Bīstams atklājums

by Arvo Valton

Īsprozas izlase

429 pages, Paperback

First published January 1, 1988

About the author

Arvo Valton (Vallikivi) is one of those writers who began writing in the nineteen-sixties and, having already seen the worst sides of the Soviet occupation, did not have fear of it. He was fresh and humorous, then satirical and grotesque while describing the absurd system of the huge state. He has tried his hand at all genres, from voluminous novels to the briefest of aphorisms, and has also written literary criticism, plays, film scenarios, opera librettos, travel books, poetry and non-fiction.
A versatile writer, he has also written for children. Interested in mythology, and the wider context of history, he has gone through the early history of Europe and Asia, always against violence in politics. And he is against Eurocentrism, one might say.

Valton is a productive writer today and has been translated into many languages.

Reviews

[Lauma · Rating 4 out of 5]

Šis ir viens no tiem neparastajiem atklājumiem, proti, autors, par kuru neko nebiju dzirdējusi, izdevums, kuru nekad pati nebūtu izvēlējusies bibliotēkā vai grāmatu antikvariātā, bet kurš nez kāpēc jau atradās manā grāmatplauktā. Pats iemesls, kādēļ šī grāmata vispār joprojām atrodas pie manis, ir diezgan savāds. Pirms vairākiem gadiem šķiroju dzīvoklī atstāto grāmatu kaudzīti. Nezinādama, ko ar to iesākt, nofotografēju un ievietoju bildi feisbukā ar jautājumu, kur lai liek šo kaudzi ar nevajadzīgām grāmatām. Mans LKA pasniedzējs, profesors Raimonds Briedis man atsūtīja šīs pašas bildes izrediģēto versiju, kurā bija apvilcis tās, kuras, citēju, "var pat saglabāt vai dāvināt, pārējām gan vajadzīgs gadījums, lai ievajadzētos". Starp apvilktajām bija arī šī.
Beidzot pienāca brīdis, kurā man sagribējās palasīt vēl kādu īsprozas grāmatu, jo ar jaundzimušu bērnu mājās neko garāku sevišķi nepalasīsi un visi citi mazgabaliņu krājumi mājās jau bija izsmelti. Plauktā atradās šis stāstu krājums, kurā izrādījās ļoti viegli iegremdēties.
Stāsti ir patiešām jauki – ļoti dažādi, gan lakoniskā, gan daudzvārdīgākā stilā uzrakstīti, gan smieklīgi, gan diezgan bēdīgi, citi labāki, citi sliktāki, bet visi mazliet absurdi, mazliet sirreāli, mazliet paradoksāli un ļoti asprātīgi. Varbūt vienīgi par daudz vienību tādai izlasei, jo daži motīvi atkārtojās vairākos stāstos un šis tas garlaikoja, tāpēc šķīru pāri.
Kopumā ļoti patika, iesaku Kivirehka un citas igauņu labsirdīgā absurda literatūras cienītājiem.