Kad tev pēdējo reizi bija pirmā reize? Iespējams, tieši šis atklāti izaicinošais jautājums mūs mudina doties vilinošā pirmatnībā, kāda joprojām atrodama Andu kalnos. Septiņas ekspedīcijas Dienvidamerikā, astoņi patiesām emocijām bagāti un krāšņām bildēm ilustrēti pieredzes stāsti par trejdeviņiem kalniem, tajā skaitā par deviņām augstākajām virsotnēm šajā kontinentā – par to visu grāmatā. Čīle, Argentīna un Peru, Andu kalni dažādos reģionos: gan Atakamas augstkalnē, gan Patagonijā, gan brīnumainajos Balto Kordiljeru kalnos, kas neapšaubāmi ir vieni no savdabīgi krāšņākajiem kalniem pasaulē.
Stāstos attēloti mūsu pirmie soļi augstkalnu ekspedīcijās, kurās guvām jaunu pieredzi, mācības un atklāsmes par īpašu kalnos kāpšanas veidu – andīnismu. Vēl spilgtāka gūtā pieredze iezīmējas tāpēc, ka gandrīz visu centāmies darīt pašu spēkiem, uz vairumu virsotņu kāpjot divatā tā sauktajā Alpu stilā. Mūsu stāstos izsekojams attīstības ceļš, gan kāpjot augstkalnu virsotnēs tuvu septiņu kilometru augstumam, gan dodoties nezināmajā tehniski sarežģītos un bīstamos kāpienos.
Šī ir mūsu otrā kalnu pieredzes grāmata. Pirmā – 2021. gadā izdotā “PAMIRS mana sirds mīlestībā” – guva necerēti plašu Latvijas lasītāju atsaucību: tajā vēstījām ne tikai par alpīnismu, bet arī par meklējumiem, izaugsmi, baiļu pārvarēšanu un mīlestību. Pirms daudziem gadiem, kad tikām laulāti, viens otram apsolījām turpināt kopīgi piedzīvot pirmās reizes. Tas atspoguļojas mūsu ekspedīcijās. Grāmatā, kopā ar mums balansējot uz esības robežas, ikviens pēc piedzīvojumiem un pasaules izziņas alkstošais varēs doties neizzinātajā pasaulē.
[..] Virsotne vairs nav pierādījums citiem, bet gan ceļazīme, kurp man doties tālāk. [..]
Šī grāmata. Šis ceļojums. 🤍 Kristīnes un Kristapa sasaiste (ja man ļauts lietot šo kalnu terminu), kopā rakstot šo grāmatu ir fenomenāla - Kristīnes emocijas un Kristapa tehniskā puse - veido brīnišķīgu simbiozi! Iekš’puse un ār’puse. Kopums. Jā, šī grāmata ir par alpīnismu, par kalniem - izzinošā puse, tik daudz faktu un aprastu ir īsta vērtība. Bet vēl vairāk šī grāmata ir par cilvēku. Par cilvēciskajām un pārcilvēciskajām spējām, bailēm, emocijām. Par Sievieti un Vīrieti. Šī grāmat ir par attiecībām. Piedodiet manu banalitāti, bet šis ir viens no skaistākajiem un jaudīgākajiem mīlestības stāstiem, kādu esmu lasīju notiekam šeit un tagad.
[..] Ja tev būs grūti, es tevi pievilkšu [..] , es spēju nedaudz darīt viņas vietā [..]
Augstākā līmeņa uzticēšanās un paļaušanās. Kopēji mērķi. Kopējas virsotnes. Kopējas grūtības un izaicinājumi. Bet visam pāri - rūpes un vienam otra drošināšana,… arī šis ir kalnu termins, bet tik ļoti gribu to paņemt šeit te - savai lejas dzīvei.
Grāmata ir uzrakstīta patiesi skaistā un plūstošā - klāt’esamības radošā valodā. Kristīne un Kristaps ir ne tikai izcili alpīnisti, bet arī rakstnieki. Lasot man bieži bija “gribu redzēt to sajūtu” un tad pāršķirot nākamo lappusi ir fotogrāfijas - tās ir brīnišķīgas.
Šī ir apbrīnojama grāmata! Par apbrīnojamiem cilvēkiem un viņu dzīvi, ko sarakstījuši viņi paši. Manuprāt, tā ir izcila kombinācija.
un vēl [..] virsotnes sasniegšana nevienam nav garantēta. [..] 🏔️ un tas jau nav tikai par kalniem - to patiesi apjaušot - ir kaut kā vairāk drosmes nepadoties …
Skaistas fotogrāfijas un kvalitatīvi abu alpīnistu kāpšanas apraksti. Dziļāk un izjustāk piedzīvoto izdevies izstāstīt Kristīnei. Grāmata man ļāva saprast, ka nekad, nekad nevēlos kāpt kalnos kā Liepiņi - cilvēki ir dažādi. Jā, apbrīnoju viņu spēku un sevis pārvarēšanas spējas, bet alpīnisms tomēr ir ļoti individuāls un uz sevi vērsts sporta veids (vai hobijs? dzīvesveids?), līdzcilvēkiem un viņu dzīves notikumiem tur vietas maz. 4 zvaigznes, jo uz grāmatas beigām jau radās sajūta, ka apraksts ir vienveidīgs un teksts ir tikai tāpēc, lai parādītu patiesi skaistās fotogrāfijas.
Biju saviļņota, izlasot “PAMIRS mana sirds mīlestībā”. Bet tā īsti nebija pareiza izvēle – gandrīz uzreiz sākt lasīt “Andīnisms. Pirmatnības vilinājums”. Arī “Andīnisms ” ir tikpat lieliska. Tomēr, jo īpaši grāmatas pirmajā pusē, man bija sajūta, ka kaut kādā mērā lasu to pašu. Būtībā jau arī tika atainots tas pats, un tāda ir tā kalnos kāpšanas dinamika – mērķis, dodamies, grūti, ļoti grūti, kam tas vajadzīgs?, atgriešanās un, vēl īsti neatgūstoties, jau nākamais mērķis. Tāpēc priecājos par katru sadzīvisko etīdi, kas iekrāsoja rutīnu. Tāpat dialogiem, kas lieliski atspoguļoja divu cilvēku attiecības, spēju un nespēju pārvaldīt emocijas un, visam pāri, tik un tā vienmēr sadarboties. Atzinība par aizvien plašo vārdu krājumu. Svaigu akcentu šajā grāmatā ienesa upju šķērsošanas ainas. Kā arī sievišķīgās un vīrišķās enerģijas esamība, jo šajā darbā runāja gan sieva, gan vīrs. Varbūt man saistošākas bija Kristīnes izdzīvotās dilemmas. Bet novērtēju arī Kristapa - nobrieduša cilvēka, racionālos spriedumus un domu graudus. Noslēdzošā daļa bija īsta drāma, kurā lasītājs kļūst par liecinieku alpīnistu skarbākajām pieredzēm, izmisumam, cilvēcīgajam vājumam un stiprumam. Un vēlreiz - paldies par fotogrāfijām, par katru reizi, kad bija drosme novilkt cimdus, lai tās būtu.
Gandrīz 5 zvaigznītes⭐️ Kopumā ļoti skaistas fotogrāfijas un var just piedzīvojuma garu. Tomēr lasot jau otro grāmatu uz beigām palika jau grūtāk lasīt,jo vairs nespēju uztvert to pašu informāciju atkal un atkal. Jau pēc pirmā, otrā stāsta jeb ekspedīcijas ir skaidrs ka ir grūti un tā nav nekāda pastaiga. Es lasīju ar tādu kā vēlmi vēl sevi motivēt uz jauniem piedzīvojumiem. Ar pirmo grāmatu tas ļoti labi izdevās. bet šoreiz uz beigām es pat apšaubīju viņu pašu motīvāciju to darīt. Ja ne šis pāris, tad kurš? Pārējiem mirstīgajiem nav izredžu. Labi, es varbūt pārspīlēju, bet jā vienmēr bija tas pats stāsts - kāpjam, ir grūtības, ir bail, nav spēka, bet nav izvēles, laikam nesasniegs galotni. ai nē, sasniedzām. atkal lejā. jēēē. nevar gulēt teltī. bet kā saka, worth it. Ir, protams, arī vairākas frāzes,kas izskan un par ko liek aizdomāties. Kopumā, joprojām novērtēju milzīgo ieguldīto darbu šīs grāmatas tapšanā un pavērt acis mums visiem par to kā ir tur kalnos. Tāpat šoreiz ir arī daudz alpīnisma terminu skaidrojumi. šeit gan varu teikt,ka līdz beigām es vairs nespēju sekot līdzi tiem visiem, līdz ar to aizmirsu kas ir kas. būtu bijis vērts atstāt vārdnīcu beigās, lai var pārskatīt atkal un atkal. Jo tagad es nezināju kurā lpp ir skaidrojums kuram vārdam. Paldies, ja tiki līdz beigām manam monologam. 🧡
“Virsotne nav pierādījums citiem, bet gan ceļazīme, kur man doties tālāk.”
Šī grāmata man patika vairāk nekā pirmā. Galvenokārt tāpēc, ka tajā tika parādīts gan Kristīnes, gan Kristapa skatījums uz kāpieniem, situācijām un dzīvi kopumā.
Tas, ko viņi iespēj, patiešām nav kuram katram, taču kalnos gūtās mācības lieti noder arī ikdienā. Un tieši tāpēc ir vērts lasīt šos stāstus, pat ja alpīnisms kā tāds tevi nesaista.
Ja varētu ko mainīt, tad tie būtu pārlieku garie teikumi un tēlainās izteiksmes līdzekļi, kas brīžam traucēja līdz galam sajust un saprast domu.
Paldies par šiem stāstiem un iespēju ielūkoties arī tajā piedzīvojumu pusē, par ko ne vienmēr skaļi runā!
Auksti skaista grāmata… lasīju un iejutos augstkalnos, ka pat nosalu. Daudz terminoloģijas un kalnu apraksti, kas šāda tipa grāmatai ir izcili. Izlasot autoru otro grāmatu, es kādu no nākamajām grāmatām ( jā ticu un gaidu, ka tās būs vēl vairākas) gribētu lasīt par to, kā ir pēc tam atgriezties atpakaļ uz zemes… kāda ir Jūsu ikdiena, kādi ir treniņi- tā kā Jūsu dzīve aprakstīta te “zemienē”. Patika stāsts par Ļenočku. 😉 Paldies autoriem par atklāšanos, dievīgām bildēm un iedvesmu 💗
Šī nav tikai grāmata par kalniem, tā ir patiesa, neizskaistināta un dziļi personiska pieredze, kas pieskaras kaut kam ļoti pazīstamam. Tā stāsta par to, kā ir kāpt kopā – ne tikai kalnā, bet arī dzīvē. Par to, ko nozīmē uzticēties, sadzirdēt otru un atbalstīt vienam otru gan fiziski, gan emocionāli.
Lasot šo grāmatu, es bieži pieķēru sevi domājam: esmu jutusies līdzīgi. Lai gan mana pieredze ar partneri piedzīvojumos nav pat tuvu tik ekstrēma vai augsta kā šajā stāstā, tajā pašā laikā emocijas - tuvība, bailes, prieks, laba sajūta, ka esam viens otram balsts - tās ir ļoti līdzīgas. Šī grāmata izceļ tieši to cilvēcīgo pusi, kas ir tik pazīstama visiem, kas ir devušies ceļā divatā.
Ļoti spēcīgs ir arī sievietes skatījums uz kāpšanu. Gan jau pasaules alpīnisma literatūrā ir arī citi sieviešu stāsti, taču šis ir īpašs ar savu atklātību par emocijām un attiecību dimensiju. Tas nav tikai par virsotnēm - tas ir par to, kas notiek starp diviem cilvēkiem ceļā uz tām. Un tas ir skaisti!
Autori skaidri parāda, ka nav vienkārši mazas valsts entuziasti - viņi ir pasaules līmeņa kāpēji ar lielām virsotnēm aiz muguras un vēl lielāku aizrautību sirdī. Viņus dzen ambīcijas, virza grūtos treniņos rūdītas prasmes, un rodas sajūta - atpakaļceļa vienkārši nav.
Brīdinājums: pēc šīs grāmatas ļoti iespējams, ka atvērsi kalendāru un sāksi plānot savu nākamo piedzīvojumu!
Ļoti dziļi sajutu kalnos kāpšanas grūtumu un gandarījumu. Grāmata sniedz ne tikai faktus, bet arī sajūtu par pirmatnību un to, kā kalni atklāj cilvēka patiesākās emocijas. Grāmatas beigu daļa sāka šķist kā atkārtojums, bet skaidrs, ka ir robeža tam, cik dažādos veidos vari pateikt - kalnos kāpt ir grūti.
Liepiņu pirmo grāmatu "Pamirs" izlasīju ar lielu interesi un tā ļoti patika. Taču pēc otrās grāmatas "Andīnisms" izlasīšanas, mani pārņēma vilšanās sajūta. Dialogu bija maz un tur, kur tie bija, ļoti traucēja nemitīgā Kristīnes piedošanas lūgšana savam vīram. ja Kristīne ir lēnāka kalnā kāpēja vai ekspedīcijas laikā paliek par grūtu un emocijas gūst virsroku, viņa lūdz par to piedošanu, kas man šķita pilnīgi lieka un nevajadzīga. Grāmata kopumā lasījās gana lēni un smagnēji, šķita, ka stāsti ir ļoti līdzīgi viens pēc otra. Toties bildes, kuras iekļautas grāmatā, bija tiešām skaistas un baudāmas.
Joprojām augstu vērtēju patiesumu! Iekļaujot grūtumus, bailes, strīdus un problēmas… parādot skaistumu, kāpēc iet un sevi pārvarēt… par latviskumu! Tekstu fantastiski paspilgtināja foto! Ļoti patika grāmata
Mūsu pašu latviešu alpīnistu pāris Kristīne un Kristaps Liepiņi. Šī jau ir otrā grāmata par viņu, ja tā var teikt, piedzīvojumiem augstkalnu virsotnēs. Es neesmu alpīniste un klinšu kāpšana arī nav mans, bet staigāt pa takām man patīk, bet lai tiktu augstāk, bet palikt puslīdz jūras līmenī, var droši lasīt gan šo, gan viņu pirmo grāmatu un viņi uzcels visās virsotnēs, kas grāmatās aprakstīts. Grāmatas sarakstītas aizraujoši, nebaidās arī pastāstīt par raizēm, bailēm, drāmām, panikām, aizkaitinājumu, dusmām, strīdiem - jo tādi ir cilvēki, visas šīs izjūtas ir mūsos un no tām nav jākaunas. Viņi ir lielisks pāris, komanda ar sev izvēlētu mērķi, sapni, kam viņi iet pretī katru dienu. Un ja nopērkot grāmatu, es viņiem palīdzu kaut mazliet piekļūt nākamajiem mēŗķiem, tad kāpēc ne, jo viņi ar piepildīties sapņiem padalās šajās grāmatās.
"Daudzi vēlas kļūt slaveni, pazīstami, veiksmīgi, pamanīti un kādā jomā novērtēti. Bet vienlaikus sevi visu tajā nevēlas ieguldīt - darot atkal un atkal, pilnveidojoties smagā darbā, riskējot ar visu, kas katram dots. Kā gan to var dabūt gatavu - kā gūt panākumus bez piepūles?..." lpp 368 (lasīt visu rindkopu tālāk)
Var tikai apbrīnot Liepiņu sasniegtās virsotnes, drosmi, spēku, ieguldīto darbu treniņos. Personiski un emocijām pilni stāsti par vietām, kur lielākā daļa no mums nekad nedosies. Ir interesanti vērot, kā bērna prieks - viegls, neviltots, īsts - dzīvo pieaugušajā, kurš nav aizmirsis brīnīties un no jauna atklāt pasauli, saskatīt skaisto.
Lai kā man patiktu uzsūkt katru IG story un katru pieredzes stāstu no Liepiņu ekspedīcijām kalnos… liekas te tie teikumi bija tik pat gari, kā viņu kāpieni. Katrs lietvārds ar savu īpašības vārdu. Vienā brīdī pat Kristapa stāstā trīs rindkopas pārkopētas vēlreiz no iepriekšējām nodaļām. Katrā ziņā, līdzi pārdzīvoju, bildes izbaudiju, tapēc 3/5
Interesanti stāsti par alpīnistu dzīvi kalnos. Par izvēlēm un prioritātēm un cīņām ar sevi. Kopā ar bildēm un tehniskiem izklāstiem, labi apraksta kalnos kāpēju ikdienu, bēdas un priekus. Gaidīšu vēl vienu grāmatu, tiem kas nekad tik augstu un sarežğīti neuzkāps, šī ir lieliska iespēja kaut mazliet sajust šo piedzīvojumu garšu un adrenalīnu.
Absolūti neesmu kalnu cilvēks, tomēr šī grāmata nonāca manās rokās, tad nu nolēmu izlasīt. Lasījās smagi, un nepārtraucu tikai tādēļ, ka parasti grāmatas pabeidzu lasīt. It kā viss ok, apraksti par kalniem, par piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, taču kaut kā neaizgāja. Palīdzēja fotogrāfijas, kas pievienotas attiecīgajās teksta vietās.
Viennozīmīgi visu cieņu Kristīnei un Kristapam, kā arī visiem alpīnistiem! Man pašai pietiek ar grāmatām un skaistām bildēm 😉 Ļoti gaidīju šo grāmatu, taču lasījās mega lēni. Man prasīja 6 mēnešus. Gluži kā uzkāpt augstuma metrus. Ar Pamiru - pirmatklājēja prieks nedēļā. Katra virsotne kā stāsts. Taču es apmaldījos. Noslēgumam citāts no 422.lpp.: "Ir dzirdēts, ka it kā Maestro Raimonds Pauls savulaik esot teicis: "Ja tu grib' kau' ko izdarīt, ta tev kau' kas i jādar!""
Es visticamāk nekad nekāpšu kalnos, bet lasīt kā Liepiņi sevi izaicina ir cilvēku robežu apbrīnošana. Gribasspēka, fiziskā spēka un garīgā spēka sinerģija.
Patika Kristapa apraksti, bet dažreiz lasot viņa viedokļus par citiem kāpējiem bija skumji. Kristīnes apraksti ļoti pieblīvēti ar sūkstīšanos, atklāti, bet nu radīja sajūtu, ka kalnos kāpšana ir nebaudāma.
Ļoti labi aprakstīti kalnu termini, izlasot grāmatu ir diezgan skaidrs kāds ir alpīnisms.
Disciplīna spert soli uz priekšu savā izvēlētajā virzienā, pat tad, kad nav spēka, pat tad, kad nezini, neredzi virzienu ir tā, kas ļauj sasniegt savas personīgās augstienes. Skarbos apstākļos dzimst vērtīgas atziņas. par prieku dzīvot, par pierādīšanu citiem un par to dzīves garšu.
Esmu vidējais latvietis, kas kalnus visbiežāk piedzīvo sēžot dīvānā un par tiem lasot grāmatā, bet ja tajos kāpju, tad komfartablos apstākļos kā tūrists parastais. Kristīne un Kristaps Liepiņi savās grāmatās par šiem tūristiem labdabīgi pasmaida un ar lasītājiem dalās stāstos par ceļotājiem, kuri kalnos nes līdzi galdautus un porcelāna krūzītes. Pēc "PAMIRA", kas 2022. gadā kļuva par vienu no manām mīļākajām grāmatām, par "Andīnismu" pat nedomājot bija skaidrs - jālasa! Gaidīju ko līdzīgu, bet šis bija pārsteigums. Jaunā grāmata sarakstīta no abu alpīnistu skatpunktiem, ļaujot ieraudzīt augstkalnu pasauli kā dialogu. Viens no spilgtākajiem grāmatas elementiem ir tās uzbūve - nodaļas rakstītas paralēli no sievietes un vīrieša skatpunkta. Fiziskais pret emocionālo, prāts pret sajūtām. Neviens no šiem skatījumiem nav pārāks, jo kāpšana pārī prasa pielāgošanos. Vērtīgi, ka šīs lomas nav akmenī cirstas, tās mainās, līdzīgi kā mainās kalnu laikapstākļi. Kristīne ir lieliska stāstniece, viņas teksts man lika līdzpārdzīvot, un tajā bija viegli saskatīt sevi. Apbrīnoju viņas sievišķību šajā šķietami vīrišķīgajā nodarbē. Savukārt Kristaps grāmatā ieņem skolotāja lomu, viņš papildina stāstījumu ar ieskatu alpīnisma vēsturē Latvijā un pasaulē, ļaujot ieraudzīt viņu pieredzi plašākā mērogā. Jāizceļ arī zemsvītras piezīmes, kas palīdz saprast kalnu pasaules terminus pat dīvāna lasītājam. Un, protams, fotogrāfijas! ♡ Elpu aizraujoši dabas skati, ko citādi nekad neredzētu savām acīm. Lasot šo grāmatu, bija sajūta, ka es uz brīdi esmu tur augšā. “Andīnisms” nav tikai grāmata par kalniem. Tā ir par attiecībām, uzticēšanos, spēju mainīties un virzīties augšup. Autoru atklātība un godīgums padara šo lasīšanas pieredzi īpaši cilvēcīgu un iedvesmojošu.
Es iemīlējos šajā grāmatā. Tā ir oda kalniem, bet (paldies, Dievam) ne romantizēta. Te ir viss - patiess un īsts: adrenalīns, bailes, šaubas, nogurums, fiziskā un mentālā izturība, fizisks un mentāls sabrukums, paļaušanās, sevis pārvarēšana, sasniegumi, drosme, uzticēšanās, rūpes, bet pāri visam mīlestība pret kalniem, pasauli, dzīvi, vienam otru. Kristīnes teksti emocionālāki, Kristapa tehniskāki - un abi ir izcili stāstnieki - grāmata nudien ir arī literārs baudījums. Man likās, ka kāpu kopā ar viņiem, man sala, kad auksti bija viņiem, slāpa, kad slāpa viņi, aizrāvās elpa katrā viņu virsotnē un atviegloti nopūtos, abiem veiksmīgi atgriežoties pakājē. Šie cilvēki ir apbrīnojami, bet drusku par viņiem arī bail. Jo kalni ir tik neparedzami.... Un jā - elpu aizraujoši!!! Lai viņiem vēl daudzu virsotņu un drošu nokāpienu❤️. Es noteikti gribu par viņu piedzīvoto turpināt lasīt.
Izlasīju abas Liepiņu kalnu grāmatas. Viena no tām ir lieka. Manuprāt, tieši šī. Galops pa Andu kalniem sevi neattaisnoja- virsotnes, kuras man kā nekalnu cilvēkam neatšķirt, bija tik vienādas. Ir jābũt ļoti labam stāstniekam, lai vienu un to pašu varētu izstāstīt 50 nokrāsās. Liepiņi tādi tomēr nav. Kristīnes stāsti bija par kapeiku labāki, kamēr Kristaps maldījās savas personības 3 priedēs un pievarēto virsotņu uzskaitījumos.
viss jau tā kā būtu, bet nevar tak sākt ar dramatisku vemšanu un tad aizpeldēt kalnos un atmiņās par citām lietām, un tā arī neko par šo nepabeigt... ka jau par visu gana detalizēti, tad tak arī par šo būtu jāpabeidz:)))) bet nākamajai grāmatai tomēr kaut kas būtu jāmaina stāstījumā, cita rozīnīte jāatrod
Aizraujoša, patiesām emocijām un izaicinājumiem piepildīta! Piedzīvotais attēlots no abu alpīnistu skatu punkta - pamīšus sievišķīgi emocionālais un vīrišķīgi loģiskais. Savu robežu izaicināšana un pielāgošanās.
Spilgta, skarba un precīza augstkalnu kāpšanas dienasgrāmata, piesātināta ar emocijām, taustāmu bezspēku un brīžiem tas aprakstītais izmisums uzdzen drebuļus. Tāpat kā daudzas lietas dzīvē šķiet nesaprotamas vai nepieņemamas, bet citiem tas ir dzīvības eliksīrs, man joprojām tuvākais veids, kā iepazīt šo ekstrēmo sporta veidu, ir izlasīt šo grāmatu - jo es nekad nebūšu starp tiem, kas izaicina savu spēju robežas un adrenalīna augstspriegumu. Lai arī paši autori vienā pusteikumā ironiski atbild uz jautājumu "kāpēc" ar "patīk un interesē", mani visvairāk izbrīna fakts, ka pašas virsotnes sasniegšana visbiežāk aprakstīts kā mokošs un pāris minūšu īss brīdis, kurā bieži vien pat nav bijis spēka izvilkt telefonu (vai fotoaparātu), lai iemūžinātu šo sasniegumu fotogrāfijā. Mūsdienās pat varētu teikt "tad jau neskaitās, ja nevar ielikt Instagrammā" 🤣. Mēs esam no tik dažādām pasaulēm, ka man pietiek ar krāšņajām kalnu bildēm grāmatā un nav ne mazākās vēlēšanās tās ieraudzīt "dzīvajā". Apbrīnojama pārcilvēcīga izturība, mērķtiecība un apņēmība pārbaudīt, izaicināt un izdzīvot ārpus saprāta un komforta apstākļiem. Jāatzīst, ka grāmata ir diezgan grūti lasāma (man aizņēma 2.5 dienas) dēļ speciskās terminoloģijas, no kuras arī nepaliku gudrāka, kas ar to domāts - šķiet, ka būtu jāiet vismaz pamatkursa apmācība, lai saprastu aprakstītās darbības vai kalnu..., kā lai pareizāk nosauc - elementus, veidojumus? Bet ir radīta ārkārtīgi cieša lasītāja klātbūtne katrā solī, katrā drebulī un katrā pārgurumā. Pāri visam - šo divu cilvēku saskaņa, saderība un mīlestība, varētu pat teikt - abpusēja ziedošanās, un cilvēciskie vājuma brīži, kas to padara pat vēl vairāk ticamu.