KUR TU BIJI ir otrā Rvīna Vardes prozas grāmata — stāstu krājums par savrupību, pieaugšanu un identitātes meklējumiem. Varonis ir jauns cilvēks, kurš saskaras ar dažādām stihijām un pieredzēm. Starp tām ir draudzības, narkotikas, subkultūras, darba nedienas, emigrācija un reliģiskie meklējumi. Viņu pavada kļūdīšanās, pašcieņas un atzinības trūkums. Norises laiks: divtūkstošie gadi.
“Par ko mēs esam tikai dzirdējuši, tur Rvīns ir bijis klāt; ko mēs negribam atcerēties, to Rvīns uzraksta. Bet nu tā viena vieta — tas nu bija par traku!” Jānis Joņevs
Rvīns Varde (dz. 1985) ir rakstnieks un publicists. Viņa teksti regulāri publicēti žurnālos Rīgas Laiks, Satori, Punctum u. c., 2019. gadā par īsprozas krājumu KAS TE NOTIEK saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu. Viņa tekstus vieno absurds, detaļas un telpisks optimisms. Brīvajā laikā Varde joņo no projekta uz projektu, grib nofotografēt vālodzi un radīt universālu prāta karti. Labprāt iztiek bez cilvēkiem, lai pēc tiem zvērīgi sailgotos.
Grāmatas mākslinieki Andris Breže un Jānis Esītis
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Rvīns Varde (1985) – publicists, putnu fotogrāfs. Bijis žurnāla "Rīgas Laiks" šifrētājs un slejas "Vardes saraksts" autors. Publicējies izdevumos "Benji Knewman", "Domuzīme", interneta žurnālā "Satori" un citur. Regulārs dažādu lasījumu dalībnieks. Savulaik bijis notiesāts par literāru tekstu un izcietis sodu piespiedu darbu formā. 2020. gadā ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā" par dokumentālās īsprozas skiču krājumu "Kas te notiek" (2019). 2025. gadā iznākusi otrā grāmata "Kur tu biji".
Negaidīti izcili! Valoda, stāsti. Iesaku! Pirms miega paņēmu rokās pašķirstīt un attapos pēc pusotras stundas 100 lapaspusē. Rvīns ir izcils stāstnieks
"Neej prom, es vairs šodien nevienu tik interesantu nesatikšu."
Ar Rvīnu Vardi man tikai saistās raidījums "Zaļgalvis", ko ik pa laikam paskatījos, jo šķita interesants pats zaļo matu īpašnieks 😅 un arī dabas temati bija gana vilinoši.
Šo grāmatu ar atmiņā paliekošo vāku jau kādu laiku gaidīju bibliotēkas rindā. Kolīdz sāku to lasīt, tā uzreiz pieķēros tai.
Pirmkārt, vēlos padalīties savā priekā par Rvīna valodu. Grāmata lasās raiti un bez aizķeršanās. Jā, var gadīties (kā man!😅), ka jāpameklē gudro svešvārdu skaidrojumi, bet tas tikai parāda, cik autors ir zinošs un izglītots, lai arī temati grāmatā reizēm ir nu ne tie intelektuālākie 🫣😄. Un šeit veidojas kolosāli pretstati ❤️, piemēram, veids, cik poētiski var aprakstīt tualetes podu personības vai ko citu it kā pārāk sadzīvisku. Ik pa laikam atzīmēju teikumus, kas man stipri iepatikās. Piemēram, friziere "čiepstināja šķēru knābi", stirnas "vilnu bija pieglaudusi meža ķemme" vai rudenī "vecpilsēta runāja karstvīna izloksnē", kā arī ievārījuma burkas ar lakatiņiem galvā! Nu, ļoti uzrunāja šīs vietas...
Rvīns Varde ar zaļo auru 😉🫢 ir arī ārkārtīgi atklāts. Cik noprotams, visi stāsti ir par viņa paša piedzīvoto - gan draugiem, paziņām, sevis meklējumiem, narkotikām, subkultūrām, dažādām darba vietām. Viscaur jūtams asprātīgs it kā apslapēts humors. Un atkal pie manis nonākuši stāsti par vīrieša pieaugšanu.. Ticiet man, garlaicīgi nebūs!😏 Atklātības kādam šeit varētu šķist pat par daudz, it sevišķi stāstā "Divi pirksti", kas lika man ieplest acis izbrīnā un rādīt savādas sejas izteiksmes 😅👀🫢, bet es laikam vispār te jutos kā džeku literatūrā iemaldījusies.😂 Nē, lieka nejutos nemaz, bet tomēr te bija puišu zeme. Lai vai kā, jo vairāk lasu latviešu vīriešu darbus, jo vairāk man viņi iepatīkas 😂. Dažas vietas man sasaucās ar "Brīvībeni", bet tie jau tie paši laiki.
Grāmata ir par labsirdīgu, mazliet lēnīgu cilvēku, vairāk vērotāju un baudītāju, kurš dzīves sākumā, iepazīstot dažādas neierastas pieredzes, mēģina nobāzēties, atrast savu ceļu un beigās apsola sev, ka no viņa vēl iznāks lietaskoks ☺️☀️ Lai arī tiek aprakstītas visādas piedzīvotās dumības un "crazy" lietas, visu laiku prātā uzkavējas doma, ka Rvīns ir filozofiskas dabas un dziļš cilvēks. Par to arī liecina doma, kas manī aizķērās, ka "ja reiz es mēģinu sevi pierunāt, tad manis ir divi".😏
Kur tik tu nebiji, vai ne? 😂 Tā varētu pārfrāzēt virsrakstu. Bet tās smukās kurpes vēl bija sasējušās... Gribētos domāt, ka autors ir atradis savu ceļu un kurpju auklas jau labu laiku ir atsietas. 💚
Mani iespaidoja Joņeva citāts par to vienu vietu grāmatā - “tas nu bija par traku!”, - bet es saskaitīju vismaz trīs tādas vietas, un tad ļāvos šim pieaugšanas (?) stāstam. Visi jau visu pateica. Sēdies, desmit. P.S. Ja autora pirmā grāmata bija par nosacītu tagadni, un šī - par pagātni, tad nākamajai jābūt par nākotni. Iespējamais nosaukums: Kas būs tālāk?/Kur Tu būsi?
Tā jau būtu forši, bet, ja jautātu 'kur tu biji?' sieviešu tēliem, ko nevarētu aizstāt ar seksīgu lampu, tad jāatbild – šeit ne. Nepameta sajūta, ka šī grāmata vispār nav domāta man.
Lasītāja man bibliotēkā atnesa šo grāmatu atpakaļ un teica, ka nesaprotot, par ko ir "Pļava". Viņa tur neko nesaprotot. Tāpēc es to izlasīju, un jāsaka, ka labākais sākas pēc narkošanās stāstiem, kas man liekas diezgan banāli. Sanāk, ka labāko viņa palaida garām. Ļoti asprātīgi un daiļrunīgi par traģikomiskām lietām.
Nu kā lai tā labāk pasaka- vienu stāstu lasiju Aleponijā ar aliņu rokā, kādu tramvajā vai kafejnīcā, kas arī tad noteica noti pašai sajūtai lasot. Bet visu grāmatu nepameta Rvīna balss manā galvā- tā tāda blakus parādība, ja lasi sabiedrībā dzirdētu autoru. Kā Joņevs uz aizmugurējā vāciņa raksta- nu bet tas viens stāsts, tas nu bija par traku. Ko tādu es arī negaidīju. Kopumā grāmata nav ģeniāla, bet manā pasaulē tik laba, lai liktu 5 zvaigznes un izbaudītu to jampadraci, kas notiek Rvīna galvā (un dzīvē?).
Stāsti par kādu puisi, kurš kopš bērnības atradās nelabvēlīgā apkārtējā vidē un to, kā notiek viņa pieaugšana un dzīve. Diezgan nepatīkami, bet tā laikam dzīvē ir. Patika ik pa laikam asprātīgā valoda, kas izpaudās oriģinālos salīdzinājumos, piemēram, "Trenera apaviem bija spilgti dzelteni papēži - kā Jāņu siers, tikai bez ķimenēm", "viņam bija stingrs un nepielūdzams pitona skatiens" u.c. Bet visu šo stāstu vietā vispriecīgāk būtu lasījusi paplašinātus stāstus par dzīvi mitrenēm, simtkāji, gliemezi un skudrām, kuru dzīve tika īsi ieskicēta kādā nodaļā.
Grāmata “Kur tu biji” ir kā klaidoņa pierakstu blociņš – pilns ar sastapšanām, domām un klejojumiem pa divtūkstošo gadu pieredzes laukiem. Rvīns Varde raksta kā novērotājs – reizēm ironisks, reizēm melanholisks, bieži apcerīgs. Viņa skatījums uz pasauli ir oriģināls, un tekstā jūtama vēlme ieraudzīt aiz virskārtas – aiz draudzības, subkultūrām, krīzēm vai jēgas meklējumiem – kaut ko būtiskāku.
Man patika daži atsevišķi fragmenti, īpaši tie, kuros autors ar mazliet nosvērtu pašironiju runā par pieaugšanu vai par attiecībām ar realit��ti. Rvīns raksta it kā nemanāmi — viņa stāsti neuzbāžas, nepārsteidz ar dramatiskumu, bet izriet no dzīves pašas plūduma. Un tomēr... es šai grāmatai emocionāli netiku klāt.
Lasot garlaicīgi nav ne brīdi, Rvīna Vardes valoda ir raiba, to jau novēroju arī iepriekšējā grāmatā. Bet pēc izlasīšanas palika sajūta, ka es vairāk novērtēju šī autora skatienu uz pasauli nekā sajutu to līdz galam uz savas ādas. Rakstnieka kurpēs iekāpt nespēju.
Grāmatā atrodami stāsti, kas atspoguļo puiša uzaugšanu divtūkstošajos gados - pārdomas par redzēto, par satiktajiem cilvēkiem un draugiem, par piedzīvojumiem, dzīvi ārzemēs, darbu, un par mācībām no savām (un citu) kļūdām. Ļoti patika autora valoda un oriģinālie salīdzinājumi, lasījās raiti un garlaicīgi nebija :)
Lai gan mana dzīve varbūt nebija tik “wild” un es nebiju tik pārgalvīga, trakie tusēšanas un dzīves izzināšanas gadi ir bijuši gan. Daudzas lietas norezonēja, ir arī nodzīvoti 11 gadi Amsterdamā un ļoti labi zinu kā "Laimas" asorti konfektes negaidot paliek garšīgas :D
Kopumā man patika, par autoru pirms tam nezināju, bet noteikti paturēšu savā redzes lokā! Forši!
Pabeidzu lasīt Rvīna Vardes jauno grāmatu “Kur tu biji” un beidzot varēju to pārrunāt ar mammu. Viņa grāmatu izrāvusi cauri vienā dienā. Tagad šķiet, ka kamēr es te savā ikdienā dzeru dubļu kafiju, Varde apstaigā pilsētu, uzlasa kritušos onkuļus un maldās diļļu mežos. Kad pabeidzu lasīt, gribēju noglaudīt viņam galvu. Pie teikuma, “no viņas atstātās sveces nodega koka krusts,” man gribējās raudāt, bet jau pēc brīža mani gaidīja nākamais stāsts, kur reperim jābēg, paceļot nošļukušās bikšu staras līdz padusēm. Un tā līdz pēdējai lapai - viena acs raud, otra smejas. Tagad pārlasīšu pirmo grāmatu “Kas te notiek”, jo es tāpat neko neatceros.
Atceros, ka grāmatas varonim masējot ieteica nepielietot spēku. Reizēm man šķita, ka grāmata mani kārtīgi iemasē. Vienu brīdi man pat vajadzēja pauzi. Bet nezināju, vai izdosies pauzi paņemt, jo bija grūti atrast izeju. Kad beidzot atradu durvis un parāvu rokturi, mani pretī parāva aiz bizēm un pasmejās. Es pēkšņi atcerējos, kā man klasesbiedrs nozaga snikeru manu acu priekšā. Viss stāstu krājums bija kā izlaušanās istaba - tu saproti, ka nevienā no telpām negribi palikt - nu kas tā par dzīvi, bet nu ir interesanti pastāvēt, paskatīties no malas, un tāpēc es nesteidzos. Piekrītu Vilim Kasimam - "pārliecinošs solis dziļāk rvīnismā".
Lasot apņem īpaša viegluma sajūta. Kā brīvdiena. Noticēju it visam. Izlasot guvu atziņu, ka vienkāršāk par visu ir taču būt patiesam, necensties izlikties par kādu citu. Vienkārši būt, bez ārišķībām un pretenzijām, kā klusumam, kuru jāprot saklausīt. Nu jā, bet kaut kad būs jāiet arī uz darbu.
Ar šiem, daļēji iespējams autobiogrāfiskajiem, pieaugšanas stāstiem, lasītājs vai nu saslēdzas (līdzīgās pieredzes vai citu iemeslu dēļ) vai arī nē. Man šie stāsti bija un palika sveši, attiecīgi arī ne tik aizraujoši un interesanti.
Trāpīgi un asprātīgi stāstiņi no dzīves, kā novērotājam cenšoties pamanīt dažādas garām slīdošas detaļas un ielūkoties zem virskārtas. Bagātīga valoda, brīžiem smieklīgi joki un grāmata izlasījās ātri.
Rakstniekam burvīga valoda un trāpīgi salīdzinājumi, bet stāstu varonim es nenoticēju nemaz. Pārāk liels kontrasts starp inteliģento valodu un sķietami absolūti bezmērķīgo dzīvi un pastāvīgi draņķīgajām izvēlēm 😅