What do you think?
Rate this book
Mata tiesa
Etjēnam un Vivai ir tas, par ko daudzi tikai sapņo – jau desmit gadus viņi ir teju paraugpāris. Abu ikdiena aizrit omulīgā Parīzes dzīvoklī, bet vakarus piepilda mūzikas koncertu un mākslas galeriju apmeklējumi. Un ir teju neiespējami iedomāties, ka abu dzīve atrodas vien par mata tiesu no kaut kā neatgriezeniska. “Tajā brīdī nebija iespējams iztēloties, ka trīs dienas vēlāk, naktī no ceturtdienas uz piektdienu, Etjēns nogalinās savu sievu.”
Ar ķirurģisku precizitāti franču rakstniece Klēra Beresta (1982) atklāj lasītājam cilvēka dabas tumšo pusi, izgaismodama ceļu, kas pamazām noved pie neprāta vadītas rīcības. Lasītāju atzinību un kritiķu apbalvojumus saņēmusī grāmata ir Klēras Berestas septītais romāns.
Ar ķirurģisku precizitāti franču rakstniece Klēra Beresta (1982) atklāj lasītājam cilvēka dabas tumšo pusi, izgaismodama ceļu, kas pamazām noved pie neprāta vadītas rīcības. Lasītāju atzinību un kritiķu apbalvojumus saņēmusī grāmata ir Klēras Berestas septītais romāns.
203 pages, Hardcover
Published April 1, 2025
9 people are currently reading
558 people want to read
About the author
Claire Berest
18 books36 followersClaire Berest, née le 14 juillet 1982 à Paris, est une écrivaine française.
Diplômée d'un Institut universitaire de formation des maîtres (IUFM), elle enseigne quelque temps en ZEP avant de démissionner. Claire Berest a publié son premier roman, Mikado, en janvier 2011 aux éditions Léo Scheer. Son deuxième roman, L' Orchestre vide, s'inspire de l'histoire d'amour vécue avec le chanteur canadien Buck 65.
Son compagnon est l'écrivain Abel Quentin.
Avec sa sœur Anne Berest, elle co-écrit en 2017, Gabriële, en hommage à leur arrière grand-mère Gabrièle Buffet-Picabia.
Son dernier roman, Rien n'est noir, met en scène Frida Kahlo et Diego Rivera.
Diplômée d'un Institut universitaire de formation des maîtres (IUFM), elle enseigne quelque temps en ZEP avant de démissionner. Claire Berest a publié son premier roman, Mikado, en janvier 2011 aux éditions Léo Scheer. Son deuxième roman, L' Orchestre vide, s'inspire de l'histoire d'amour vécue avec le chanteur canadien Buck 65.
Son compagnon est l'écrivain Abel Quentin.
Avec sa sœur Anne Berest, elle co-écrit en 2017, Gabriële, en hommage à leur arrière grand-mère Gabrièle Buffet-Picabia.
Son dernier roman, Rien n'est noir, met en scène Frida Kahlo et Diego Rivera.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 109 reviews
June 7, 2025
Autobuss Rīga- Tallina
viegla lasāmviela
Grāmata, kas liek domāt par psiholoğiju un savu vajadzību apspiešanu, kas var novest pie sprādziena
Grāmata, kuru, pateicoties vieglajai valodai un franču šarmam, ir iespējams izlasīt pāris stundās, bet tā paliek prātā vēl ilgi. Mata tiesa ir smalki uzrakstīts, emocionāli spēcīgs stāsts par kontroli, nepieņemšanu un robežām attiecībās.
Etjēns un Viva – inteliģents Parīzes pāris, kam šķietami netrūkst nekā: koncerti, māksla, izsmalcināta ikdiena. Bet Etjēns nespēj pieņemt, ka Viva neseko viņa rūpīgi izkārtotajai dzīves struktūrai. Viss, kas sākas kā nesaskaņas, kļūst par iekšēju karu. Un tikai lēni, neizbēgami, tas aizved līdz traģiskam notikumam – slepkavībai.
Šis nav stāsts par to, kas notiek, bet kā tas notiek. Autore niansēti rāda, kā aiz ārēja intelekta un kultūras kārtības slēpjas vēlme kontrolēt un nespēja samierināties ar citu brīvību.
Starp citu – Klēra Beresta ir māsa Annai Berestai, plaši atzītā romāna Pastkarte autorei.
viegla lasāmviela
Grāmata, kas liek domāt par psiholoğiju un savu vajadzību apspiešanu, kas var novest pie sprādziena
Grāmata, kuru, pateicoties vieglajai valodai un franču šarmam, ir iespējams izlasīt pāris stundās, bet tā paliek prātā vēl ilgi. Mata tiesa ir smalki uzrakstīts, emocionāli spēcīgs stāsts par kontroli, nepieņemšanu un robežām attiecībās.
Etjēns un Viva – inteliģents Parīzes pāris, kam šķietami netrūkst nekā: koncerti, māksla, izsmalcināta ikdiena. Bet Etjēns nespēj pieņemt, ka Viva neseko viņa rūpīgi izkārtotajai dzīves struktūrai. Viss, kas sākas kā nesaskaņas, kļūst par iekšēju karu. Un tikai lēni, neizbēgami, tas aizved līdz traģiskam notikumam – slepkavībai.
Šis nav stāsts par to, kas notiek, bet kā tas notiek. Autore niansēti rāda, kā aiz ārēja intelekta un kultūras kārtības slēpjas vēlme kontrolēt un nespēja samierināties ar citu brīvību.
Starp citu – Klēra Beresta ir māsa Annai Berestai, plaši atzītā romāna Pastkarte autorei.
May 17, 2025
Man ir vājība pret tēliem, kas uz pasauli skatās caur cieši uzliktām klapēm, tāpēc arī es pievēru acis uz to, ka grāmata būtībā ir diezgan paredzama, jo tas netraucē lasīšanas priekam.
June 15, 2025
“Tajā brīdī nebija iespējams iztēloties, ka trīs dienas vēlāk, naktī no ceturtdienas uz piektdienu, Etjēns nogalinās savu sievu.”
Man patika! Protams, ir nedaudz savādi par šādu darbu teikt ‘patika’. Kaut vai tāpēc, ka, skatoties uz šo grāmatu, biju iedomājusies kaut ko citu (ne radikāli citu, bet tomēr savādāku). Tas NAV TRILLERIS. Tas ir psiholoģisks (drīzāk psihiatrisks, bet tā nesaka, vai ne?) portrets. Šeit nav apzināta ļaunuma, tikai egocentrisms, apsēstība ar savu ego un tā vīzijām. Iespējams, citā apstākļu salikumā, cits pāris varbūt būtu nodzīvojis ilgi (pat ja ne laimīgi).
Man patika (šeit gan ir vietā vārda ‘patika’ lietojums) veids, kā autore virzījās uz jau sākumā zināmo finālu: vēstījums trešajā personā, bet ļaujot Etjēna domām izskanēt no ‘es’ pozīcijas, savukārt, Vivas raksturojums zīmējās no viņas rīcībām un izteikumiem. Man tik ļoti patīk (atkal šis vārds!), kad autori neko nepasniedz kā uz paplātes, ļaujot lasītājam (man) interpretāciju un attieksmi veidot pašam.
Vairāk blogā: https://lililasa.wordpress.com/2025/0...
Man patika! Protams, ir nedaudz savādi par šādu darbu teikt ‘patika’. Kaut vai tāpēc, ka, skatoties uz šo grāmatu, biju iedomājusies kaut ko citu (ne radikāli citu, bet tomēr savādāku). Tas NAV TRILLERIS. Tas ir psiholoģisks (drīzāk psihiatrisks, bet tā nesaka, vai ne?) portrets. Šeit nav apzināta ļaunuma, tikai egocentrisms, apsēstība ar savu ego un tā vīzijām. Iespējams, citā apstākļu salikumā, cits pāris varbūt būtu nodzīvojis ilgi (pat ja ne laimīgi).
Man patika (šeit gan ir vietā vārda ‘patika’ lietojums) veids, kā autore virzījās uz jau sākumā zināmo finālu: vēstījums trešajā personā, bet ļaujot Etjēna domām izskanēt no ‘es’ pozīcijas, savukārt, Vivas raksturojums zīmējās no viņas rīcībām un izteikumiem. Man tik ļoti patīk (atkal šis vārds!), kad autori neko nepasniedz kā uz paplātes, ļaujot lasītājam (man) interpretāciju un attieksmi veidot pašam.
Vairāk blogā: https://lililasa.wordpress.com/2025/0...
July 29, 2025
Statistika ir nepielūdzama: katru dienu partnera vai tuva radinieka rokās mirst 140 sievietes un meitenes, jeb viena sieviete tiek nogalināta ik pēc 10 minūtēm. Un mājas joprojām ir visbīstamākā vieta sievietēm, jo lielākā daļa šo slepkavību notiek pāra dzīvesvietā.
Klēras Berestas versija par šo tēmu - finansiāli veiksmīgs pāris Parīzē pa dienu strādā, bet vakaros dodas izklaidēties. Lai arī apkārtējiem ir nojauta, ka viņu laulības dzīve nav gluži izdevusies, viņi kopā ir ilgus gadus un šķietami laimīgi.
Pirms trim gadiem pārdzīvotā laulības krīze Etjēnā ir atstājusi nesadzijušas brūces. Viņš baidās un viņš kontrolē - vismaz savā prātā. Ārēji nesatricināms, bet iekšēji nespējīgs sajust patiesu prieku un citas spontānas emocijas. Turpretim viņa dzīvesbiedre Viva vēlas izlauzties brīvībā un dzīvot bez rutīnas un vīra vērtējošās klātbūtnes.
Beresta lieliski atspoguļojusi laulības neapturamo sagrāvi, kas beidzas ar Vivas nāvi. Teksts ir gana intensīvs un atbilstošs Etjēna lēnajai nonākšanai vietā, no kuras atpakaļceļa vairs nav. Ne velti saka, ka naids ir pārāk smaga nasta, lai to nestu uz saviem pleciem. It īpaši naids pret sevi.
Izcils grāmatas vizuālais noformējums.
Klēras Berestas versija par šo tēmu - finansiāli veiksmīgs pāris Parīzē pa dienu strādā, bet vakaros dodas izklaidēties. Lai arī apkārtējiem ir nojauta, ka viņu laulības dzīve nav gluži izdevusies, viņi kopā ir ilgus gadus un šķietami laimīgi.
Pirms trim gadiem pārdzīvotā laulības krīze Etjēnā ir atstājusi nesadzijušas brūces. Viņš baidās un viņš kontrolē - vismaz savā prātā. Ārēji nesatricināms, bet iekšēji nespējīgs sajust patiesu prieku un citas spontānas emocijas. Turpretim viņa dzīvesbiedre Viva vēlas izlauzties brīvībā un dzīvot bez rutīnas un vīra vērtējošās klātbūtnes.
Beresta lieliski atspoguļojusi laulības neapturamo sagrāvi, kas beidzas ar Vivas nāvi. Teksts ir gana intensīvs un atbilstošs Etjēna lēnajai nonākšanai vietā, no kuras atpakaļceļa vairs nav. Ne velti saka, ka naids ir pārāk smaga nasta, lai to nestu uz saviem pleciem. It īpaši naids pret sevi.
Izcils grāmatas vizuālais noformējums.
July 22, 2025
Lasot atcerējos studiju laikus un prātā formulēju diagnozes, vienu pēc otras, tad laboju un formulēju no jauna. Ar tām, protams, nedalīšos, jo ne jau “birciņa” ir svarīga, svarīgs ir tas, ko [ne]pamanām līdzcilvēkos, jo īpaši, veidojot attiecības, sarkanos karogus uztverot par krāšņiem elementiem, bet bumbas ar laika degļiem - par pievilcīgām rozīnītēm.
Precīzs psiholoģiskais portrets, savā ziņā atgādināja nesen lasīto “Kolekcionāru”.
Precīzs psiholoģiskais portrets, savā ziņā atgādināja nesen lasīto “Kolekcionāru”.
August 25, 2025
Esam pieraduši, ka grāmatās galvenais varonis ir saprotams un pat ja ne vienmēr ideāls, tad vismaz raisa simpātijas. Šajā stāstā pilnīgi viss viņā man riebās. Pretīgs sociopāts, kurā nav ne kripatas labu cilvēcisko īpašību. Izcils psihopāta portrets.
July 8, 2023
J’ai eu peur de la première partie : prévisible, traînante, facile.
Puis C. Berest élève son récit de façon fiévreuse et frénétique et ça devient haletant au possible.
La plume est riche et démente avec un arrière-goût de « Lolita » de Nabokov qui est, évidemment, le bienvenu.
L’accélération finale est un délice toxique. On se prend au jeu de la torpeur psychologique, les mots s’accrochent à nous comme des synapses en train de dérailler. Les ultimes pages, pleines de folie, nous entraînent dans un déséquilibre enivrant.
Une baffe que je n’avais pas vu venir !
Puis C. Berest élève son récit de façon fiévreuse et frénétique et ça devient haletant au possible.
La plume est riche et démente avec un arrière-goût de « Lolita » de Nabokov qui est, évidemment, le bienvenu.
L’accélération finale est un délice toxique. On se prend au jeu de la torpeur psychologique, les mots s’accrochent à nous comme des synapses en train de dérailler. Les ultimes pages, pleines de folie, nous entraînent dans un déséquilibre enivrant.
Une baffe que je n’avais pas vu venir !
February 3, 2024
Je suis hyper mitigée… le livre est indéniablement très bien écrit, le rythme s’accélère et monte en tension. Mais, ce qui rend la lecture désagréable, c’est la façon de traiter du féminicide. L’homme est présenté comme fou, ou accédant petit à petit à une forme de folie qui l’amène à tuer sa femme. Notamment par des actions de celle-ci.
C’est une sujet important à traiter, mais je ne suis pas certaine qu’il le soit de la meilleure des manières ici
C’est une sujet important à traiter, mais je ne suis pas certaine qu’il le soit de la meilleure des manières ici
July 19, 2024
“le cose non erano andate come lui aveva immaginato”
Lo spessore di un capello è la distanza che serve per arrivare dall'altra parte, per compiere l'irreparabile.
Si conosceva fin da bambini Vive ed Étienne
Si ritrovano da adulti, una sera
Lei reduce da una delusione lui ancora single
Dieci anni insieme, tra alti e bassi
La morte di Vive, uccisa con trentasette coltellate dal marito compare all’inizio del romanzo
Claire Berest ripercorre i tre giorni che hanno preceduto la tragedia, mostrando lentamente l'evoluzione di una personalità maschile sull'orlo del precipizio, quando la follia ha la precedenza sulla ragione.
Étienne è bloccato nella sua malsana rigidità nella mania di controllo , nei comportamenti ripetitivi e soffocanti (il concerto di classica il martedì, le vacanze estive rigorosamente in Italia) che inevitabilmente portano a una rabbia devastante quando Vive non accetta più di assecondarlo
“E lui sapeva che se quel martedì lei non era andata con lui ad ascoltare Mahler,
Gustav Mahler a essere precisi,
era stato un atto di guerra.”
Étiennne Lechevallier da sempre ossessionato di non essere apprezzato per quel che merita, vede crollare tutto ciò che ha costruito davanti ai suoi occhi: il suo matrimonio, la sua carriera professionale, la sua dignità di intellettuale (perdente)
Claire Berest ha una bella scrittura, i dialoghi sono forse la parte migliore del testo, eppure nonostante la drammaticità dell’argomento trattato, tutto è semplicemente riportato
Prevale un senso di incompiutezza e di distacco in quegli eventi che hanno portato all’ escalation e che spesso sconfinano nel grottesco (il capitolo Giostre o Étienne sotto interrogatorio al commissariato, per citarne alcune)
Troppo Ètienne e poco di Vive, forse questo per me ha rappresentato un limite
Un libro sul femminicidio che sostanzialmente non decolla, pur essendo scritto bene, che manca di empatia anche nei passaggi più tragici
Lo spessore di un capello è la distanza che serve per arrivare dall'altra parte, per compiere l'irreparabile.
Si conosceva fin da bambini Vive ed Étienne
Si ritrovano da adulti, una sera
Lei reduce da una delusione lui ancora single
Dieci anni insieme, tra alti e bassi
La morte di Vive, uccisa con trentasette coltellate dal marito compare all’inizio del romanzo
Claire Berest ripercorre i tre giorni che hanno preceduto la tragedia, mostrando lentamente l'evoluzione di una personalità maschile sull'orlo del precipizio, quando la follia ha la precedenza sulla ragione.
Étienne è bloccato nella sua malsana rigidità nella mania di controllo , nei comportamenti ripetitivi e soffocanti (il concerto di classica il martedì, le vacanze estive rigorosamente in Italia) che inevitabilmente portano a una rabbia devastante quando Vive non accetta più di assecondarlo
“E lui sapeva che se quel martedì lei non era andata con lui ad ascoltare Mahler,
Gustav Mahler a essere precisi,
era stato un atto di guerra.”
Étiennne Lechevallier da sempre ossessionato di non essere apprezzato per quel che merita, vede crollare tutto ciò che ha costruito davanti ai suoi occhi: il suo matrimonio, la sua carriera professionale, la sua dignità di intellettuale (perdente)
Claire Berest ha una bella scrittura, i dialoghi sono forse la parte migliore del testo, eppure nonostante la drammaticità dell’argomento trattato, tutto è semplicemente riportato
Prevale un senso di incompiutezza e di distacco in quegli eventi che hanno portato all’ escalation e che spesso sconfinano nel grottesco (il capitolo Giostre o Étienne sotto interrogatorio al commissariato, per citarne alcune)
Troppo Ètienne e poco di Vive, forse questo per me ha rappresentato un limite
Un libro sul femminicidio che sostanzialmente non decolla, pur essendo scritto bene, che manca di empatia anche nei passaggi più tragici
Read
June 1, 2025[..] vārdi, ko cilvēki izvēlas, emociju vadīti [..]
Man ir patiešām īpašas attiecības ar Franču literatūru - es to diezgan’ beznosacījumu mīlu! Un nē, ne vienmēr es to līdz galam izprotu vai varu pieņemt - man šķiet viņi dzīvo, jūt un dara mazliet “citā frekvencē”, nekā pie mums “pieņemts” - un tieši tas mani fascinē grāmatās - citādais. Jaunas pieredzes. Spēt lasīt starp rindām un arī apjaust, - ka starp rindām nekā nav, ir tikai uzrakstītie vārdi. Grāmata ir tāda, kāda tā ir - autoru radīta un punkts.
Un kā ar visu šajā dzīvē, es joprojām mācos pieņemt to tieši tādu, kā tas ir! Un tā ir lieliska, atbrīvojoša sajūta - arī (iespējams, jo īpaši) grāmatās!
… un par tiem vārdiem (un darbiem) emocijās… man šķiet, ka tā pa īstam - apzināti - nav mūsu varā tos izvēlēties, tie notiek balstīti pieredzēs un dzīvēs.
#LaiksLasīt
Man ir patiešām īpašas attiecības ar Franču literatūru - es to diezgan’ beznosacījumu mīlu! Un nē, ne vienmēr es to līdz galam izprotu vai varu pieņemt - man šķiet viņi dzīvo, jūt un dara mazliet “citā frekvencē”, nekā pie mums “pieņemts” - un tieši tas mani fascinē grāmatās - citādais. Jaunas pieredzes. Spēt lasīt starp rindām un arī apjaust, - ka starp rindām nekā nav, ir tikai uzrakstītie vārdi. Grāmata ir tāda, kāda tā ir - autoru radīta un punkts.
Un kā ar visu šajā dzīvē, es joprojām mācos pieņemt to tieši tādu, kā tas ir! Un tā ir lieliska, atbrīvojoša sajūta - arī (iespējams, jo īpaši) grāmatās!
… un par tiem vārdiem (un darbiem) emocijās… man šķiet, ka tā pa īstam - apzināti - nav mūsu varā tos izvēlēties, tie notiek balstīti pieredzēs un dzīvēs.
#LaiksLasīt
February 23, 2025
Ben scritto, soprattutto i dialoghi. Azzeccata la scelta di essere glaciale e diretto nell’escalation verso la rigida follia del protagonista che si consumerà con il femminicidio.
May 26, 2025
Es teikšu - šī bija… neparasta 📖🙄 Pirmo reizi lasīju “trilleri”, kura iznākums bija zināms jau no sākuma. Galvenais varonis novāks savu sievu 🔪 Jautājums - kā un kāpēc? Par to arī stāsts. Taču manas sajūtas par šo - viduvējas. Ne baigi patika, ne nepatika 😏 Stāstam ejot uz noslēgumu, prasījās ko vairāk, kko, kas pārsteigtu, kādu kārtīgu wtf momentu, kas satricinātu 🤭
Etjēns, tas, kurš novāca savu sievu, ir kaitinošs un jocīgs jau no grāmatas pirmajām lapām. Tāds dīvains tipiņš, kuram galvā viss nav kā nākas, to var just, to jūt arī līdzcilvēki. Tik baigi neiespringst, jo parasti jau neviens neiedomājas, ka tāds dīvainis var būt bīstams 🫣
Un viņam ir sieva, kura nav daudz labāka 😂 ar tādu uzvedību, droši, izbesīs jebkuru veci, te vnk nepaveicās un dzīve bija iedalījusi ne tās kārtis 😅 vīrs izrādījās spējīgs uz ko vairāk 🫣🔪
Ar vārdu sakot - stāsts par neprātu, par emocijām, par nespēju tās kontrolēt. Par attiecībām, kas aiziet šķērsām. Par pāri, kas sāk runāt katrs savā valodā un otru vairs neklausās. Nedzird. Negrib dzirdēt. Un par to, kā tas viss… uzsprāgst 😱
Jāteic godīgi - lai gan stāsts mani baigi neuzrunāja, tas atstāja diezgan spēcīgu pēcgaršu un pārdomas… par dzīvi, attiecībām un to, cik labi mēs pazīstam vai nepazīstam otru cilvēku. Vai maz par 100% varam pazīt? 🫣 Par to pluss no manis!
Etjēns, tas, kurš novāca savu sievu, ir kaitinošs un jocīgs jau no grāmatas pirmajām lapām. Tāds dīvains tipiņš, kuram galvā viss nav kā nākas, to var just, to jūt arī līdzcilvēki. Tik baigi neiespringst, jo parasti jau neviens neiedomājas, ka tāds dīvainis var būt bīstams 🫣
Un viņam ir sieva, kura nav daudz labāka 😂 ar tādu uzvedību, droši, izbesīs jebkuru veci, te vnk nepaveicās un dzīve bija iedalījusi ne tās kārtis 😅 vīrs izrādījās spējīgs uz ko vairāk 🫣🔪
Ar vārdu sakot - stāsts par neprātu, par emocijām, par nespēju tās kontrolēt. Par attiecībām, kas aiziet šķērsām. Par pāri, kas sāk runāt katrs savā valodā un otru vairs neklausās. Nedzird. Negrib dzirdēt. Un par to, kā tas viss… uzsprāgst 😱
Jāteic godīgi - lai gan stāsts mani baigi neuzrunāja, tas atstāja diezgan spēcīgu pēcgaršu un pārdomas… par dzīvi, attiecībām un to, cik labi mēs pazīstam vai nepazīstam otru cilvēku. Vai maz par 100% varam pazīt? 🫣 Par to pluss no manis!
September 2, 2025
Vivas un Ejēna šķietami ideālā savienība ir tikai mata tiesas attālumā no sabrukuma. Trīs dienu laikā no brīža, kad lasītājs iepazīstas ar Etjēnu, Viva būs mirusi. Un mēs, lasītāji, soļosim kopā ar Etjēnu viņa ārprāta ceļu – reizēm viņa paša stāstījumā, reizēm policijas protokolos, lēnām virzoties uz nelabā gala paredzamo tuvošanos.
Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2025/08/...
Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2025/08/...
July 20, 2025
mēs varam būt sasodīti kaitinoši viens otram. reizēm tik ļoti, ka letāls iznākums ir vienīgā iespēja, kā tikt galā pašiem ar savu (aiz)kaitināmību.
September 26, 2023
D'une lenteur....avoir un fond de feminicide (qui pour moi est trop axé sur le pourquoi il tue sa femme en lui cherchant une excuse) et je ne parle même pas de la fin...
November 29, 2025
Stāsts fokusējas uz it kā ideālu pāri - Etjēnam un Vivai ir ideāla dzīve: koncerti, mākslas galerijas, ērta rutīna. Taču drīz vien attiecības pakāpeniski sabrūk. No ārpuses viņu dzīve šķiet nevainojama, taču aiz fasādes briest emocionāls haoss. Jau no paša sākuma zināms, ka notikumu kulminācija būs slepkavība, tāpēc stāsts vairāk pēta ceļu līdz tai - kā sakrājas neapmierinātība, aizvainojumi un kontroles vēlme.😣
Stāsts lielākoties tiek vēstīts no Etjēna skatpunkta, un viņš ir sarežģīts, bet vienlaikus ārkārtīgi kaitinošs tēls - mūžīgs pasaules cietējs, pārliecināts, ka neviens viņu nenovērtē pietiekami. Viņa sīkumainā vērība pret detaļām, nespēja atslābt un apsēstība ar kontroli padara viņu par emocionāli noslēgtu un grūti saprotamu cilvēku.😐
Romāns pieskaras spēcīgām tēmām - kontrolei, emocionālai manipulācijai, vardarbībai attiecībās, sabrukušām ilūzijām.
Tomēr man pietrūka dziļuma - gaidīju intensīvāku psiholoģisko spriedzi, tuvplānu, kas liktu patiešām izjust traģisko notikumu smagumu. Tā vietā paliku malā vērotājas, nevis līdzpārdzīvotājas lomā.✨
Stāsts lielākoties tiek vēstīts no Etjēna skatpunkta, un viņš ir sarežģīts, bet vienlaikus ārkārtīgi kaitinošs tēls - mūžīgs pasaules cietējs, pārliecināts, ka neviens viņu nenovērtē pietiekami. Viņa sīkumainā vērība pret detaļām, nespēja atslābt un apsēstība ar kontroli padara viņu par emocionāli noslēgtu un grūti saprotamu cilvēku.😐
Romāns pieskaras spēcīgām tēmām - kontrolei, emocionālai manipulācijai, vardarbībai attiecībās, sabrukušām ilūzijām.
Tomēr man pietrūka dziļuma - gaidīju intensīvāku psiholoģisko spriedzi, tuvplānu, kas liktu patiešām izjust traģisko notikumu smagumu. Tā vietā paliku malā vērotājas, nevis līdzpārdzīvotājas lomā.✨
November 11, 2025
Terribile, scioccante. Un racconto reale, chirurgico, freddo e glaciale di un perfetto narcisista che sfoga le sue debolezze, le sue incapacità, le sue insicurezze in un epilogo che pare scontato, se non fosse che tutto è narrato dal punto di vista di chi commette l'atto. Ed è descritto così bene che al lettore pare di vivere la rabbia, lo sconforto e l'assurdità del gesto commesso.
October 22, 2025
Nu tāds par dzīvi, par nevienlīdzību attiecības. Skumja dzīve, kad esi visu laiku nolikts, ka nekas neesi…
November 7, 2023
Quel ennui, quel dommage d’avoir traité un sujet aussi important que le féminicide de cette manière.
On sait dès le début l’issue du roman : Étienne va tuer sa femme Vive dans 3 jours, et on le suit lui et ses pensées les jours qui précèdent ce drame.
Franchement, je me suis ennuyée pendant les 3/4 de ma lecture. On suit le personnage d’Etienne, détestable au possible. Il haït sa femme, que ça soit sa personnalité ou son travail : il ne s’y intéresse pas et ne lui accorde aucune attention, et on se retrouve à lire son incompréhension quand sa femme lui explique qu’elle ne le supporte plus. Il en va sans dire qu’on se retrouve très rapidement à ne plus supporter Étienne, nous aussi.
Aussi, je ne sais pas si c’est le style de l’autrice ou bien pour que l’écriture colle plus au personnage d’Etienne, mais j’ai trouvé le style pédant, méprisant au possible. Peut-être que c’était intentionnel, pour rendre Etienne encore plus détestable, et si c’est le cas eh bien ça a fonctionné.
J’avais hâte d’en finir avec cette lecture, plus j’avançais et plus j’étais déçue. Heureusement, le livre était court alors le supplice n’a pas duré longtemps.
Le sujet est important et nous touche, mais j’ai trouvé que seule la fin du récit nous ramène à l’horreur de la réalité et aux nombreux féminicides commis chaque année. J’aurais aimé que le sujet soit traité plus en profondeur, et non comme une sorte d’explication sur les raisons qui poussent un homme (ici, Etienne) à tuer sa femme (même si le livre ne l’excuse pas, je l’ai ressenti comme une énumération des petites choses qui poussent Etienne à commettre l’horreur).
Je ne le recommande pas, après peut-être qu’il y a quelque chose que je n’ai pas saisi mais franchement, la seule chose à laquelle je penserai quand cette lecture me viendra en tête, c’est l’ennui qu’elle m’a procurée.
On sait dès le début l’issue du roman : Étienne va tuer sa femme Vive dans 3 jours, et on le suit lui et ses pensées les jours qui précèdent ce drame.
Franchement, je me suis ennuyée pendant les 3/4 de ma lecture. On suit le personnage d’Etienne, détestable au possible. Il haït sa femme, que ça soit sa personnalité ou son travail : il ne s’y intéresse pas et ne lui accorde aucune attention, et on se retrouve à lire son incompréhension quand sa femme lui explique qu’elle ne le supporte plus. Il en va sans dire qu’on se retrouve très rapidement à ne plus supporter Étienne, nous aussi.
Aussi, je ne sais pas si c’est le style de l’autrice ou bien pour que l’écriture colle plus au personnage d’Etienne, mais j’ai trouvé le style pédant, méprisant au possible. Peut-être que c’était intentionnel, pour rendre Etienne encore plus détestable, et si c’est le cas eh bien ça a fonctionné.
J’avais hâte d’en finir avec cette lecture, plus j’avançais et plus j’étais déçue. Heureusement, le livre était court alors le supplice n’a pas duré longtemps.
Le sujet est important et nous touche, mais j’ai trouvé que seule la fin du récit nous ramène à l’horreur de la réalité et aux nombreux féminicides commis chaque année. J’aurais aimé que le sujet soit traité plus en profondeur, et non comme une sorte d’explication sur les raisons qui poussent un homme (ici, Etienne) à tuer sa femme (même si le livre ne l’excuse pas, je l’ai ressenti comme une énumération des petites choses qui poussent Etienne à commettre l’horreur).
Je ne le recommande pas, après peut-être qu’il y a quelque chose que je n’ai pas saisi mais franchement, la seule chose à laquelle je penserai quand cette lecture me viendra en tête, c’est l’ennui qu’elle m’a procurée.
August 7, 2024
Lo spessore di un capello è quella border line di confine fra rituali e manie di ossessione compulsiva, fra amore passionale e violenza, fra normalità e paranoia.
È una storia scritta molto bene, a tratti disturbante, l'aspetto psicologico del protagonista è trattato molto accuratamente, senza mai diventare pesante perché raccontato in prima persona.
Etienne è un correttore di bozze, si percepiscono tutta la sua erudizione mnemonica mischiata alla frustrazione e all'insicurezza di sentirsi un mediocre, uno che passa inosservato. Trova la sua unica realizzazione nel rapporto con la moglie che vive costantemente in uno stato di sindrome dell'abbandono, per cui ogni imprevisto diventa un evento catastrofico da affrontare.
Viene abbozzato, forse anche troppo rapidamente, l'inizio del disagio le cui radici affondano nel rapporto con la madre e con gli anni universitari fino a culminare in tragedia.
Ho letto come una forsennata, anche se dopo la prima metà i giochi sono molto poco thrilling, perché già svelati.
Molto ben ritmati i dialoghi.
È una storia scritta molto bene, a tratti disturbante, l'aspetto psicologico del protagonista è trattato molto accuratamente, senza mai diventare pesante perché raccontato in prima persona.
Etienne è un correttore di bozze, si percepiscono tutta la sua erudizione mnemonica mischiata alla frustrazione e all'insicurezza di sentirsi un mediocre, uno che passa inosservato. Trova la sua unica realizzazione nel rapporto con la moglie che vive costantemente in uno stato di sindrome dell'abbandono, per cui ogni imprevisto diventa un evento catastrofico da affrontare.
Viene abbozzato, forse anche troppo rapidamente, l'inizio del disagio le cui radici affondano nel rapporto con la madre e con gli anni universitari fino a culminare in tragedia.
Ho letto come una forsennata, anche se dopo la prima metà i giochi sono molto poco thrilling, perché già svelati.
Molto ben ritmati i dialoghi.
July 6, 2025
4.5 ⭐
Grāmatu izlasīju vienā dienā. Vienkārša, bet eleganta valoda, kas plūst viegli un dabiski. Visam pāri klājas tāda kā klusa, smalki nostrādāta franču noskaņa.
Jau pašā sākumā ir skaidrs: vīrs nogalina/ās sievu. Šis nav stāsts ar sižeta pavērsieniem vai neiedomājamiem notikumiem,pārsteigumiem. Tā vietā katrā nodaļā tiek skaidrots un analīzets kāpēc tā notika un kas līdz tam noveda. Šis stāsts tiek stāstīts no vainīgā puses.
Īpaši interesanti bija lasīt policijas nopratināšanas epizodes, kur šķita ka lasīju par pilnīgi citu personu ne to kas stāsta stāstu(bet saprotam kāpēc). Šis nodaļas es gaidīju,tās piešķīra savādāki ritmu kopējam stāstam!
Kopumā — niansēts un psiholoģiski dziļš romāns.
Man ļoti patika!
Grāmatu izlasīju vienā dienā. Vienkārša, bet eleganta valoda, kas plūst viegli un dabiski. Visam pāri klājas tāda kā klusa, smalki nostrādāta franču noskaņa.
Jau pašā sākumā ir skaidrs: vīrs nogalina/ās sievu. Šis nav stāsts ar sižeta pavērsieniem vai neiedomājamiem notikumiem,pārsteigumiem. Tā vietā katrā nodaļā tiek skaidrots un analīzets kāpēc tā notika un kas līdz tam noveda. Šis stāsts tiek stāstīts no vainīgā puses.
Īpaši interesanti bija lasīt policijas nopratināšanas epizodes, kur šķita ka lasīju par pilnīgi citu personu ne to kas stāsta stāstu(bet saprotam kāpēc). Šis nodaļas es gaidīju,tās piešķīra savādāki ritmu kopējam stāstam!
Kopumā — niansēts un psiholoģiski dziļš romāns.
Man ļoti patika!
July 1, 2025
2.75/5⭐
0.75 zvaigznes par to, ka nevarēju nolikt šo grāmatu.
Uhh.. ar ko lai sāk? Šī laikam nebija mana lasāmviela, bet tomēr kaut kas arī šajā visā aizrāva, tāpēc nevarēju nolikt grāmatu, gribēju pabeigt lasīt.
Manuprāt autore ļoti mētājās ar domu, ideju... bet iespējams tā strādāja Etjēna prāts!? Man Etjēns iezīmējās kā egoists, visu varenais, es taču zinu labāk, es, mans, tikai man vienam ir taisnība, ES!!
Vivai jau pirms trīs gadiem vajadzēja izdarīt to, ko gribēja, iespējams tad nebūtu noticis tas, kas notika!
0.75 zvaigznes par to, ka nevarēju nolikt šo grāmatu.
Uhh.. ar ko lai sāk? Šī laikam nebija mana lasāmviela, bet tomēr kaut kas arī šajā visā aizrāva, tāpēc nevarēju nolikt grāmatu, gribēju pabeigt lasīt.
Manuprāt autore ļoti mētājās ar domu, ideju... bet iespējams tā strādāja Etjēna prāts!? Man Etjēns iezīmējās kā egoists, visu varenais, es taču zinu labāk, es, mans, tikai man vienam ir taisnība, ES!!
Vivai jau pirms trīs gadiem vajadzēja izdarīt to, ko gribēja, iespējams tad nebūtu noticis tas, kas notika!
July 22, 2025
[..] mēs visu laiku radām attēlus no vārdiem, nesaprotamus attēlus, kas cenšas sasniegt otru, bet noslīkst, attēlus, kas paliek slēpti [..]
Un tie attēli šajā stāstā kļūst traģiski. Jo kāds no tiem, nepareizs, nelaikā, nelaimē teikts – kļūst par pēdējo.
“Mata tiesa” liek elpot smagi. Vārdi var būt nežēlīgi pavirši, tukši un bērnišķīgi, bet vienlaikus – tik bīstami, ka uz mata tiesu var nosvērties dzīvība.
Grāmata par valodu kā trauslu, bet postošu vielu. Par to, kā cilvēks pāri gadiem, pāri mīlestībai, pāri kopdzīvei, var noslīkt citu radītā, nesaprotamā attēlā.
Un beigās paliek klusums. Smags. Tāds, kurā nav vairs vārdu…
Un tie attēli šajā stāstā kļūst traģiski. Jo kāds no tiem, nepareizs, nelaikā, nelaimē teikts – kļūst par pēdējo.
“Mata tiesa” liek elpot smagi. Vārdi var būt nežēlīgi pavirši, tukši un bērnišķīgi, bet vienlaikus – tik bīstami, ka uz mata tiesu var nosvērties dzīvība.
Grāmata par valodu kā trauslu, bet postošu vielu. Par to, kā cilvēks pāri gadiem, pāri mīlestībai, pāri kopdzīvei, var noslīkt citu radītā, nesaprotamā attēlā.
Un beigās paliek klusums. Smags. Tāds, kurā nav vairs vārdu…
February 19, 2025
J'ai beuacoup aimé cette lecture : courte, percutante et avec deux personnages hauts en couleurs
Une super lecture
Une super lecture
November 10, 2024
4.5
Chronique : http://redbluemoon.unblog.fr/2024/11/...
Chronique : http://redbluemoon.unblog.fr/2024/11/...
August 20, 2024
“Ciò che fa scattare il passaggio all'atto criminale ha spesso lo spessore di un capello, secondo la famosa definizione di Étienne de Greeff. (Daniel Zagury)”
Basta davvero così poco a trasformare un uomo in un assassino? Purtroppo è così, una piccolezza paragonabile allo spessore di un singolo capello, trasforma Etienne in un mostro…
Da dieci anni sposato con Vive, Etienne conduce una vita scandita da appuntamenti per lui immancabili: il martedì sera a teatro, i viaggi ogni anno in Italia, la festa annuale nell’azienda in cui lavora. Quando Vive decide di saltare l’appuntamento a teatro per un altro impegno, la mente di Etienne va in tilt e non accetta un cambio di programma in una vita così scandita con precisione maniacale…
Un romanzo che tratta il tema della violenza sulle donne dal punto di vista del carnefice, un viaggio sulla complessità della mente umana… Una lettura interessante.
Basta davvero così poco a trasformare un uomo in un assassino? Purtroppo è così, una piccolezza paragonabile allo spessore di un singolo capello, trasforma Etienne in un mostro…
Da dieci anni sposato con Vive, Etienne conduce una vita scandita da appuntamenti per lui immancabili: il martedì sera a teatro, i viaggi ogni anno in Italia, la festa annuale nell’azienda in cui lavora. Quando Vive decide di saltare l’appuntamento a teatro per un altro impegno, la mente di Etienne va in tilt e non accetta un cambio di programma in una vita così scandita con precisione maniacale…
Un romanzo che tratta il tema della violenza sulle donne dal punto di vista del carnefice, un viaggio sulla complessità della mente umana… Una lettura interessante.
February 9, 2025
DNF
Ce livre m’a fait sentir très bête 😔 le vocabulaire était ultra complexe et snob… flemme de passer ma lecture avec mon dictionnaire à côté de moi tellement je comprenais rien. Ça aurait pu être appréciable d’apprendre de nouveaux mots mais la c’était trop… l’ambiance est ultra snob, les références culturelles sont hyper niches… on suit un couple tellement riche et tellement bobo qu’il est impossible de s’identifier ou de se les représenter. No Go pour moi 🤪 je retourne à ma littérature jeunesse !
Ce livre m’a fait sentir très bête 😔 le vocabulaire était ultra complexe et snob… flemme de passer ma lecture avec mon dictionnaire à côté de moi tellement je comprenais rien. Ça aurait pu être appréciable d’apprendre de nouveaux mots mais la c’était trop… l’ambiance est ultra snob, les références culturelles sont hyper niches… on suit un couple tellement riche et tellement bobo qu’il est impossible de s’identifier ou de se les représenter. No Go pour moi 🤪 je retourne à ma littérature jeunesse !
August 6, 2024
Per me è no! Non mi è piaciuto per niente. L’ho trovato piatto, banale e ripetitivo. Tratta il tema del femminicidio in maniera superficiale.
Il personaggio di Etienne forse è l’unica cosa “riuscita”. Se l’intento dell’autrice era quello di renderlo irritante, odioso e malato, e penso proprio di sì, ci è riuscita alla grande!
Non lo consiglio!
Il personaggio di Etienne forse è l’unica cosa “riuscita”. Se l’intento dell’autrice era quello di renderlo irritante, odioso e malato, e penso proprio di sì, ci è riuscita alla grande!
Non lo consiglio!
August 21, 2023
Lecture glaçante, même si on en connait le dénouement dès les premières pages. Belle écriture qui m'a donné envie de relire des poèmes de Verlaine.
Displaying 1 - 30 of 109 reviews