Pieredze no cita literatūras laikmeta, kuru šķir pārdesmit gadi. Jūtama realitātes apiešana, it kā tā nepiedāvātu neko mākslinieciski pievilcīgu. Vēlme izcelties, kas raksturīga 90. gadu autoriem. Vēlme paplašināt literatūras robežas, līdz ar to apiet kaut kādus iepriekš par kanoniem definējamus likumus. Varbūt te sajaucies viss kopā. Sižets, motīvs un tēli vairs nav galvenie, līdz ar to E. rada literatūru, kuru brīžiem grūti nosaukt par literatūru (bet tā ir diezgan nopietna literatūra). Tas ir kaut kas jauns, kaut kas literatūras lauku papildinošs, vienlaikus aicinot mainīt cilvēka attieksmi pret kaut kādām tradicionālajām vērtībām literatūrā. Un te es raugos tikai no 90. gadu lasītājiem. Viņa vārdiem ir it kā citas nozīmes, kas bieži vien neveido pierastās sakarības. Viņš it kā transformē, pārveido vārda īpašību. Pārveido citātus un īpaši izmanto metaforas, kuras gan nepalīdz īsti uztvert kontekstu. Tās ir metaforas pašas par sevi, brīžiem šķiet, ka viss teksts ir viena liela metafora. Tristāns un Izolde, stāsts, kurā Izolde varbūt vispār nemaz nebija, bet lasītājam lielākoties prātā ir kaut kāds cits – klasisks stāsts. E. stāstā Tristāna pasauli sauc Izolde un viņš sevi tajā nevar piepildīt, tāpēc izdara traģisku izvēli. Apokaliptiskas sajūtas no Bolderājas – stāsts Zvaigžņu meli, kurā realitāti bez kautrības pārņem pilnīgs absurda murgs, kuram pakļaujas varoņi. Par vienu no saturīgākajiem varētu dēvēt stāstu Liktens, tajā metafora iegūst galvenā tēla lomu. Mēnesim nomira māsa nakts un iestājās mūžīgā diena. (Lāga vīrs Mēness). Par astoņkāji, kura dziesmu neviens nedzirdēja un par cilvēkiem, kuri nogalināja simtiem viņa draugu. Cilvēks iesmej par jūru stāstā Astoņkājis. Barons Frankenšteins – citāti: Fricis: “Es gribu rakstīt grāmatu un visiem paust savus uzskatus! Viņam atbild zirneklis Barons Frankenšteins: “Mana dzīve pārspēj visu, pat tavus un citu uzskatus. Mana dzīve ir viens īsts, liels uzskats, sazīdies pārējos. Es tev pastāstīšu, varbūt noderēs tavai grāmatai”. Barons Frankenšteins: “Ziniet, kas ir dzīve?! Dzīve… dzīve ir skaista garlaicība!”. ... Jupiters un zemeslode slēpjas no zvaigžņu slimības, Jupiters var pārvērsties par blusu un ieperināties zemes kažokā. Salīdzina pieaugušos ar lieliem bērniem un garīgi slimos ar bērniem, kuru uzvedība ir visdabiskākā. – Bērnu zemeslode vispār sastāv no 22 īsiem fragmentiem, kurā dzīvo dažādu tipu bērni – teologs, politiķis, narciss, skaistulis, huligāns, rīmkāja (visiem krita uz nerviem, bet viņš neko daudz nevarēja par sevi pastāstīt, jo bija kurlmēms) Ziloņkaula torņa iemītnieki – tātad vajadzētu būt stāstam par cilvēkiem, kas norobežojas no apkārtējiem. Astoņi fragmenti ar “ja es būtu”, bet, lai kas viņš būtu, ar laiku tāpat kaut kas no viņa novērstos. Frazeoloģisma spēks. Ir arī garāki stāsti Meža sirds un Svešās kāpnes, kuros tad varbūt var just kaut kādu centru, pie kura pieturēties. Jūtat, ka saku stāsts, bet intonācijā ir jautājums. Kas ir tas, ko rakstīja Einfelds, kad mainījās vērtības un pavērās durvis varbūt tiešām ir einfeldismi. Jāmācās lasīt.