«Хлопчик, який бачив у темряві» — повість латвійської письменниці Раси Буґавічуте-Пеце, яка занурює в атмосферу дитинства 90-х. Єкабс — хлопчик, що народився в незвичайній сім’ї. Проте він хоче бути таким, як усі, — їздити околицями на велосипеді, грати на приставці, піклуватися про котеня, носити класну куртку, купатися в озері й слати Ліене сповнені любові есемески. Батьки Єкабса — незрячі, тож він стикається з «інакшістю» в різних її проявах та змушений подорослішати раніше за однолітків. Зворушлива історія для підлітків та дорослих про те, як можна бачити серцем.
Dziļš emocionāls piepildījums. Īsta pērle. Par cilvēkiem, kuri ir starp mums un tikpat vienādi ir pelnījuši skaistu dzīvi. Par puiku, kurš redzēja tumsā, un kurš par sevi saka: "... es savos piecpadsmit gados esmu noguris būt atbildīgs!", jo, ja ģimenē tu esi vienīgais, kas redz, pieaugšana notiek pat pārāk strauji. Starp manām paziņām arī ir līdzīgs, bet tomēr cits gadījums - kopš piedzimšanas pilnīgi neredzīga jauna sieviete redzīgā ģimenē. Pateicoties savai uzņēmībai un ģimenes lielajai mīlestībai un atbalstam, viņa ar izcilību ir pabeigusi LU maģistrantūru valodniecībā un strādā intelektuālu darbu. Un nepārtraukti neatlaidīgi meklē iespējas redzēt, arī pašlaik izmēģina vienu (būtībā nākotnes) metodi. Viņa un mēs, blakus esošie, ticam, ka agrāk vai vēlāk viņa redzēs, kādas izskatās debesis un Saule :) Jo bez ticības to nevar!
OTRAIS LASĪJUMS + viens gads + viena pandēmija + emocionālā nestabilitāte + 70 citas grāmatas un mana sajūsma, cieņa un cerība uz turpinājumu sociāli svarīgās tēmās caur kvalitatīvu literatūru nav mainījusies.
*** PIRMAIS LASĪJUMS Kad uzzināju par šīs grāmatas eksistenci, sapratu, ka gribu to uzdāvināt kādam savam draugam, kurš lēnām zaudē redzi. Viņš zina, ka aptuveni 40 gadu vecumā redze būs zaudēta vismaz 90% apmērā. Un līdz šim viņš ir bijis pārliecināts, ka vēlas bērnus. 100%. Un redzes jautājums sāka likt viņam šaubīties. Jau no sākuma zināju, ka šī grāmata parādīs, ka neredzīgo ģimenēs aug forši, veseli bērni, un arī tā ir laime.
Izmeklējos visās Liepājas grāmatnīcās - bez panākumiem. Lai paspētu to izlasīt uz grāmatu klubiņu, vajadzēja ņemt no bibliotēkas. Izlasīju un sāku šaubīties, vai tiešām šī ir labākā dāvana manam draugam.
Es vienmēr iestājos par sociālu literatūru - vajag runāt par čerņu, kas notiek aiz kaimiņdzīvokļa sienas (Jana Egle), par netaisnībām pret sievietēm, bērniem un citiem, kam tajā mirklī mazāk iespēju (Jana Egle, Laura Vinogradova), par depresijas un citu mentālo izaicinājumu skarbo seju (Iveta Harija meita, Sandra Vensko). Protams, ir vēl, šie ir tikai daži no eksistējošajiem piemēriem, mani pēdējā laika lasītie šīs jomas pārstāvji. Un nereti tieši tematiskā nozīmīguma dēļ es šo literatūru arī novērtēju par zvaigzni augstāk, nekā man patiesībā patīk. Bet ar "Puiku, kurš redzēja tumsā" šaubu nav. Pelnīts maksimālais vērtējums.
Par neredzīgo (jāsaka, arī par nedzirdīgo/vājdzirdīgo) cilvēku pasauli latviešu literatūrā (pieļauju arī ka pasaules) rakstīts salīdzinoši maz. Bet man šī grāmata gāja pie sirds ne tikai aktuālās tēmas dēļ. Tā ir patiešām lieliski uzrakstīta! Tā kā nemāku savā pleierītī ielikt mūziku, joprojām savos biežajos autobusa pārbraucienos laiku aizpildu ar grāmatu lasīšanu. Un dodu iespēju citiem pasažieriem nedaudz izklaidēties, pamanot manas viebšanos (Dainas tantes acs ielikšana) un klausoties nesavaldītos smiekliņos (- Ej ārā! - Pēc vilka?). Viss tik īsts un nesamākslots. Bet kā es varu vērtēt "īstumu", ja man neredzīgo pasaule ir ļoti sveša?
Grāmatas otrajā pusē, arvien vairāk sajūtot mammas teksta daļu (grāmatā ir gan puikas atstāsts par notiekošo dažādos vecuma posmos, gan mammas pārdzīvojums), sapratu - grāmata ir ne tik daudz par neredzīgo pasauli, kā par nabassaites saraušanu ar vecākiem, šajā gadījumā tieši ar mammu. Neatkarīgi no tā, vai šis bijis autores mērķis vai nē, nodaļu pēc nodaļas lasītājs redz, kā bērns, kurš jau no agras bērnības bijis spiests būt daudz atbildīgāks un pieaugušāks par saviem vienaudžiem, arvien vairāk ieaug savā dzīvē, kas sastāv no viņa sapņiem un vajadzībām. Un tas ir sāpīgs, lai arī dabīgs process visiem vecākiem.
Smaidot arvien mazāk un jūtot arvien vairāk, nonācu pie pirmspēdējās nodaļas, kura man nonesa jumtu. Tā bija aina pie psihologa (terapeita varbūt, neatceros), kur puika uzraksta pāris teikumus par to, kas risinās viņa galvā. Neko tādu es negaidīju.
Grāmatu klubiņā man bija tas gods satikt arī pašu autori, kas atklāja daudzas grāmatas aizkulises. Klausoties gan viņā, gan citos lasītājos, lēnām sāku sagremot skaļākās grāmatas vietas. Varbūt tomēr šī būs lieliska dāvana. Bet jāpērk divi eksemplāri, es gribu arī savā grāmatu plauktā.
Ceru, ka Rasai Bugavičutei - Pēcei šis ir tikai ieskrējiens prozas pasaulē. Gribu vēl.
Šī grāmata kopīgiem spēkiem tika iegādāta, ietekmējoties no viena GR vērtējuma. Bet ne prātā man nenāca, ka tik ļoti to izbaudīšu. Šī ir grāmata, kas saprotama ikvienam, kurš ir bijis bērns vai vecāks - un abām šīm lomām ir savi izaicinājumi. Arī ģimenēs, kur vecāki ir redzīgi. Lai arī tas nekādi nav mans nopelns, šī grāmata mani pilda ar lielu lepnumu, ka latviešiem ir tik labi rakstoša autore. Tā prast...
“Kaut kur tiek uzrauts valdziņš kaut kam, kas, kā izrādās, var irt.”
Smeldzīgs stāsts par bērnu,kuram savā ziņā laupīta bērnība neredzīgo vecāku dēļ. Sarežģītas attiecības ģimenē nav nekas neparasts,bet šajā gadījumā bērnam ir jārūpējās par saviem vecākiem,viņam liegti daudzi bērnības prieki. Par šī darba literāro kvalitāti,manuprāt,liecina tas,cik daudz pārdomu rodas pēc tā izlasīšanas. Prieks par to,ka mums ir tādi jauni,talantīgi autori.
Lieliski! Visas zvaigznes. Autore ļoti meistarīgi izved cauri stāstam par zēnu un viņa neredzīgajiem vecākiem no ideālā zelta puisēna līdz pusaudzim, kurš ir noguris būt atbildīgs un nesapratnē, kāpēc viņš ir slikts, lai ko arī darītu. Redzīgajiem ir ļoti grūti iedomāties visas tās fiziskās un emocionālās grūtības ar ko saskaras neredzīgie. Tiešām iesaku izlasīt.
Ja godīgi, "Puika, kurš redzēja tumsā" pamatīgi iekabina "Kalendāram" - ar savu patiesumu un ar to, ka aizkustina, neizskaitļojot tieši kurās vietās lasītājam būs notraukt pa asarai, bet kurās - pasmaidīt.
Grāmata, kurā man patika viss - no āriņas līdz pat pēdējam burtiņam. Varbūt mazliet šis un tas pietrūka, bet tā jau nemaz nav enciklopēdija par vājredzīgo un neredzīgo dzīvi, bet gan bērna pāragras pieaugšanas stāsts. Taču vispār, kāpēc, lai cilvēki domātu, ka neredzīgo dzīvē nav visa tā paša, kas ir redzošo cilvēku dzīvē? Visi vecāki vienādi taustās pa tumsu, savus bērnus cenšoties izaudzināt par labākiem cilvēkiem šai pasaulei. Manī īpaši "ievibrēja" , ka galvenais tēls Jēkabs pieaug tajā pašā laikā, kad augu es - deviņdesmitajos.
Jēkaba bērnība patiesībā jau nav tik ļoti atšķirīga no citām - viņam ir divi vecāki, kuri cenšas būt tik labi mamma un tētis, cik vien var bīt, taču abi ir tikai cilvēki, ar visām cilvēku nepilnībām. Nu šajā gadījumā vecāku nepilnība ir tīri objektīvs fizisiks ierobežojums - viņi ir neredzīgi. Un šīs vecāku nepilnības pēc, Jēkaba bērnība tomēr ir ļoti atšķirīga no citām. Kā pieaugušais ļoti novērtēju īsos iestarpinājumus arī no mammas viedokļa. Lasīju un jutu līdzi, un likās, ka pati uz brīdi esmu Jēkabs un tās ir arī manas atmiņas. Izcili.
Kaut kur lasīju, ka šī grāmata patiks tiem, kuriem patika “Kalendārs mani sauc”. Tā ir taisnība. Bērnišķīgi naiva, bet tajā pašā laika dziļa grāmatu ar humora dzirksti. Autorei lieliski izdevās iejusties bērna lomā un izteikt to, par ko mēs mēdzam aizmirst.
Aizkustinošs darbs par gaismu, kas iedalīta vairākām tumsām. Par pienākuma izjūtu, par robežu pazaudēšanu, par pārāk ciešu "gaismas" turēšanu. Un tomēr – redzam mēs visi, bet katrs citādāk. Caur tumsu, caur gaismu. Sāpīgi to pat iedomāties. Grāmata, kas atgādina to, cik svarīgi ir "palaist vaļā". Un ieraudzīt. Ja ne vietumis sastopamais didaktiskais tonis, tad liktu visas piecas zvaigznes. Tas nedaudz traucēja. Izrādē savukārt to nevarēja just. Tas iepriecēja.
Jēkabs ir vienīgais redzīgais savā ģimenē, tāpēc bieži nākas būt par gidu pārējiem ģimenes locekļiem pasaulē, kur redzei tik liela nozīme. Bet Jēkabs ir arī bērns, kurš mīl un cenšas būt labs puika saviem vecākiem, gluži kā liela daļa citu bērnu redzīgu vecāku ģimenēs.
Ļoti jauka un patiesa grāmata par sarežģītajām, bet tomēr tik skaistajām vecāku un bērnu attiecībām. Noteikti jāpiemin arī burvīgās ilustrācijas.
Man šī bija "viena elpas vilciena" grāmata, jo, kopš pirmā tās vārda izlasīšanas, neatstājos no puikas stāsta līdz pat tā noslēgumam. Man patika vieglums, ar kādu autore izstāsta īpašā puiša stāstu. Man patika, ka (un kā) galvenais varonis man kļūst īpašs, ārēji būdams pavisam normāls bērns/jaunietis. Prieks, ka autore ne mirkli nav centusies lasītājam uzburt vai "ieliet mutē" to, kā justies, kam just līdzi un kā attiekties pret atainotajiem notikumiem, stāsta varoņiem un viņu pārdzīvojumiem. Pateicoties tam, man grāmata "sākās" tieši pēc tās aizvēršanas. Aizverot beidzamo lapu, izlasītais manī savēlās teju vai fiziskā kamolā, bet dažādās emocijas neļāva iemigt, tincinot prātu pēc atbildēm, pie kurām, visticamāk, tā arī nenonākšu. Jo dzīve (bieži vien) nav ne atbildama, ne izskaidrojama. Paldies par iespēju iepazīt šo lielisko puiku, kas dzīvo tik tuvu līdzās, bet par kuru pat nenojautu. Kas vēl mūsu šķietami redzīgajām acīm paliek aizklāts?
Nu, ko te daudz teikt. Skumji un aizkustinoši, un sāpīgi, bet pats labākais, ka Rasa to visu uzrakstījusi tā, ka var just -- neviens te nav gribējis lasītāju iežēlināt vai viņam paziņot, cik skumji un sāpīgi, un slikti viss ir. Vienkārši uzrakstīts stāsts, kas trāpa. Ceru, ka šo darbu tulkos.
2023.gadu iesāku ar grāmatu, kuru ilgi gaidīju bibliotēkā, bet tā arī nesagaidīju (labi, ka Ziemassvētku dāvanu maisiņā kāds ieliek labu lasāmvielu). Pats pirmais, kas man iepatikās - grāmatas neuzbāzīgās ilustrācijas. Pēc tam jau lasot priecājos par raito valodu, bez liekām cakām. Un beigu beigās - pats stāsts ir burvīgs savā atšķirīgumā. Lasāms tiem, kam patīk paplašināt redzesloku, jo tēma nav populāra, tieši tādēļ jo vērtīgāka. Lasās raiti, man pietika ar pāris stundām, bet es pārliecinos par faktu, ka tieši īsākajiem stāstiem ir visdziļākais saturs.
Smags un skumjš stāsts par bērnību bez bērnības. Traģiskākā šai grāmatā šķita nevis neredzēšana, ko saprotam ar dioptrijām, bet sava bērna neredzēšana un nedzirdēšana pārnestā nozīmē. Cik trausla ir tā robeža, kad ar vienu vārdu vai rīcību izroc bezdibeni starp sevi un bērnu - biedējoši to apzināties (šī grāmata tikai pastiprināja manī šo apziņu). Un pat perfektākā redze šādās situācijās nepalīdzēs un neglābs. Smags slogs būt bērnam, kuru dubultā neredz. Lasot nepārtraukti bija jādomā par kādas invalīdu biedrības vadītāja man teikto, ka nevaram no cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jo sevišķi smagā formā, prasīt un gaidīt, ka viņi būs priecīgi, smaidīgi, optimisma pilni. Viņu ikdienā ir ļoti daudz melno posmu, grūtības viņus padara raupjus, nīgrus, neapmierinātus, un patiesībā tas ir pilnīgi saprotami. Īpaši, ja ne valsts, ne sabiedrība nespēj nodrošināt, ka šādi cilvēki jūtas vajadzīgi un pieņemti.
Šī bija interesanta atkāpe no standarta... Stās par puisi, kurš piedzimis divu neredzīgu cilvēku ģimenē, bet pats redz... Attīstība, pārdzīvojumi un nostaļģija par laiku, kad es pats vēl augu... Man patika.
Tas, ka pierakstījos bibliotēkā un sāku lāpīt savus latviešu rakstnieku robus, ir ļāvis atklāt vēl vienu pērli (un paldies draudzenei par ieteikumu).
Nu tik ļoti uzrunāja Jēkabs… tik ļoti personīgi izsāpēja viņa centieni nesāpināt, izdarīt visu kā nākas, būt labam, likt lepoties un galu galā “neiedzīt kapā”…
Un galu galā dziedāju līdzi “Ne pa jokam mēs Daugavu rokam” - arī es piedalījos tajos Dziesmu svētkos. Dungoju vēl tagad…
Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā "atzīmējamais materiāls"bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Vairāk par grāmatu blogā: https://austra.lv/2020/04/30/rasa-bug...
Rakstīts viegli, bet iesit tik sāpīgi un tieši pa sirdi - es esmu labs puika. It kā viena planēta, bet tomēr divas pasaules. Un Jēkabu gribas samīļot, īpaši to 15 gadus veco tīni.
Stāsts, kurš skar sociāli jūtīgu tēmu un ikdienas realitāti, par kuru ikdienā reti iedomājamies, bet kura vienmēr ir bijusi blakus. Neredzīgie. Situācija būtībā ir drūma - milzu atbildība, kas tiek uzkrauta bērnam, kauns, vientulība, netaisnības izjūta par smago likteni... Bet jāsaka, ka mani patīkami pārsteidza autores pozīcija par to runāt gaišā noskaņā. Lasīju un skumu līdzijūtot Jēkabam, bet jau citā lappusē pieķēru sevi smejamies. Vēl mani pārņēma nostalģija par 90 gadu bērnību, perfekti aprakstīta. Tik daudz kas no tā piedzīvots arī uz savas ādas. 50 santīmi, kas bija vesels kapitāls, kompītis Sega, štābiņi un fiškas... Mmmmm, deviņdesmitie! Grāmatas galvenā kvalitāte ir autores spēja neliela apjoma darbā ielikt tik daudz vērtīga un pārdomu rosinoša. Pēcgarša, kas par sevi atgādina arī ilgi pēc tam, kad grāmata jau izlasīta. Vēljoprojām atceros to karsto kafiju, kas uzlijusi uz krūtīm, to skriešanu pidžamā no slimnīcas uz mājām, to transformerīti par 44 santīmiem, kas bija Jēkaba vienīgais draugs, tās sporta spēles pa 2 latiem dienā... Spēcīgi.
Izcila grāmata vienkāršai lasīšanai- var just līdzi, var visu saprast, var visu izjust un izprast. Priecē, ka labs darbs var būt tik tīrs, patiess un īsts. Un, izrādās, nevajag piņķerēt iekšā metaforas vai raudāmgabalus, lai lasītājam nodotu vēsti. Paldies autorei!
Pirmkārt, man ir liels prieks, ka šāda grāmata ir. Liels, liels prieks. Lasot "Puiku, kas redzēja tumsā", apkārtējiem uzbāzos ar jaunām un jaunām atklāsmēm, kuras grāmatā guvu par to cilvēku dzīvi, kuri pasauli iepazīst ar citām maņām nekā es. Liela daļa no šīm atziņām sākās apmēram "Ak, jel, bet paklau, iedomājies, ka..." un tālāk sekoja kaut kas, kas dažiem cilvēkiem ir ikdiena, bet man bija absolūts pārsteigums. Piemēram, uz pilnīgas pauzes es paliku tās nodaļas ievadtekstā, kurā Jēkaba mamma dalās ar savām bailēm par to, ko darītu, ja ar Jēkabu kaut kas notiktu. Brūce, sasitums, ģībonis - mani pārņēma šausmas no šīs bezpalīdzības sajūtas. Tomēr tas bija viens no retajiem bezpalīdzības brīžiem, kuru sajutu grāmatā. Ja apspēlē grāmatas nosaukumu, varētu teikt, ka, manuprāt, tajā uzsvars ir tieši uz redzēšanu, nevis tumsu. Gaismas, vienam otra redzēšana, kas iet tālāk par jebkuru maņu orgānu. Visu šo stāstu caurvija dažnedažādi gaiši stari. Spēka, prieka, drosmes, arī baiļu un to pārvarēšanas. Tie, kā arī dzīvais un dažbrīd tik pieaugušais, bet dažbrīd tik mīļi puiciski pigorīgais Jēkaba tēls, bija mani mīļākie draugi šajā grāmatā. Kaut kādā ziņā Jēkaba tēls man atgādināja Janci no Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas". Laikam tajā ziņā, cik brīnišķīgi un rotaļīgi atklāta bērna iekšējā pasaule, kura man šķita tik ļoti mīļa un svarīga, un pazīstama, jo tā taču mūsos visos joprojām ir. Manī noteikti. Vienīgie brīži, kad es tiku mazliet izsista no grāmatas lasīšanas plūduma, bija tie, kad kaut kas tiek skaidrots, piemēram, šampanietis vai Ginesa rekordu grāmata. Bet tas nekas, es pieļauju, ka tas noderēs tiem, kuri šo grāmatu paņems rokās kā bērnu grāmatu.
Un kas vissvarīgāk - lai gan par to tiek, šķiet, visvairāk runāts, šīs grāmatas veiksme neslēpjas tikai svarīgas tēmas atainojumā. Tā ir laba grāmata. Man ļoti patika, paldies!
To, ka šis stāsts pārņem un ievelk - sapratu jau pēc izrādes ar tādu pašu nosaukumu Nacionālajā teātrī. Tomēr lasīšanas pieredze ir savādāka. Izrādi var baudīt uz brīdi aizverot acis, bet neko nepalaižot garām (par to parūpējušies režisors un aktieri), jo visu var saprast arī dzirdot. Turpretī grāmatu nav iespējams nolikt malā ne brīdi - tik viegli, raiti, saprotami tā uzrakstīta. Domāju, ne man vienam lasot galvā skan mammas - Daigas Gaismiņas balss un Jēkaba - Kārļa Reijera balss - tik ļoti te viss ir sakritis pareizajās vietās. Tēlu raksturi tik pazīstami un precīzi, ka pat ja jūs nepazīstat nevienu vājredzīgu cilvēku, pēc divām nodaļām šķitīs, ka esat kopā pavadījuši ievērojamu laiku. Ļoti cilvēciska grāmata, pat ne par vājredzīgiem cilvēkiem, nē, man liekas vispār par cilvēkiem, kuri saredz "tumsā" mazās gaismas kripatiņas, kuri vienkārši samīļo tuvāko cilvēku apskaujot, nevis domā, kā tas izskatīsies. Es laikam gribu pateikt, ka stāstā ir kaut kas, ko mēs ātri aizmirstam, bet nevajadzētu.
Šī grāmata smaržo pēc manas bērnības. Un pieaugšana, saprašana, atbildība, ģimene ir sasodīti sarežğīti un besīgi. Es nesaprotu, kā autorei ir izdevies to visu ietērpt vārdos, nopietni, nesaprotu. Priecājos, ka nopirku. Varēšu iedot savam mīļākajam pusaudzim un pateikt, ka smaržo pēc manas bērnības.
“Tā mēs tur abi stāvam, pieķērušies abi katrs savam siksnas galam,- es un mana mamma. Man liekas laiks uzkaras un es viņu pirmo reizi nevis redzu, bet ieraugu.”
"...man paliek arvien smieklīgāk. Gan par to, ka viņa tur tagad sēž man blakus tāda priecīga (...), gan par to, ka nervu dakterim šķiet - viņš kaut ko reāli šai pasaulē ir atrisinājis, gan par to, ka viss taču turpināsies tikpat ierasti, jo viss ir vienas bezgalīgas, nebeidzamas, nepārraujamas tumsas jautājums, kurā mana mamma ir apmaldījusies. Un es neprotu viņai tajā uzšķilt gaismu - es esmu tikai bērns." - Jēkabs, 15 gadi /166.lpp/
Grāmata, kuru lasot gan smējos, gan raudāju. Skaudrs un smeldzīgs Jēkaba un viņa ģimenes stāsts.
Jēkaba vecāki abi ir neredzīgi, līdz ar to, Jēkabs jau no mazotnes ir īpašs bērns. Īpašs, jo viņš redzēja tumsā.
Jēkabs ir labs puika, kurš nevēlas "iedzīt kapā" savus vecākus, tādēļ vienmēr vecākiem palīdz kā vien iespējams. Taču Jēkabs ir arī tikai bērns. Un kā visi bērni, arī Jēkabs grib rūpēties par kaķēnu, braukāties ar riteni, draudzēties ar citiem puikām, kopā ar draugiem pēc stundām spēlēt 'kompīti', un satikties ar Lieni. Bet, vai tad viņš "nedzen kapā" vecākus?
Nodaļu pa nodaļai, gramatā Jēkabs pieaugot atklāj savu dzīvi, vadot vecākus cauri tumsai. Par to, kā Jēkabs uztver katru garāmgājēja skatienu vecāku virzienā. Un galu galā, kas ir ļaunāk - tie, kas bez aplinkiem lūr virsū, vai tie, kas izliekas ka viss ir visierastākajā kārtībā? Kāds, kurš nav grāmatu lasījis, iespējams, nesapratīs, kur šādā grāmatā var smieties. Taču grāmatā arī perfekti parāda to, ka viņš taču vēl ir tikai mazs puika. Puika, kurš, zinot to, ka Dainas tantei "piķis nebija problēma", jo viņi ar dzīvebiedru dzen kandžu... tātad dzenot kandžu var tikt pie naudas. Bet tad vecvectēva bēres mācītājam visi groziņā meta pa piečukam, dešukam, divdesmitniekam. "Man tapa skaidrs, ka jāstrādā par mācītāju, sūds ar visu kandžas dzīšanu. Dzīšu svēto ūdeni un liešu ar to pašu" - Jēkabs, 11 gadi /111.lpp/
Grāmata par bērnu bez bērnības, kā arī, grāmata, kas parāda to, cik ļoti svarīga ir lietu kārtība neredzīgam cilvēkam, un kādu haosu tā rada, ja šī lietu kārtība tiek izjaukta.
Viennozīmīgi - šī kļuva par vienu no manām visu laiku mīļākajām grāmatām.🖤