Vai tu zini, kā ir justies nesaprastam?
It kā vēlēties piederēt un reizē nezināt, kur ir tava vieta.
Būt šeit un tagad, bet tajā pat laikā vēlēties būt prom.
NOGURUMS. Mūžīgi nepametošs nogurums, kas piesūcies pie tavas enerģijas paliekām kā dēle un dienu no dienas izsūc no tevis pēdējos spēkus, kad viss, ko gribas, ir izkust savos gultas pēļos. Izslēgties. Nedomāt.
Nomācošas domas, kas ieslīd tevī reizē ar citu skaļājām balsīm- tās ir tik uzmācīgas un dārdošas, moralizējošas, virskundzīgas, allaž pieprasot no tevis kaut kādas atbildes, lēmumus, kurus nav iespējams izspiest, lai kā saņemtos.
Kā lai vispār sadzird sevi, kad apkārt tik daudz viedokļu, tik daudz citu emocionālo piedzīvojumu un refleksijas, ka sevi neredz visu spoguļzemes atspulgā.
Kur ir tā īstā vieta, kur piederēt, kur justies vajadzīgam, kam esi paredzēts? Kā tur doties taisnvirzienā, nelaužoties pa maldu apkārtceļiem, aizlieguma zīmēm un neskaitāmajiem šķēršļiem?
Vai tev tas ir pazīstami?
Vai vispār iespējams izbēgt no sava pusaudzības ceļa, kas dažkārt ir gluži kā sprosts, no kura nav ne ceļa atpakaļ, nedz arī īsti uz priekšu.
Varbūt mēs visi tur esam apmaldījušies, tikai izliekamies, ka mēs esam sapratuši dzīvi un savu vietu šajā haotismā.
Es nezinu, kā portugāļu autore Ana Pesoa to dara, bet viņa pusaudzību ir parādījusi tieši tik precīzu, kāda tā arī ir. Tieši emocionālajā neziņā, vienkāršībā un reizē dvēseliskajā un smadzeņu miglā, kurā dienu no dienas kārtējais pusaudzis mēģina izkūņoties. Tik daudzas grāmatas izliekas par pusaudžu grāmatām, bet tikai retajām izdodas pa īstam attainot pusaudžu sajūtas.
"Apkārtceļš" neizliekas, ka ir labāk, kā mēs to vēlamies atcerēties vai gribam redzēt. Te ir viss, no kā nevar tikt vaļā un reizē bez tā mēs nebūtu mēs paši.
Tik ļoti, ļoti, ļoti pusaudzīgi!
4+ zvaigznes