«Mēs katrs esam Pāvulu piesavinājušies, un cilvēkiem ir neērti atvērties, lai parādītu, cik daudz no viņa katrs ieguvis.»
Būtībā arī grāmatas( Eida pirtiņā un šī) par Pāvulu kaut kādā mērā liek “piesavināties Pāvulu”. Ir tā sajūta, ka es it kā būtu stāvējusi blakus visās izrādēs vai sarunās.
«Vai tad ir «mīlestīb' vis' mūž'»?
Ir. Un tieši tāpēc, ka tā mainās. Sākumā tā ir apmātība. Tu brauc vilcienā un vagona logā kā spogulī redzi viņu. Durvis veras, tu domā nāk viņa. Un tad sākas kas cits visvērtīgākais cilvēks tev līdzās, tavu bērnu māte, vissaprotošākā sieviete, atbalsts, kas paliks arī tad, kad bērni aizies savā dzīvē. Kad klājas pavisam grūti, tad — vienīgais atspaids visā pasaulē. Šajā attiecību maiņā tad arī pastāv mīlestības mūžība.»
«Es bieži paliku vientuļš. Aspazijai bērnība ir saulainais stūrītis, citiem — laimes sala. Man bērnības nav žēl. Es nekad neesmu gribējis tajā atgriezties. Smaga un pelēka tā guļ manī dziļi nogrimusi.»