Reizēm. Vienmēr. Nekad

by Virdžīnija Lejiņa

TV režisores Virdžīnijas Lejiņas, Atzinības krusta virsnieces, radītie “Likteņa līdumnieki” pamatoti tiek saukti par visu laiku skatītāko daudzsēriju videofilmu Latvijā. Tandēmā ar dzīvesbiedru Jāni Lejiņu sarakstītais romāns “Straupes pilskungi” bija gaidīta daudzu seriālu un dokumentālo filmu autores debija rakstniecībā. Jaunajā romānā “Reizēm. Vienmēr. Nekad” Virdžīnija Lejiņa, apspēlējot klasiķa Marģera Zariņa frāzi: “Kur tas vējš ir aprakts un no kuras puses pūš tas suns?”, prasmīgi un asredzīgi, ar krietnu devu ironijas, tomēr neslēptā mīlestībā, izceļ dienasgaismā mūsdienu Latvijas laukus, liekot lasītājam aizdomāties arī par to, kā dzīvot mūžu, kas sniegtu gandarījumu, un kā tajā atrast un nepazaudēt sevi.

“Pirms dažiem gadiem aizrautīgi lasījām Virdžīnijas un Jāņa Lejiņu kopīgi sarakstītos “Straupes pilskungus”. Nu Džīnai ir grāmata pašai! Emocionāla, noslēpumaina, patiesa. Grāmata, kas jau ar pirmajām lappusēm liek aizmirst par visu citu un sekot līdzi Māretas pārdzīvojumiem, pašas ienīstiem prātojumiem un “īstas dzīves” sagādātiem piedzīvojumiem.”
Lia Guļevska

“Ja vienas durvis tiek aizvērtas, ir jāspēj atvērt citas; ja vairs nav iespējas filmēt, radošai enerģijai jāizpaužas citādi. Es zināju, ka mamma izcili raksta. Bet, ka tā, visdrīzāk, pat nenojautu. Mamma ir mamma, bet izrādās... Jaunais romāns ir dzīvesgudrs, it kā viegls, bet ļoti dziļš, ar spēcīgu pēcgaršu, tik aktuāls un vieds. Izlasīju vienā elpā — gan smējos, gan raudāju. Tik daudz, ko domāt, ilgi nelaiž vaļā.”
Zane Zunde-Komkova

312 pages, Hardcover

First published January 1, 2025

Reviews

[Krista Leskevica · Rating 5 out of 5]

Izlasīju un TIK ĻOTI 🫶 Šī bija kā malks svaiga gaisa, tik dzīva un dzīves pilna. Grāmata par sievieti, likteni, dzīvi un SEVI. Par sevis atrašanu tur, kur nekad nebūtu domājusi meklēt. Autores valoda te bija tik viegla un raita, stāsts plūda nemanot un ievilka neprasot 👌 Lasīju, baudīju, smējos un līdzi jutu. Dzīvoju un piedzīvoju.

Es teikšu - grāmata, kas iedvesmo 🙏

Stāsts sākas ar to, ka vienā jaukā naktī Māretas vīrs atnāk mājās un paziņo, ka šķiras. Viņam ir cita. Pusi naudas par dzīvokli viņai atdos un pēc mēneša tas jāatbrīvo. Uz to mirkli Māreta ir arī bezdarbniece. Ar vārdu sakot - viņa tiek izmesta no laivas, turklāt ledainā ūdenī 🫣

Viņa noskata kādu mazu mājiņu laukos, un, lai gan saimniece šķiet īsta ragana un ir uzstādījusi virkni dīvainu noteikumu, nopērk to. Pusaugu meita ir nikna un izvēlas palikt pie tēva. Bet Māreta sāk strādāt turpat, laukos, vietējā pansionātā. Lieki teikt, ka tas ir tālu no Māretas profesijas 😏

Un tā sākas Māretas dzīves transformācija. Un, lai gan sākumā šķiet, ka sabrucis ir pilnīgi viss. Reizēm tieši no drupām izaug tas, kas īsts. Tas, kas ļauj atrast sevi, apzināties sevi, novērtēt sevi. Un dzīve mainās. Un Māreta sāk to DZĪVOT 🫶

Grāmatā bija gan skumjas un dusmas, gan prieki un smiekli un brīžam es smējos balsī (piemēram, kad stāstā parādījās “Džemperis”) 😅 Un šī paliks man atmiņā. Ar savu gaišumu, vieglumu un ĪSTUMU. Patika, ļoti patika. 5⭐️ no manis un - iesaku, ja patīk šādi DZĪVESstāsti 🫶

[Elina Dlohi · Rating 3 out of 5]

3.5zvaigznes
Stiprs dzīves stāsts, ar kuru man gāja kā pa kalniem un lejām.
Grāmatas vēstījums - stiprs. Galvenā varone Māreta, kura ir nostabilizējusies dzīvē, vienā brīdī paliek bez darba, partnera un mājām. Turklāt arī viņas meita izvēlas palikt dzīvot pie tēva. Tā ar vienu ceļasomu viņa sāk dzīvi no nulles kādā nomaļā lauku mājā. Sākumā šķiet, ka viss ir sabrucis. Reizēm tieši tur, kur viss sabrucis, sākas ceļš atpakaļ pie sevis. Grāmata ar ļoti foršu vēstījumu, bet man kaut kā grāmatas otrajā daļā viss šķita par daudz.

Un mani uztrauca tā balzāmiņa iedzeršana no rīta pie kafijas:)

"Kāpēc dzīvam cilvēkam jāilgojas pēc dzīves? Viņam taču jau ir dzīve"

"Tāda ir mūsu dzīve- tikpat vienkārša un dabiska kā ūdens straume upē, ar šķēršļiem, kritušiem kokiem, ūdenskritumiem un rāmiem posmiem. Kad tu saproti ūdens dabu, tu pieņem šo plūdumu un ar ziņkārīgu izbrīnu gaidi, kas atklāsies aiz tā nākamā līkuma."

[Janete Spure · Rating 5 out of 5]

1. Valoda un rakstības stils.
Vienkārši un reizē poētiski, caur humora dzirksti ar sirsnību, bet reizē veselīgu pašironiju. Dzīvesgudri! 🦋
2. Sižets un tēmas aktualitāte.
Nu, protams, man šo grāmatu vajadzēja tiklīdz uzzināju, ka autore ir "Likteņa līdumnieki" režisore. Un to es pieminu tieši tāpēc, ka lasot šo grāmatu patiešām nepamet sajūta, ka skatos latviešu filmu, žanrā romantiska komēdija ar nelielu drāmas piegaršu. Sākumā pat mazliet traucēja ātrā pārslēgšanās "kadros", bet, kad pieradu šķita ļoti interesants šādi uzrakstīts darbs.Tēmas, kuras tiek paceltas ir šķiršanās, kas diemžēl ir aktuāla vienmēr un visos laikos. Un no tās izrietošās sekas - galvenās varones sevis meklējumi, kas noved pie amizantām situācijām laukos un pansionātā. Padziļinātais vēstījums, ko saskatīju ir par cilvēka dzīves "šūpolēm", kurās mēs visi šūpojamies un par mūsu attieksmi un noturību pret mirkļiem, kad tās ir augšā un saprotams arī lejā.Kā arī autore liek aizdomāties par vecumdienām un jaunību, par laika neapstādināmo plūdumu... Vēl interesantas "sakritības", kad taisīju bildes šai grāmatai Rojā nebija ne jausmas, ka grāmatā ir pieminēta Roja. Kā arī ceļojums nedaudz "iemeta" atpakaļ Romas un Parīzes sajūtās un lika aizdomāties, kas tad tur īsti ir ar to Monu Lizu? 🤭
3. Tēlu atveidojums.
Lai cik tas varētu šķist banāli, ka galvenā varone ir tipiskā latviešu sieviete, kurai nepaveicās mīlestībā un, kura reizē ar šķiršanos un TIKAI ar šķiršanos beidzot saprot, ka nav pareizajā profesijā patiesībā viss kā iz dzīves! Es noticēju uz visiem 100%.
4. Emocionālais pārdzīvojums.
Gan jāsmejās, gan jāfilozofē un jāraud. 💔💯
5. Atziņas/Citāti.
🦋"Jo lai kādam būtu viegla dzīve, tad kādam citam par to jāparūpējas. Es tā sapratu. Īstenībā mēs katrs viens otram esam amulets vieglai dzīvei. Tas, protams ir labākajā gadījumā. "Un, kas ir sliktākajā gadījumā?" Tas visdrīzāk, esam amulets daudzām problēmām..."
🦋 "...šīs pasaules skaistums un vērtība ir tās Lielais noslēpums. Mūžīgā mīkla. Lai kādus zinātniskos atklājumus mēs piedzīvojam un piedzīvosim arī turpmāk, tie šo mīklu padarīs vēl noslēpumaināku."
🦋 "...dzīve ir dzīve. Cilvēks ir spējīgs piemēroties visādiem apstākļiem un nosacījumiem,jo pretējā gadījumā cilvēce sen būtu izmirusi no bēdām."

[Inesse LinB · Rating 5 out of 5]

Izlasīju vienā elpas vilcienā, skaists stāsts, kurš liek aizdomāties,ka mūsos ir vairāk spēka, nekā dažbrīd pašiem liekas!

[Liva · Rating 3 out of 5]

Ja vajag "atlaist" domas, tad šī grāmata labi tam noderēs. Viegli lasāma, sižets raiti dzen uz priekšu, izklaidējoša arī bija. Mazliet arī var pasēdēt un padomāt, ko darītu es, ja nonāktu galvenās varones vietā. Kopumā grāmata nebija slikta, bet brīžiem šķita, ka autore vēlas iekļaut sižetā vai visus skaļākos ziņu virsrakstus, kas raisījuši rezonansi laikā apmēram līdz 2010. gadam.

[Anita Gāga · Rating 3 out of 5]

Sākums likās daudzsološs, bet grāmatas otrajā pusē bija pārāk daudz sasmalcinātu notikumu. Pēcgarša - kā sajaukt rasolu ar vinegretu. Iespējams, ja nezinātu situāciju ar veco ļaužu namiem no profesionālās dzīves, aprakstītais liktos interesanti. Realitātē reti kurš seniors ir tik aktīvs, ka savos 80+ gados var risināt tādas drāmas.

[Zanda Melne · Rating 2 out of 5]

Laikam 2,5 ⭐️
Vēl joprojām domāju par gala sajūtām pēc šīs grāmatas izlasīšanas.
Lasījās tiešām ļoti raiti – valoda viegla, un lappuses skrēja viena pēc otras. Patika arī lauku mājiņas apraksts – gribētos pašai tādu stūrīti. 💖
Ļoti novērtēju arī galvenās varones drosmi – viņa, neskatoties uz visiem šķēršļiem un dzīves haosu, atrod spēku mainīt savu dzīvi. Tas iedod stāstam cerības un iedvesmas noti, pat ja man pašai ne vienmēr patika, kā viss tiek pasniegts.😊

Bet… ja grāmata izraisa emocijas, tas itkā esot labi😁, pat ja tās nav tikai patīkamas. Mani šajā stāstā bieži mulsināja un pat kaitināja tieši haotiskums – notikumu bija tik daudz, ka šķita: tikko samirkšķini acis, un jau viss ir mainījies. Te vīrusi, te ģeopolitiskas situācijas, ugunsgrēki utt. Vēl klāt nāk daudz filozofijas – no tauriņa spārnu vēzieniem līdz dziļām dzīves atziņām. Man tas viss kopā bija par daudz.

Arī vīriešiem šajā grāmatā piešķirta īpaša loma, bet pārsvarā ne tajā labākajā gaismā – viens krāpj, citam vairākas sievietes un sieva it kā neiebilst, vēl kāds nevar izdarīt neko bez mammas atļaujas. Tikai pašās beigās parādījās kāds pozitīvāks piesitiens.

Kopumā arī tēlu vecumi man neizskatījās ticami – nespēju viņus sasaistīt ar norādīto vai nojaušamo vecumu. Un pirmajā grāmatas pusē bija tik daudz pamazinājuma vārdu, ka man tie kļuva par traucēkli.

No sižetiskā viedokļa man tomēr grāmatas pirmā daļa patika vairāk. :)

[Aija Puriņa · Rating 4 out of 5]

Interesanta pēcgarša. 🙃

Ievēroju šo grāmatu vēl pirms tā pamanījās ierindoties pirktāko grāmatu topos un nolēmu to izlasīt. Zināju, ka Virdžīnija Lejiņa ir "Likteņa līdumnieku" režisore un, godīgi sakot, biju nobažījusies, ka grāmata man varētu šķist nedaudz vecišķa 🤭 un mani neuzrunājoša.

Kad iesāku to lasīt, tā mani kartīgi ierāva savā stāstā par sievieti, kurai vienā mirklī sabrūk viss ierastais - gan ģimene, gan karjera. Un viņa pārvācas dzīvot uz laukiem un iepazīstas ar daudziem viņas dzīves uzskatus mainošiem cilvēkiem.

Man joprojām galvā ir nedaudz mudžeklis no tā, ko es izlasīju.😄 Lai jūs nemulsinātu, uzreiz pasaku, ka grāmata man ļoti patika, tomēr arī daudz kas man liedz to celt debesīs.

Kas man patika? Protams, latviskums, daba, purvs, pārcelšanās no pilsētas uz klusu lauku māju, viss lauku mikrokosmoss.💛 Tas taču pirmajā mirklī šķiet tik romantiski un savā ziņā dumpīgi... sava zeme, sava māja, sākt visu no jauna pēc saviem noteikumiem. 🫢😏 Bet, protams, tas nemaz tik viegli realitātē nebūtu, bet vienalga patika. ☀️

Šī grāmata bija arī nedaudz mistiska, ar tādu dzīvesziņas piešprici. Vilma bija kā guru, kas izved Māretu un viņas meitu gaismā. Šajā grāmatā daudz pārdomu par dzīvi, dzīves jēgu, nāvi, par pareizu attieksmi pret problēmām un zaudējumiem. Grāmata arī atgādina, ka gados veci cilvēki tāpat kā mēs reiz bija jauni un, ka ir vērts ieklausīties viņu domās, pieredzēs un padomos, kā arī "nenorakstīt" viņus pirms laika! Ļaut viņiem dzīvot, mīlēt, priecāties! ❤️

Zinu, ka smieklīgi, bet man šī grāmata nedaudz asociējās ar latviešu seriālu "Dzelzs nervi", kur arī darbība norisinās veco ļaužu aprūpes namā. 🫣🫢😄 Un man tas viss kaut kā sajaucās kopā🤭.

Grāmata tiešām tā vien prasās "izlasīties" vienā rāvienā, labi uzrakstīta. Tomēr mani mulsināja notikumu ašie pavērsieni (žik-žik un viss notiek😂), tad ik pa laikam kaut kādi neorganiski iestarpinājumi par covid19, purva putniem un augiem, pēkšņi domu graudi no dažādiem avotiem, tad vēl Ukrainas bēgle... Man šķita, ka stāsts varēja būt plūdenāks, mazliet haotiski sajutos.👀

Galvenā varone ir 42 gadus veca, ja pareizi sapratu. Esmu gandrīz vienaudze, bet lasot visu laiku nepameta izjūta, ka viņai ir 52. 🤗 Un otrādāk, Vilmai ir vismaz 80 un viņa brauc ar auto uz Poliju un ir kā jauna meita. Nu, varbūt. Ļoti jutu līdzi Māretas situācijai ar vīru, un vienā brīdī pat skaļi noelsos - "nu, taču nē!" 🫢 Tomēr neteiktu, ka grāmatas varoņu izjūtas tiktu dziļi iztirzātas.

Galvenā grāmatas atziņa, ka dzīvē viss ir saistīts, gan labais, gan sliktais. Tie nemitīgi mijas viens ar otru. Mums tas jāpieņem un jāsaprot, ka dzīve ir kā šūpoles, pat, ja nesaprotam, kur tās mūs atkal kartējo reizi aizšūpos. ❤️☀️

[Nora · Rating 3 out of 5]

"Iedomājies, ka tu esi upe...""...tu plūsti, un tev aiz katra līkumiņa atklājās cita ainava. Viena tev patīk labāk, cita mazāk, bet tu plūsti, jo tu esi ūdens, kas nevar apstāties, kas nekad nevar plūst atpakaļ un iepriekšējo līkumu, toties tu zini, ka tas skaistais koks, tā klints tur stāvēs arī pēc tam, kad būsi aizplūdusi garām. Tā ir ar visu - tur, aiz tā līkuma, palika tavs tēvs ar mammu, viņi tur paliks mūžam, aiz nākamā līkuma palieks tavi skolas gadi, aiz nākamā reiz palikšu arī es, bet tu plūdīsi un plūdīsi, redzēsi arvien jaunas ainavas, līdz kādreiz ļoti tālā nākotnē sasniegsi punktu B. Tāda ir mūsu dzīve - tikpat vienkārša un dabiska kā ūdens straume upē, ar šķēršļiem, kritušiem kokiem, ūdenskritumiem un rāmiem posmiem."

[Literatūras ceļvedis]

"Jo Virdžīnija Lejiņa savos cienījamos gados ir pa īstam iepazinusi dzīvi un viņa zina, kas notiek sievietes galvā, kas viņai nepieciešams, bet ko vēlams izmest mēslainē."

Romāns, kas liek aizdomāties par sievietes pieredzi, izvēlēm un drosmi mainīt savu dzīvi.

Vairāk par Virdžīnijas Lejiņas romānu lasiet Andas Saldoveres apskatā LNB portālā "Literatūras ceļvedis" augusta numurā.

https://www.literaturascelvedis.lv/po...

Anda Saldovere ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevuma "Literatūras ceļvedis" ilggadējā redaktore, šobrīd lasītprieka vēstnese.

[Bexe · Rating 5 out of 5]

4.75/5 ⭐

Tik skaista grāmata, kas mudina priecāties par labām un skaistām lietām!
"Interesanti - kad notiek kas labs, neviens nejautā - kāpēc tas tieši notiek ar mani?"

Šī grāmata raisīja daudz emociju, pati pat nemanīju, ka vairākās vietās sāku raudāt. Ja varētu, citētu visu grāmatu! 💛

Un tik daudz jautājumi, uz kuriem nesaņēmu atbildi.

"Tāda ir mūsu dzīve - tikpat vienkārša un dabiska kā ūdens straume upē, ar šķēršļiem, kritušiem kokiem, ūdenskritumiem un rāmiem posmiem. Kad tu saproti ūdens dabu, tu pieņem šo plūdumu un ar ziņkārīgu izbrīnu gaidi, kas atklāsies aiz tā nākamā likuma."

[Kurkulis (Lililasa) · Rating 3 out of 5]

Dāvinātam zirgam zobos neskatās. Es jau arī nepretojos dāvanai, pat tā kā klusībā gribēju. Biju lappusēs iemetusi acis grāmatnīcā (nebaidieties, acis izvilku atpakaļ, galu galā, tās ir pirmās nepieciešamības lieta lasīšanai), šķita, ka varētu būt jauki. Un skaists grāmatas vāks, ja tas gozējas Rozes publicētajos pārdošanas topos ar sarkanu rimbuli, kurā ir cipars viens, nevar atstāt vienaldzīgu. Izrādās, man tomēr nav imunitātes pret topiem.

Izlasīju.
Nē, nu, jā. Kaut kā tā. 🤔 Man nesagāja. Ļoti subjektīvi nesagāja. Skaidroju: nesagāja nenozīmē nepatika. Galu galā, es taču izlasīju. Man bija garantēti divi rāmi vakari. Bet man nebija tās labpatikas sajūtas (vienalga, sajūsma, nobirdināta asara, nodarbināts prāts, vienkārši labsajūta, jā, arī dusmas), pāršķirot grāmatas pēdējo lappusi. Vienkārši, bija ok.

Iešu vieglāko ceļu, neveidojot saistītu tekstu:
👍Patīkama valoda, teksts vijas viegli.
👍Māretas tēls bija labs, patiess. Attiecības ar pusaudzi ari, jā, nu tā ir, grūti, kā pa rakumiem staigājot. Vīrs, nu, man patika kā viņu sasniedza karma.
👍Bija interesanti par lubējiem (intervijā autore stāsta kā radusies interese par tiem un idejas romānam)
tomēr
- Vilmas aktivitātes negāja kopā ar viņas vecumu (vajadzētu būt 80+), nerakstīšu, kuras īpaši, jo negribu spoilot. Nesapratu vienu lietu, kāpēc, būdama tik aktīva, viņa ir pansionātā. Un kur viņa liks tos 40 tūkstošus eiro par pārdoto māju?
- Mocījos ar domām, ka vēstījums ir kā lupatu deķītis: krāsains, šķita, ka atsevišķas sižeta detaļas bija, neteiksim, liekas, bet ieliktas bez kādas saistības un attīstības. Pie itāļa ar baltu poršu nobubināju, nu, cik var, priekš kam.
- Pavisam, pavisam subjektīvi: kaitināja “tā ir tikai valoda” (uzskatu nesakritība, protams, nav romāna kvalitātes rādītājs)

Kopumā: 👉 nesagāja, jo nesanāca identificēties nedz ar kādu tēlu, nedz kādu sižeta pavērsienu. Parasti aizbildinos, ka man salta sirds kā Dagnijai, bet būtu gribējies, lai man kaut kas izsauktu līdzjušanu, bet nebija. Norakstīsim uz to, ka tā vienkārši nebija mana grāmata.📙

[Ilze Laura (birone.lasa) · Rating 3 out of 5]

📚 Reizēm. Vienmēr. Nekad.

Īsts sievietes dzīves karuselis, kur katrs upes pagrieziens pavērš jaunu dzīves piedzīvojumu.

🔸 Lai cik krāsaini un negaidīti ir Māretas piedzīvojumi, tie paliek kā atgādinājums par to, cik sarežģīti, bet vienlaikus, skaisti ir cilvēku attiecību ceļi.
Šis romāns parāda un aizrauj ar savu patiesumu – varoņu sarunām, emocijām, notikumiem mazpilsētā un dzīves izvēlēm, raisot sajūtu, ka lasītājs būtu daļa no notikumiem.

🔸 Romānā ir uzburtas situācijas, kuras lasāmas gan ar vieglumu, gan sāpīgām sajūtām, bet katrā no tām ir iespējams atrast mazu daļu sevis. Šīs situācijas pavada ne vien šaubas, bet arī cerības, spēku un vēlmi atklāt noslēpumaino.

🔸 Romāna galvenā varone Māreta ir bērnību pavadījusi bērnu namā, bet pēc nesaskaņotas šķiršanās ar vīru, viņa izlemj iegādāties lauku māju no kādas šķietami ķertas kundzītes – Vilmas.
Vai Vilma patiesi ir tik ķerta kundzīte? Nē, laika gaitā Vilma iemājo Māretas sirdī bērnībā nebijušās mātes sajūtu un sniedz dzīves gudras atziņas.
“Cilvēks, kurš apgalvo, ka viņam nav laika nekad nebūs apmierināts ar dzīvi.” (20.)

🔸 Jāatzīst, ka mirkļiem kaitinoša šķiet Māretas nepārliecinošā pārgalvība un ātrā padevība, apliecinot, ka mūsdienās cilvēks visu vēlās tieši tagad un tūlīt, neļaujoties dzīves paredzētajiem notikumiem.
“(..) ļaujies straumei, kaut kur tā tevi iznesīs krastā. Ir brīži, kad pretošanās ir bezjēdzīga – tā tu tikai tērē spēkus un iekulies jaunās grūtībās.” (66.)

🔸 Turpretī, patiesi baudīju Vilmas viedumu un nosvērtību, daloties ar vērtīgām savas dzimtas pērlēm un mācībām.
“Ja tu nezini, ko gribi, tad vismaz zini, ko negribi.” (115.)

[Zanda Borga · Rating 3 out of 5]

3,5***
Māretas stāsts, iespējams, daudzu sieviešu stāsts. Un nav svarīgi, kādu iemeslu dēļ sieviete maina savu dzīvi, jo domāju daudzām pienāk brīdis, kad gan jāmaina (apstākļu dēļ, kā šajā romānā), gan gribas mainīt dzīvi par 180 grādiem. Kad vecās drēbes vienkārši vairs neder. Kad sāc meklēt ceļu atpakaļ pie sevis, atklājot sevī jaunus plašumus un pārsteidzošas lietas, kuras vairs necerēji atklāt - kad sākotnējo izmisumu un šaubas nomaina drosme, rīcība, dzīvotprieks. Un var jau metaforiski pie visa "vainot" šūpoles, kas iekustina notikumus - patiesībā tā ir pašas aktīvā rīcība, kas to iekustina. Jo... Ja nekas nemainās, nekas nemainās.
Un jā - dzīve tiešām ir kā plūstoša upe, kur katrā pagriezienā katru no mums gaida, kas cits. Ne viss mums patīk, daudz, kas ir sāpīgs, un tomēr - tik bieži arī necerēti brīnumains.
Jā, var jau būt, ka drusku, drusku pa daudz šeit tā cukura - vismaz man. Bet es esmu pārliecināta,ka šo grāmatu lasīs daudzi❤️.

[Ilze Jakubane · Rating 4 out of 5]

Laba valoda, viegli lasījās, staigāju pasitusi padusē, lai pie pirmās izdevības turpinātu lasīt.
Patika sākotnēji attēloto notikumu attīstība, bija interesanti uzzināt, kas būs “aiz stūra”, bet uz beigām sāka palikt “kas par daudz, tas par skādi”, galvenajam pavedienam nevajadzīgi daudzas paralēlas ar galvenajiem varoņiem nesaistītas nobīdes.
Ik pa brīdim izsaucos - beidz, dzīvē tā nekad nenotiek, kaitināja attēlotie “donžuāni”, kas principā pilnīgi svešai sievietei nekavējoties ir gatavi krist ap kaklu un ne tik to vien.
Jā, un tie vecīši… Kā no “Emīla nedarbiem” jeb kādas pasakas. Reālajā dzīvē diez vai tā ir. Bet šī jau arī ir grāmata.

[Ruuta · Rating 4 out of 5]

Šī jau ir otrā grāmata ļoti neilgā laikā, kuras galvenā varone ir šķīrusies pusmūža sieviete. Šķiet jāsāk jau uztraukties!
Grāmatā bija gan smeldzīgi , gan jautri, gan pilnīgi neticami, gan muļķīgi brīži. It kā viss kā dzīvē, tomēr nedaudz pietrūka pilnīgai ticības sajūtai. Man patika rakstnieces ievītās gudrības un salīdzinājumi. Laikam vislabāk patika dzīves salīdzinājums ar upi. Tas bija lieliski.
Jā, un tiešām, mums vajadzētu vairāk priecāties par to, kas mums ir. Jo mums ir dots tik daudz.

[Guna Kokuma · Rating 3 out of 5]

Pēc atsauksmēm un pārdošanas reitingiem biju gaidījusi, ka grāmata būs ļoti laba un interesanta... Diemžēl mani neuzrunāja - daudzi notikumi bija pārāk nereāli, Rozemundes Pilčeres stilā un daži personāži brīžiem pat kaitinoši..gribējās varbūt vairāk uzzināt par Māretas "saknēm".. Brīdī, kad Vilma pazuda uz pāris dienām, biju cerējusi, ka viņa atrisinās šo mīklu..

Grāmatu izlasīju līdz galam un novērtēju rakstnieces ieguldīto darbu.

[Līna · Rating 5 out of 5]

"Tāda ir mūsu dzīve-tik pat vienkārša un dabiska kā ūdens straume upē,ar šķēršļiem,kritušiem kokiem,ūdenskritumiem un rāmiem posmiem. Kad tu saproti ūdens dabu,tu pieņem šo plūdumu un ar ziņkārīgu izbrīnu gaidi,kas atklāsies aiz tā nākamā līkuma." (Citāts 180.lpp.)

Loti skaists vāka noformējums!
Kopumā ļoti patika!

Aizmirsti pirms uztraucies- ir labs teiciens,ko atcerēšos uz priekšdienām! 🤞

[Zane Rone · Rating 4 out of 5]

Stāsts par dzīvi. Tādu, kāda tā ir. Apbrīnojami viegls valodas plūdums un sižeta līnijas vijums. Darbā jūtama mīlestība pret dabu, pret Latviju. Tas ir stāsts par sievietēm, attiecībām, mīlestību, novecošanu un dzīves jēgas jautājumiem, bet tādā rāmā un vieglā noskaņā. Pilnīgi varu iedomāties, ka šis romāns pārtop filmā.

[Inga Kalna · Rating 4 out of 5]

Teikšu šoreiz īsi - bija OK! Raiti lasīt, viegli uztvert, tomēr varoņiem pa īstam nepieķēros un īpašas emocijas nejutu. Vietām sev vaicāju "nu, tiešām?" un "kāpēc?" - līdz galam nenoticēju arī sižetam un notikumiem. Stils reizēm nogurdināja. Lai vai kā, vasaras vakariem bija gana laba lasāmviela :)

[Linda Ozolante · Rating 2 out of 5]

....lai arī raitā valodā, tomēr pietrūkst sižeta pakāpeniskuma un sasaistes. Tāda sajūta, ka stāstniekam pietrūkst elpas, pārlec pāri tēliem, pazaudē notikumus, iepin nesaistītus un neiederīgus elementus. Divu vakaru romāns, bet arī ne vairāk kā divu zvaigžņu vērts.

[Liene Busa · Rating 5 out of 5]

Ļoti laba grāmata.

[Solvita Lokmane · Rating 5 out of 5]

Brīnišķīga grāmata.

[Janeta Valge · Rating 5 out of 5]

Spilgta grāmata. "-tu nekļūtu laimīga, ja nelaime nepalīdzētu". Pusmūžā, kad sajūta, ka viss brūk, tomēr izrādās, viss uz labu. Lasiet, daudz sirsnīgu personāžu. Uzburtas lauku sajūtas.

[Katrīna Zvirbule · Rating 5 out of 5]

Brīnišķīga grāmata par īstām cilvēku attiecībām un dabu. Nevarēju pārstāt lasīt.

[Inuta · Rating 5 out of 5]

Lieliska grāmata. Ceru uz turpinājumu. Un/vai filmu.

[Zita · Rating 5 out of 5]

Kā malks svaiga gaisa - viegls un neko neprasošs.

[Santa · Rating 5 out of 5]

Viegli lasāma grāmata. Stāsts,kurš notur interesi visu grāmatas laiku ar dažādiem sižetiskiem pavērsienim, pagriezieniem.

[Madara Lazdina · Rating 4 out of 5]

Izbaudīju valodu. Ļoti daudz spilgtu notikumu, tāpēc gràmatu lasīju ļoti lēni. Ātri izdevās “pabarot” savu interesi ar kārtējo pavērsienu.

[Maija Liepa · Rating 5 out of 5]

Laba grāmata, kuru var lasīt un negribas lasīšanu pārtraukt.
https://domgraudi.blogspot.com/2025/1...