Regīna Ezera (1930-2002) (dzimtajā vārdā Regīna Šamreto) dzimusi 1930. gada 20.decembrī Rīgā amatnieka un medmāsas ģimenē. Mācījusies Rīgas 28. vidusskolā un N. Draudziņas 7. vidusskolā, ko absolvējusi ar sudraba medaļu. 1955. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļu. Strādājusi laikrakstā „Pionieris” un izdevniecībā „Bērnība”. Rakstniece bija divreiz precējusies – ar bijušo leģionāru Jēkabu Lasenbergu un ar žurnālistu tulkotāju Česlavu Kindzuli, abas laulības tikušas šķirtas. Rakstniecei ir trīs meitas – Inese, Ilze, Aija. Audzinādama trīs meitas, R.Ezera atlicina laiku arī patstāvīgam personības veidošanas darbam - literatūras, kultūras vēstures un dabaszinātņu studijām, dzimtās valodas apgūšanai un pilnveidošanai.
Regīnai Ezerai bija vairāki apbalvojumi: LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces (1974) un LPSR Tautas rakstnieces nosaukums (1981), apbalvota ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1968), LPSR Valsts prēmiju (1972), ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Regīna Ezera mirusi 2002.gada 11.jūnijā Ķegumā. Kopš 2003.gada R.Ezeras mājās Ķeguma "Briežos" atklātas rakstnieces memoriālās istabas.
Gyönyörű természeti rezdülések kelnek életre a lapokon. Szinte ott voltam, ahol a főszereplő. Nem derült ki, hogyan ismerkedett meg a korábban özvegyként élő férjével, hogy miért is ment férjhez olyan hamar, egyetem helyett a középiskola után. Mintha maga sem tudná, mire is vállalkozott. A beilleszkedés a fakitermelés életbe a lett vadon mélyén nagy kihívás. És mikor már azt hinni, hogy elhatározta magát, hogy otthagyja azt a helyet, és egyúttal a férjét, hiába a tragédia, ami nőként szabaddá tenné, mégis marad, évek múltán is.
Ez a könyv egy csorba bögre, és én nem szeretem a csorba bögréket. (ezt az értékelést álmodtam ehhez a könyvhöz valamelyik reggel. nem is írok többet.)