"Kirils Ēcis, no talanta vai pušu plīsdams, iegailas latviešu dzejas dārzā kā plūme perfektā nogatavošanās pakāpē. Gluži kā būtu jābūt ar siltu laiku, “te nu ir tā vasariņa” nāk autoram īstajā brīdī — grāmata nav nedz novilkta, nedz sasteigta, bet līdzsvaro jaunības trauksmaino redzēšanu ar meistarību ieslīpējuša mākslinieka atskatīšanos. Līdzīgi — reti kura šībrīža autora dzeja iemieso tik daudz ambivalentā laikmetīguma iezīmju, ar to domājot — sirsnību kombinācijā ar smiekliem, tēlainību — ar tiešumu, eksperimentēšanu — ar sirdi plosošu lirismu. Intonatīvi daudzveidīga un atmiņā paliekoša debija."
— Krājuma redaktors Ivars Šteinbergs
Kirils Ēcis (2000) — dzejnieks, mūziķis, mākslinieks. Publicējis dzejoļus aktuālajā periodikā, kā arī vairākos literāros krājumos. Studē starpdisciplināro mākslu programmā Vīnes Mākslas universitātē. Darbojas mūzikas grupā “Alejas”.
Dziļi, sirsnīgi. Pa īstam. Nevienā brīdī nav garlaicīgi. Apskaužami, ka autors ik pa laikam tik precīzi noķēris dažādas dzīves sajūtas un aprakstījis tās ar vārdiem. Tas galīgi nav viegli. Un grāmatā ir tā garās vasaras sajūta, kas bija skolas laikā. Tā sajūta, ka laiks stāv uz vietas, ka viss vēl ir priekšā. "Jo viss taču vienmēr vēl ir priekšā"
aizdomājos bet ja nu viņiem taisnība ja nu tieši tas man vajadzīgs lai viņi mani atjambī ar kulaku pa aci ar desu pa sirdi es gribu pizdi jel iedodiet man pizdi šo saldo un sulīgo mikrorajona augli
Vispār tas laikam vairāk ir mīlestības, ne dzejoļu krājums. Mīlestība citiem, mīlestība valstij, nedaudz mīlestības sev un dzīvej. Silts, un to es varu cienīt, kaut gan silts ūdens garšo nedaudz salkani. Bet arī vasariņās ir salkani mitrs gaiss
Atgriezos Latvijā, uzreiz nopirku vasariņu un tomātu sulu.
tāpēc mēs pagriežam skaļāk vienmēr pagriežam vēl skaļāk cerībā pamodināt tos mazbērnus kas ar atvērtām mutēm klausīsies mūsu neticamo stāstu
Kad Kalnozola "Kalnedārs" jau visiem sadāvināts, uzpeld jauna zaļa grāmatiņa, ar ko var turpināt apdāvināt. Ak, jā, pa vidu vēl bija Šteinberga zaļā.
Kirils Ēcis atver kultūras nama durvis, viss palēninājumā, nosmaržo pēc kadiķiem un benzīna (tā patīkamā, no bērnības), man saļimst kājas, tāpat kā kultūras nama vadītājai, dīdžejam sūnu krāsas kreklā un ikvienai zalē esošajai dvēselei, kas pacēlušās pāris centimetrus virs parketa.
Kirils Ēcis paver muti, tur pērles vien, pērles vien. Mēs grābjam, tās slīd starp pirkstiem, tām asaru forma. Bet es smaidu, mēs visi smaidām.
Kiril Ēci, mums viss vēl ir priekšā. Jo viss vienmēr vēl ir priekšā.
Par šo krājumu man ir dalītas jūtas. Bija dzejoļi, kas uzjautrina (“ven ai sī sī”), bija tādi, kas izklausījās pēc vārdu salātiem, un bija tādi, kas lika apstāties un nodomāt - jā, okei, šim zēnam ir jaudīgs vārdu krājums, vai varam redzēt, ko viņš spēj prozā?
dzeja vienmēr likusies ļoti intīma padarīšana. ļoti patīk vārdu savienojumi un salīdzinājumi. reizēm liekas var sajust dvēseles sāpes, bet tas tik ļoti nespiežas acīs. skaista iekšējā pasaule, kurā gribas atgriezties.
Rotaļīgi, jauneklīgi un asprātīgi. Jūtams laika un paaudzes gars! Vienīgā zvaiznīte nost par to, ka brīžiem dziesmu teksta stilistika/noskaņa lasījās pāri dzejas sajūtai.