“Kārlis Skalbe katram ir savs, bet vienmēr — ar dziļu iejūtu un spilgtu domu. Viņš ir pelnījis gan sirsnīgus lasītājus, gan pārdroša lasītprieka pārņemtus baudītājus, gan iedziļināties kārus un plašākas saiknes izzinošus pētniekus, kas skatījumā uz radošo cilvēku, dzeju un pasakām nebītos meklēt kopsakarības: daba — cilvēks, pasaka — tēlojums, vienkāršais — izsmalcinātais, izdomātais — gluži reālais. Svarīgākais ir kopā ar rakstnieku veicamais lasīšanas un iepazīšanās ceļš.” Dr. philol. Lita Silova
“Monogrāfijā saaudināti dažādi dzīpari, kur vai katrs ved uz citu debess pusi. Iedod apvārsni un vienlaikus pietuvina. Runā Kārlis Skalbe, stāsta laikabiedri un kritiķi, skan autores balss, un var teikt, ka ikkatrs no lasītājiem vēl pietīs klāt savu pavedienu... un Kārlis Skalbe no Piebalgas pļavām izies ārpus kanona robežām. Gatavs sarunai.” Dr. philol. Inguna Daukste-Silasproģe
“Lita Silova, ieklausoties Kārļa Skalbes balsī, seko viņa izteikumiem un atklāj vēsturiskā Skalbes pasaules uztveri, dzīves piedāvātos impulsus, ieradumus un ikdienu. Autore iezīmē motīvu tīklu, kas veido Skalbes Visumu. Autore māca lasīt Kārļa Skalbes dzeju un pasakas lēni, uzmanību pievēršot valodai un tēlu plūsmai. Paturēt atmiņā izskanējušu vārdu, ļauties noskaņai. Pētījums par Skalbi ir viens no iespējamiem ceļvežiem Skalbes pasaulē, kurā katram kokam, augam vai radībai ir sava dvēsele.” Dr. philol. Raimonds Briedis
Ko nevar celt, to nevar nest. Kas es tāda būtu, lai rakstītu par monogrāfiju.
Nezinu, gaidīju kaut ko vairāk (vai drīzāk - dziļāk). Pirmā daļa ir par Kārla Skalbes radošo dzīvi (bet man kaut kā šķta haotiski) Otrā daļa ir dzejas analīze (lietoto dabas simbolu, nē, bet ziedu, augu un tml. dabas sastāvdaļu lietojums Skalbes dzejā). Trešā daļa ir pasaku analīze, un tā man patiešām patika. Man bija sajūta, ka kopā ar autori pārlasu Skalbes pasakas.