Viņa raksta par mīlestību. Bet netic laimīgām beigām. Pēc ceļojuma uz Franciju Lilija gatava jaunam sākumam, taču radošie sasniegumi un ilgi kārotais ģimenes pieaugums rada izaicinājumus. Pirmajam romānam gūstot atzinību, Liliju pārņem šaubas, vai panākumi nav tikai veiksme. Kādu dienu Lilija saņem vēstuli no lasītājas ar jautājumu, kā uzrakstīt grāmatu, un aicinājumu atgriezties vietā, kur viss sākās.
Saule, Francija, labs ēdiens un atpūta. Kas gan var neizdoties?!
Tomēr tas, kas šķitīs jauks atvaļinājums kopā, izrādīsies īsta attiecību pārbaude. Vai visiem sapņiem lemts piepildīties? Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot. Aizkavēties Francijā, lai uzrakstītu savas dzīves jaunās nodaļas.
Zane Krēsliņa, dzimusi Latvijā, Rīgā. Augstāko izglītību ieguvusi Rīgas Stradiņa universitātē, veselības sporta specialitātē, un strādājusi kā trenere kopš 2014. gada.
Rakstniecības gaitas sākusi 2018. gadā. Beigusi Literāro akadēmiju, prozas grupu, Ievas Melgalves vadībā 2022. gadā, paralēli strādājot pie debijas romāna.
Atpazīstamu guvusi ar pirmo grāmatu par apzinātu ēšanu "Ēd un baudi" (2021), kurā stāsta par to, kā salīgt mieru ar ēdienu un ķermeni. Agrā jaunībā cīnījusies ar traucētu ēšanu, autore uzskata, ka salīgt mieru ar ēdienu var būt pagrieziena punkts dzīvei.
Pēc diviem gadiem klajā nācis viņas debijas romāns "Man, lūdzu, espreso, kruasānu un laimīgu dzīvi!" (2023) Iedvesmu autore tam guvusi Francijā un pati atzīst, ka harmonijas un laimes meklējumi arī viņas dzīvē ir bijuši klātesoši visu dzīvi.
2024. gadā izdota grāmata "Saki man, ka esmu tieva". 2024. gada nogalē romāns, Mūžīgi Olijs".
2025. gadā iznākusi grāmata "Espreso, kruasānu un galdiņu trijiem".
Grāmata, kas pēc vāka izskatās pēc viegla brīvdienu romāna, taču stāsts patiesībā atklāj smagas un ne-viegli runājamas tēmas, kā arī visai sarežģīto sievietes iekšējo pasauli 🫶 BET Zane to pasniedz viegli un nepiespiesti.
*** Lilija ir jauna sieviete, laimīgi precējusies, rakstniece. Un tomēr - ne viss viņas dzīvē notiek “pēc plāna”. Ģimenes pieaugums kavējas un arī radošajā darbībā iestājusies pauze. Taču visi apstākļi sakrīt tā, ka viņa ar vīru dodas uz Franciju. Saule, labs ēdiens, vīns. Vides nomaiņa varētu nākt par labu visam… taču viņi noteikti nav gatavi pārbaudījumiem, kas viņus sagaida 😏
Attiecību krīze, dažādas vēlmes un redzējumi, mazulis, kas nepiesakās. Tad vēl sasodīti seksīga jogas trenere un kā no filmas izkāpis francūzis Marsels 🫣 Garlaicīgi nebūs 😅
***
Tas, kas man patīk Zanes grāmatās, un arī šajā - dziļums. Tas nav vienkārši “traļi vaļi” attiecību romāns. Zane raksta tā, ka liek aizdomāties. Arī te - smagas tēmas, visa emociju gamma, ļoti liela iespējamība, ka saskatīsi arī kko no sevis. Te bija kur smieties, kur skumt un, kur dusmoties. Un vēl - tā noskaņas uzburšana, tā Francija, tā saule, tas ēdiens… pēc grāmatas izlasīšanas tiešām ir sajūta, ka ESMU tur bijusi 🫶
dzirkstoša, garšīga un raita valoda, kas izved cauri pārdzīvojumiem it kā tik viegli, bet patiesībā par ļoti sāpīgu un emocionālu tēmu. Ļoti patika paralēlais sižets ar saraksti, kas nedaudz atsvaidzina un atgādina, ka galvenās varones dzīve nav tikai par un ap vīru un centieniem palikt stāvoklī. ļoti labs ticamības moments, ārkārtīgi forši un dzīvīgi momentu apraksti. grāmatai ir tikai viens mīnuss - izlasīju 3arpus stundās 🤷🏼♀️ iespējams, ka vēl pāris sižeta līnijas varēja pavērt dziļāk. ja reiz kāds varonis tiek detalizētāk sākotnēji iepazīts, tad gribētos nepazaudēt viņa nozīmību un nepalikt pieminētam uz beigām pāris teikumos. Zane, raksti vēl un "daudzāk" 😉
Sēžu un mēģinu sakopot domas par to, ko rakstīt. Un pirmais nāk prātā sākums, kuru jāatzīst, ka nesapratu un nespēju "sakonektēties" ar grāmatu sākumā – man tas šķita fragmentārs. Nobijos, jo pirmā kruasānu grāmata man tik ļoti patika! Tagad, sākot rakstīt šo atsauksmi, pārlasīju sākumu vēlreiz un dabuju savu "ahā!" momentu. Puzles gabaliņi salikušies kopā, bet lai tie saliktos kopā tiešām jāizlasa viss stāsts.
Lilijas stāsts turpinās. Un tas, ko apbrīnoju ir autores spēja būt patiesi reālai, īstai, autentiskai tajā, kas ir normāls, ikdienišķs un ierasts. Stāstā iepinot arī smagu, sāpīgu tēmu un kompleksus emocionālos un mentālos procesus, kuriem jāiet cauri pārī gan individiuāli, gan kopā. Daudzos momentos lasīju un atpazinu sevi, lai gan varbūt citiem to neatzītu un neatzītos pat sev. It kā sīkumi, bet tik svarīgi un tik īpaši – esmu ļoti pateicīga par to, ka tie šeit tiek kaut kādā mērā "izcelti" gaismā. Kaut vai mirklis, kad kāds iet aiz muguras. Kā man nepatīk, ja kāds iet cieši aiz muguras! Un nespēju pastrādāt vai pamācīties, ja mati nav saņemti astē.
Un vēl zini ko? Šī grāmata ir divi vienā, jo tā runā arī par to kā rakstīt. Caur Lilijas un kādas jaunas meitenes Anetes saraksti e-pastā, mēs izceļojam grāmatu rakstīšanas ceļu – visas šaubas, izaicinājumus, secību un galu galā arī pašu skaisto, vērtīgo procesu: "Tev nepieciešams iesildīties. Uz papīra redzams viss – Tavs garastāvoklis, bailes, sapņi, cerības. Tu nevēlies to visu tur, tādēļ, pirms raksti savu darbu, iesildies. Izventilē emocijas."
Bija vieta, kurā sāku raudāt. Bet ar to neesmu gatava dalīties, jo šķiet ļoti personīgi un sāpīgi. Grāmatā ir pilna sevis meklējumu. Nebeigšu uzsvērt to, cik cilvēcīga un īsta tā ir: "Bet varbūt man nav jāatskaitās, kāpēc man nav un nav pa īstam. Kāpēc tie, kas aizgāja, neatskatījās, un kāpēc tur sāp."
Sākotnēji varētu šķist, ka zem maigā, romantiskā un ļoti skaistā grāmatas vāka slēpjas tikpat sapņains stāsts. Patiesībā tā nav. Stāsts ir par Liliju, kura pēc pirmās grāmatas panākumiem cenšas rast iedvesmu kam jaunam. Īstajā brīdī viņa saņem vēstuli no lasītājas, kas aicina atgriezties tur, kur viss reiz sākās. Šī ir grāmata par nepiepildītu sapni, par bailēm piedzīvot neizdošanos. Tā atgādina, cik netaisna mēdz būt dzīve - vienubrīd paceļ spārnos, bet jau pēc mirkļa visi sapņi tiek iemīdīti zemē. Grāmata, kas aicina nezaudēt cerību pat vismelnākajā tumsā.
Jau lasot romānu “Mūžīgi Olijs”, pamanīju Zanes spēju par smagām un skumjām tēmām uzrakstīt tik viegli un skaisti. Arī šeit tiek aizskarts visai smags temats, taču beigās tas neatstāj tukšuma sajūtu. Mani ļoti uzrunāja tik dažādie tēlu raksturi, kuri spilgti iezīmējas romāna lappusēs. Īpaši vēlos izcelt arī Lilijas un Anetes vēstules – tās ne tikai atspoguļo spēcīgu lasītājas un autores saikni, bet kalpo par milzīgu iedvesmu ikvienam, kurš vēlas rakstīt. Tās noteikti pārlasīšu vēlreiz.
Neatceros, kad būtu tik ļoti sekojusi līdzi kādas grāmatas izdošanas procesam un gaidījusi ar patīkamu satraukumu, kā tad būs lasīt šo stāstu jau otro reizi, šoreiz vākos.
Arī tagad tas nav mainījies – grāmata ir tiešām brīnišķīga. No sirds iesaku! Zane raksta ar sirdi, un to tik ļoti var just. Ļoti lepojos! ❤️
Sākumā nezināju vai likt 4,5 vai 5, bet tad es sapratu ka ir 5 par to vien ka šim stāstam nav nekādu izskaistinājumu, viss ir tieši tā kā tas mēdz būt dzīvē. Lasījās ļoti raiti un ņemot vērā ka šis ir turpinājums, tad abas daļas var tikpat labi lasīt jauktā secībā, neko daudz tas lasītājam nemainīs, kas arī ir pozitīvi. Rakstniece attēloja ļoti būtisku un savā ziņā skumju, aktuālu tēmu. Diezgan daudzos punktos varētu piekrist gan vienai, gan otrai varoņu pusei. Šī daļa pat patika labāk par pirmo. Paldies autorei, lai top jaunas grāmatas. :)
Pirmo reizi šo grāmatu lasīju, vēl nezinot pirmo daļu un Lilijas piedzīvojumus Francijā, kur viņa devās meklēt laimīgu dzīvi. Tā nu man sanāca sekot viņas gaitām pēc sevis lielajiem meklējumiem, kad Lilija sastopas ar jauniem izaicinājumiem - rutīnu un ilgām pēc ģimenes pieauguma.
Pār Liliju valda īsts emociju virpulis - dusmas, vilšanās par savu ķermeni, nespēja priecāties par panākumiem un grūtības attiecībās ar vīru. Lilijas dzīvē ir iestājies posms, ko agrāk vai vēlak piedzīvo daudzi - brīdis, kad rodas pārdomas, vai patiesi iespējams būt laimīgam tikai divatā.
Lilija jau reiz atrada savu ceļu atpakaļ pie sevis Francijā, un tagad ir nolēmusi tur atgriezties vēlreiz - šoreiz kopā ar vīru.
Grāmatas vāciņš vilina domāt, ka tas būs viegls romāns, taču gluži tā nav. Tomēr, lai arī temats ir smags, grāmatā tēmas ir uzrakstītas salīdzinoši viegli, un skumjas mijas ar smiekliem visā stāstā.
Šī grāmata daudzām sievietēm varētu likt just, ka viņas nav vienas savās pārdomās un dzīves pieredzē - tā rada sajūtu, ka kāda patiesi saprot.
Jāsaka, ka man bija grūti iedraudzēties ar Liliju, jo radās sajūta, ka viņa patiesi nav laimīga nevienā dzīves posmā, lai arī cik labs vai slikts tas būtu. Tomēr priecājos, ka viņa atrada meklēto - īsto laimi, kas var pastāvēt gan divatā, gan trijatā.
Grāmata, kas pēc vāka izskatās pēc mīlestības romāna, patiesībā atklāj daudz dziļākas tēmas - ilgas pēc mazuļa un plaisas attiecībās, dzīves lielo jautājumu atbilžu meklēšana. Lilija ir jauna rakstniece, laimīgi precējusies sieviete, kuras dzīvē tomēr ne viss notiek ieplānotā scenārija. Abi jaunlaulātie ļoti vēlas tikt pie mazuļa, bet tas neizdodas. Tad Lilija kopā ar vīru atgriežas Francijā, kur bija pavadījusi iepriekšējo vasaru un , šķiet, ka saule, vīns un kruasāni palīdzēs atrast jaunu elpu. Taču sākas pārbaudījumi - attiecību krīze, šaubas par sevi un kārdinājumi, kas liek pārvērtēt, kas patiesībā ir svarīgi. Grāmata ietver ne tikai Lilijas un Krisa stāstu, bet arī vēstuļu saraksti ar topošo rakstnieci Aneti. Šī daļa ietver iedrošinājuma vēstules - pārdomas par to, kā disciplinēt sevi rakstīt, kā pārvarēt šaubas un pieņemt kritiku.Ļoti noderīga ikvienam, kas vēlas uzsākt ko jaunu. Šī sadaļa man bija visvērtīgākā šajā grāmatā Pačukstēšu, ka šī grāmata ir daļēji autobiogrāfiska, tāpēc īpaši interesanti būs satikt rakstnieci klātienē un uzzināt, cik daudz no Lilijas stāsta ir pašas autores pieredze.
Pēc nosaukuma bija noprotams, ka romānā būs tēma par bērniem, bet nebiju gaidījusi, ka tā būs tik nopietna. ❤️ Man ļoti patika. Viegli lasījās par sāpīgām tēmām. 🙏
This entire review has been hidden because of spoilers.
Zanes Krēsliņas “Espreso, kruasānu un galdiņu trijiem” man lika justies tā, it kā pati sēdētu mazā kafejnīcā Francijā, ar karstu ekspreso un siltu kruasānu, un vienkārši vērotu dzīvi. Grāmatai ir tāds īpašs, maigs noskaņojums - šķiet, ka katra lappuse smaržo pēc Francijas rītiem.
Romāns pieskaras neauglības tematikai ar tādu godīgumu, kāds sastopams tikai tajos stāstos, ko raksta ar sirdi, nevis ar roku.Bez lieka dramatizma, bet tik patiesi un cilvēcīgi, ka dažbrīd vienkārši jutu līdzi no sirds. Tāds īsts, sievietes klusais spēks. ❤️🩹
Man ļoti patika arī sarakste ar Aneti - meiteni, kas ir entuziasma pilna un grib rakstīt savu grāmatu. Kādā brīdī sāku domāt, ka tā ir kā saruna starp pašu Zani un viņas agrāko “es”. It kā viņa dotu padomus sev, kāda reiz bija - biklāka, nepārliecinātāka, bet pilna sapņu. Tas romānam piešķir tādu īpašu tuvumu. ✨️
“Espreso, kruasānu un galdiņu trijiem” ir stāsts par tapšanu - par sievieti, kas mācās pieņemt savus ievainojumus, par rakstnieci, kas atrod savu balsi, un par cilvēku, kurš beidzot atļaujas sev brīvību būt patiesam. Tāds stāsts, kas vēl kādu brīdi paliek līdzi - kā silts rīts kafejnīcā, no kura negribas iet prom. 🩷