What do you think?
Rate this book
Melnais stārķis
Stāsta "Melnais stārķis" darbība notiek 20. gadsimta Latgalē, iezīmējot tādas tēmas kā reģions, karš un tā sekas, varmācība, nepiepildīti sapņi – tēmas, kas ir svarīgas arī mūsdienās. Grāmatas galvenā tēla prototips ir autores vectēvs, kuru viņa gandrīz nepazina, tomēr stāsts nav dokumentāls vai biogrāfisks, tas uzskatāms par literāru darbu. Lai gan stāstā mēģināts pieturēties pie konkrētiem ģeogrāfiskiem un kultūrvēsturiskiem faktiem, kā arī tā darbība notiek nevis izdomātās Latgales vietās, bet gan Viļānos, Varakļānos un Rēzeknē, tas nav vēsturisks vai zinātnisks darbs, un stāsts dažreiz iet pats savu ceļu – kāda ēka varbūt nav atradusies Viļānos vai kāds skolotājs īstenībā nav strādājis Varakļānu ģimnāzijā, atzīmē izdevēji.
151 pages, Hardcover
Published January 1, 2025
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 4 of 4 reviews
June 27, 2026
Ļoti īsti, kondensēti, skarbāki Likteņa Līdumnieki. Cilvēku likteņi 20.gs. Sadzīviski, neizskaistināti, sāpīgi.
Patika!
Patika!
December 16, 2025
Tāda sirreāla sajūta, lasot šo grāmatu Viļānos, jo šis un tuvējās apkaimes zemes pleķīts daudz pieminēts lappusēs, atainojot 20. gadsimta Latgales vidi, lai arī romāns nepretendē uz vēsturisku precizitāti, tas sulīgā valodā (kā latviešu, tā latgaliešu) spilgti iekrāso vidi, kurā ir kā karš, bads un varmācība, tā arī jaunības kaisle un sapņi. Tostarp daba — reizumis nežēlīga pātaga, reizumis dāsna svētnīca.
Grāmatā sieviešu likteņi savīti ar Donata, autores vectēva prototipa, dzīves līkločiem. Autore Sarmīte Trūpa norāda, ka šis nav biogrāfisks stāsts, bet viņas versija “par cilvēku, kuru nepazinu, bet mēģināju saprast.” Iespējams tieši tas ļāvis izvairīties no lielas sentimentalitātes, iezīmējot cilvēku, kurš grib dzīvi nodzīvot priekos un baudā, ne rūpēs par savu valsti vai bērniem, caur to lappusēs atspoguļojot arī sievietes mātes spēku.
Brīnišķīga debija, lasiet!
Grāmatā sieviešu likteņi savīti ar Donata, autores vectēva prototipa, dzīves līkločiem. Autore Sarmīte Trūpa norāda, ka šis nav biogrāfisks stāsts, bet viņas versija “par cilvēku, kuru nepazinu, bet mēģināju saprast.” Iespējams tieši tas ļāvis izvairīties no lielas sentimentalitātes, iezīmējot cilvēku, kurš grib dzīvi nodzīvot priekos un baudā, ne rūpēs par savu valsti vai bērniem, caur to lappusēs atspoguļojot arī sievietes mātes spēku.
Brīnišķīga debija, lasiet!
June 14, 2026
ļoti raita lasīšana, vienā elpas vilcienā sanāca izlasīt.
patika vēsturisko faktu iepīšana. kā reiz biju izlasījusi "Poļu Inflantijas latvieši", kur arī gāja runa par raksturiem, par puķu neesamību latviešu sādžās, ēdienu gatavošanām un ticējumiem.
drausmīgi skaudri likteņi. žēl, ka tika pieļauta tāda attieksme pret sevi, pret saviem tuvākajiem. (prieks, ka dzīvojam laikos, kad tam jāiziet ārpus ģimenes, lai paliktu dzīvai).
Gandrīz kā Markesa Buendija dzimtas, kas nolemta nelaimei un vientulībai, arī šīm varonēm neiet diez ko labāk/ veiksmīgāk.
patika vēsturisko faktu iepīšana. kā reiz biju izlasījusi "Poļu Inflantijas latvieši", kur arī gāja runa par raksturiem, par puķu neesamību latviešu sādžās, ēdienu gatavošanām un ticējumiem.
drausmīgi skaudri likteņi. žēl, ka tika pieļauta tāda attieksme pret sevi, pret saviem tuvākajiem. (prieks, ka dzīvojam laikos, kad tam jāiziet ārpus ģimenes, lai paliktu dzīvai).
Gandrīz kā Markesa Buendija dzimtas, kas nolemta nelaimei un vientulībai, arī šīm varonēm neiet diez ko labāk/ veiksmīgāk.
October 15, 2025
https://www.lakuga.lv/2025/08/20/jei-...
Nācijas antivaroņi Latvijas literatūrā ir par maz izcelti. Pastāv Māra Bērziņa romāns par Vili Lāci, bet joprojām nav neviena latviešu romāna par Kaupēnu vai Viktoru Arāju. Lai šo un citu antivaroņu iekšas izķidātu literatūrā, esot par maz materiāla. Tāpēc šķiet, ka Sarmītes Trūpas ideja rakstīt romānu par savu maz iepazīto un nebūt ne slaveno vectēvu ir satraucoša divu iemeslu dēļ: 1) literatūra varētu būt veids, kā uzburt to, kā nav, šajā gadījumā vectēvu, kura nebija; 2) tas ir personisks, bet literārs stāsts ar svarīgu detaļu un apstākļu analīzi, kurā es sagaidītu ticamu varoņa vai antivaroņa izskaidrojumu. Diemžēl gaidas attaisnojas tikai uz pusi, bet laimīgā kārtā romāns ir raisījis man iekšēju diskusiju.
Pirmais pārsteigums: “Melnais stārķis” nav romāns par vienu varoni vai antivaroni un pat ne par vienu dzimtu – tas gluži Andreja Upīša manierē tiecas episki pieskarties visam 20. gadsimtam Latgalē, konkrētāk Viļānu un nedaudz Rēzeknes apkārtnes pasaulei. Cilvēks šeit nav pats un nav viens, viņam apkārt mudž vēstures vētras un karu, okupāciju, deportāciju, kolektivizācijas notikumi. Ir pat pieskaršanās situācijai Eiropā, un katra nodaļa ir atskaites laiks – konkrēts gads, kas zīmīgs personāžu vai Latvijas dzīvē. Turklāt starp latviešu valodu izvijas latgaliešu leksika.
Latgales iekšējā pasaule – te Pirmais pasaules karš nav labāks par Otro, ulmaņlaikos pārlatvisko latgaliskās ielas un dzer ne mazāk kā padomjlaikos. Neskatoties uz to, ka laimes un pārticības kopsummā ir maz, sākumā “Straumēnu” (bet tad arī kolhoza) stilā plūst dabas un cilvēku riti, Augusta Deglava detaļu garā tēlota zemkopju, lopkopju un pilsētnieku ikdiena, hemingvejiski lakoniski aizvijas vēstījums un prozas ritms. Stāstījumam izdodas būt gan reālistiskam, gan savā koncentrētībā poētiskam. Te nav vietas maģiskajam reālismam, lai gan zināma raganība parādās vienā otrā latgalietē un dzīvesbauda vienā otrā latgalietī, baznīcas rituāli un padomju morāles zudums gan saduras, gan apvieno cilvēkus materiālas nabadzības apstākļos, dziesmas skan un mīlestība rodas, pat ja toreiz to laikam dēvēja par “atrast sievu/vīru večerinkā”.
Šajā vēsturiski uzlādētā Latvijas vidē rodas Donats un Anna, kuru ģimenes ir nedaudz atšķirīgi tēlotas: Donata māte ir taupīga piebūrēja, kura sev lāga vīru un kaudzīti ar mūžam izsalkušiem bērniem vien dabūjusi; Annas mamma un māsa Vera ir kārtīgas, pat skolotas saimnieces, kuras kļūst par vienīgo kaut cik pozitīvo atslogu Annas turpmākajā dzīvesstāstā (lai gan bezpalīdzības sajūta pavada lasītāju šajā ceļojumā no sākuma līdz galam).
Annas un Donata satikšanās ir drīzāk nejauša, jo kādu laiku šķiet, ka garā, iznesīgā akordeonista Donata iecerētā būs vietējā Vera vai Rēzeknē smaržojošā Roza. Taču vēstījums tikai maldina ar romantiskām ainām un cerībām, aizvedot līdz pat pirmajam mīlas aktam starp Donatu un deviņus gadus jaunāko Annu – viņu pirmā tuvība izskatās pēc izvarošanas.
Otrais pārsteigums: ne tikai Pirmais pasaules karš nav labāks par Otro pasaules karu, kad nabaga Donatam jāiekļūst sākumā Sarkanajā un tad zilganpelēkajā armijā. Daudz sliktāks par karu, tīfu un holeru ir Annas liktenis, kuru gan vēstītāja bezkaislīgi apraksta caur Donata izvarošanām un viņa paša negribētiem bērniem, kas Annai dzimst. Te ir neizskaidrojami naidīgā Donata māte, daudz psiholoģiskas un fiziskas vardarbības, pat vīrieša mēģinājumi bērnus nogalināt gan sievietes ķermenī, gan ārpus tā. Un tas ir tas vectēvs, kura mums visiem “trūka”: mākslinieciski apdāvināts un brīvdomīgs nelietis, kurš iemanās savu baznīcā precēto sievu padomju laikos gan aplaimot ar zilumiem, gan neticamā kārtā noglāstīt, gan krāpt ar kaimiņieni, jo padomjlaikos baznīcā laulāts neskaitās, u. tml.
Ir skaidrs, ka “Melnais stārķis” ir Donats un par Donatu, nevis Annu (lai gan upurim varētu būt sava teikšana). To iezīmē gan foto uz grāmatas vāka, gan pirmā nodaļa no 1989. gada, kas rakstīta it kā citā tonalitātē un, iespējams, bijusi sākumā atsevišķs stāsts par nešpetno vectētiņu Donatu, noklusējot viņa savandītos mēslus ģimenē. Un visa romāna kontekstā negribas, bet jāatzīst trešais pārsteigums: vēstījums Donatu cenšas saprast tik īpatnējā veidā, ka drīzāk attaisno.
Romāns ir veidots tik plašiem vēzieniem (lai gan interesantiem!) par labu fona tēliem un fona notikumiem, ka psiholoģijai laika neatliek un nez vai tā vispār ir bijusi paredzēta. Tas piešķir romānam dokumentalitāti, pat ja stāsts ir, kā autore min, izdomāts. Ir norāde, ka tumsas te būs vairāk – kā grāmatas noformējumā (priekšlapas un pēclapas ir pilnībā melnas), tā tajā, ka tiek izmantotas (iedomātas?) fotogrāfijas: melnajos atvērumos starp nodaļām ir norāde par foto, kura nav; vārdiem aprakstīts kadrs, it kā fiksējot galveno varoņu iekšējo pasauli konkrētā vietā, laikā un kompānijā, taču nesniedzot vairāk, kā jau dod notikumu pamatteksts.
Donata (un vēl mazāk Annas) iekšējā pasaule netiek analizēta pietiekami daudz, lai varētu labāk saprast ļaunuma priekšvēstnešus un saknes. Nav pat īsti viņu ikdienas attiecību dziļāka tēlojuma kaut vienas mīlestības pilnas ainas ietvaros; pārsvarā ir strups naids un bailes. Netieši ir skaidra 20. gadsimta latgaliešu sievietes motivācija netaisīt abortu, nešķirties no baznīcā laulāta vīra un nespēt atrast citu pajumti padomjlaika ciematiņā. Bet Donats ir un paliek absolūta mīkla: kādēļ viņam vajag mocīt Annu? Arī Anna nemitīgi “cenšas saprast” (119. lpp.). Vai iemeslu tam, ka Donats no mātes drystana (40. lpp.) ir kļuvis par skopu briesmoni, jāmeklē viņa bērnībā? “Pie tupeņiem māte vienmēr dod klāt ko skābu. Rūguli [jeb ieskābušu pienu]. (..) Bet Donats grib ķiršu zapti, ne guļbas.” (41. lpp.) Vai klāt nākusi arī karā redzēto nāvju pieredze? Mentālas problēmas? Deportāciju draudu un izsūtīto mantu aprakstītāja amata radīts stress? Izdegšana kolhoza brigadiera lomā?
Romāna nosaukums un simbolisms ar katru lapaspusi kļūst arvien problemātiskāki – vardarbīgais antivaronis ir salīdzināts ar melno stārķi, kura uzvedība tautā tiek dēvēta par atšķirīgu un grūti izprotamu, kamēr ornitologi neko ļaunu vēstošu šajā putnā nesaskata, vien evolūcijas ielikto izdzīvošanas shēmu. Nu… savā ļaunākajā nozīmē Donata seksuālā vardarbība pret sievu patiešām ir radījusi pēcnācējus jeb nodrošinājusi dzimtas pēctecību. Bet nez vai romāna autore bija domājusi tik tālejošu simbolismu.
Ceturto reizi atzīšu, ka autore ir spējusi pārsteigt. Pirmkārt, ar to, ka stāsts par vectēvu ir maza un strauji lasāma Latgales 20. gadsimta vēstures enciklopēdija. Otrkārt, ar tik konkrētu ģimenes vardarbības tēlojumu, kāds diez vai ir sastopams citā latgaliešu literatūras tekstā. Treškārt, ar aukstasinību un neieslīgšanu moralizēšanā. Ceturtkārt, ar to, ka viņa vectēvam līdz ar šī romāna iznākšanu ir visdrīzāk piedevusi. Bet ko darīt ar tādu Donatu savā dzimtā? Kur viņu likt, un kā viņu vislabāk atdzīvināt, ja tas vispār ienāk prātā? Ja man būtu jāraksta par savu nekad nesatikto akordeonistu vectēvu (viņš dzērumā ar cirvi rokās dzinās pakaļ vecmammai un pieciem bērniem)... Kāda būtu manas dzimtas traumas pieredze literārā darbā? Es un, domāju, arī daudzi citi – mēs cenšamies saprast.
Nācijas antivaroņi Latvijas literatūrā ir par maz izcelti. Pastāv Māra Bērziņa romāns par Vili Lāci, bet joprojām nav neviena latviešu romāna par Kaupēnu vai Viktoru Arāju. Lai šo un citu antivaroņu iekšas izķidātu literatūrā, esot par maz materiāla. Tāpēc šķiet, ka Sarmītes Trūpas ideja rakstīt romānu par savu maz iepazīto un nebūt ne slaveno vectēvu ir satraucoša divu iemeslu dēļ: 1) literatūra varētu būt veids, kā uzburt to, kā nav, šajā gadījumā vectēvu, kura nebija; 2) tas ir personisks, bet literārs stāsts ar svarīgu detaļu un apstākļu analīzi, kurā es sagaidītu ticamu varoņa vai antivaroņa izskaidrojumu. Diemžēl gaidas attaisnojas tikai uz pusi, bet laimīgā kārtā romāns ir raisījis man iekšēju diskusiju.
Pirmais pārsteigums: “Melnais stārķis” nav romāns par vienu varoni vai antivaroni un pat ne par vienu dzimtu – tas gluži Andreja Upīša manierē tiecas episki pieskarties visam 20. gadsimtam Latgalē, konkrētāk Viļānu un nedaudz Rēzeknes apkārtnes pasaulei. Cilvēks šeit nav pats un nav viens, viņam apkārt mudž vēstures vētras un karu, okupāciju, deportāciju, kolektivizācijas notikumi. Ir pat pieskaršanās situācijai Eiropā, un katra nodaļa ir atskaites laiks – konkrēts gads, kas zīmīgs personāžu vai Latvijas dzīvē. Turklāt starp latviešu valodu izvijas latgaliešu leksika.
Latgales iekšējā pasaule – te Pirmais pasaules karš nav labāks par Otro, ulmaņlaikos pārlatvisko latgaliskās ielas un dzer ne mazāk kā padomjlaikos. Neskatoties uz to, ka laimes un pārticības kopsummā ir maz, sākumā “Straumēnu” (bet tad arī kolhoza) stilā plūst dabas un cilvēku riti, Augusta Deglava detaļu garā tēlota zemkopju, lopkopju un pilsētnieku ikdiena, hemingvejiski lakoniski aizvijas vēstījums un prozas ritms. Stāstījumam izdodas būt gan reālistiskam, gan savā koncentrētībā poētiskam. Te nav vietas maģiskajam reālismam, lai gan zināma raganība parādās vienā otrā latgalietē un dzīvesbauda vienā otrā latgalietī, baznīcas rituāli un padomju morāles zudums gan saduras, gan apvieno cilvēkus materiālas nabadzības apstākļos, dziesmas skan un mīlestība rodas, pat ja toreiz to laikam dēvēja par “atrast sievu/vīru večerinkā”.
Šajā vēsturiski uzlādētā Latvijas vidē rodas Donats un Anna, kuru ģimenes ir nedaudz atšķirīgi tēlotas: Donata māte ir taupīga piebūrēja, kura sev lāga vīru un kaudzīti ar mūžam izsalkušiem bērniem vien dabūjusi; Annas mamma un māsa Vera ir kārtīgas, pat skolotas saimnieces, kuras kļūst par vienīgo kaut cik pozitīvo atslogu Annas turpmākajā dzīvesstāstā (lai gan bezpalīdzības sajūta pavada lasītāju šajā ceļojumā no sākuma līdz galam).
Annas un Donata satikšanās ir drīzāk nejauša, jo kādu laiku šķiet, ka garā, iznesīgā akordeonista Donata iecerētā būs vietējā Vera vai Rēzeknē smaržojošā Roza. Taču vēstījums tikai maldina ar romantiskām ainām un cerībām, aizvedot līdz pat pirmajam mīlas aktam starp Donatu un deviņus gadus jaunāko Annu – viņu pirmā tuvība izskatās pēc izvarošanas.
Otrais pārsteigums: ne tikai Pirmais pasaules karš nav labāks par Otro pasaules karu, kad nabaga Donatam jāiekļūst sākumā Sarkanajā un tad zilganpelēkajā armijā. Daudz sliktāks par karu, tīfu un holeru ir Annas liktenis, kuru gan vēstītāja bezkaislīgi apraksta caur Donata izvarošanām un viņa paša negribētiem bērniem, kas Annai dzimst. Te ir neizskaidrojami naidīgā Donata māte, daudz psiholoģiskas un fiziskas vardarbības, pat vīrieša mēģinājumi bērnus nogalināt gan sievietes ķermenī, gan ārpus tā. Un tas ir tas vectēvs, kura mums visiem “trūka”: mākslinieciski apdāvināts un brīvdomīgs nelietis, kurš iemanās savu baznīcā precēto sievu padomju laikos gan aplaimot ar zilumiem, gan neticamā kārtā noglāstīt, gan krāpt ar kaimiņieni, jo padomjlaikos baznīcā laulāts neskaitās, u. tml.
Ir skaidrs, ka “Melnais stārķis” ir Donats un par Donatu, nevis Annu (lai gan upurim varētu būt sava teikšana). To iezīmē gan foto uz grāmatas vāka, gan pirmā nodaļa no 1989. gada, kas rakstīta it kā citā tonalitātē un, iespējams, bijusi sākumā atsevišķs stāsts par nešpetno vectētiņu Donatu, noklusējot viņa savandītos mēslus ģimenē. Un visa romāna kontekstā negribas, bet jāatzīst trešais pārsteigums: vēstījums Donatu cenšas saprast tik īpatnējā veidā, ka drīzāk attaisno.
Romāns ir veidots tik plašiem vēzieniem (lai gan interesantiem!) par labu fona tēliem un fona notikumiem, ka psiholoģijai laika neatliek un nez vai tā vispār ir bijusi paredzēta. Tas piešķir romānam dokumentalitāti, pat ja stāsts ir, kā autore min, izdomāts. Ir norāde, ka tumsas te būs vairāk – kā grāmatas noformējumā (priekšlapas un pēclapas ir pilnībā melnas), tā tajā, ka tiek izmantotas (iedomātas?) fotogrāfijas: melnajos atvērumos starp nodaļām ir norāde par foto, kura nav; vārdiem aprakstīts kadrs, it kā fiksējot galveno varoņu iekšējo pasauli konkrētā vietā, laikā un kompānijā, taču nesniedzot vairāk, kā jau dod notikumu pamatteksts.
Donata (un vēl mazāk Annas) iekšējā pasaule netiek analizēta pietiekami daudz, lai varētu labāk saprast ļaunuma priekšvēstnešus un saknes. Nav pat īsti viņu ikdienas attiecību dziļāka tēlojuma kaut vienas mīlestības pilnas ainas ietvaros; pārsvarā ir strups naids un bailes. Netieši ir skaidra 20. gadsimta latgaliešu sievietes motivācija netaisīt abortu, nešķirties no baznīcā laulāta vīra un nespēt atrast citu pajumti padomjlaika ciematiņā. Bet Donats ir un paliek absolūta mīkla: kādēļ viņam vajag mocīt Annu? Arī Anna nemitīgi “cenšas saprast” (119. lpp.). Vai iemeslu tam, ka Donats no mātes drystana (40. lpp.) ir kļuvis par skopu briesmoni, jāmeklē viņa bērnībā? “Pie tupeņiem māte vienmēr dod klāt ko skābu. Rūguli [jeb ieskābušu pienu]. (..) Bet Donats grib ķiršu zapti, ne guļbas.” (41. lpp.) Vai klāt nākusi arī karā redzēto nāvju pieredze? Mentālas problēmas? Deportāciju draudu un izsūtīto mantu aprakstītāja amata radīts stress? Izdegšana kolhoza brigadiera lomā?
Romāna nosaukums un simbolisms ar katru lapaspusi kļūst arvien problemātiskāki – vardarbīgais antivaronis ir salīdzināts ar melno stārķi, kura uzvedība tautā tiek dēvēta par atšķirīgu un grūti izprotamu, kamēr ornitologi neko ļaunu vēstošu šajā putnā nesaskata, vien evolūcijas ielikto izdzīvošanas shēmu. Nu… savā ļaunākajā nozīmē Donata seksuālā vardarbība pret sievu patiešām ir radījusi pēcnācējus jeb nodrošinājusi dzimtas pēctecību. Bet nez vai romāna autore bija domājusi tik tālejošu simbolismu.
Ceturto reizi atzīšu, ka autore ir spējusi pārsteigt. Pirmkārt, ar to, ka stāsts par vectēvu ir maza un strauji lasāma Latgales 20. gadsimta vēstures enciklopēdija. Otrkārt, ar tik konkrētu ģimenes vardarbības tēlojumu, kāds diez vai ir sastopams citā latgaliešu literatūras tekstā. Treškārt, ar aukstasinību un neieslīgšanu moralizēšanā. Ceturtkārt, ar to, ka viņa vectēvam līdz ar šī romāna iznākšanu ir visdrīzāk piedevusi. Bet ko darīt ar tādu Donatu savā dzimtā? Kur viņu likt, un kā viņu vislabāk atdzīvināt, ja tas vispār ienāk prātā? Ja man būtu jāraksta par savu nekad nesatikto akordeonistu vectēvu (viņš dzērumā ar cirvi rokās dzinās pakaļ vecmammai un pieciem bērniem)... Kāda būtu manas dzimtas traumas pieredze literārā darbā? Es un, domāju, arī daudzi citi – mēs cenšamies saprast.
Displaying 1 - 4 of 4 reviews