Grāmata seko jaunas varones dēkām – no asiņainām mēnešreizēm skolā līdz izmisīgiem centieniem tikt pie bērna.
Krājumā apkopoti gan iepriekš publicēti, gan jauni stāsti par pieaugšanu, kas, balansējot uz dokumentālās prozas robežas, līkumo cauri bāriem un bērnības takām, uzved kalnos, bet reizēm ļauj vienkārši blenzt gaismiņās, kas atmirdz asfaltā. Viss tajos notiekošais ir izdomāts, un viss tajos notiekošais ir īsts.
Elizabetes stāsti pārvērš skumjas skaistumā. Vai varbūt pat atklāj mums, ka skumjas vienmēr bijušas skaistas. Tikai tas ir bijis jāuzraksta, un Elizabete to ir izdarījusi. Atklājusi mums, ka, iespējams, skumjas ir skaistuma sinonīms. Viņa redz dzīvi jūtīgi un vērīgi, apzinās nāves klātesamību un samierina mūs ar to. Pēc stāstu izlasīšanas ir daudz vieglāk ieraudzīt savas ikdienas vienreizīgumu, trauslumu un nozīmību. Tas ir brīnišķīgs debijas stāstu krājums, tieši tāds, kādu mums jau sen vajadzēja, tāds, kurš ļauj vieglāk elpot un justies ērtāk savā cilvēciskajā ierobežotībā, caur šo pieņemšanu sasniedzot bezgalību, stāstu krājumu raksturo dzejniece un rakstniece Inga Gaile.
..kaut kad šo paņēmu bibliotēkā, izlasīju trīs stāstus un devu atpakaļ, jo zināju, ka nebūs aršana lasīt bibliotēkas eksemplāru, vajag savējo. uz tēvu dienu sev beidzot nopirku un tagad, kad meita slimnīcā un bija jāvārtās blakus gultā divas dienas, šī bija viena no astoņām grāmatām, ko paņēmu līdzi, lai izlasītu. baigi forši stāsti. un bieži atcerējos savu jaunību, kaut tā vairāk notika laukos, ne lielpilsētā. bet tāpat sasaistījos ar lasīto, neskatoties uz to, ka raksta sieviete, bet es tāda neesmu. :)
Darba apraksts sola, ka "grāmata seko jaunas varones dēkām", un ar to arī sākas galvenā problēma. Lai gan ārēji "Netīro matu diena" izskatās pēc grāmatas, tā drīzāk atgādina puspubliskus dienasgrāmatu ierakstus, kas sakopoti hronoloģiskā (?) secībā, un vienīgais, kas tiem kopīgs, ir autore. Iekļautie darbi lielākoties rakstīti pirmajā personā, bet tad pēkšņi parādās Ullas tēls, kas, jādomā, ir autores alter ego, tomēr šādai skatapunkta maiņai ne tiek dots skaidrojums, ne arī lasot tas šķiet pamatots. Ikdienas ainu aprakstus, kas ir kaut cik vienojoša stāstu tēma, pēkšņi nomaina nevajadzīgi gari ceļojumu apraksti, kas šķiet iekļauti tikai tāpēc, lai darbs pietuvotos simts lappusēm. Un pašās beigās autore parāda, ka viņai patiešām ir tēma. Pēdējie divi stāsti uz pārējo fona ļoti izceļas, tomēr tie neatsver pārējā darba virspusības sajūtu un tikai rada vēl vienu jautājumu - kāpēc bija vajadzīgi visi iepriekšējie?
Grāmatas elektroniski ir ļoti ērti, bet neviens digitālais formāts nespēs atkārtot reljefu uz grāmatas vāka, fotogrāfiju un teksta saspēli vienā atvērumā, vāka locījuma grāmatzīmes funkciju. Ja starp vākiem arī saturs ir intrigējošs, tad vispār diena izdevusies.
"Netīro matu dienas" īsie stāstiņi ir kā jaunas sievietes apziņas plūduma piezīmes - bērnības Ziemassvētku vecītis un spēles pagalmā, menstruācija, gribēta un negribēta dzimšanas diena, Avotu ielas epizodes, suns, kalni un baseins, kļūšana par mammu. Piekrītu komentāriem, ka īsti nenolasās (piedodiet) mērķis un vēstījums, bet dažreiz tieši bezmērķīga klaiņošana atver prātā kādu pilnīgi negaidītu un nezināmu telpu, savieno šķietami nesavienojamas lietas. Riskēšu teikt, ka "Netīro matu dienā" teju katra sieviete atradīs kādu atpazīstamu situāciju, sajūtas, nojausmas, pat ja pati to nekad nav varējusi vai gribējusi izteikt vārdos. Autorei šī smalkā spēja - izteikt vārdos - acīmredzam ir pa spēkam (ļoti patika īsā rindkopa par to, kādēļ no patversmes paņemtais suns palicis bez vārda: "Galu galā arī suns viņu nesauca nekā. Vārda iedošana tikai radītu nevajadzīgu asimetriju viņu attiecībās"), gaidu nākamos darbus.
"Lasīt cilvēka interneta pārlūka meklēšanas vēsturi ir gandrīz tas pats, kas rakņāties pa viņa zemapziņu. Interesanti, bet traumatiski."
Grāmata ir ļoti skaista vizuāli, bet pēc tās izlasīšanas diemžēl bija izteikta mazuma piegarša. Protams, varam vienmēr diskutēt par literāru darbu mērķi, bet vairums stāstu grāmatā rada sajūtu, ka lasu sev līdzīgas sievietes bloga ierakstus, bet reti kurš no tiem tiešām trāpa emocionāli spēcīgā veidā, bet kad nonākam grāmatas beigāss,tad top skaidrs, ka autore spēj radīt kaut ko tiešām spēcīgu un patiesu, diemžēl pēdējo divu stāstu kontrasts ar diezgan vienkāršiem īsstāstiem, kuri veido grāmatas vairumu, nenoved pie kaut kā, kas būs atmiņā paliekošs vai emocionāli uzrunājošs.
Patīkama atkalsatikšanās ar Elizabeti grāmatā. Daži stāsti mani atsvieda gandrīz desmit gadus senajā pagātnē, kad pati biju atsākusi rakstīt un piedalījos Satori nometnēs. Ļoti skumjš stāsts. Iegriezās atmiņā līdzīgi kā stikla lauska pēdā.
Grāmata, kas man iepatikās. Precīzi to raksturotu frāze "grew on me". Ja sākums šķita lēns un pašmērķīgs, tad tuvojoties beigām sāku izgaršot katru rindkopu un nodaļu. Šis stāstu krājums brīnišķīgi noapaļojas, noenkurojas, veido vienu veselumu, tāpēc iesaku to vērtēt tikai kā kopumu. Jā, bija stāsti, kas man patika mazāk, citi vairāk, bija tādi, kuros māju ar galvu vai nobirdināju asaru, bet šīs grāmatas burvību sajutu tikai to aizverot. Paldies, Elizabete, raksti vēl!
Tātad, kad es paņemu lasīšanai šādu grāmatu, man ir gaidas - silts agrak vasaras vakars uz terases, es, ērti ietinusies pledā, fonā griezes skaļi griež… un es viļņojos un saviļņojos, tveru domu zibšņus, idejas un emocijas. Tāds epifānisks noskaņojums. Nu lūk, šajā grāmatā nebija nekā no tā. 3⭐️ - pa vienai par katru no diviem pēdējiem stāstiem (labi, ka izlēmu izlasīt līdz beigām, tie visu daudz maz saglāba) un viena par vāku, tā tiešām ir persiku konča.
“rīta saules atspīdums uz istabas sienas, lietū samirkuša asfalta smarža, laime kopā ar pirmajiem ceriņiem un rūgtums par pēdējiem. tās ir lietas, par kurām bērnībā bija vienalga. tagad gan tās ir svarīgas. tās, un vēl atmiņas par bērnību.”
dažreiz ir forši ir palasīt kaut ko, kas tik ļoti atgādina pašas dzīvi.
daudz jādomā par šo mazo grāmatiņu. kaut kas tur ļoti bija un tikpat ļoti vienlaikus arī nebija. grāmatā apkopoti dažādi pieaugšanas un sevis meklējumu stāsti, kas reizumis atstāja nepabeigtības garšu, tādējādi rosinot domāt vairāk par skicēm un pierakstiem, ne gataviem stāstiem. varbūt šim stāstu apkopojumam tiešām vajadzēja mazliet vairāk laika un vairāk finālu, kas neļautu lasītājam palikt karājamies kaut kur gaisā starp sākumu un nepabeigtību.
taču iepriecinošā ziņa ir tā, ka autore prot vārdus, teikumus un dara to labi. gaidīšu nākamo.
Es nevaru saprast, kā man trūka. Laikam ar ideju, ka tā viscaur ir pieaugšanas grāmata, man nepietika. Kaut kas kaut kur nelīmējās kopā, bet varbūt tāda arī tieši ir netīro matu dienu.
Pati garāmata “netīro matu dienas” iemiesojums vispār kā tāds. Dzīvīgi, tomēr, šķiet, brīžiem kur aizplūst. ” ko tad es te lasu…” Personīgās dzīves pārdomu jeb pārdzīvojumu putra- struktūru jūt (nobriešana (?)).
“Lasīt cilvēka interneta pārlūka meklēšanas vēsturi ir gandrīz tas pats, kas rakņāties pa viņa zemapziņu. Interesanti, bet traumatiski.”
“Visu mūzu biju gribējusi sev gudru džeku. Dabūju filozofu, bļaģ.”
“…mēdz teikt, ka pieaugušiem cilvēkiem piens ir kaitīgs, organisms nešķeļ, vai kaut kas tāds. Alkoholu šķel, bet pienu nešķeļ, jocīgi.”
Šī grāmata piedāvā neatlaidīgu sarunu ar sevi – it kā autore rakstītu nevis lasītājam, bet sev, lai atbrīvotos no domām, kuras kādu laiku nēsātas līdzi. Tekstos jūtama pašrefleksija, novērojumi, kas izrakstīti gandrīz kā pašterapija – ar vēlmi nolikt tos malā, padarīt par notikušu pagātni. Stāsti ir īsi, fragmentāri, bet emocionāli blīvi – kā atšķirtas dienasgrāmatas lappuses, kas rūpīgi izvēlētas, lai būtu rādāmas citiem.
Autore nemanāmi paliek klātesoša katrā stāstā. Pat tajos, kur šķietami ieviesta cita varone, atsauces uz iepriekš lasīto ļauj saprast – šī ir tā pati balss - "es", tikai ar mainītu vārdu. Pieaugšanas hronika, kas necenšas būt universāla, bet tomēr atver durvis līdzpārdzīvojumam.
Daudziem stāstiem ir raksturīgas straujas beigas, kas liek domāt par apzinātu mēģinājumu radīt pabeigtības sajūtu. Tomēr tas neattiecas uz visu krājumu kopumā – vienojošs vēstījums drīzāk slēpjas sajūtu un pieredzes caurvijumā, nevis sižetiskā loģikā. Lasot, brīžiem rodas asociācijas ar Dainas Tabūnas “Pirmo reizi” vai Ingas Gailes “Piena ceļiem” – līdzīga intimitāte, līdzīgs tonis, līdzīga sievietes pieredzes mikropasaule.
Visvairāk uzrunā tie brīži, kuros autore meklē un formulē šodienas autores - sievietes un mātes identitāti – tur teksts kļūst īpaši dzidrs un patiess. Pirmais stāsts izceļas kā emocion��lais un tematiskais kodols – viss pārējais šķiet kā atbalsis.
Grāmata, kuru iespējams lasīt kā sarunu ar draudzeni, kas atklājas tikai tik daudz, cik pati vēlas. Un dažkārt – tas ir tieši tik, cik nepieciešams.
Šķiet, ka pēdējos gados latviešu autori aizvien vairāk raksta savu atmiņu stāstus, un arī šis ir darbs tajā pašā kategorijā, tikai īsā formāta, vizuāli skaistā noformējuma un attēlu dēļ, iespējams, vairāk atgādina dienasgrāmatu nekā citas līdzīgās grāmatas. Aprakstā uz grāmatas vāka I.Gailes atsauksme vēsta, ka "pēc stāstu izlasīšanas ir daudz vieglāk ieraudzīt savas ikdienas vienreizīgumu, trauslumu un nozīmību." Un būtībā tie tiešām ir stāsti, ko mēs katrs arī varētu uzrakstīt par sevi vai dzirdēt no draudzenēm. Tās ir neuzbāzīgas autores piezīmes, ar kurām lasītājs var identificēties vai arī vienkārši izmantot, lai nedaudz ieskatītos citā dzīvē, saprastu, kas notiek līdzcilvēkos un to, ka mums ir daudz kopīgā. Ar katru izlasīto stāstu es aizvien vairāk sadraudzējos ar autores atmiņām un izjūtām, sajutu gan sauli vasarnīcā, gan to iedūrušos stikla gabalu un ieliku kontekstā ar savu dzīvi. Arī aprakstītais pieaugšanas ritējums atstāja ļoti siltas sajūtas - no bērna, kas gaida Ziemassvētku vecīti, līdz tai nobriešanas un sievišķības realizācijai, ko, iespējams, sniedz tikai kļūšana par vecāku. Līdz ar to man šī bija patīkama lasīšanas pieredze.
Darbu varētu apzīmēt kā meitenīgu, bet, ja kāds domā, ka tas pats par sevi ir slikti, tad ir vērts ielūkoties dziļi sevī un padomāt, kāpēc tā šķiet.
Iegādājos grāmatu tieši viena konkrēta tematiska aspekta dēļ, jo gribēju zināt, kā tas šeit ir atspoguļots. Kopumā nesapratu grāmatas mērķi, jo stāsti atgādināja personīgās dienasgrāmatas ierakstus. No stāsta tomēr sagaidu kādu virzību un noslēgumu. Taču, neskatoties uz to, gribas minēt, ka grāmatu bija viegli lasīt.
Lai arī daži stāsti aprāvās, kad šķietami tikai ieskrējušies, kopumā šis likās silts, komfortīgs pieaugšanas stāsts arī visās tā neērtībās un grūtumos, pateicoties izteiksmei un valodai.
Man grāmata šķita ļoti dzīvelīga. Tā parādīja, kā ikdienas dzīvē iekodēta un apslēpta visa dzīve. Kā tā paskrien garām, kamēr dzer kafiju un plūc ceriņus un peldies. Un tad pēkšņi, vienā brīdī tās kļūst par atmiņām, ko centies atritināt kā kamolu un kaut kur piefiksēt. Grāmatu caurvij godīgums un inteliģence, kas dod iespēju uzzināt vairāk par Elizabetes kā autores viedokli un dzīvi. Man šķita interesanti lasīt par bērnību un visu to, kas beigās samezglo kopā pieaugšanu un kļūšanu par mammu. Man prieks, ka arī šādi jaunu sieviešu skatupunkti tiek piedāvāti mūsdienu literatūrā.
Citāts, kas ir atzinības vērts: “Un vēl, lūdzu, nevajag jautāt, kāpēc es tik ļoti gribu bērnu. Pietiek taču ar to, ka es gribu. Tāpēc neliec man būt par manu vēlmju advokātu. Man ir tiesības gribēt bez šaubām un argumentācijas.” Paldies!
Lielākoties cenšos nelasīt citu cilvēku atsauksmes par grāmatām, lai tā vai citādi neietekmētos. "Netīro matu diena" pie manis nonāca, kad man jau bija patrāpījušās pāris paziņu atsauksmes. Tās nebija īsti negatīvas, bet arī ne jūsmas pilnas. Tad nu tikšanās ar grāmatu bija tāda nedaudz nedroša. Bet Elizabete un viņas debijas grāmata mani pārsteidza. Arvien ir paticis, ka autori nesadzejo un nesafantazē, bet raksta skaidri un saprotami, un tā, ka, lasot to vai citu grāmatu, vari pat zināmā mērā identificēties ar varoņiem, izdzīvot notikumus... Un grāmatas vizuālais tēls! Es atkal un atkal atgriezos pie ikkatras no iekļautajām fotogrāfijām, lai rūpīgi tās izpētītu. Neskaidras fotogrāfijas un stāsti - atmiņu piefiksējumi tik ļoti sasaucas: kad mēs lūkojamies pagātnē, tā bieži vien ir nedaudz miglaina, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, ko mēs tajā spēsim saskatīt.
Pabeidzu lasīt Elizabetes grāmatu. Salavecis patika, babuļkas čībās uz Olaines pagalma soliņa aizkustināja, jo kas to zina, kam tās vecenes gājušas cauri, kamēr bērni spēlē gurķus. Elizabete tik skaisti apraksta lietu, kuru vairs nav — soliņu ar nav, Salaveča vairs nav. Berlīni un tos kalnus es varēju gan izlaist, bet neauglības — 4 gadus ilgās grūtniecības stāsts bija tik satraucoši īsts. Mēnešreižu stāstā atviegloti nopūtis, ka tās asiņu jūras ir bailēs un iedomās, bet rūtiņu lapā ir tikai rūtiņas. Un patika, ka visu laiku stāstos atkārtojas frāze: “Tas būtu stulbi.”
This entire review has been hidden because of spoilers.
Grāmata atstāja neviennozīmīgu iespaidu — šķita kā autores rakstīšanas eksperiments vai rokas treniņš, nevis pilnvērtīgs stāstu krājums. Vairums teksta atgādināja tipisku meiteņu dienasgrāmatu, un bieži radās sajūta, ka īsti nav, ko pateikt. Tomēr dažviet bija jūtams niansēts skatījums un spēja precīzi noķert sajūtas, kas rāda potenciālu. Kopumā uz maniem lasīšanas apjomiem – viegli aizmirstams darbs ar dažiem spēcīgākiem brīžiem.
Elizabeti Lukšo-Ražinsku atceros no "Regīna Ezera.Re:" stāstu krājuma, un lasot viņas stāsts tolaik šķita viens no labākajiem latviešu autoru stāstiem. Man liekas, ka autorei padodas rakstīt par rakstīšanu, bet uzmācas sajūta, ka varbūt vajadzēja mazliet pagaidīt un noapaļot stāstu krājumu ar vēl pieciem stāstiem un parādīt to dzīves daļu aiz lielā plāna un vēlmju piepildīšanas, nu pēc tā "happy ending".
Lieku labas 3.5 zvaigznes ✨️, jo bija sirsnīgi un daudzas detaļas un notikumi atpazīstami un saprotami, bet man kaut kā ļoti pietrūka šajos stāstos. Notikuma? Domas? Dažos mirkļos krājums vairāk atgādināja radošās rakstīšanas kursu mājas darbus, labi izpildītus, bet nekā dziļāka. Izlasīju, mirkļiem patika, bet nekur tas tā nenosēdās un jau sāku aizmirst, kas tur vispār bija.
Lasot stāstus ir sajūta, ka notiek saruna "par lietu", nevis runāšana runāšanas pēc.Stāstos ir dzīves koncentrāts, kas nav atšķaidīts ar vārdu plūdiem. Ļoti laba valoda, kas piešķir stāstiem papildus estētiku baudījumu.
skaists grāmatas noformējums. bet visvairāk uzrunāja pateicības vārdi grāmatas beigās. aizdomājos, vai tā iedrošināšana nav kaut kas savtīgs, lai pašiem iedrošinātājiem būtu darbiņš