Kāpostu zupa

by Anna Auziņa

Annas Auziņas piektais dzejoļu krājums “Kāpostu zupa” ir viņas iepriekšējā krājuma “Annas pūra govs” vienas medaļas otra puse. Autorei aizvien svarīgi ir atklāt mūsdienu mātbūšanas pretrunīgo un sarežģīto emocionālo tīklojumu – ģimene, dzimta, draugi, darbs, valsts un vēsture ir viņas uzmanības centrā. Turklāt neko no tā viņa nevēlas liekulīgi mistificēt. Drīzāk iejūtīgi parādīt, cik trauslas un nepastāvīgas var būt sabiedrībā par klasiskām pieņemtas vērtības. Līdzās dziļi emocionāliem, liriskiem un cilvēcīgu jūtu piepildītiem dzejoļiem, autore krājumā iekļāvusi pielikumu – koceptuālo “Poēmu par personības traucējumiem”, kurā blakus atrastiem un aizgūtiem tekstiem par psihisku traucējumu simptomiem un to izpausmēm Auziņa izkārtojusi dažādos gados rakstīto savas personisko dienasgrāmatu ierakstus. Poēma ir gan kritisks komentārs par pēdējos gados izplatīto mentālo slimību pašdiagnosticēšanu, gan liecība tam, cik sarežģīti ir Psīhes ceļi.

— Redaktors Raimonds Ķirķis

Genres: Poetry

96 pages, Paperback

Published January 1, 2025

About the author

A. Auziņa dzimusi dzejnieka Imanta Auziņa un prozaiķes, tulkotājas Irinas Cigaļskas ģimenē. Viņas māsa ir tulkotāja Irēna Auziņa.

Mācījusies J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1987-1994). Beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu (1998) un Jura Jurjāna, Normunda Brasliņa un Kristapa Zariņa zīmēšanas un gleznošanas meistardarbnīcu (2001)

Mākslas izstādēs piedalās kopš 1994. gada. Sarīkojusi vairākas personālizstādes. Strādājusi reklāmas aģentūrās par tekstu autori.

Pirmais dzejolis publicēts 1991. gadā. Izdoti 3 dzejoļu krājumi. Publicē recenzijas par dzejas grāmatām.

Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju par krājuma "Atšķirtie dārzi" manuskriptu (1994), A/s "Preses nams" konkursa balvu par manuskriptu "Slēpotāji bučojas sniegā" (2001), Olivereto balvu par dzejoli "Man iekšā ir grāmata" (2008), žurnāla "Latvju Teksti" balvu un Ojāra Vācieša prēmiju par krājumu "Es izskatījos laimīga" (2011).

Reviews

[Viola]

Ļoti personīgs dzejas krājums, reizēm bija sajūta kā lūriķim, kurš blenž cita cilvēka logos. Dzejniece savos dzejoļos izlikusi visu savu sāpi, kas ir jūtams lasītājam. Kaut kā likās, ka šis krājums ir eksperimentēšana ar formu, mazāk pievēršoties saturam. Jāuzteic interesantais krājuma noformējums.

[Linda]

Grāmatnīcā pašķirstīju "Kāpostu zupu", izlasīju pāris rindas no dzejoļa, kur minēti dažādi Latvijā izdoti žurnāli, un apraudājos. Turpat starp grāmatu galdiem. Autorei izdevies ierakstīt šajā krājumā mūsu, astoņdesmitajos dzimušo, kodu. Kaut ko maģisku, bet tajā pašā laikā ar ļoti pragmatiskiem līdzekļiem, ar ko mēs visi varam asociēties. Pat ja tā nebija mana pieredze, tā bija mana apkārtējā realitāte.

Noslaucīju asariņu un puņķi un nopirku krājumu. Otrreiz atverot šos vākus, tāds epifānisks mirklis vairs nepiemeklēja. Lasīju ar lielāku zinātkāri, kā pētniece, kā atmiņu arheoloģe. Krājumā ir iemiesota paaudze, nedaudz vecāka par mani, daudz vairāk pieredzējusi. Kaut kur tur esmu arī es, mani jautājumi un šaubas.

Grāmatas otrā daļa - dienasgrāmata un raksts par dažādiem mentālās veselības izaicinājumiem, mani uzrunāja mazāk. Varbūt pārāk personīgi, varbūt man pašlaik svarīgāki ir ir vispārinātāki kodi, nevis konkrētas pieredzes. Jebkurā gadījumā - grāmata ir lieliska, un tie grāmatnīcas puņķīši iekrāso piekto zvaigzni.

[Austra]

Miglaini atceros, ka lasīju dzejnieces iepriekšējo krājumu, bet nekas vairāk par “laikam diezgan labi patika” atmiņā nebija aizķēries, tāpēc nevarēšu salīdzināt ar jauno. Šis man lielākoties patika. Ir dzejoļi, kas vairāk šķiet kā domas un formas eksperimenti, tie ir gana izklaidējoši, bet nekas vairāk. Un tad ir tie, kas šķiet pat pārāk personiski, lai tos ļautu lasīt svešiem cilvēkiem. Drosmīgi. Un paldies viņai par to.

“Es negribu zvanīt mammai, jo viņa mirst
un man nav pieredzes komunikācijā šādos gadījumos.”

(No pieredzes teikšu, ka pieredze nepalīdz.)

[Santa]

Gāja grūti, šo to nesapratu, šis tas neuzrunāja, bet bija dzejoļi, kas bija trāpīgi, īsti, neizskaistināti. Un novērtēju interesanto dzejas krājuma izkārtojumu, ļoti oriģināli.

[Kristīne Spure]

Annas Auziņas dzejoļu krājums “Kāpostu zupa” mani piepilda ar siltumu un mīlestību pret dzīvi un tās mirklīgumu.

Krājuma centrā ir atmiņas par aizgājušo, kā arī cerības par to, kam vēl būt. Šī sajūtu buķete izstāstīta caur sievietes pieredzi, apdzejojot gan mātbūšanu, gan laulību, gan pārmaiņas fiziskajā un mentālajā veselībā. Daudz sēru, it sevišķi par vecāku novecošanu, nāvi. Par māti un attiecībām ar viņu. "Elēģija mātei" ir tik ļoti skaista, tik patiesa un ar tik liegu noslēgumu.

"Kāpostu zupa" ir kā mēģinājums ielīst drošā un siltā migā (vai kā kaķim – ”vislabāk gulēt zem segas”), kur neviena netraucēti apmīļot aizgājušo un aizgājējus, salikt pa plauktiņiem, kas noticis un kāda bijusi tā visa (dzīves, manis, manu vecāku, bērnu) jēga.

Un šī kavēšanas atmiņās ir atklāta, dokumentāla, tā nevērtē un nekritizē notikušo, bet mudina strēbt, kāds ir, ar visiem krikumiem kāpostu zupā. Un vispār, ja Anna Auziņa priecājas, ka Ieva Finstere viņu mīl, tad es gribētu, ka Anna Auziņa mīl mani. Vai vismaz uzaicina uz kāpostu zupu ar mātes enerģiju.

Ļoti patīk arī Armanda Zelča veidotais krājuma dizains, kas atgādina no sekcijas dziļumiem izvilktu pierakstu burtnīcu, kas pilna ar noslēpumiem.

[Literatūras ceļvedis]

"Dzīve ir neviennozīmīga, neparedzama, bieži arī nepanesama, bet, Annas Auziņas rindās runājot, mums "jāiet cauri šai gravai un tālāk".

Tāda dzeja kā "Kāpostu zupa" var būt mūsu balsts un iepriecinājums, vērtība, kurā spoguļojam savu esību un patību, atrodam ticību un kurā no jauna ieraugām dzīves skaistumu."

Vairāk par Annas Auziņas dzejas krājumu "Kāpostu zupa" (2025) lasiet Agijas Ābiķes apskatā LNB izdevuma "Literatūras ceļvedis" maija/jūnija numurā.

https://www.literaturascelvedis.lv/po...

Agija Ābiķe ir LNB Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja un literatūrzinātniece.

[Kurmisrupucis]

kaut kas neiet kopā saturam ar nosaukumu. tik lielai savas dzīves atklāšanai kāpostu zupa šķiet par parastu. kaut arī tiek skaidrots iemesls, latviskā dzīvesziņa tomēr liek satrūkties no tik negaidītas un varbūt arī negribētas atklātības uzmešanas cita kaklā. katrā ziņā noteikti novērtēju, ka visu var saprast un nav nekas aizmargots un aizmiglots. 2 dzejoļi paķēra un pieķēra

[Agra Liege-Dolezko]

Absolūti brīnišķīga

[Reinis Karlsons]

Ļoti forši. Bet man liekas, ka tādi ready made un uzskaitījuma dzejoļi, gan galīgi vairs nav interesanti.

[Arnis Arnicāns]

Iesāku no rīta un ļoti aizrāva jau pats pirmais dzejolis. Vakarpusē, kad pabeidzu, tad likās, ka kopējā noskaņa priekš manis pārāk depresīva. Bet autors jau drīkst arī tāds būt, ja grib.

[katrīna paula pupura]

“ja es teikšu ardievu, tu mirsi
ja sūtīšu pie velna, tu mirsi
ja nesadzirdēšu zvanu, tu mirsi
ja es pacelšu, arī mirsi”

[Kaspars Zalāns]

Pāris konceptuālie teksti šķirami garām, bet viss pārējais pilns patiesuma, smeldzes un neaizvietojamas pieredzes.