Ļoti sen kāda sieviete man izstāstīja savu dzīves stāstu. Skaudros teikumos un skopos vārdos attēlotais notikums iecirtās manā apziņā, un to vairs nevarēju ne aizmirst, ne izdzēst. Stāsts šķita tik ļoti pretrunā ar visu, ko spēju pieņemt, ka bija grūti tam ticēt. Tomēr stāstītājas acīs ieraudzīju patiesas, bezdibenīgas skumjas, un es noticēju, lai gan pieņemt to tik un tā nespēju.
Doma dzina uz priekšu domu, negribot sāku prātot, kā viņas vietā būtu rīkojusies es: cīnītos vai samierinātos? Vai man pietiktu spēka un jaudas pārdzīvot ko tādu?
Ilgi meklēju formu, kādā varētu ietērpt šo stāstu. Kā varētu atklāt baisā notikuma iemeslus un sekas, līdz mana izvēle apstājās pie detektīvžanra. Dzīvodams manī un gaidīdams savu kārtu, stāsts bija kļuvis daudz plašāks, ieguvis citas, dziļākas, dimensijas, tomēr arī šodien tas uzdod vairāk jautājumu, nekā spēju atbildēt.
Dina Zoldnere (1959) dzimusi Kurzemē, pašlaik dzīvo Rīgā. Jau 14 gadus veido interjera projektus gan privātām, gan publiskām telpām, ir dizaina studijas “Dina” īpašniece. Nodarbojās ar gleznošanu, piedalās mākslas izstādēs un dažādās mākslas aktivitātēs. Raksta grāmatas. Līdz šim Dinai iznākuši 3 romāni: “Izdzīvot meiteņu paradīzē” (“Iespēju grāmata”, 2014), “Atspulgi akā” (”Lauku avīze”, 2017), “Algotņi” (“Latvijas Mediji”, 2020).
Bija LABS! Kārtīgs detektīvgabals ar psiholoģisko spriedzīti, lielisku samudžinājumu, tumšiem, es pat teiktu - stipri baisiem - pagātnes noslēpumiem 😱 Lieliski ievilka un lika izlasīties divos vakaros, bez variantiem 😏🙌
Starp citu, man kkur emocionāli šis savilkās ar sen lasīto R. Šepetis grāmatu: “Klusējošās strūklakas” 🫣 Kā mammai, lasot, ik pa brīdim uzmetās zosāda 😬
Vispār es bieži (nekad?) nelasu latviešu detektīvus, tamdēļ pašai prieks par šo izņēmumu 👌 Noziegums, kas notiek Vērmaņdārzā, galvenajos varoņos Elizabetes, Andreji, Juri, Ilzes un citi latvieši 🙌 Tāds patīkams svaigums pēc tik daudzajiem skandināvu gabaliem 😉 Un viena no galvenajām varonēm - izmeklētāja ar iesauku “Lietus” - ne par matu neatpaliek no ziemeļvalstu Olsenām 😏
***
Stāsts sākas ar Vērmaņdārzu, kur Ilze ar savu padsmitgadīgo dēlu satiek kādu dīvainu sievieti, kas sēž uz soliņa un šķietami raugās tukšumā, runājot pati ar sevi. Ieraugot Ilzes dēlu, sieviete atdzīvojas un sāk palikt arvien uzstājīgāka. Viņai Ilzes puika atgādina par savu, pirms 10 gadiem pazudušo/nolaupīto dēliņu. Tepat - Vērmanītī…
Elizabete un Andrejs Ķēniņi ir turīgs pusmūža laulātais pāris, kuram netrūktu nekā. Ja vien pirms 10 gadiem nebūtu noticis TAS 😱 Viņu trīsgadīgo dēliņu nolaupīja. Vērmaņdārzā, mātei novēršoties uz mazu mirkli. Izmeklētāji ir strādājuši visus šos gadus, bet puisītis un viņa nolaupītājs - kā akā iekrituši. Lietai ir pienācis noilgums, tā jāslēdz, bet izmeklētājai Lietus tā vēl arvien nedod mieru… pat pēc visiem šiem gadiem šķiet, ka atrisinājums ir tepat, acu priekšā…
***
Stāsts sākas ar mūsdienām un tad lēnām visi notikumi tiek apskatīti, ritināti un šķetināti gan toreiz, 10 gadus senā pagātnē, gan tagad. Tik daudz aizdomās turamo, motīvu, tik daudz visa kā, bet nulle rezultāta… līdz grāmatas beigām 😱
Vienīgais, kas man pietrūka - pāris stāsta stīgu kkā palika gaisā karājoties, neguvu atbildes uz visiem jautājumiem, kas bija radušies 😏 Bet šo es autorei piedodu 😏
vienā elpas vilcienā. spriedze, intriga meistarīgi uzturēta līdz pašām beigām. morāles dilemmas, mēģinājumi izprast cilvēku rīcības vai bezdarbības motīvus- tas ir tas, kas paliek, kad intriga ir atrisināta.
No latviešu detektīviem neko izcilu negaidu, bet šo var ierindot starp “laba grāmata”. Mamma parkā pazaudē dēliņu un pagātnes notikumu virpulis, kas ap to attīstas. Paliek neatbildēti jautājumi, bet šķiet, ka autore vēlas, lai lasītājs pats saprot atbildes.
Pamanīju pāris ļoti pozitīvas atsauksmes par šo latviešu autores grāmatu, kura nu jau arī pagozējusies pirktāko grāmatu topos, un sagribējās to izlasīt.
Kā jau vāka noformējums liecina, grāmata ir par bērniem un mātēm. Pirms 10 gadiem ir noticis neatklāts noziegums - kādai turīgai un pirmajā mirklī šķietami parastai ģimenei ir nolaupīts 3 gadus vecs zēns. Izmeklēšanai jāliek punkts, jo ir pagājis noteikts laiks, bet izmeklētāja vārdā Lietus joprojām nespēj aizmirst šo neatrisināto gadījumu. Ir noticis starpgadījums, kas atkal uzjunda šo lietu.
Šis ir detektīvs. Noskaņa ir padrūma, sākumā lasīju ar lielu iekšēju sasprindzinājumu, vēlāk nebija tik traki, tomēr dažām varonēm ik pa laikam jutu līdzi. Viņu bezspēcība bija sāpinoša. Ja lasītājam piemīt izteikta empātija un tēmas par dzemdībām, bērniem, bērnu nolaupīšanām izraisa lieku un šobrīd nevajadzīgu satraukumu, tad jāuzmanās.
Valoda ir ļoti laba. Viens no īpašības vārdiem, kas nāk prātā, aprakstot šo nelielo stāstu, ir - kvalitatīvs! Ja nebūtu lokālo vietvārdu un latvisko varoņu vārdu, varētu noticēt, ka tā ir ārzemju autora grāmata. Tiešām patīkami tādu lasīt.
Grāmata ir par ģimeni, sabojātām attiecībām, traumām, milzīgām zaudējuma sāpēm un tukšuma izjūtu, kā arī vēlmi atgūt taisnīgumu. Es teiktu, ka arī nedaudz par izmeklētāja profesiju. Pāris vietas man īpaši patika, jo arī mans tētis bija izmeklētājs, līdz šim nebiju daudz domājusi par šīs profesijas specifiku. Jāatzīst, ka šī bija retā reize, kad policisti grāmatā man simpatizēja.
Es grāmatai neiedevu maksimālo vērtējumu, jo nezinu, vai tāda situācija dzīvē tik vienkārši varētu izveidoties, vai nerastos dažādas aizdomas un tā tālāk, bet grāmata ļoti laba.
Grāmata par nopietnu tēmu, kurai ir jāvērš uzmanība. Kā arī šāds detektīvs labi sader ar rudeni laukā.🍂
Labs psiholoģiskais detektīvs. Bija šermuļi, bija nesaprašana un bailes. Palika daudz neatbildētu jautājumu un šādu notikumu pavērsienu nebiju gaidījusi. Vēl vairāk neliekās kopā, ka dzīvē tieši tā arī notiek un kāds ir spiests šo piedzīvot.
"Cilvēcība ir vienīgais materiāls, kas katram ir ielikts šūpulī neizsmeļamā daudzumā. Lai lietotu to, nav vajadzīgi nekādi papildu nosacījumi, kā vien vēlme palīdzēt. Cik vērtīgs ir šāds bezmaksas materiāls, cik daudz tas var sniegt otram, īstajā brīdi pielietots, zina tikai izmisušais. Diemžēl cilvēki bieži atrod attaisnojumu, lai novērstos un neredzētu otra nelaimi."
Dinamiski, ievelkoši, spraigi. Pirmā Dinas Zolneres grāmata, kuru lasīju. Zināju, ka notikumu autorei izstāstīja kāda sieviete un sižets savīts autores tik interesanti radītā detektīvā. Varētu sacīt, psiholoģisks detektīvs, jo tēli iezīmēti ar pagātnes noslēpumiem, emocijām, kas palēnām atšķetinās, un aizvien skaidrāk lasītājam iezīmējas noklusētie un apslēptie plankumi.
Ak tie nekrietnie ginekologi, jau otrais romāns šāds šī gada laikā. Nojauta diezgan ātri bija. Bet galvenais atrisinājums jau nebija, cerība uz interpolu...