Rimežu dzimtas triloģija bija tiešām lieliski uzrakstīta - atlika vien baudīt skaisto valodu. Brīžiem likās, ka akcenti stāstā tiek likti nepareizās vietās, jo gribētu zināt, kas notiek ar varoņiem, ar kuriem tikām iepazīstināti, kuriem dzīvojām līdzi un kuru pēkšņi vienkārši vairs nav vai vienā teikumā tiek pateikts, ka nomira. Tā vieta saņēmām lapaspušu garus stāstus par jauniem varoņiem, kuri parādās tikai vienu reizi. Vai to, cik ļoti kādam patīk sēņot. Es varēju bez tā iztikt. Mani vairāk interesētu, piemēram, ieskats Jāņa dzīvē. Visas trīs grāmatas pilnīgi neprognozējamas un notikt varēja jebkas. Nomirt vai pazust vareja jebkurš - kā jau kara laikā tas notika. Un, Rūdi, dārgais Rūdi, šādas beigas es no tevis negaidīju.
"Redzi, Rūdi Rimežu var krāsot gan baltu, gan sarkanu, bet īstenībā viņš ir vīrs nemaināmā cilvēcības krāsā. Nezinu, vai varēšu to pierādīt, jo cilvēcībai nemaz krāsas nav. Tā ir tikai jūtama kā gaiss, ko elpojam."
Ļoti uzrunā autores valoda, un pats stāsts. Izdzīvoju līdzi skaudrajam Rimežu dzimtas stāstam trīs grāmatās. Grāmatas notikumi gan izdomāji, gan arī balstīti uz reāliem notikumiem.