Dzejas krājuma "ne tev, zivs" pirmo un virspusējo slāni primāri veido regulāri sastopami deskriptīvi situāciju tēlojumi, sniedzot epizodisku ieskatu dažādos pārdzīvojumos. Visbiežāk tie iezīmē sajūtas par seksualitāti, pieaugšanu, attiecībām un ķermeņa pieredzi kopumā (piem., Последний герой, biju poliklīnikā pie labas, mēnešreizes) . To palīdz izcelt krājuma dalījums atbilstoši zivs ķermenim - sākot no galvas un beidzot ar la fin. Šajā kategorijā ipaši izceļas tie dzejoļi, kas ar ķirurģisku precizitāti (reizēm burtisku) ieurbjas cilvēku un dzīvnieku fizioloģijā (piem., overexposure , pasniedzējs stāstīja, ka ziemā noteicis 10 000 reņģēm sugas ) Papildus tam, šāda veida dalījums arī palīdz krājumā esošos dzejoļus tematiski apvienot - piemēram, sadaļa "zvīņas" padziļināti apskata pašpārliecināta un stingra sociālā tēla konstruēšanu. Tomēr krājums visspilgtāk atdzīvojas tieši brīžos, kad reālistiskie apraksti jūtami ieplūst kādā citā, dziļākā un smalkākā esībā. Tur, veiksmīgi izmantojot abstraktus tēlus un konceptus, kopā saviļnojas mikro un makrokosmoss, uzburot savstarpēji savienotas pasaules ainavu. Konkrētie dzejoļi, brīžos kad autores tēlotais visums jau sāk šķist auksts un mehānisks, škietami izvelk lasītāju no materiālā determinisma bedres. Šeit īpaši atzīmējami tādi dzejoļi kā starp , hurmas pusmēness, mandeles uztūkst un sarkans. Kopumā, krājums veiksmīgi manevrē starp eksakto un humanitāro, ķermenisko un garīgo, liminālo un okeānisko, galu galā uzskatāmi demonstrējot to, ka jebkuras pretrunas starp tiem ir tikai virspusējas un pašos pamatos viss ir viens. Ņemot vērā to, cik reti šāda spēja ir sastopama Latvijas literatūrā, noteikti gaidīšu arī turpmākos autores darbus.
Es nezinu, kādēļ sevi visu laiku izaicinu ar dzeju, laikam arvien cerot, ka ar praksi spēšu to skaidrāk aptvert un izprast ☺️
Šoreiz mani uzrunāja lasītāju labās atsauksmes (un arī skaistās vāka nokrāsas!🫠) par Alises Bogdanovas debijas dzejoļu krājumu "ne tev, zivs", kas veltīts "visām meitenēm, kas sapņoja kļūt par nāriņām".
Šī dzejas grāmata iedalīta vairākās ar zivīm (varbūt arī ar nāriņām!? - neesmu jau nevienu dzīvē sastapusi ☺️) saistītās nodaļās, piemēram, ikri, peldpūslis, zvīņas, parazīti, utt.
Manuprāt, šie ir drosmīgi dzejoļi. Tie atklāj autores intīmo pasauli. Dzejoļi ir tieši, reizēm pat skarbi. Lasot, ļoti izjutu, ka tos raksta gados jauna sieviete, it sevišķi nodaļā "Galva". Tāpat jūtams, ka autores dzīvē liela nozīme ir studijām universitātē (bioloģijas, kam šajā grāmatā ir ļoti būtiska loma).
Šis krājums sevī satur divas galvenās līnijas - intīmā sievietes dzīve, mīlestība, grūtniecība, mēnešreizes un līdztekus tam visam zinātne, prakse universitātē, ūdens pasaule, daba. Lasot bija sajūta, ka pavadu laiku kopā ar ihtiologu. Bija arī brīži, kur tika preparētas zivis un man nedaudz bija jāpašķobas 🫣😅
Lasot radās jautājums, kādēļ pirmās nodaļas nosaukumi ir krievu valodā, kā arī viens dzejolis ir krieviski. Atbildi neradu, iespējams, šī valoda autorei ir tikusi lietota ģimenē, un tā ir daļa no viņas būtības, nezinu. Būtu interesanti uzzināt. ☺️
Dzejoļi ir mūsdienīgi, daudzi ir saprotami, daudzus neuztvēru līdz galam. Patika, kā tika saritināti vārdi rindiņās. Tomēr personīgi mana dzejiskā daļa nepieķērās šim krājumam. Ar prātu saprotu, ka ir labs, bet es laikam nekad neesmu sapņojusi kļūt par nāriņu 😏☺️
P.S. Es arī apskatījos nabaga plaudi internetā, nav jau tas nemaz tik nesmuks 😂😉
Grāmatai piemīt tik ļoti vajadzīgais un valdzinošais debijas šarms, jaunības šarms, jaunības apjukums, autore vēro sevi kā zivtiņu akvārijā, akvārijs ir dzīve, sabiedrība, robežas, brīvības alkas. Jutekliska grāmata.
Kādu trešdaļu es izņemtu ārā, manuprāt, ne visi dzejas vingrinājumi un mēğinājumi ir uzreiz publicējami dzejoļi, bet uzrunāja personīgās un intìmās tēmas, ir potenciāls. Tāpēc debijas krājums ir debijas krājums, lai ir, kur augt un attīstīties. Vai varbūt vienkārši esmu par cinisku šim jaunības maksimālismam un dzejas stilam.
Trīs nedēļas pavadīju ik pa brīdim izlasot kādu Alises Bogdanovas dzejoli, un šī būs viena no tām grāmatām, ko gribas nolikt arī savā plauktā, lai palasītu atkal vēlāk. Alise ir ļoti fiziska un pulsējoša, nav viņai nekā svēta, ne slēpjama, viņa preparē zivis un sevi, savas mēnešreizes, garastāvokļus un svaru, Alise ir atklāta, noplēš ādu, mežģīņu vietā kreveles, viņa ir arī spontāna, jutekliska un impulsīva, seko drīzāk pirkstu galiem, nekā racionāliem apsvērumiem, viņa ir liela un dzīva, bet nav tā, ka nebaidās, “man ir pretīgi, bet es ļoti cenšos”. Laikā, kad viss apkārt izliekas tik pareizs, prātīgs un izrēķināts, lasīt Alisi ir tik atsvaidzinoši kā ēst tartaru ar jēlu olu. (Nebrīnītos, ja viņa patiesībā ir vegāne, jo tik viskautkas viņa ir.)
Ļoti dzīvs, neizskaistināts krājums, kas atklāj visvisādas jaunas sievietes dzīves peripētijas: pirmās mīlestības, apzinātu ļaušanos sevis objektivizācijai, "sarkanos ciemiņus", studiju amzierus utt.
Prasītos gan skarbāku redaktora darbu: spēcīgi teksti tik bieži mijās ar vājākiem "par to pašu tēmu", ka liekas, ka krājumā teksti salikti pēc principa "liec visu, kas ir". Kādu ceturto daļu noteikti būtu bijis labāk apstrādātākus pievienot nākamajam krājumam vai kādai publikācijai.
Ir tādi autori kurus dzirdi visādās Aicinājuma žūrijās un saprot, te noteikti būs grāmata un te būs laba grāmata. Alisei ir forša enerģiska un bezbailīga dzejas balss, kas runā personiski, atkailināti un tieši desmitniekā, nu vismaz tādiem salauztiem romantiķiem kā es. Četras zvaigznes tikai tāpēc, ka debija, bet tā, varētu dot visas piecas un tās nebūtu nopelnītas avansā...
Priekš manis par bišķi par ņipru. Dzejnieki jau raksta vai nu kā bērni, vai pusaudži. Bērni kaut ko mēģina saprast, kamēr pusaudži kaut ko darīt. Attiecīgi katram savas likstas.