Putna miegā

by Inese Zandere

“Putna miegā” ir dzejnieces Ineses Zanderes ceturtais dzejas krājums “lielajiem”.

„Ir vienkārši dzejnieki, un ir kultūras fenomeni. Inese Zandere noteikti pieskaitāma pie otriem,”

tā literatūrkritiķe Anda Baklāne. Inese Zandere (1958) ir autore vairāk nekā divdesmit bērnu grāmatām, vairāku desmitu grāmatu redaktore, operas libretu autore, žurnāla „Rīgas laiks” redaktore, izdevniecības „Liels un mazs” galvenā redaktore. Par savu trešo dzejas krājums „Melnās čūskas maiznīca” (Neputns, 2003) Zandere saņēma Ojāra Vācieša literāro prēmiju (2003), Dienas gada balvu kultūrā (2004) un Literatūras Gada balvu (2004).

“Putna miegs” ir atrašanās pusmiegā starp bijušo, vai precīzāk – starp sajūtu par bijušo, kas it kā nemaz nav piedzīvots, tikai iztēlots vai smelts tekstos, un t .s. reālo. Tagadne kā dzejas viela jau arī nemaz nav tik reāla. Bet pagātnei kā ainavai, tekstam un sajūtai vēl nekad manā dzīvē un dzejoļos tik liela nozīme nav bijusi, it kā es visu laiku vairāk atrastos kaut kur “tur”, nekā “te” – lai gan šis “tur” jau nav pastāvējis nekad un nekur, tas atrodas tikai “te”, manā galvā. Un tas viss ir iespējams, pateicoties valodai un dabai, kas abas viena otru atspoguļo, kā debesis un ūdens. Viss sociālais un psiholoģiskais ir pastarpināts, tas izkustas no vietas, atmirst, mainās – ir tādi skrejoši mākoņi gaisā vai sēres, ko upē katru gadu pali pārbīda pa jaunam. Bet es nezinu, vai man gar logu tek Daugava vai Skalbe.
Inese Zandere

Genres: Poetry

80 pages, Paperback

First published January 1, 2014

Reviews

[Agris Fakingsons · Rating 3 out of 5]

..bija arī viens dzejolis par Ventu, par Skrundu :)

[Arnis Arnicāns · Rating 4 out of 5]

Parasti man ar Ineses Zanderes grāmatām īsti nevedas. Arī šoreiz sākums nenāca viegli, bet beigās ielasījos un kaut kas jau arī mazliet aizķēra. Putnu nebija daudz-zīlītes, dzeņi griezes un irbes:)

[katrīna paula pupura]

palidoju!!!

[Krišjānis Rudus · Rating 4 out of 5]

Ineses Zanderes "Putna miegā" ir ne tikai dzejas krājums. Man galvā uzrodas asociācijas ar Vilhelma Purvīša impresionistiskajām gleznām, kuras dzied! Jā, dzied par Mēmeli un Mūsu, kas saplūst Lielupē gleznas priekšplānā. Dzied par dīķiem, spārēm Zemgalē kaut kur fonā. Pāri gleznai klājas klusa migla, no purviem briest karsti burbuļi, no ūdeņiem čukst tvaiki un dūmi. Gleznā ir arī meldri, smaržo priedes. Lūk, lūk, top neskartās Latvijas dabas atainojums. Varētu teikt, ka dzejas krājums ir pelēcīgi drūmās noskaņās, bet es sacītu - sapņains, (varbūt tāpēc, ka atrodas starp nakti un rītu, dažu brīdi sezonas saplūst vienā, nenošķiramā Latvijas gadalaikā, kas mums ir pierasts, pat apnicis, bet patiesi skaists) tik neticams, bet patiess. Tomēr mani piesaista arī tas, ka nevar runāt par pilnīgu viendabību, jo daiļdarbos iespraucas saule mirgs, ir arī dzēlīgas krāsas, kas parādās darbā "Ik rudeni valodiņa", kas man atmiņā palicis kā mūsu skolas kora dramatiskais izpildījums ar bungām un sakāpinātām emocijām.
Manuprāt, glezna sīkiem putna solīšiem un nospiedumiem atstāj maigu pēcgaršu, līdzīgi kā impresionisma atstātie krāsu triepieni. Paldies autorei arī par atslodzi no urbānās vides Rīgā, vismaz domās varēja nonākt pie dabas, kā arī smelties iedvesmu aprakstīto vietu meklējumiem!

[Andrejs · Rating 4 out of 5]

pārlasīju reizes trīs. milīgi skaisti.

[Artūrs Lūsis · Rating 5 out of 5]

Tīrs lidojums, no spārna līdz spārnam.