Reiz uzņēmēja un bijusī politiķe Linda Mūrniece paziņoja, ka no Rīgas pārceļas uz dzīvi Vecpiebalgā. Ne tikai atpūsties, bet arī veiksmīgi attīstīt savu biznesu un aizvadīt mierpilnu ikdienu, kas krietni vien atšķiras no iepriekš ierastās galvaspilsētā. Kas palika Rīgā? Emocijas un piedzīvojumi kovid krīzes laikā un pēc tās. Mēģinājumi pārvarēt grūtības un sakārtot dzīvi. Bet tikmēr - lauku miers, cilvēki un vide iekaroja Lindu Mūrnieci ceļā uz jauniem mērķiem.
Linda ir brīnišķīga stāstniece! Grāmatā jūtama cilvēcības un klātbūtnes sajūta it visā - sākot no lielajām pasaules lietām, līdz pavisam personīgajām. Caur ļoti personīgu autores prizmu, šī ir arī laika liecība trakajiem 2020+ C19 gadiem … Ir ļoti vērts lasīt šo grāmatu - Sievietes stāsts tuvplānā - ar visu - prieku un skumjām, stiprumiem un vājumiem, laimi un vilšanos. @linda_murniece atklātība un īstums ir šīs grāmatas vērtība!
Es priecājos, ka dzīve mani savedusi kopā ar Lindu!
Apzināti lasīju pa daļām. Ja cilvēcību tirgotu mazās burciņās, kas būtu jādzer pa pus tējkarotei, tad vienu no tām sauktu “ No Romas līdz Vecpiebalgai”. Linda vienkārši ir, es nezinu kā viņa to dara, bet lai arī kāda viņa censtos būt, lai arī kādu amatu ieņemtu, visu pirms viņa ir liels Cilvēks. Tie, kas šo izlasīs domājams kaut i brīdi vēlēsies būt tuvāk viņai kaut uz brīdi , lai šo cilvēcību sajustu .
Šī grāmata ļauj ieskatīties pa atslēgas caurumu citas dzīves pieredzē. Brīžiem man šķita, ka pati piedalos Lindas ikdienā – pārdzīvoju līdzi Covid-19 laiku ar lielo un atbildīgo Hotel Roma projektu, tīrīju sniegu, dzēru kafiju, piedalījos darba ballē, gāju cauri privātās dzīves grūtībām un lasīju par viņas drosmi atklāti atzīt kļūdas.
Īpaši rezonēja ar mani viena autores rakstura iezīme (manā interpreteācijā)– pārvērtēt savus spēkus un iet pāri iet, būt stiprai, darīt, bet tad kādā brīdī mazliet apvainoties, ja citi to nenovērtē. Ak, Linda, cik ļoti šis atspoguļojas arī manī pašā. Esmu sapratusi, ka tās ir gaidas.
Šis stāsts nav tikai par dzīvi starp Romu un Vecpiebalgu – tas ir par cilvēka spēku, atklātību un spēju turpināt ceļu, pat ja priekšā ir šķēršļi.
Šajā grāmatā bija bildes uzreiz starp tekstu un iekļauti arī autores dienasgrāmatu teksti, tāpēc šī likās nedaudz personīgaka nekā pirmā. Arī ļoti cilvēcīga.
Tie ir pieci gadi, kuros ir ne viena vien situācija, kad viņa būtu varējusi padoties, jo vnk par daudz tas viss un grūti. Īpaši tajos kovida laikos. Cenšoties kaut ko saglābt laikā, kad neviens nezināja, kas būs aizliegts nākošajā dienā. Bet viņa izcīnījās visam cauri. Un mēs esam bijuši "Salnēnos''. Palikuši tur atpūsties. Tā ir burvīga vieta, kur var just, ka viss ir kārtots no sirds un rūpējoties par viesiem.
Kā lai novērtē otra cilvēka sapņus vai ciešanas? Dzīvi? 3 zvaigznītes, 4 vai 5. un ja nu tās 4 šovakaru padara par elli, jo gribas perfekti. Lasīju un domāju par spēju atlaist - cilvēkus, bijušos amatus, vietas un pašai sevi. Brīvībā. Un cik grūti, ja tagadne nav tilts uz nākotni, bet pagātni. Priecājos par katru autobiogrāfiju. Kaut vairāk bijušo un esošo politiķu uzskatītu savas versijas izklāstu notikumiem par goda lietu. Paldies, Linda.
Ļoti patiesa, aizkustinoša un aizraujoša lasāmviela. Izdzīvot kopā ar Lindu viņas piecus pārmaiņu gadus, bija iespēja iepazīt viņu tuvāk. Tik īsti, patiesi, kur jutu līdzi visam - gan priekam, gan skumjām un vientulībai, gan sirdssāpēm un zaudējumiem un tam visam pāri - pozitīvismam un nepārstāšanai būt cilvēcīgai, atvērtai un izpalīdzīgai🤗 Iesaku!
Ļoti, ļoti! Tik tuvi saprotamas Lindas Mūrnieces ilgas, sāpes, izmisums, cerības, gaidas. Un tik tuvi saprotama atteikšanās no gaidām, bet vēlme izdzīvot to, kas nāks. Lieliska grāmata ar brīnišķīgu valodu. Tagad acīs ir asaras, jo jāparaud par Kaķu Cilvēku Valdi, par stipro sievieti Lindu un par dzīvi.
Man patika. Viegla valoda un raits rakstības stils. Sajūta, ka lasi draudzenes dzīvesstāstu un piekrīti tik daudzām lietām, sajūtām un autores domām. Un tik daudzos notikumos pie sevis klusi nosaki - jā, jā…man ir tāpat, es tevi tik ļoti saprotu.
“Dzīve mūs - stiprās - mēdz apstādināt. Grib pārbaudīt, vai varam izturēt vēl vairāk”.