Dažkārt teksts dzīvo atsevišķu dzīvi no satura kodola? Neiespējami?! Man šķiet pat vairāk kā reāli. “Lasās tik viegli kā dūja”-rakstu draudzenei. Tas man likās visprecīzākais apzīmējums grāmatai” Koko mīlestības smarža”. Tā laikam ir liela māksla uzrakstīt vieglu, raitu, gaisīgu tekstu par patiesībā kaislīgiem dzīves notikumiem, traģēdijām, skandāliem un likstām. Gluži kā komunicējot ar cilvēkiem, svarīgi ir ne tikai ko tu saki, bet KĀ tu to pasaki.
Modes ikonas Gabrielas Šaneles, zināmas kā Koko, dzīve patiesībā ir bijusi viena liela cīņa un pierādīšana, ka ir iespējams no nekā kļūt par ko lielu. Un nevis vienkārši lielu, bet iespaidīgu, tādu, kuru ne tikai ciena un atzīst sabiedrība, bet ikonozē un norāda īpašu vietu augstās modes pasaules vēsturē. Koko savu patieso dzīvi mistificēja un slēpa, to, kā viss ir bijis patiesībā, mēs varbūt nekad neuzzināsim. Neskatoties uz romāniem ar precētiem vīriešiem un slaveniem vīriešiem, tai skaitā māksliniekiem, komponistiem un Krievijas cara ģimenes pārstāvjiem, viņas lielākā kaislība bija mode. Bet. Lai jūs nemulsina biogrāfiskas garlaicības, šī nav grāmata par Koko dzīvi-šis ir romantizēti pasakains stāsts par vienu no populārāko smaržu pasaulē radīšanu. Chanel no 5. Pat atzīstot, ka šīs nudien nav manas smaržas, es nevaru noliegt, ka stāsts ir mītiski aizraujošs. Tāds, kurš apģērbj tevi apspīlēti melnā kleitā, uzvelk cara balto pērļa virteni, aizdedzina cigareti un ierauj trakā deju virpulī ar 20gadu augstāko aprindu ļaudīm.
Ps. Pusi no grāmatas izlasīšanas laika pavadīju googlējot (paldies 21.gs) visas grāmatā pieminētās rojalitātes-bildes no tiem laikiem ir pieejamas lielā daudzumā un uz mazu brīdi man likās, ka es esmu viena no multikulturālā sabiedrības krējuma Parīzes naktīs.
“Smaržo svaigi kā tikko sasnidzis sniegs uz Petrogradas jumtiem.”