"Kirils Ēcis, no talanta vai pušu plīsdams, iegailas latviešu dzejas dārzā kā plūme perfektā nogatavošanās pakāpē. Gluži kā būtu jābūt ar siltu laiku, “te nu ir tā vasariņa” nāk autoram īstajā brīdī — grāmata nav nedz novilkta, nedz sasteigta, bet līdzsvaro jaunības trauksmaino redzēšanu ar meistarību ieslīpējuša mākslinieka atskatīšanos. Līdzīgi — reti kura šībrīža autora dzeja iemieso tik daudz ambivalentā laikmetīguma iezīmju, ar to domājot — sirsnību kombinācijā ar smiekliem, tēlainību — ar tiešumu, eksperimentēšanu — ar sirdi plosošu lirismu. Intonatīvi daudzveidīga un atmiņā paliekoša debija."
— Krājuma redaktors Ivars Šteinbergs
Kirils Ēcis (2000) — dzejnieks, mūziķis, mākslinieks. Publicējis dzejoļus aktuālajā periodikā, kā arī vairākos literāros krājumos. Studē starpdisciplināro mākslu programmā Vīnes Mākslas universitātē. Darbojas mūzikas grupā “Alejas”.
Dziļi, sirsnīgi. Pa īstam. Nevienā brīdī nav garlaicīgi. Apskaužami, ka autors ik pa laikam tik precīzi noķēris dažādas dzīves sajūtas un aprakstījis tās ar vārdiem. Tas galīgi nav viegli. Un grāmatā ir tā garās vasaras sajūta, kas bija skolas laikā. Tā sajūta, ka laiks stāv uz vietas, ka viss vēl ir priekšā. "Jo viss taču vienmēr vēl ir priekšā"
Te nu tiešām ir tā agrās jaunības vasariņa, kad viss uz maksimumu: dzīve, daba, valoda un jūtas. Uz krājuma beigām sajūta, ka vasara beidzas un autors apjauš - jāsāk nopietnāka dzīve. Aizķēra dzejolis par sapni, sasmīdināja jolo, patika viss.
Kur es šo rakstu? ☀️1h attālumā no grupas "Alejas" šodienas koncerta... Kirila Ēča grāmatu biju noskatījusi jau sen - pat tad, kad vēl nebiju saslēgusi kopā to, ka viņš ir šīs grupas solists. Uz pirmo koncertu grāmatu neizdevās sadabūt rokā, jo tobrīd tā bija izpirkta, tad nu šodien dublis divi. 😉
Manuprāt, šai dzejai liela saistība ar grupas daiļradi, ja zini, kādas ir grupas lirikas, tad jau nojaut dzejnieka rokrakstu, tā īpatnīgumu, svaigumu un neordināro izpausmi. Kādam klasikas mīlim šie dzejoļi varētu šķist mazdrusciņ "ķerti", bet vai tad jaunībā neprasās kaut kā "ķertāka"?! ⚡✨⚡
Grāmata ir jauneklīga, spridzīga, nepieradināta, neierāmēta, azartiska un tajā jūtama vēlme pēc ātruma un dzīves maksimuma!💚💚💚
Varbūt es pilnīgi visu nesapratu, kas dzejas grāmatu un manis sakarā ir pilnīgi ok 😅, bet man ļoti patika grāmatas atmosfēra. It īpaši patika grāmatas pirmā daļa - tik laba, ka gribas būt jaunam, nopirkt baltu opeli, uzgriezt tumbas max un laist dzīvē.😄😂🤷
Interesanti eksperimenti šķita dzejolis angliski, bet ar latvisku skanējumu 😂 un Kirila pašizdomātās valodas dzejolis, kurš nedaudz šķiet latgaļu valodā un tik abstrakts, ka brīžam šķiet, ka saproti, par ko ir runa (lai arī vispār ne velna nesaproti🤣🤣🤣). Un bildes arī grāmatā nopietni nenopietnas. Prātā nāk - hipsterīgi (lai kas tas vispār būtu..)
Šī vispār ir Bērnu un jauniešu žūrijas 2026 grāmata 15+ kategorijā. Manuprāt, izcila izvēle. Es pat šo to iedevu savam 13gadniekam izlasīt. Pāris dzejoļus pat pats izlasīja. Jā, tur ir dažas rupeklības, bet neizliksimies tik balti un pūkaini, lai tos nepārdzīvotu 😂🤣, te to ir tieši tik daudz, lai būtu odziņa.
Un smieklīgi, ka pat krogā, kur pusdienojām, nejauši vai jauši puisis fonā uzlika "Alejas" dziesmu. ☀️ Ja patīk Kirila Ēča grāmatiņa, Tev jāpaklausās arī viņa mūzika... tajā arī ir nedefinējams šarms. Viss, gatavojos tagad baudīt savus 40+ uz max un klausīties konci. Atā 🤣🤣🤣☀️
aizdomājos bet ja nu viņiem taisnība ja nu tieši tas man vajadzīgs lai viņi mani atjambī ar kulaku pa aci ar desu pa sirdi es gribu pizdi jel iedodiet man pizdi šo saldo un sulīgo mikrorajona augli
Lasīt tādu dzeju no Bērnu Žūrijas 15+ un pašai sajusties 15+, kad dzīve ir paņemta ručkā, kad “ar katru reizi vajag lielākus apgriezienus, lai tauriņi vēderā nokliegtu stop”, kad nevar saprast, vai gribas uzpīpēt vai nomirt, vai bučoties pēc zaļumballes līdz rītam, līdz lūpas jēlas… Forši tajos 15+ dzīvoties.
dzejoļi šķiet kā dzīvi! caur metaforām pulsē asinsvadi, lamuvārdiem draiskas acis žilbst, un katrā dzejoļa domā es dzirdu Kirila balsi, dzirdu, kā tā ierauj mani tajā vasariņā, kas te nu ir.
Kirils skaisti prot apieties ar vārdiem. tā, ka brīžiem jāapstājas, jāapbrīno un jāatzīmē ar līmlapiņu. tā, ka man jāsaka liels, smaidīgs paldies.