Eduarda Veidenbauma dzeja ir asa, skaudri ironiska, šaustoša – simboliem, metaforām un vārdu spēlēm blīva. Arī mūsdienās dzīves realitātes un ideāla neatbilstība joprojām baro dzeju. “Galēji nospriegotais jūtu un sajūtu lādiņš neļauj šai dzejai novecot”, – grāmatas veltījumu daļā raksta Knuts Skujenieks. “Acī trāpīta ironija ir prātā paliekoša. Par to Veidenbaums cauri laikiem arī ticis cienīts”.
Līdzās Eduarda Veidenbauma dzejoļiem, grāmatā ir lasāmi 20. un 21. gadsimta dzejnieku (U. Bērziņa, K.Skujenieka, M.Čaklā, J. Petera, I. Ziedoņa J. Rokpeļņa) veltījumdzejoļi, kā arī Knuta Skujenieka pēcvārds “Katram savs un visiem viens”.
Eduards Veidenbaums was a Latvian poet and translator. Most of his poetry was published posthumously.
Eduards Veidenbaums (1867–1892) – latviešu dzejnieks un tulkotājs. Beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju (1887), pēc tās studējis Tartu universitātē jurisprudenci. Lielākā daļa dzejas publicēta pēc nāves. Zinājis ap 10 valodu, tulkojis prozas un dzejas darbus no latīņu, franču, vācu, krievu un citām valodām. Veidenbaumam tuvs bijis romiešu dzejnieks Horācijs, kura darbu atdzejojumi publicēti galvenokārt žurnālā "Austrums" no 1890. gada. Interesējies par vēsturiskiem un sabiedriski politiskiem jautājumiem, sarakstīta ekonomiska apcere "Gabals iz tautsaimniecības", kas, domājams, kļuvusi pazīstama jau rokrakstā (pirmo reizi publicēta 1908. gadā). Rakstu krājumā "Pūrs" (1891) publicēti vairāki Veidenbauma apcerējumi, piemēram, "Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats".
Dzejnieks Eduards Veidenbaums dzimis saimnieka ģimenē. 1872. gadā ģimene pārceļa uz Mūrmuižas pagasta Kalāčiem. Brālis – Kārlis Veidenbaums, dzejnieks. Studiju laikā Veidenbaumu materiāli atbalstīja vecākais brālis Kārlis, kas saimniekoja tēva mājās Kalāčos, tomēr Veidenbaumam nācās saskarties ar finansiālām grūtībām un 1889. gadā uz laiku studijas pārtraukt.
1893: pirmā dzejas publikācija – dzejoļi "Pavasarī" un "Ikkatris tev godu dod, centīgais vīrs..." ("Dienas Lapa" literārais pielikums 22.05.1893.).
Cittautu rakstnieku darbu tulkojumi
1887: Aleksandra Kruglova (Александр Круглов) stāsts "Izstumtais" (laikraksts "Austrums", 7–8).
Tika pārlasīts (un beidzot atzīmēts arī te, kur dzeju nemēdzu likt) par godu dzejnieka 130 nāves gadadienai, kura ir šomēnes, un, protams, par godu pavasarim. Vienmēr no Veidenbauma atgriežos pie šī dzejoļa: “Īsts filozofs nav pesimists, Bet dzīvi jautri bauda Un priecājas, cik jauda. Vēl mieži laukos kupli briest, Vēl netrūkst daiļas skuķes, Kam patīk, tas var raizes ciest, Es labāk guļu puķēs.”
neprātību neviens nevar saukt to, ko cilvēks sev izvēlas brīvi. . .
sailgojos pēc veidīša noskaņojuma mirklī starp novembri un decembri / starp rudeni un ziemu / starp iekšu un āru - - - - tomēr nebija manā laikā un noskaņojumā raksturīgs, mazliet sāku pieslēgt apziņas mirkli un kaut kā vairs nešķita tik sirdij tuvs, jā, pirms nepilna pusotra mēneša - rakstīju kaut ko citu citu citu, bet - - - vājš iespējams ir Zvaigznes izdevums, kas diezgan sakuļ lielā putrā visu, bet - kāda atšķirība. . ja man būtu laika mašīna, pa ceļam pie ēģiptiešiem, Čaku, prātvētrnieku pirmsākumiem - es paviesotos pie Veidenbauma kunga, jo bāc - tas būtu sasodīti interesanti ar viņu papļāpāt. . .
pie sirds, kam ķeras šī bēdu luga kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc. . .
šāda ziemas apātija un atdzimšana / ziemassvētku laiks diemžēl nerezonē ar veidīša kunga skumjām / vaidām bet es atgriezīšos pie tevis ; atgriezīšos!
ziniet, ar laiku dzeja kļūst arvien tuvāka un saprotamāka. vai nu mana nieka apziņa pēc dažiem gramiem peldēšanās jūrā ir kļuvusi tīra, kas velk un pievelk cieši pie vērtībām, pie cerībām, pēc atbildēm jeb vienkārši - pēc baudas, kas nav mērāma nekādā naudas izmērā, pēc vienkārša cilvēka sirdssāpju teksta, kas liekas tik tuvs arī pēc gadsimta un gadsimtiem - dumjajās galviņas/ilgs vēl jums ciešanas laiks
Veidenbaums ir tas dzejnieks, ko, manuprāt, ir jālasa noteiktā dzīves periodā. periodos, kad šķiet - tu esi vienkārši pazudis. un, kad vēders nav vairs dievs vissaugstākais - tu jūti, kā vēlies aizlaisties prom, mazliet pažēloties, bet tad dziļi nopūsties un nu - kam patīk, tas var raizes ciest/es labāk guļu puķēs
pirms gada laikam man Veidenbaums bija nu tā, jo šķita pārāk (depresīvi), tumši - nejauki, pārāk tieši - bet tagad tieši laikā priekš savas mazās atdzimšanas.
varbūt man neiet pie sirds lielā Veidenbauma aizraušanās ar krogiem, alu, bet, ko nu es tur - tā ir katram sava daļa - kā pašam viņam dzīvot zaļi
iedomājos kādu aukstu janvāra vakaru, ir nosnidzis - Veidenbaums iet no kroga, viņš zina, ka viņam ir tuberkuloze, bet viņš iet un iet, skatās zvaigznēs un uzraksta - mums augstāks mērķis aiz zvaigznēm ir sprausts, kaut šaubās un šaubīsies cilvēka prāts. lai jaunam ar līķa palags tiek austs, (..)mums jādzīvo, jātic, ka nemirstīgs gars, ka ziedēs pēc nāves vēl pavasars
tas arī īsumā būtu viss ir jāmācās apstāties un neraizēties par raizēm ir jāmācās atzīt ir jāmācās atcerēties un pieņemt nāvi ka tās sauktās dzīves nozīmes - nu ir vistīrākās muļķības
un "ārprātīgo" ir ceturtā suga/diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz...
Šeit zemāk ir pirms gada rakstītais. Pilnīgi un vienīgi it nekas ---------------------------------
Ak, Veidenbaum! "Ak, uz visas pasaules platās/Nav neviens, kam laime zied." Ir pagājuši jau vairāk kā simtu gadu un Veidenbauma teksti joprojām vaicā : Kāda ir jēga visam, ja mēs tik un tā tūlīt mirsim? "Un mūsu "dzīves nozīme" ir tīrās muļķības." Specifisks ir Veidenbaums, specifiska ir viņa dzeja, kas kaut kādā mērā atmodina cilvēka aizmigušo garu, atver aizvērtās acis, sakot :Kādēļ par niekiem vaimanas celt? Jaunības priekiem mūžam būs zelt; Ka darbs, ko te strādājis, muļķīgs un lieks; Viss reiz beidzas, viss iznīcīgs! Varbūt brīžiem (lielākoties) lasītājam šķiet, ka Veidenbaums dzīvo lielā putrā, te ir viena doma, te ir otra doma, te es gribu mirt, te es gribu dzīvot, bet vai tad tādi neesam mēs visi, kas dzīvo nebeidzamā domu plūsmā, emociju plūsmā? "Pēc goda, pēc varas, pēc mantas, bez atpūtas ļautiņi skrien." Skrienam, skrienam, skrienam... Gaidam, gaidam, gaidam, kad modīsies reiz svabadais gars... Gan jau Veidenbaums to būtu sagaidījis, ja nebūtu miris tik agrā vecumā un vēl ilgi dzīvē varētu viņam "kā gulbji balti padebeši iet." Paldies Veidenbaumam par pārdomām. "Laiks ātrāki steidzas kā vagona rats..." ________________________
Tā kā dzeju esmu lasījis ļoti maz un uztvere ir nepilnīga, tad pagaidām zvaigznītes šeit nelikšu, bet man tiešām patika.
Bija interesanti lasīt gan par pašu Veidenbaumu, gan viņa 19.gs domas 24 gadu vecumā. Labprāt lasītu vēl, bet cik saprotu - šis krājums arī ietver sevī visu viņa dzeju.?
Ir pat ļoti depresīvi un eksistenciāli; un tikai nedaudzos dzejoļos mēs tiekam otrpus bezjēdzīguma sienai un varam izbaudīt ikdienu un šo cilvēcisko pieredzi.
Ir skaisti, ir interesanti, ir traģiski. Kādreiz noteikti izlasīšu vēlreiz.
Es esmu cilvēks, kurš neizbauda dzeju, bet šis krājums ir skaists un mazliet depresīvs izņēmums. Mans mīļākais E.Veidenbauma dzejolis:"Tumsa un Migla".
Joprojām viens no maniem mīļākajiem latviešu dzejniekiem. Viegli uztverama un saprotama dzejoļu doma, tomēr tai pat laikā pasniegta mākslinieciski un pārdomāti.
Dzejoļi par nozīmīgākajām aktualitātēm dzīvē. Lai gan visi, manuprāt, diezgan līdzīgā noskaņā un ar vienu un to pašu nelaimīgo iznākumu, katra spilgtā ideja spēj viest jaunas pārdomas.
veidenbaums you would’ve loved jeff buckley and elliot smith. reāli vārdos nevar izskaidrot cik ļoti es mīlu veidenbaumu, viņa dzeja ir daļa no manas dvēseles 🙂↕️ kad es to lasu, tāda sajūta ka lasu savu dienasgrāmatu🫶 daudzus no dzejoļiem es zinu no galvas un citēju ikdienā, mani mīļākie - viss ir joks par visu smejies, laime mani nīd.
Eduards Veidemnbaums. Ko gan lai vēl pasaka par dzeju, kas visiem ir zināma. Vienkārši laiku pa laikam ir jāpārlasa un jāsaprot, ka manā būtībā nekas nav mainījies.