija Lukstina · Rating 3 out of 5]

2,5* stāstniece Ieva Veide ir laba, bet stāsts, lai gan ļoti kails un atklāts mani neaizrāva.

[Janete Spure · Rating 5 out of 5]

1.Valoda un rakstības stils.
Ļoti viegli uztverams, bet tai pat laikā literāri baudāms stils un valoda. Spilgti salīdzinājumi mijās ar pavisam ikdienišķām frāzēm, kas piešķir ticamības efektu un palīdzēt skaidri vizualizēt situāciju.❤️👌🏻
2. Sižets un tēmas aktualitāte.
Tā kā šī ir "dienasgrāmatas tipa" grāmata tad sižetā neprasījās lielus pavērsienus, jo pārsteidza jau pati dzīve, kurā autore ļauj mums ieskatīties "bez filtra". Galvenie jautājumi, kurus saskatīju ir - kā pareizi izvēlēties otro pusīti un vai pietiek ar kopīgu ticību, lai nosargātu laulību? Vai ir dzīve pēc 1, 2 un galu galā 3 bērniem? Kā paspēt atrast laiku sev? Vai bērni ir pietiekams iemesls,lai paliktu kopā ar vīrieti? Kā arī aizdomājos par kristīgo ticību un to cik tālu sniedzas jēdziens/apgalvojums "katram savs krusts jānes." Visas tēmas ir pat ļoti aktuālas, jo mani novērojumi liecina, ka šie jautājumi skar ļoti lielu sabiedrības daļu. Protams, ticība ir katra paša personīgā darīšana, bet paldies autorei, kura ļāva ieskatīties savā izpratnē un redzējumā par to, kas ir Dievs.🙏🏻
3.Emocionālais pārdzīvojums.
Tāpat kā autore būšu ļoti atklāta.Neatceros, kad pēdējo reizi būtu lasījusi, kaut ar TIK labu humoru uzrakstītu.Un šī noteikti ir pirmā grāmata, kuru lasu, kurā kāds raksta TIK atklāti par savu šī brīža dzīvi. Netrūka arī skumju mirkļu un asaru,bet bija arī jāpadusmojas uz autori, man ieslēdzās mans "glābējas" instinkts - "nē, nu kā var ļaut sevi šitā pazemot", "es domāju, ka mums būs jāaprunājas par to, kas ir pašcieņa",smaga izelpa - "atceries, katrs pats izvēlas savu ceļu, katram sava karma." Tai pat laikā @sirdsstiga iekšā ir tāds dzīvesprieks, spēks, ticība un JAUDA, kas ceļ spārnos.🦋🤍 Tādas lūk domas un līdzi tām emocijas virpuļoja man apkārt. 🤭
4. Atziņas/Citāti.
Mana personīgā atziņa ir tāda, ka pārāk bieži attiecību sākumā mēs redzam otrā cilvēkā to, ko mēs gribam tur redzēt nevis to, kas aiz tā slēpjas. Protams, pati esmu aplauzusies ne reizi vien. Man izvēloties vīru arī palīgā nāca ticība, tikai nevis kristīgās ticības, bet vēdiskās filozofijas izskatā. Gribu pateikt, ka, manuprāt, ir muļķīgi noliegt vienu vai otru ticību/reliģiju, ja pašam sirdij tuvāka ir cita. Manā grāmatu plauktā ir gan Bībele, gan Korāns, gan Bhagavad-gīta un tajā kopsaucējs ir viens - Dievs. Esmu ļoti pateicīga, ka savā dzīvē vispār līdz tam nonācu,šī grāmata palīdzēja man to atcerēties.🙏🏻🦋
Mīļākais citāts, kas rezonē - "Tev liekas, ka tas, ko redzi, ir vienkāršs un dabisks, tu alksti pēc kaut kā neierasta,lai sauktu to par brīnumu. Taču tas,ko tu redzi, ir mans brīnums un manu roku darbs. Paskaties uz šiem taureņiem,kuri lido apkārt! Katram no tiem ir visizsmalcinātākais ornaments...Un padomā par bērniņu mātes miesās - kā tas rodas un aug -,neviens to nevar atkārtot bez manas gribas.Tas ir mans brīnums."

[Zane Krēsliņa]

Vajag ar kādu parunāt, ieiet dušā un iziet svaigā gaisā. Tāda pirmā sajūta pēc grāmatas lasīšanas un tā neatkāpās ilgi. Tā man ir ar stāstiem, nevaru visu lasīt, jo šķiet, katrs vārds uzkrājas ķermenī, bet šo nevarēju arī nelasīt.

Autores debija ir spēcīga, vārdi nudien plūst kā piens, bet pēcgarša, jā, tur tomēr vairāk no rūgtā, no asins, no dzelzs, no kaut kā skumja, skumja. Par spīti beigu teikumiem, par spīti tam it kā uzrakstītajam, ir sajūta, ka tur ir kas tāds, ko nezinām, kas palicis, kam jāmainās.

Darba mērķauditorija ir mammas un sievietes, un mātes faktoru šeit izjūtu kā svarīgu, jo to milzu nogurumu, caurā deķa sajūtu, spēs saprast tikai mammas. Tā tas ir, un šīs ainas ar gaidībām, dzemdībām, pēcdzemdībām bija patiesas, vajadzīgas, vērtīgas. Viss, ko autore raksta, plūst viegli, lasās viegli, bet ir kā ar nepareizo pārtiku, lai arī apēdas ātri, pēc tam sāp. Šoreiz ne vēders, bet kaut kas ieduras sirdī par bezspēcību, par ticības jautājumu, par glābējas un upura lomu un to, kādēļ mums, latvietēm, šī mūsos glābēja ir tik dzīva.

Es lasīju un lasīju, zināju jau kādas būs grāmatas beigas no citu atsauksmēm, bet nespēju dzirdēt šajās 600lpp neko citu kā saucienu pēc palīdzības. Viens liels, garš, kluss (diemžēl) kliedziens.

Paliekošā izjūta bija arī robežu pārkāpšana. Autores robežu pārkāpšana no vīra puses, viņas pašas robežu pārkāpšana, kā atļauja sevi emocionāli atstāt, klusēt (šo gribētu uzsvērt, jo cauri katram sēru stāstām tāda kā klusciešana, neteikšu, kā man patīk, lai pieskarās, neteikšu to, nekritizēšu un jā, to lasīt paliek grūti) un samierināšanās. Arī lasītāja robežu pārkāpšana, jo šis skaudrais kailums kaut kur bija ne vien neērts, bet nevajadzīgs.

Man galvā bieži skanējuši vārdi, ja neesi mierā ar savu vīru, neskandini to draudzenēm, bet velti šo enerģiju attiecību kopšanai, taču šeit nu neviens nevarētu autorei pārmest, ka viņa nav darījusi visu, tiešām visu, bet grāmatas beigās ir sajūta, ka viņa bijusi ārā no krātiņa, un beigās iegājusi atpakaļ, kaut būra durvis palikušas vaļā, bet viņa tur stāv, sēž, Dievu lūdz un ārā neiet.

Dievs grāmatā netraucēja, arī kristietība nē, bija saistoši lasīt un apskatīt dzīves redzējumu no šādas puses.

Man jāsaka tāpat kā grāmatas ievadā, piedodiet par tiešumu un atklātību, grāmata viennozīmīgi daudzslāņaina, saistoša, viegli lasāma, autorei jāraksta vēl, man tikai būtu gribējies, lai šeit palīdz ne tikai Dievs... Kā jau teicu, šī grāmata jāizstaigā, jānomazgā un jāatbrīvo.

[Anete · Rating 2 out of 5]

1.* par drosmi. Jā, tur vajag neticamu drosmi! Vai pārliecību!?
2.* par radīto viesuļvētru. Lai vai kāda, bet vētra noteikti rada kādu ietekmi uz apkārtējiem.
3.* ielikšu tad, ja Mārtiņš uzrakstīs savu stāstu.

[Rūta · Rating 4 out of 5]

Dažādas sajūtas par šo grāmatu. Brīžiem kaitināja, brīžiem uzjautrināja, brīžiem lika aizdomāties…
Autorei tiešām plūstoša valoda, ko viegli lasīt.

[Ilze Zvirgzda · Rating 4 out of 5]

Jāatzīst, ka pie grāmatas tiku daļēji nejauši - kaut kad biju redzējusi īsu atsauksmi un ielikusi (varbūt) lasāmo sarakstā, bet visās bibliotēkās bija rindas, un te pēkšņi - to var dabūt tepat 600 m attālumā esošajā bibliotēkā! Nu - ja jau tāda iespēja, paņēmu arī.
Sāku lasīt, bet negāja ātri, un apmēram 2 nedēļas balansēju dažādās sajūtās. Izdzīvoju gan apbrīnu par Ievas spēku, apņēmību un spēju nemitīgi tiekties uz labo, gaišo, dievišķo, gan arī bēdas, skumjas, reizēm dusmas par visu to stereotipu gūzmu, pienākumu vezumu un (manuprāt) sevis pašas necienīšanu un savu vajadzību aizmiršanu, kas caurstrāvo lielāko grāmatas daļu. Vietām apraksti likās arī par garu un sīkumainu (nu kāpēc lasītājam jāzina detalizētas ēdienreizes sastāvdaļas vai netīrā veļas groza sastāvs), gribēju pat vērtēt ne augstāk kā 3, bet saprotu domu - šis darbs ir kā mozaīka, no sīkiem gabaliņiem saliekama. Daudz kas arī norezonēja personīgi, kas savukārt uzreiz liek gribēt dot augstāku novērtējumu, bet tai pat laikā - arī daudzas man neaktuālas lietas vai man neizprotami uzskati/rīcība grāmatā ir aprakstīta ļoti izjusti, "garšīgi", niansēti. Ievai ir talants stāstīt tā, lai sižets "uzzīmētos". Šeit daudz kur "zīmējās" - dažbrīd pilnīgi redzēju gan ikdienas skrējienā savandīto dzīvokli, gan aprakstīto varoņu mīmiku, gan gluži vai sataustāmu bezspēcību, nogurumu, vientulību...
Un - protams, šī milzu drosme izstāstīt, kā ir, nevis - kā gribētos vai kā prātā izsapņots, - tas ir apsveicami!

Ieva, ja Tu šo lasīsi - es gribētu teikt, ka rakstīšana ir viens no brīnišķīgākajiem terapijas veidiem, un Tev ir izdevies to piedevām arī ietērpt literāri baudāmā "gargabalā" (tā es saucu visas grāmatas, kas pārsniedz 400-500 lappušu robežas). Turklāt ticu, ka arī daudzām sievietēm, īpaši jaunajām māmiņām, šī grāmata arī var tapt par labu draudzeni.
Lai arī Tavā ceļā daudz patiesu draugu un vērtīgu mirkļu!

[Agnese · Rating 4 out of 5]

Ļoti atklāts autobiogrāfisks stāsts par sievietes, sievas, mātes ikdienas dzīvi. Tā bez robežām un cenzūras.

Brīžiem man traucēja šī pārāk lielā atklātība. Bet novērtēju autores literāro valodu un spēju ikvienu notikumu pasniegt tā "skaisti".

Stāstu baudāmu padara Ievas stāstnieces talants, lieliskā valoda un humors.

"Sievietei kompliments par viņas skaistumu ir gluži kā miljons, bet ir vīrieši, kas dala tos tik reri, it kā viņiem tie maksātu miljonu."

"Bet divi vārdi tomēr ir cilvēkam jāiemācās, ja grib, lai laulība neizjūk, un tie abi sākas ar P. Šie vārdi ir Paldies un Piedod. Bez tiem ilgi neizdzīvos nevienas attiecības."

"Sievietei jābūt iekšēji tik stiprai, ka viņa var pieņemt vīru ar visām nepilnībām, tā, lai vīrietim rodas izjūta, ka viņš drīkst būt tāds, kāds viņš ir, jo tad viņš ir laimīgs, un laimīgi vīrieši patiesi mīl savas sievas."

"Labi ne vienmēr ir viegli."

"Ja cilvēki skaidrāk apzinātos, ka itin bieži, izvēloties savu taisnību, viņi zaudē mīlestību... vai viņo joprojām izvēlētos taisnību?"

"Ciešanas škiet vieglāk izstāstīt nekā laimi."

"Izvēlēties būt laimīga varu tikai es pati. Un es izvēlos. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem atmetu ar roku rēķināšanai, cik procentu no manis jūtas laimīgi un cik - nelaimīgi. Es esmu laimīga - tā es sev saku. Kaut klusu, bet saku."

[mon · Rating 4 out of 5]

man ir daudz domu un pārdomu šo grāmatu izlasot, bet es nemāku tā labi strukturēties un patiesībā jau, lai arī goodreads ir publisks, šo rakstu galvenokārt sevis pēc.

šo grāmatu nekad nebūtu paņēmusi rokās, ja to nebūtu sarakstījusi mana kokles skolotāja. sākumā lasot man kaut kā likās, ka šis ir pārāk personiski, ņemot vērā, ka pirms 10 gadiem pie viņas mācījos, bet sākumā arī tieši tas mani pievilka. gribējās redzēt, kas tur ir uzrakstīts par to posmu, kurā mūsu ceļi reiz krustojās.
vēlāk atkal es kaut kā pieradu pie šī atklātā stila, un man vienkārši kļuva interesanti lasīt tīri no tāda empātiska skatu punkta, lai arī pati neesmu ne sieva ne māte.
diez gan daudz arī lasot aizdomājos par ticību un reliģiju kurai vienmēr esmu piegājusi ar dziļu skepsi. par attiecībām un par vientulību. par psiholoģiju un iedomu draugiem.
man ļoti patika Kalnozola nodaļas. lasīt par suni gan nebija tik interesanti. ceru, ka tagad Ievai iet labi :)

[Dace Petersone · Rating 5 out of 5]

Rakstīšana kā terapija. Bērnkopība vairs nav manā interešu lokā, taču Ievas apraksti ir krāšņi. Lai ar cik brīžiem haotiski, cauri dzīvei tiek sagurusi, bet ar pozitīvu bilanci. Var just, ka bērni ņem un ņem, kamēr Ieva ir iztērēta, taču vienlaikus tie paši bērni, kokle, skolnieki, zvaigznes, rakstīšana un ticība pabaro dvēseli. Ļoti atklāti un drosmīgi. Pret vīru skarbi (bet viņš jau nelasīšot), bet vismaz no pasniegtā - godīgi. Man nav iespaida, ka Ieva čīkstētu, viņa cenšas saskatīt pozitīvo, pat ja tie ir sīki uzplaiksnījumi. Ar reliğiju man attālas pieklājīgu radinieku attiecības, Ieva pārmēru neuzbāžas ar ticību, tomēr ļauj saprast, kā cilvēki pie tās nonāk. Un vēl šī grāmata man lika domāt, cik gan labs cilvēks esmu es pati.
Ņemot vērā, cik atšķirīgi vērtējumi Goodreads lasāmi, varbūt tas atkarīgs no tā, vai lasītāja personība spoguļojas autores stāstā. Es gan no citas sugas, bet Piens un asinis mani spēcīgi uzrunāja.

[Lāsma🦉 · Rating 5 out of 5]

Paldies grāmatas autorei par patiesumu, sirds dziļumu un raito valodu. Manai dvēselei bija bauda lasīt ko tik patiesu un īstu! Tik sen šāds ceļojums grāmatā nebija piedzīvots! Kad pēdējā laikā tik daudz lasīts instragrammīgu stāstu, par ideāli skaisto pasauli un burvīgiem perfektiem cilvēkiem, varbūt ne vienmēr ar laimīgām beigām, bet nu tomēr. Vai gluži pilnīgi pretēji, kur latvieša pesimisms iet uzvaras gajienā un viss ir slikti tāpēc, ka slikti un dramatiski ir forši.
Šo stāstu es klusā cerībā ilgi biju gaidījusi.
No manis šeit pieces zvaigznes, bet ja varētu, iedotu visas desmit!
Paldies!

[Linda F. · Rating 5 out of 5]

Laikam grāmata bija tik aktuāla, jo arī es šobrīd esmu maza bērna mamma un tik daudz lietas un situācijas no Ievas Veides grāmatā minētā bijušas arī man, vai grozījušās manās domās. (Iespējams, ja man nebūtu bērns un es nezinātu, kā ir būt mammai, es uz šo grāmatu skatītos pavisam citādi). Kā jau vairākās atsauksmēs par grāmatu minēts - tiešām, šķietami liekas, ka tā ir saruna ar draudzeni. Grāmata ļoti raiti lasījās, patika I. Veides rakstības stils, tāpat ik pa laikam nācās paķiķināt par tik humoristiski uzrakstītām ikdienas situācijām. Cepuri nost tik atklāti uzrakstīt par sevi, saviem tuvajiem, savām vēlmēm, vajadzībām un iekšējiem pārdzīvojumiem.

[Evelīna · Rating 5 out of 5]

Tā vēlme būt mīlētai, ir tik ļoti saprotama tematika.
Tā vēlme būt saprastai un cienītai ir arī pagrūti.

Man patika grāmata ar to saucamo kailumu. Protams, vai ir patīkami lasīt grāmatu, kurā dzīve ir pasmaga? Ne.
Likās, ka es lasu seriālu, bet kuram beigās iznāca grāmata. Šī grāmata lika ieskatīties savās attiecībās ar tuviniekiem (ar reliģiju ne pārāk, jo reliģija nav man tik būtiska). Kaut kā tie grūtie brīži likās, dīvainā kārtā, saprotami.

Paldies par darbu!

[Ilze Sabule]

Teju katrā lapā ir sajūta, ka Ieva cieši jāskauj un jāmīļo, bet tai pašā laikā teju katrā lapā ir tiiiik daudz sarkanie karogi. Bet stop, tās ir autores pašas izvēles, pašas dzīve un būšana, kas nekādi neietekmē manas izvēles un būšanas.
Paldies par dalīšanos un lai izdodas. Lai izdodas atrast sevi un nepazaudēties trijās priedēs Katram savs ceļš ejams, esam ikdienības un ceļa vērti!

[Uguntiņa · Rating 5 out of 5]

Lasot ļoti viegli identificēties ar galveno varoni. Man patīk lasīt patiesību, lai vai cik neglamūrīga tā būtu. Būtu labi, ja tāda grāmata būtu bijusi manā jaunībā.
Aizdomāties liek kristtietības līnija - izskatās, ka es sevi apdalu, iztiekot tikai ar vakara Tēvreizi.
Iesaku tiem, kam patīk kailā patiesība!

[Gerda D]

Ļoti personīgs un atklāts stāsts, kas aizķer.
Skarbi un atklāti.
Patika autores rakstības stils – dzīvs un emocionāls.
Tiešām baudāms
Vienīgi vietām par daudz runu par Dievu, kas man personīgi mazliet traucēja, bet kopumā – spēcīgs darbs,kas paliek atmiņā.

[Indra Urtāne · Rating 4 out of 5]

Par atklātību un drosmi

[Inese Pomaskova]

Galīgi garām!

[Santa]

+++++++ par Kalnozola nodaļām.

[Signe Sestule · Rating 5 out of 5]

Tik daudz emociju man kā lasītājam. Paldies par realitāti, par humoru un arī asarām, Ieva! Pretēji visai filtrētajai mūsdienu tendencei, šī grāmata bija kā realitātes malks.