Līva, Martīna, Maksis un Antons jau gadiem ilgi ir labākie draugi. Viņi ir vairāk nekā laimīgi pavadīt Vecgada vakaru kopā – dzerot, flirtējot un spēlējot spēles.
Četri šausminoši noslēpumi
Taču katrs no viņiem glabā briesmīgu noslēpumu. Un, kad spēle “Patiesība vai risks” uzņem apgriezienus, drīz vien atklājas šokējošā patiesība.
Nakts, kas beigsies ar slepkavību
Tagad, kad noslēpumi ir nākuši gaismā, nekas vairs nebūs kā iepriekš. Un ne visi nodzīvos līdz pusnakts stundai…
Īss stāsts ar ļoti paredzamiem varoņiem, sižetu un morāli. Atmiņas par pašas savulaik spēlētajām “Patiesība vai risks” epizodēm, kas gribot negribot nāca prātā, lasot grāmatu, bija stipri aizraujošākas 😂
3.5⭐ Lekbergai raksturīgajā stilā ar meistarīgi sapītiem notikumiem un personāžu likteņiem. Bagātnieku bērneļu šķietami idilliskās un uz āru tik perfektās dzīves aizkulises. Jā, zināmā mērā paredzami, bet tāpat gana izklaidējoši, jo autore māk uzspiest uz jūtām, iekļaut "pareizās" lietas, lai nebūtu garlaicīgi, līdz ar to radīt dinamisku un ievelkošu sižetu. Patīkams pārsteigums bija arī niecīgais apjoms, kas apliecina, ka autore spēj uzburt spriedzīti gan “ķieģeļa” izmēra darbā, gan šādā kompaktā versijā, vienlaikus tomēr spējot arī iedot dziļumu un neatstājot “mazumiņa sajūtu”. Labs viena vaļas brīža darbs, kurā ietvertas gan skandināviskās noskaņas, gan dinamisks un raits sižets.
Kodolīgi, neticamas beigas, bet izcils risks! Man patika, pat pasmīnēju par autores izdomu. Patiesība vai risks nekad nav licies tik pārsteidzošs un absurds.
Notikumi raiti risinās, atgriežoties arī atmiņās un pagātnē, pastāstot par katra no jauniešu bērnības/pusaudžu lielākajām traumām. Stāsts man šķita mazliet sasteigts, bet tādai mazai atslodzei no "ķieģeļiem" labi noderēja. Katra jaunieša pagātnes notikumos ir kaut kas no alkoholisma, vardarbības, krāpšanas un attiecībām ar vecākiem, kas ir ietekmējis viņu dzīves. Visi jaunieši ir no bagātām gimenēm, tādēļ neviens no viņiem negrib dalīties ar citiem par savām ne tik perfektajām dzīvēm, jo tas pazeminātu viņu statusu sabiedrībā un citu acīs (iedomība, augstprātība ir viņu personību rakstura iezīme).
"Tāpēc, ka mēs bijām tie visievainotākie. Uz āru labi funkcionējoši, tīri un veseli, bet šeit iekšpusē, bezgala skumji un sabojāti."
Beigas tādas, hmmm...interesantas. Un šis vārds ne vienmēr nozīmē tikai pozitīvo. 🤔
Nezinu pat kā novērtēt. Nebija jau slikti, bet tiešām tāds noveles garuma garstāsts. Nevaru pierast pie Lekbergas plānajām grāmatām. Katrā ziņā labāk nekā "Sievietes, kuras nepiedod". Ļoti kompakti, četru cilvēku stāsti-traumas-sāpes, kas noslēdzas it kā pārsteidzoši, it kā joikaini. Lasāmviela stundai vai pusotrai.