Šis ir Jāņa Ūdra vēsturiskā romāna atkārtots, paplašināts izdevums jaunā redakcijā. Grāmata par mīlestību. Uz māti, sievu un bērniem. Uz mīļāko. Bet pāri visam – mīlestību uz Latviju. Nemeklējiet šajos vākos vainīgo! Vai gan mīlestība var būt vainīga? Dzīva vai mirusi, nepiepildīta vai pierimusi, gūta vai zaudēta... “Jūs aiziesiet divreiz septiņus gadus par ātru,” Meierovicam teica gaišreģis Finks. Kāpēc ģeniālais diplomāts un valstvīrs gāja bojā tieši 14 gadus pirms Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas, tikai 38 gadu vecumā? Vai ar Meierovicu Latvijas vēsture 1934., 1939., 1940. gadā varēja būt citāda?
Šī ir grāmata arī par likteni.
Jānis Ūdris ir latviešu žurnālists, publicists un rakstnieks, līdz šim – piecu grāmatu autors. Apgādā “Zvaigzne ABC” iznākušas trīs no tām: “Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” (2010), “Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē” (2013) un “Meierovics. Trīs Annas” (2014).
.. "Kad latvietis pārstās nodot latvieti! Kad brālis vairs nenīdīs brāli un vienotība stāsies zemiskuma vietā! Kad latvieša ceļazvaigzne būs ticība, cerība un mīlestība."
Spēcīga grāmata par cilvēka un valsts likteni, interesanti fakti un atziņas.
Lai arī brīžiem romāns šķiet pārlieku patētisks, tas labi parāda divus aspektus - pirmkārt, Z. A. Meierovics bija īstais cilvēks īstajā vietā; otrkārt, ir lietas, kas nemainās pat gadsimta laikā. Paša Meierovica raksturojums liek domāt, ka viņš bijis tiešām nesavtīgs un Latvijas labā strādājošs cilvēks. Sižeta līnija ar viņu un Annu (pirmo sievu) kaut kādā mērā atgādināja Ļevu un Sofiju Tolstojus - vīrs kļūst par atzītu un visu mīlētu sava amata pratēju, kamēr sieva ir/jūtas spiesta būt mājās un rūpēties par saimniecību.
Tātad Lielās lasīšanas TOP 100 iekļuva trīs Jāņa Ūdra grāmatas, tā kā es apņēmos izlasīt visas 100, tastad esmu izlasījusi trīs Jāņa Ūdra grāmas un esmu pārliecināta, ka šo skaitu es šajā dzīvē nepalielināšu. Lasot šo, beidzot sapratu, kas par žanru īsti šis ir, filmās to vieglāk atpazīt - ziniet tās pa pusei dokumentālās, pa pusei aktieru tēlotās? Man tādas nekad nav patikušas, un īs ir tas pats teksta formā. Personīgi es, ja gribu lasīt populārzinātniksu darbu, tad tādu arī lasu. Ja es gribu lasīt romānu, tad negribu tajā pārpublicētus senāku rakstu, dokumentu un runu frgamnetus vairāku lapušu garumā. Un romānā es gribnu reālus cilvēkus - vīrietis, kurš sastrīdās ar ar sievu un tāpēc nespēj atcerēties, ka šoferis ir atprasījies vesleas 2 reizes, bet visu ceļu mašinā domā tikai par savā darbā paveikto, man neliekas reāls. Un ja darbs ir par cilvēka karjeru, kāds saklars tam visma ar Londonas prostitūtas vienreizēju noliegšanu? Nu nepatīk man šitas ne cepts, ne vērīts žanrs. Tāda pilnīga mana un Ūdra daiļrades nesavienojība (2 zvaigznes ir par iekļūšanu topā, automātsiki, jo viena no manis un 1 par iekļūšanu tur)