Mīlas pāri Zentas Mauriņas redzējumā

by Zenta Mauriņa

206 pages, Hardcover

First published January 1, 1992

About the author

Dzimusi 1897. gada 15. decembrī Lejasciemā, mirusi 1978. gada 25. aprīlī Bāzelē, Šveicē. Tēvs – ārsts, māte – pianiste. Bērnībā perfekti apguvusi vācu valodu. Uzaugusi Grobiņas doktorātā. Piecu gadu vecumā pēc bērnu triekas zaudējusi spēju staigāt. 1913. gadā iestājusies Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā, ko absolvējusi 1915. gadā. 1921. - 1923. gadā LU studējusi filozofiju, 1923. - 1927. gadā baltu filoloģiju. Pēc tam skolotāja Rīgas skolotāju institūtā, lektore Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā, 1929. – 1944. g. arī pašas dibinātā studijā. Kā lektore guvusi lielu popularitāti. 1929. gadā papildinājusies filozofijā un salīdzinošajā literatūrzinātnē Heidelbergas universitātē Vācijā.
Pirmā literārā publikācija 1919. gada 29. jūlijā Liepājā, laikrakstā "Libausche Zeitung" – J.Akurātera stāsta "Mana vismīļā" tulkojums. Pavisam Latvijā līdz 1944. gada rudenim publicējusi 19 grāmatu: monogrāfijas par Raini, Poruku, Dostojevski, Brigaderi, Danti, Frici Bārdu (doktora disertācija), 7 eseju krājumi par latviešu un cittautu rakstniekiem, romāns "Dzīves vilcienā" (1941) un daudz rakstu periodikā, tulkojumi. Izdoti viņas Kopoti raksti 2 sējumos (1939. – 1940.).
1944. gadā kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi emigrēja uz Vāciju.
1946. gadā pārcēlusies uz Zviedriju. 1949. - 1963. gadam bija docētāja Upsalas Universitātē. 1960. gadā ieguva Zviedrijas karaļa stipendiju Itālijas ceļojumam.
Kopš 1965. gada dzīvoja Vācijā, Badkrocingenā.
Mirusi mūža 81. gadā. Apbedīta Badkrocingenas kapos, netālu no savas dzīvesvietas.

Reviews

[jermacaane · Rating 4 out of 5]

Pabeidzu jau pirms kada laika un skaisti. Dazbrid lasijas biski pasmagi bet kopuma tiesam bezgala skaisti

[sofiko · Rating 5 out of 5]

Visvairāk ir žēl par to, ka neviens nespēs Zentas dzīvi tik daiļi aprakstīt, kā viņa to darīja ar dižgariem.

[Malvīne S. · Rating 3 out of 5]

«Šopenhauers teicis, ka ir vienalga, vai mēs uz saules rietu skatāmies no karaļa pils vai no ubagu būdiņas, — saules rieta skaistums nemainās. Bet man gribētos teikt: vienalga, vai mēs uz saules rietu skatāmies miera vai kara laikos, tā skaistums arvienu tas pats, bet, zīmējoties uz cilvēku attiecībām, par skaistumu var runāt tikai tur, kur tas spītējis “nabaga būdiņai”, kur tas pastāvējis arī tad, kad karaļa pils pārvērtusies nabaga būdiņā.

Ja man pie debesu vārtiem svētais Pēteris jautātu, ko es no zemes mantām gribētu paņemt līdzi mūžībā, es teiktu: cilvēku attiecību skaistumu. Un, ja svētais Pēteris, mani sarādams, teiktu: šis skaistums ir nepastāvīgs, tas uzplaukst un izzūd kā vakara blāzma pavasara debesīs, — tad es atteiktu: vai tādēļ, ka vakara blāzma ātri izzūd, tā mazāk skaista? Un, ja svētais Pēteris man pārmestu: “Tu taču pati tik bieži esi skumusi par cilvēku attiecību nepilnīgumu,” — tad es svētajam Pēterim atteiktu, ka viņš laikam gan nav lasījis Omaru Haijāmu, kas saka, ka Dievs ir radījis zvaigznes un debesu zilgmi, bet pats sevi pārspējis, radīdams skumjas. Lūkojoties dzīvē un lasot Omaru Haijāmu, manī ir radusies doma, ka visskaistākās lietas neatvairāmi saistītas ar skumjām.

Tikpat patiesa kā tas, ka cilvēku attiecības nav ne pilnīgas, ne mūžīgas, ir arī otra atziņa: cilvēka sirds grib, lai tās būtu pilnīgas un mūžīgas. Sirdij dārgo mēs gribam ne tikai saglabāt līdz kapam, bet vēl paņemt līdzi aizsaules gaismā. Ja es mūžībā nesastapšu man dārgos cilvēkus, ja nevarēšu pilnveidot zemes virsū iesākto un pusceļā atstāto draudzību, kam tad visa mūžība man vajadzīga? Prāts zina iespējamā robežas, bet sirds grib neiespējamo, un tādēļ visintensīvākā divtulības kamermūzika izskan minorā.»

[Toms Vīgants · Rating 5 out of 5]

es nejautāju, es nespriežu, te ir mana sirds, nāc, atpūties