Santas Irbes literārie darbi līdz šim ir publicēti dažādos preses izdevumos, bet romāns “Mazpilsētas meitenes” ir viņas pirmā grāmata.
Vēstījuma darbība lielākoties norisinās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, taču ietiecas arī šī gadsimta sākumā. Tie ir pārmaiņu laiki, kad, veidojoties jaunai valsts iekārtai, attīstās tehnoloģijas un cilvēku dzīvē arvien lielāku lomu ieņem popkultūra. Romāna centrā ir divas draudzenes, kuras vēlas kļūt par rakstniecēm, tāpēc viena otrai ir gan par domubiedres un padomdevējas, gan sīvākās konkurentes. Vai viņām izdosies saglabāt šo daudzšķautnaino draudzību arī tad, kad abas vairs nevienos kopīgs skolas sols?
“Sejā ietriecās sniegpārslu pilna vēja pļauka, un es atjēdzos, ka droši vien uz pasaules ir vēl kāds, kurš zina par manu skolas romānu, arī ja pati nenojaušu, kā tas izkļuvis no mana ciešā tvēriena.
Zināju, ko tas nozīmē: man ir jābrauc uz absolventu vakaru dzimtajā pilsētā, lai satiktu Janu un pajautātu, kas tajos laikos notika ar skolas romāniem, – varbūt manējais bija iesprūdis kādā tumšā stūrī, kur satiekas laiks, telpa un pagātnes rēgi.”
Vērā ņemama, piesātināta, varbūt brīžam haotiska, bet lasāma debija.
Visas jaunības dienu traumas un pieaugšanas sāpes, neizskaistinātas, neviens te nav pozitīvs tēls, bet ikkatrs var būt sava stāsta ļaundaris un glābējs.
Šī būs grāmata 90to gadu skolniecēm, kur starp personāžiem atrast gan sevi, gan skolasbiedrus. Apmēram 80% sižets sakrita ar personīgi piedzīvoto, kas sajūsmināja un skumdinàja vienlaicīgi, jo tikai pēc tik liela laika attāluma var izsijāt svarīgo no nesvarīgā (visbiežāk rezultāts ir pilnīgi pretējs tà laika sajutām un vērtējumiem). Priecājos, ka autore piepildīja savu sapni par grāmatu (es labticīgu ticu, ka romāns ir nedaudz biogrāfija). Ļoti subjektīvi (jo daudz sakritību), bet ļoti patika 👏🏻
Veikalā šo grāmatu ņèmu un liku atpakaļ kādas pāris reizes… Prieks, ka tomēr nopirku. Lieku līdzās Jelgavai’94, kas man šķiet apmēram par to pašu (tikai no puiša skatu punkta).
Romānā “Mazpilsētas meitenes” Santa Irbe precīzi notver deviņdesmito gadu noskaņu. Lai arī pati tajā laikā biju mazs bērns, daudz ko redzēju no sēdoša suņa augstuma, tomēr atceros, ka deviņdesmitie gadi bija pilni pārmaiņu. Šis ir stāsts par laiku, kas mainīja daudz ko, bet ārējās pārvērtības ir tikai fons tam, kas notiek jaunas meitenes prātā. Vienīgi, ka romāns tikpat labi varēja saukties arī vienkārši "Meitenes", jo arī pilsētas meitenēm attiecību un sevis meklējumu līkloči bija visnotaļ līdzīgi.
Lai arī mani vidusskolas laiki bija kādus gadus 15 vēlāk nekā romānā aprakstītais periods, tāpat bija šādas tādas līdzības, kaut vai atmiņu klades un lielākas vai mazākas drāmas.
Visu grāmatu nepameta sajūta, ka šis ir mazāk romāns, bet vairāk atmiņu stāsti/biogrāfija, tieši tik viegli bija iztēloties šo visu aprakstīto, kā kaut ko, kas reāli ir noticis.
Viegli lasāms, dinamisks un pietiekami dabisks stāsts. Viegli iejusties vidē, it īpaši, ja ir piedzīvots grāmatā atspoguļotais laika periods. Dažkārt pat bija jāpasmaida - ā!, tiešām taču toreiz tas arī bija! Lasot ienāca prātā, vai autorei bijis kāds saraksts ar visiem konkrēto gadu “atribūtiem”, kuriem katram viņa atradusi vietu, kur tos “iepīt” notikumu gaitā. Bet tas netraucēja, drīzāk palīdzēja atcerēties ksut ko no savas pieredzes.
3.5* tā dūšīgi norakstīti 90tie. labs ieskats, kā tad bija, bet vairāk gribējās iekšējo attiecību stāstu. Fons šķita krāšņāks, taču, tā kā šī desmitgade ir piedzīvota, īpaši atklājumi negadījās. Tikai brīžiem šķita, ka kaut kādas desmitgades sajaucās, šaubos, vai rafaello parādījās tik agri. Arī neticami, ka Royal spirts aiztecējis garām :)
Patika tas, kā ir uzrakstīts, bet patiešām nepatika neviena/neviens no varoņiem, un visvairāk tieši stāstošā “es”. Palika tāda netīra sajūta pēc izlasīšanas, kā būtu iekāpusi tajā apkaltušajā majonēzē pie gultas. Ļoti reāls stāsts, bet nepatīkama realitāte.