What do you think?
Rate this book
Царь собственной персоной
Как Владимир Путин обманул всех нас.
25 лет назад Владимир Путин стал президентом России. Казалось бы, достаточный срок, чтобы узнать о нем все. Но спросите себя: уверены ли вы, что в курсе реальной биографии Путина?
Все это время Путин не столько правил страной, сколько создавал легенду о самом себе. Легенду в шпионском смысле слова. Он придумывал себе биографию и образ, точнее разные образы – в зависимости от момента он представал то либералом, то консерватором, то левым, то правым и так далее много раз. Чтобы обмануть вас, он готов на все: убивать людей, прятать и перепрятывать собственное богатство, искажать реальность самым невероятным образом, не гнушаясь вранья о самых дорогих ему людях.
В этой книге мы расскажем вам настоящую историю Путина, его окружения и их лицемерия. Очень многое из того, что вы прочитаете, вы никогда не знали. Или забыли. Или не придали значения.
25 лет назад Владимир Путин стал президентом России. Казалось бы, достаточный срок, чтобы узнать о нем все. Но спросите себя: уверены ли вы, что в курсе реальной биографии Путина?
Все это время Путин не столько правил страной, сколько создавал легенду о самом себе. Легенду в шпионском смысле слова. Он придумывал себе биографию и образ, точнее разные образы – в зависимости от момента он представал то либералом, то консерватором, то левым, то правым и так далее много раз. Чтобы обмануть вас, он готов на все: убивать людей, прятать и перепрятывать собственное богатство, искажать реальность самым невероятным образом, не гнушаясь вранья о самых дорогих ему людях.
В этой книге мы расскажем вам настоящую историю Путина, его окружения и их лицемерия. Очень многое из того, что вы прочитаете, вы никогда не знали. Или забыли. Или не придали значения.
496 pages, Hardcover
Published July 29, 2025
14 people are currently reading
102 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 8 of 8 reviews
September 22, 2025
Эта книга не сможет кардинально удивить тех, кто хоть сколько-нибудь следил за тем, что происходит в России и читал расследования «Проекта».
С другой стороны -- это аккуратный и дотошный дайджест карьеры Владимира Путина и его приближенных, начиная с самых 90-х и до текущего момента. Книга убедительно показывает, что нарравтив про Путина-либерала в начале 90-х -- ложный. Воровство, убийства и корпуция были с самого начала.
С другой стороны -- это аккуратный и дотошный дайджест карьеры Владимира Путина и его приближенных, начиная с самых 90-х и до текущего момента. Книга убедительно показывает, что нарравтив про Путина-либерала в начале 90-х -- ложный. Воровство, убийства и корпуция были с самого начала.
September 26, 2025
Начать стоит с позитива: книга написана хорошо, читается на одном дыхании, за повествованием легко и увлекательно следить. Объем материала, накопленного и проработанного авторами, впечатляет. Самым ценным для меня было описание цензуры в российских СМИ: Громов и Песков, например, оказались любопытнейшими персонажами, о которых авторы рассказывают опираясь на личный опыт. Также стоит отметить естественность, с которой авторы описывают путинский режим, почти не используя канцелярит, а называя вещи своими именами. Если бы эта книга вышла году в 2012, это было бы мощно.
Однако, в 2025 году далее следуют два огромных минуса. Во-первых, слово Украина упоминается лишь вскользь, а о таких важных для путинского правления частях света как Африка, Ближний Восток, и Китай, не говорится ровным счетом ничего. По задумке книги, царь путин предстает эдаким гедонистом, который тащит во власть своих друзей-бандитов, а из власти извлекает всевозможные блага. Однако, если это так, то зачем уже три года путин ведет упорную и бессмысленную тотальную войну с Украиной? Авторы даже не признают противоречия между их лишенным идеологии Путиным-гедонистом и Путиным, одержимым насильственным переписыванием истории российской империи, каким мы его видим последние три года. Соответственно, главный вопрос, на который я искал ответ в этой книге: способен ли путин развязать мировую войну ради своих фантазий, остается даже без попытки ответить на него.
Второй минус является продолжением первого: авторы регулярно пишут о «коррупции» и вообще временами повторяют нарратив Навального о коррупции как главной проблеме режима. И тут противоречие: если путин — царь, то как он может быть коррупционером? Ему принадлежит все, и он раздает наделы своим вассалам «в кормление», как говорится в одной из глав книги. Так зачем вообще заламывать руки о коррупции, когда проблема явно масштабнее? Ну и напоследок, меня очень раздражает устоявшаяся в российской журналистике привычка называть Путина и его подчиненных «чиновниками», что тоже периодически проскакивает в этой книге. Президент — это по определению политический лидер и представитель народа, равно как и его министры и депутаты парламента. Их задача — принимать принципиальные решения и брать на себя за это ответственность. Чиновники же — чисто техническая обслуга власти, которая сама не принимает политических решений. Возможно, непонимание этой разницы — одна из причин, почему на России никогда не было демократической власти.
Однако, в 2025 году далее следуют два огромных минуса. Во-первых, слово Украина упоминается лишь вскользь, а о таких важных для путинского правления частях света как Африка, Ближний Восток, и Китай, не говорится ровным счетом ничего. По задумке книги, царь путин предстает эдаким гедонистом, который тащит во власть своих друзей-бандитов, а из власти извлекает всевозможные блага. Однако, если это так, то зачем уже три года путин ведет упорную и бессмысленную тотальную войну с Украиной? Авторы даже не признают противоречия между их лишенным идеологии Путиным-гедонистом и Путиным, одержимым насильственным переписыванием истории российской империи, каким мы его видим последние три года. Соответственно, главный вопрос, на который я искал ответ в этой книге: способен ли путин развязать мировую войну ради своих фантазий, остается даже без попытки ответить на него.
Второй минус является продолжением первого: авторы регулярно пишут о «коррупции» и вообще временами повторяют нарратив Навального о коррупции как главной проблеме режима. И тут противоречие: если путин — царь, то как он может быть коррупционером? Ему принадлежит все, и он раздает наделы своим вассалам «в кормление», как говорится в одной из глав книги. Так зачем вообще заламывать руки о коррупции, когда проблема явно масштабнее? Ну и напоследок, меня очень раздражает устоявшаяся в российской журналистике привычка называть Путина и его подчиненных «чиновниками», что тоже периодически проскакивает в этой книге. Президент — это по определению политический лидер и представитель народа, равно как и его министры и депутаты парламента. Их задача — принимать принципиальные решения и брать на себя за это ответственность. Чиновники же — чисто техническая обслуга власти, которая сама не принимает политических решений. Возможно, непонимание этой разницы — одна из причин, почему на России никогда не было демократической власти.
September 5, 2025
Savulaik padomju laikā bija tāda populāra anekdote: cilvēks staigā pa Sarkano laukumu pie Kremļa un met gaisā skrejlapas. Viņu ātri savāc KGB pārstāvji un aizved uz pratināšanu. Tur tiek konstatēts, ka aizturētais vīrietis meta gaisā lapas bez teksta un zīmējumiem. Uz jautājumu, kāpēc viņš meta tukšas lapas bez ierakstiem, vīrietis atbild: “Priekš kam kaut ko rakstīt? Visiem tāpat viss ir skaidrs!”. V.Putina 25 valdīšanas gados galīgi nevar sūdzēties par dažādu žanru un kvalitātes epistolāra darbu trūkumu. Jāatzīst, ka par V.Putinu tiešām šajā laikā ir uzrakstīts tik daudz grāmatu, ka kaut kādā brīdī pat pārstāju interesēties un sekot šī žanra aktualitātēm un jaunumiem. Piesaucot augstāk minēto anekdoti, “visiem tāpat viss ir skaidrs” un diez vai var uzrakstīt vai secināt kaut ko jaunu par šo cilvēku.
Tomēr, nākas konstatēt, ka uzrakstīt kaut ko jaunu un oriģinālu par šo tēmu var, pie tam izdarīt to var interesanti un plašai publikai saistošajā formā. To pierāda divu krievu neatkarīgo žurnālistu – R.Badaņina un M.Rubina – pirms dažām nedēļām Berlīnes izdevniecībā BaBook izdotā grāmata “Cars: kā V.Putins mūs visus piemānīja”. Grāmata bez pārspīlējuma ir mūsdienās tāda izmirstošā žanra kā izmeklējošās žurnālistikas veiksmīgs un kvalitatīvs piemērs, kas pretendē uz monumentālā pētījuma statusu par V.Putinu un mūsdienu Krieviju. Grāmatas ietvaros tika veikti vairāki desmiti interviju laikposmā no 2016.g. līdz 2024.g.
Grāmatas autori uzskatāmi un ilustratīvi parāda, kā realitātē izpaužas savulaik akadēmiskajā literatūrā plaši lietots “postkomunistiskas mafijas valsts” jēdziens (tā autors ir ungāru politikas zinātnieks B.Madjars, kas analizēja V.Orbana fenomenu Ungārijā un uzrakstīja grāmatu Post-Communist Mafia State: The Case of Hungary by B.Magyar). Ne velti daži Krievijas novērotāji kā obligāto lasāmliteratūru tiem, kam interesē Krievija, iesaka M.Pjuzo leģendāro darbu “Krusttēvs”, kas sniedz perfektu ieskatu, kā un uz kādiem principiem darbojas mūsdienu Krievijas politiskā sistēma un cik lielu lomu spēlē personīgā uzticība un lojalitāte mafijas/valsts (vajadzīgo pasvītrot) bosam. Tāpat, lasot R.Badaņina un M.Rubina grāmatu, varēja vilkt daudzas analoģijas ar 2000.-šo gadu leģendāro krievu TV seriālu “Bandītu Pēterburga”, kurā sižets norisinās tieši tajā laikā, kad V.Putins “Krievijas kriminālajā galvaspilsētā” ieņēma vienu no atslēgas amatiem pilsētas mērijā.
Analizējot V.Putina background, vairumā gadījumos tiek pieminēts viņa profesionālās darbības posms padomju specdienestā – KGB. Tiek uzskatīts, ka KGB posms ir tas, bez kā nevar iedomāties V.Putinu kā personību, kas vēl vairāk liedz viņu izprast. Tomēr, lasot R.Badaņina un M.Rubina darbu, var piekrist autoru pieņēmumam, ka, iespējams, tikpat svarīgs (vai pat vairāk svarīgāks) posms V.Putina kā politiķa un personības nobriešanas kontekstā, ir uzskatāma viņa darbība Sanktpēterburgas mērijā 1990.-to gadu pirmajā pusē pēc PSRS sabrukuma. Tieši šim V.Putina profesionālās darbības posmam grāmatas autori velta vienu no centrālajām vietām. Lai gan V.Putins un viņa komanda regulāri apelē pie tā, ka 1990.-to gadu pirmā puse Krievijas sabiedrībai ir bijis pazemojuma un ciešanu pilns laiks, kā parāda grāmatas autori, V.Putinam un viņa komandai šis, kā reiz, bija ļoti izdevīgs un labvēlīgs laiks. Tāpat kā krievu oligarhiem, arī V.Putinam tas ir bijis sava privātā finanšu sākuma kapitāla uzkrāšanas posms. Tieši Sanktpēterburgas mērijas posmā izveidojās krievu prezidenta daudzie uzskati, paradumi un darba stils. R.Badaņinam un M.Rubinam precīzi izdevies aprakstīt tā laika Sanktpēterburgas vidi, cilvēkus, V.Putina tuvāko loku, atslēgas notikumus, kas nospēlēja lielu lomu V.Putina profesionālajā un privātajā dzīvē, iezīmējot loģisko un uzskatāmu saikni starp šo periodu un mūsdienu Krieviju.
Žurnālisti oponē ekspertu lokā plaši izplatītu viedokli, ka V.Putinam jau no viņa ienākšanas brīža krievu politikā pēc PSRS sabrukuma bija stabila vērtību sistēma un noturīgi ideoloģiskie uzskati. Pēc viņu domām, V.Putinam nebija un joprojām nav nekādas noturīgas ideoloģijas, bet drīzāk viņu vadīja un turpina vadīt vēlme “dzīvot skaisti” un valdīt līdz savai nāvei, kam, savukārt, dažādos posmos un dažādos apstākļos tiek pakārtotas atbilstošas ideoloģiskas izkārtnes un lozungi. Šajā ziņā V.Putins veiksmīgi tirgo savus ideoloģiskos uzskatus un maina tos pēc nepieciešamības, atbilstoši konkrētajā brīdī aktuālajam pieprasījumam sabiedrībā. Piemēram, V.Putins un viņam pietuvinātie kgbšņiku brālība 1990.-tajos gados sēroja par PSRS impērijas un tā varenuma sabrukumu, taču vienlaicīgi V.Putins ar saviem domubiedriem Sanktpēterburgā ļoti veiksmīgi praktizēja “mežonīgā kapitālisma” apstākļos un atrada dažādas iespējas nodrošināt sev un savam tuvākajām lokam nelielu haltūru vai rūpalu, tādējādi gūstot personīgu labumu neredzētos apmēros. Tas nekas, ka tas slikti līmējās kopā ar sabiedrībā plaši izplatīto stereotipu par kgbešniekiem kā cilvēkiem ar “aukstu galvu, karstu sirdi un tīrām rokām”. Tikpat bieži no V.Putina elites cilvēkiem mūsdienās tiek dzirdēts, ka 1990.-tie gadi ir bijuši kriminālās patvaļas augstākais kulminācijas punkts valsts vēsturē. Par tā laika kriminālajiem grupējumiem un “autoritātēm” V.Putins pilnīgi noteikti daudz ko zināja, jo, būdams viens no pilsētas mērijas atslēgas cilvēkiem, aktīvi un daudz sadarbojās un komunicēja ar šīm aprindām. Bez tam, tieši Sanktpēterburgas profesionālajā posmā 1990.-tajos gados V.Putins tika pieradināts pie “šikas dzīves” paradumiem, kas tālāk tikai turpināja augt ģeometriskajā progresijā. Tieši šajā profesionālajā dzīves posmā V.Putins izmantoja Krievijas tuvināšanās ar Rietumiem labumus un priekšrocības, kas šobrīd tiek uzskatīts par politisko anatēmu krievu politiskajā elitē.
Grāmatas autori sniedz pašreizējās krievu politiskās elites izprašanai nepieciešamo kontekstu, sadalot V.Putina komandu grupējumos – čekisti (kolēģi pēc darba KGB struktūrās), piterskie (darba kolēģi no Sanktpēterburgas mērijas laikiem), bandīti (kriminālās autoritātes, ar kurām V.Putins cieši kontaktējās un strādāja Sanktpēterburgā, atbildot par uzņēmējdarbību pilsētā) - kas kļuva par viņa tuvāko apkārtni un partneriem.
Interesanti, ka V.Putinam ilgstoši izdevies veiksmīgi uzturēt priekšzīmīga vīra un tēva tēlu, kas neatbilda realitātei, jo sākot ar 1990.to gadu otro pusi V.Putina laulība ar oficiālo sievu Ludmilu bija tīrā formalitāte. Jāatzīst, ka grāmatas sadaļās netrūkst personīgu drāmu, pikantu detaļu un līdz šim plašai publikai nezināmu faktu. Tāpat ir interesanti autoru apkopotie novērojumi, kas tiešām apstiprina V.Putina apsēstību un paranoju, kas vērsti uz viņa personīgo veselību un tieksmi atrast “jaunības eliksīru”, kā arī bailēm tikt noindētam.
Vēl viena interesanta detaļa, kas raksturo V.Putina personību un viņam piemītošos psiholoģiskos kompleksus ir viņa attiecības ar nekustamo īpašumu. V.Putina gadījumā uz viņu var attiecināt slaveno frāzi no M.Bulgakova romāna “Meistara un Margaritas” - “dzīvokļa jautājums ir sabojājis cilvēkus”. Izradās, ka V.Putinam ilgstoši nebija izdevies atrisināt savu “dzīvokļa jautājumu”, tāpēc daļu no savas jaunības kopā ar ģimeni viņš pavadīja komunālajos dzīvokļos vai dzīvojot dzīvoklī kopā ar saviem vecākiem. Atrast normālu pastāvīgu atsevišķu dzīvokli viņam izdevies tikai 1990.-to gadu otrajā pusē, kad viņam bija jau pāri 40. Tas, acīmredzot, atstāja ļoti spilgtu nospiedumu viņā, no kā viņa tālākajā dzīvē ir izskaidrojama gandrīz vai maniakāla tieksme pēc lieliem un grezniem nekustamajiem īpašumiem, rezidencēm un pat pilīm Sanktpēterburgas Ermitāžas stilā savām vajadzībām.
Neviens (pašu V.Putinu ieskatot) pagaidām nezin, cik ilgi Krievijā turpināsies viņa valdīšana un kādus “varoņdarbus” viņš vēl plāno paveikt, tāpēc šobrīd būtu pāragri un gandrīz neiespējami sagatavot V.Putina pilnīgu un vispusīgo politisko biogrāfiju. Tomēr, neapšaubāmi, tad, kad šis brīdis pienāks, R.Badaņina un M.Rubina grāmata noteikti kalpos par ļoti vērtīgu un pilnīgu informācijas avotu V.Putina post-mortem biogrāfiem.
Tomēr, nākas konstatēt, ka uzrakstīt kaut ko jaunu un oriģinālu par šo tēmu var, pie tam izdarīt to var interesanti un plašai publikai saistošajā formā. To pierāda divu krievu neatkarīgo žurnālistu – R.Badaņina un M.Rubina – pirms dažām nedēļām Berlīnes izdevniecībā BaBook izdotā grāmata “Cars: kā V.Putins mūs visus piemānīja”. Grāmata bez pārspīlējuma ir mūsdienās tāda izmirstošā žanra kā izmeklējošās žurnālistikas veiksmīgs un kvalitatīvs piemērs, kas pretendē uz monumentālā pētījuma statusu par V.Putinu un mūsdienu Krieviju. Grāmatas ietvaros tika veikti vairāki desmiti interviju laikposmā no 2016.g. līdz 2024.g.
Grāmatas autori uzskatāmi un ilustratīvi parāda, kā realitātē izpaužas savulaik akadēmiskajā literatūrā plaši lietots “postkomunistiskas mafijas valsts” jēdziens (tā autors ir ungāru politikas zinātnieks B.Madjars, kas analizēja V.Orbana fenomenu Ungārijā un uzrakstīja grāmatu Post-Communist Mafia State: The Case of Hungary by B.Magyar). Ne velti daži Krievijas novērotāji kā obligāto lasāmliteratūru tiem, kam interesē Krievija, iesaka M.Pjuzo leģendāro darbu “Krusttēvs”, kas sniedz perfektu ieskatu, kā un uz kādiem principiem darbojas mūsdienu Krievijas politiskā sistēma un cik lielu lomu spēlē personīgā uzticība un lojalitāte mafijas/valsts (vajadzīgo pasvītrot) bosam. Tāpat, lasot R.Badaņina un M.Rubina grāmatu, varēja vilkt daudzas analoģijas ar 2000.-šo gadu leģendāro krievu TV seriālu “Bandītu Pēterburga”, kurā sižets norisinās tieši tajā laikā, kad V.Putins “Krievijas kriminālajā galvaspilsētā” ieņēma vienu no atslēgas amatiem pilsētas mērijā.
Analizējot V.Putina background, vairumā gadījumos tiek pieminēts viņa profesionālās darbības posms padomju specdienestā – KGB. Tiek uzskatīts, ka KGB posms ir tas, bez kā nevar iedomāties V.Putinu kā personību, kas vēl vairāk liedz viņu izprast. Tomēr, lasot R.Badaņina un M.Rubina darbu, var piekrist autoru pieņēmumam, ka, iespējams, tikpat svarīgs (vai pat vairāk svarīgāks) posms V.Putina kā politiķa un personības nobriešanas kontekstā, ir uzskatāma viņa darbība Sanktpēterburgas mērijā 1990.-to gadu pirmajā pusē pēc PSRS sabrukuma. Tieši šim V.Putina profesionālās darbības posmam grāmatas autori velta vienu no centrālajām vietām. Lai gan V.Putins un viņa komanda regulāri apelē pie tā, ka 1990.-to gadu pirmā puse Krievijas sabiedrībai ir bijis pazemojuma un ciešanu pilns laiks, kā parāda grāmatas autori, V.Putinam un viņa komandai šis, kā reiz, bija ļoti izdevīgs un labvēlīgs laiks. Tāpat kā krievu oligarhiem, arī V.Putinam tas ir bijis sava privātā finanšu sākuma kapitāla uzkrāšanas posms. Tieši Sanktpēterburgas mērijas posmā izveidojās krievu prezidenta daudzie uzskati, paradumi un darba stils. R.Badaņinam un M.Rubinam precīzi izdevies aprakstīt tā laika Sanktpēterburgas vidi, cilvēkus, V.Putina tuvāko loku, atslēgas notikumus, kas nospēlēja lielu lomu V.Putina profesionālajā un privātajā dzīvē, iezīmējot loģisko un uzskatāmu saikni starp šo periodu un mūsdienu Krieviju.
Žurnālisti oponē ekspertu lokā plaši izplatītu viedokli, ka V.Putinam jau no viņa ienākšanas brīža krievu politikā pēc PSRS sabrukuma bija stabila vērtību sistēma un noturīgi ideoloģiskie uzskati. Pēc viņu domām, V.Putinam nebija un joprojām nav nekādas noturīgas ideoloģijas, bet drīzāk viņu vadīja un turpina vadīt vēlme “dzīvot skaisti” un valdīt līdz savai nāvei, kam, savukārt, dažādos posmos un dažādos apstākļos tiek pakārtotas atbilstošas ideoloģiskas izkārtnes un lozungi. Šajā ziņā V.Putins veiksmīgi tirgo savus ideoloģiskos uzskatus un maina tos pēc nepieciešamības, atbilstoši konkrētajā brīdī aktuālajam pieprasījumam sabiedrībā. Piemēram, V.Putins un viņam pietuvinātie kgbšņiku brālība 1990.-tajos gados sēroja par PSRS impērijas un tā varenuma sabrukumu, taču vienlaicīgi V.Putins ar saviem domubiedriem Sanktpēterburgā ļoti veiksmīgi praktizēja “mežonīgā kapitālisma” apstākļos un atrada dažādas iespējas nodrošināt sev un savam tuvākajām lokam nelielu haltūru vai rūpalu, tādējādi gūstot personīgu labumu neredzētos apmēros. Tas nekas, ka tas slikti līmējās kopā ar sabiedrībā plaši izplatīto stereotipu par kgbešniekiem kā cilvēkiem ar “aukstu galvu, karstu sirdi un tīrām rokām”. Tikpat bieži no V.Putina elites cilvēkiem mūsdienās tiek dzirdēts, ka 1990.-tie gadi ir bijuši kriminālās patvaļas augstākais kulminācijas punkts valsts vēsturē. Par tā laika kriminālajiem grupējumiem un “autoritātēm” V.Putins pilnīgi noteikti daudz ko zināja, jo, būdams viens no pilsētas mērijas atslēgas cilvēkiem, aktīvi un daudz sadarbojās un komunicēja ar šīm aprindām. Bez tam, tieši Sanktpēterburgas profesionālajā posmā 1990.-tajos gados V.Putins tika pieradināts pie “šikas dzīves” paradumiem, kas tālāk tikai turpināja augt ģeometriskajā progresijā. Tieši šajā profesionālajā dzīves posmā V.Putins izmantoja Krievijas tuvināšanās ar Rietumiem labumus un priekšrocības, kas šobrīd tiek uzskatīts par politisko anatēmu krievu politiskajā elitē.
Grāmatas autori sniedz pašreizējās krievu politiskās elites izprašanai nepieciešamo kontekstu, sadalot V.Putina komandu grupējumos – čekisti (kolēģi pēc darba KGB struktūrās), piterskie (darba kolēģi no Sanktpēterburgas mērijas laikiem), bandīti (kriminālās autoritātes, ar kurām V.Putins cieši kontaktējās un strādāja Sanktpēterburgā, atbildot par uzņēmējdarbību pilsētā) - kas kļuva par viņa tuvāko apkārtni un partneriem.
Interesanti, ka V.Putinam ilgstoši izdevies veiksmīgi uzturēt priekšzīmīga vīra un tēva tēlu, kas neatbilda realitātei, jo sākot ar 1990.to gadu otro pusi V.Putina laulība ar oficiālo sievu Ludmilu bija tīrā formalitāte. Jāatzīst, ka grāmatas sadaļās netrūkst personīgu drāmu, pikantu detaļu un līdz šim plašai publikai nezināmu faktu. Tāpat ir interesanti autoru apkopotie novērojumi, kas tiešām apstiprina V.Putina apsēstību un paranoju, kas vērsti uz viņa personīgo veselību un tieksmi atrast “jaunības eliksīru”, kā arī bailēm tikt noindētam.
Vēl viena interesanta detaļa, kas raksturo V.Putina personību un viņam piemītošos psiholoģiskos kompleksus ir viņa attiecības ar nekustamo īpašumu. V.Putina gadījumā uz viņu var attiecināt slaveno frāzi no M.Bulgakova romāna “Meistara un Margaritas” - “dzīvokļa jautājums ir sabojājis cilvēkus”. Izradās, ka V.Putinam ilgstoši nebija izdevies atrisināt savu “dzīvokļa jautājumu”, tāpēc daļu no savas jaunības kopā ar ģimeni viņš pavadīja komunālajos dzīvokļos vai dzīvojot dzīvoklī kopā ar saviem vecākiem. Atrast normālu pastāvīgu atsevišķu dzīvokli viņam izdevies tikai 1990.-to gadu otrajā pusē, kad viņam bija jau pāri 40. Tas, acīmredzot, atstāja ļoti spilgtu nospiedumu viņā, no kā viņa tālākajā dzīvē ir izskaidrojama gandrīz vai maniakāla tieksme pēc lieliem un grezniem nekustamajiem īpašumiem, rezidencēm un pat pilīm Sanktpēterburgas Ermitāžas stilā savām vajadzībām.
Neviens (pašu V.Putinu ieskatot) pagaidām nezin, cik ilgi Krievijā turpināsies viņa valdīšana un kādus “varoņdarbus” viņš vēl plāno paveikt, tāpēc šobrīd būtu pāragri un gandrīz neiespējami sagatavot V.Putina pilnīgu un vispusīgo politisko biogrāfiju. Tomēr, neapšaubāmi, tad, kad šis brīdis pienāks, R.Badaņina un M.Rubina grāmata noteikti kalpos par ļoti vērtīgu un pilnīgu informācijas avotu V.Putina post-mortem biogrāfiem.
November 19, 2025
Добросовестная, подробная документация коррупции Путина и его последователей. Освещены все события, которые важно знать, однако книга не старается документировать прямо до дотошных деталей уже существующие расследования (например про дворец Путина).
Я была немного разочарована не увидеть много про здоровье Путина, но, полагаю, если журналисты не нашли их удовлетворяющие источники, то так уж и быть, лучше тогда писать скупо о теме.
Почти сорок процентов книги чисто о "придворных" Путина по принципу - рыба гниет с головы. Все верно, и я считала любопытным почитать в деталях о всех скандалах, связах и общей обстановке в ближнем кругу Путина. Тем не менее, порой ощущение было, что набрав материал на всех преступников вокруг Путина, было бы больно не рассказать о них тоже, а не то, что это добавит к пониманию Путина и его пути к абсолютной власти.
Написана книга хорошо, без особого зубоскалинья, но и не сухо. Сам материал конечно был подходящим чтобы написать интересную книгу - даже там где я вроде знала уже грубый ход дел, я все еще орала и кидала цитаты всем знакомым. Уж слишком много абсурда, наглости и полного безумия во всей этой истории.
Книга абсолютно стоит того, чтобы быть прочитанной, даже если из-за тематики не внушает оптимизма и уверенности в будущем дне.
Я была немного разочарована не увидеть много про здоровье Путина, но, полагаю, если журналисты не нашли их удовлетворяющие источники, то так уж и быть, лучше тогда писать скупо о теме.
Почти сорок процентов книги чисто о "придворных" Путина по принципу - рыба гниет с головы. Все верно, и я считала любопытным почитать в деталях о всех скандалах, связах и общей обстановке в ближнем кругу Путина. Тем не менее, порой ощущение было, что набрав материал на всех преступников вокруг Путина, было бы больно не рассказать о них тоже, а не то, что это добавит к пониманию Путина и его пути к абсолютной власти.
Написана книга хорошо, без особого зубоскалинья, но и не сухо. Сам материал конечно был подходящим чтобы написать интересную книгу - даже там где я вроде знала уже грубый ход дел, я все еще орала и кидала цитаты всем знакомым. Уж слишком много абсурда, наглости и полного безумия во всей этой истории.
Книга абсолютно стоит того, чтобы быть прочитанной, даже если из-за тематики не внушает оптимизма и уверенности в будущем дне.
November 16, 2025
Затрудняюсь с выбором количества звезд, так как, с одной стороны, книга легко читается и язык хороший. С другой стороны, зло, причиненное за первую четверть XXI-но века Россией и русскими, вменяется в вину единственно Путину и его друзьям из КГБ и бандитов. Роль населения России, прежде всего этнических русских, как основного вдохновителя, заказчика и спонсора Путина и путинского режима замалчивается или сводится к роли якобы жертвы - не очень понятно, правда, чьей именно, - но, видимо, опять же Путина & Co. Это стандартный нарратив тех, кого в середине 2020-х годов стало принято называть «хорошими русскими», и который, к сожалению, в силу непонимания русского менталитета хорошо воспринимается на Западе, внушая потенциальным следующим жертвам русских крайне опасные ложные ориентиры.
В итоге, ноль звезд за дезинформацию об истоках и смысле русского путинизма, пять за работу. Округляю среднее до трех звезд.
В итоге, ноль звезд за дезинформацию об истоках и смысле русского путинизма, пять за работу. Округляю среднее до трех звезд.
December 18, 2025
Ну что ж, некоторые события книги явно старше меня — я, например, понятия не имела, что в 1992 году поздравление президента читал Задорнов. Это, конечно, монументальное исследование — только ссылок на источники и расследования в книге 50 страниц(!). Интересная подача материала — много тонких моментов и прям вот неожиданных эпизодов. Я себя честно считаю продвинутым любителем истории, но даже для меня было много интересных инсайтов. Книга по структуре тоже очень классная — есть много еще интересных тем для исследования, я теперь хочу побольше узнать про РПЦ.
Но есть и недостатки — автор часто делает ссылку «об этом мы расскажем дальше» — немного раздражает. И всё-таки многие вещи ты просто знаешь из расследований, из-за виральности — но это никак не умаляет ценность книги. Это просто, конечно, нечто. Я считаю, что это непростое чтение, но есть большая разница между «ну во власти все воруют и врут, тут так принято» и реальными схемотозами и лицемерием — дает перспективу.
Но есть и недостатки — автор часто делает ссылку «об этом мы расскажем дальше» — немного раздражает. И всё-таки многие вещи ты просто знаешь из расследований, из-за виральности — но это никак не умаляет ценность книги. Это просто, конечно, нечто. Я считаю, что это непростое чтение, но есть большая разница между «ну во власти все воруют и врут, тут так принято» и реальными схемотозами и лицемерием — дает перспективу.
Read
September 25, 2025Весьма познавательно, интересно и без воды
October 17, 2025
Отличная книга действительно достойна прочтения, советую.
Displaying 1 - 8 of 8 reviews