What do you think?
Rate this book
Velled
Skandinaavia stiilis krimi Läti moodi
Kui kaugele läheksid oma venna leidmiseks sina?
„Näed, kolme kilomeetri taga algabki Mordor ...“ Mārcis pistis käed püksitaskusse. „Kujutad sa ette, et see piir on siin üle tuhande aasta olnud, meie esiisad on sellega üle tuhande aasta kõrvuti elanud.“ Üle tuhande aasta kõrvuti maaga, mis oma naabrid vähimagi nõrkuse korral jalamaid alla kugistab …
Kaotusega lõppenud pokkerimäng eksklusiivses Londoni klubis vallandab lätlase Edgarsi jaoks sündmusteahela, mis viib ta välja Helsingi vanglasse. Vanglasoleku ajal läheb Eestis kaduma Edgarsi noorem vend. Edgarsi teekond algab: Eestist Läti-Vene piirile, siis Londonisse ja tagasi, paljastades venna otsingute käigus keerulise rahvusvahelise kuritegeliku võrgustiku.
Kui kaugele läheksid oma venna leidmiseks sina?
„Näed, kolme kilomeetri taga algabki Mordor ...“ Mārcis pistis käed püksitaskusse. „Kujutad sa ette, et see piir on siin üle tuhande aasta olnud, meie esiisad on sellega üle tuhande aasta kõrvuti elanud.“ Üle tuhande aasta kõrvuti maaga, mis oma naabrid vähimagi nõrkuse korral jalamaid alla kugistab …
Kaotusega lõppenud pokkerimäng eksklusiivses Londoni klubis vallandab lätlase Edgarsi jaoks sündmusteahela, mis viib ta välja Helsingi vanglasse. Vanglasoleku ajal läheb Eestis kaduma Edgarsi noorem vend. Edgarsi teekond algab: Eestist Läti-Vene piirile, siis Londonisse ja tagasi, paljastades venna otsingute käigus keerulise rahvusvahelise kuritegeliku võrgustiku.
312 pages, Paperback
Published October 10, 2025
5 people are currently reading
100 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 26 of 26 reviews
January 30, 2021
Narkotikas, nedaudz iztēlojama seksa, blandīšanās un daudz, daudz Ziemeļlatgales drēgnuma un mežu – tā Alda Bukša patriotiski humānais romāns “Brāļi” ielaužas latviešu literatūrā.
Turklāt autors pie romāna ir ķēries nu jau otrreiz, laimīgi piedzīvojot diezgan veiksmīgu debiju ar krīzes gadu un mikrorajonu ainiņu apdvesto darbu “Parādu piedzinēji” (2015). Debijas romāna nosaukums daudz pasaka par spriedzi, piedzīvojumiem un bīstamībām, kas tajā sarakstīti, arī par to, ka autoram patīk rakstīt par Latvijas reālijām spridzīgā manierē. Runā, ka pirmā darba slīpēšanas labā Bukšs pat ir aizgājis no kāda darba ministrijā. Turklāt, nācis no Balviem, šķiet, viņš ir piemērs tam, ka tieši ļaudis ir Latgales īstākais kapitāls un ka Ziemeļlatgales “self-made man” nav mīts. To autors ir diezgan tieši pateicis arī “Brāļos”, ar visu savu rakstnieka būtību it kā atgriežoties dzimtajā pusē, it kā “pie savējiem”.
Alda Bukša varonis, vārdā Edgars Tārauds, ir kas līdzīgs speciālo dienestu aģentam, kurš prot sasiet cilvēkus, aizklapējot muti, pārgalvīgi riskē ar savu dzīvību, neizskaidrojami akli mīl savu brāli. Viņa attiecības ar sievietēm ir nedaudz īpatnējas – it kā pietāte pret māti atklāj introvertā puiša grūtības paust jūtas, toties Džeimsa Bonda cienīga dēka ar specaģentei līdzīgu igauņu policisti dara romānu “Brāļi” vēl azartiskāku un, ko tur liegties, popsīgāku. Dzīve ir nebeidzama bīstamu situāciju spēle, tā ir starptautisku sakaru un aizdomu pilna atvērtā jaunā pasaule, kurā jāizdzīvo. Savas dzīves mierīgākajā punktā Edgars ir veiksmīgs darbonis mēbeļu eksporta firmā, taču iekuļas pokera parādos Londonā. Protams, Edgara pēkšņās neveiksmes ir viņa naivuma loma ļaundaru iestudējumā – puisi iegāž bijušie kolēģi. Šī nodevības ideja un dežavū sajūta, ko lasītājam var sagādāt, piemēram, iepriekš skatīti asas spriedzes filmu stāsti, romānā gan ir slīpētas un slīpētas. Grūti pateikt, vai visiem motīviem piemīt elegants un nepārprotams spožums, visdrīzāk jau ne, taču autors rauj sižetu tālāk un lasītāju sev līdzi. Tāpēc arī lasītājs kopā ar Edgaru spiests par narkotiku kontrabandu iesēsties kūrortam līdzīgajā Helsinku cietumā uz trīsarpus gadiem, noticēt, ka, iznākot no tā, Edgars ir salabots, nevis salauzts, konstatēt, ka jāatriebjas tiem, kas iegāzuši, un jāatrod brālis Kristaps, ar kuru kaut kas ir misējies.
Romāna struktūra nav nekas jauns, tomēr tieši Ziemeļlatgales reālijas uzpērk un liek gluži kā pa karti braukāt līdzi no Tartu līdz Balviem, no Valmieras līdz Tallinai, visvairāk gan ieslīgstot Alūksnes un Balvu lauku teritorijā (ja rīdzinieka ģeogrāfiskās zināšanas nepieviļ ar savu augstprātīgo “ai, tas ir tālu”). Lai ģeogrāfiskā pārvietošanās būtu vēl pamatotāka – romāna gaitā to gan gribas saukt par blandīšanos –, Edgars Tāraugs ir ģeogrāfs pēc izglītības, lai gan nešķiet, ka tam ir kāds liels sakars ar viņa partizāna dabu – neievērot nekādus noteikumus sava mērķa sasniegšanai.
Cīņa par brīvību kopš nacionālo partizānu Stompaku kaujas laikiem joprojām ir aktuāla Bukša galvenajam varonim – brīvība no parādiem, norādījumiem, robežām, brīvība palīdzēt un atrisināt, rūpēties par savējiem. Kaut kur romāna sākotnējos nodomos noteikti ir spēcīgi gruzdējusi Ziemeļlatgales nacionālo partizānu vēsture. Dīvainā kārtā Edgara brālis Kristaps, kurš jāatrod, kopš tēva nāves viegli kļūst apsēsts ar šiem pagrīdes varoņiem, meklē bunkurus, nelegāli šķērso Krievijas robežu un tāpēc iekuļas nepatikšanās. Nacionālo partizānu tēma vairāk arī netiek izvērsta – ne sapņos, ne īstenībā. Varbūt ieviest paralēlo realitāti vai gremdēties pagātnes notikumos sižetiski būtu patiešām lieki, un autors bijis patiess pret sevi – nav jālec pāri kriminālromāna mērķim un vajadzībām, koķetērija ar vēsturi tomēr var sagādāt tikai grūti atrisināmas problēmas. Tomēr tik sakāpināta pieauguša puiša apsēstība ar nacionālo partizānu tēmu liek lasītājam uzdot jautājumu, vai Edgara brālis nav sargājams arī tāpēc, ka viņam piemīt autisma pazīmes, un kāpēc autors par to tik drūmi klusē.
Brīvības un nozieguma relatīvās dabas ideja ir tas, par ko šo romānu noteikti var stipri cienīt. Jāsaka gan, ka brīvība ir galvenā mūsdienu latviešu un pasaules literatūras tēma, kas, iespējams, nekad nav bijusi otršķirīga. Aldis Bukšs ironizē, veidojot parafrāzes, kas arvien vairāk aktualizējas arī demokrātijas krīzē: vai marihuānas audzēšana Balvu mežos ir lielāks noziegums par cilvēku tirdzniecību? Vai Ziemeļlatgales nacionālie partizāni padomju sistēmā nebija tādi paši “pagrīdes noziedznieki” kā jebkurš mūsdienu bezdarba sistēmā? Kas tieši padara cilvēku par “nelegāli”, un kādas robežas tam ir jāpārkāpj? Šie filozofiskie jautājumi gan lielākoties paliek neatbildēti, kaut arī tas paceltu romānu augstākā līmenī, taču patīkami, ka autors ir sajutis jaunākā laika teju politiskās vēsmas.
“Brāļu” galvenā īpašība ir pieejamība jebkuram lasītāja tipam, un tas padara šo romānu par komercliteratūru tās izdevīgākajā, labākajā ziņā. Bukšam būtu izdevies izskaidrot starptautisko spiegu un specdienestu darbu arī trīsgadniekam, tāpēc romāns neliek iespringt ar sarežģītiem dokumentiem (tie netiek citēti), neliek koncentrēti sekot līdzi notikumiem (diemžēl Balvus no Alūksnes daudzi neatšķirs, kur nu vēl pierobežas mežus), nespiež meklēt slēptus simbolus diezgan raiti ritošajos, arī seriālu scenārijiem raksturīgajos dialogos (tie veidoti tā, lai nemitīgi rosinātu taustāmu kinematogrāfisku spriedzi, nevis literāri spēlētos ar realitāti un izdomu, piemēram). Spiegu romāns brīvdienām, bet ar labdabīgiem mūsdienu partizāniem.
Turklāt autors pie romāna ir ķēries nu jau otrreiz, laimīgi piedzīvojot diezgan veiksmīgu debiju ar krīzes gadu un mikrorajonu ainiņu apdvesto darbu “Parādu piedzinēji” (2015). Debijas romāna nosaukums daudz pasaka par spriedzi, piedzīvojumiem un bīstamībām, kas tajā sarakstīti, arī par to, ka autoram patīk rakstīt par Latvijas reālijām spridzīgā manierē. Runā, ka pirmā darba slīpēšanas labā Bukšs pat ir aizgājis no kāda darba ministrijā. Turklāt, nācis no Balviem, šķiet, viņš ir piemērs tam, ka tieši ļaudis ir Latgales īstākais kapitāls un ka Ziemeļlatgales “self-made man” nav mīts. To autors ir diezgan tieši pateicis arī “Brāļos”, ar visu savu rakstnieka būtību it kā atgriežoties dzimtajā pusē, it kā “pie savējiem”.
Alda Bukša varonis, vārdā Edgars Tārauds, ir kas līdzīgs speciālo dienestu aģentam, kurš prot sasiet cilvēkus, aizklapējot muti, pārgalvīgi riskē ar savu dzīvību, neizskaidrojami akli mīl savu brāli. Viņa attiecības ar sievietēm ir nedaudz īpatnējas – it kā pietāte pret māti atklāj introvertā puiša grūtības paust jūtas, toties Džeimsa Bonda cienīga dēka ar specaģentei līdzīgu igauņu policisti dara romānu “Brāļi” vēl azartiskāku un, ko tur liegties, popsīgāku. Dzīve ir nebeidzama bīstamu situāciju spēle, tā ir starptautisku sakaru un aizdomu pilna atvērtā jaunā pasaule, kurā jāizdzīvo. Savas dzīves mierīgākajā punktā Edgars ir veiksmīgs darbonis mēbeļu eksporta firmā, taču iekuļas pokera parādos Londonā. Protams, Edgara pēkšņās neveiksmes ir viņa naivuma loma ļaundaru iestudējumā – puisi iegāž bijušie kolēģi. Šī nodevības ideja un dežavū sajūta, ko lasītājam var sagādāt, piemēram, iepriekš skatīti asas spriedzes filmu stāsti, romānā gan ir slīpētas un slīpētas. Grūti pateikt, vai visiem motīviem piemīt elegants un nepārprotams spožums, visdrīzāk jau ne, taču autors rauj sižetu tālāk un lasītāju sev līdzi. Tāpēc arī lasītājs kopā ar Edgaru spiests par narkotiku kontrabandu iesēsties kūrortam līdzīgajā Helsinku cietumā uz trīsarpus gadiem, noticēt, ka, iznākot no tā, Edgars ir salabots, nevis salauzts, konstatēt, ka jāatriebjas tiem, kas iegāzuši, un jāatrod brālis Kristaps, ar kuru kaut kas ir misējies.
Romāna struktūra nav nekas jauns, tomēr tieši Ziemeļlatgales reālijas uzpērk un liek gluži kā pa karti braukāt līdzi no Tartu līdz Balviem, no Valmieras līdz Tallinai, visvairāk gan ieslīgstot Alūksnes un Balvu lauku teritorijā (ja rīdzinieka ģeogrāfiskās zināšanas nepieviļ ar savu augstprātīgo “ai, tas ir tālu”). Lai ģeogrāfiskā pārvietošanās būtu vēl pamatotāka – romāna gaitā to gan gribas saukt par blandīšanos –, Edgars Tāraugs ir ģeogrāfs pēc izglītības, lai gan nešķiet, ka tam ir kāds liels sakars ar viņa partizāna dabu – neievērot nekādus noteikumus sava mērķa sasniegšanai.
Cīņa par brīvību kopš nacionālo partizānu Stompaku kaujas laikiem joprojām ir aktuāla Bukša galvenajam varonim – brīvība no parādiem, norādījumiem, robežām, brīvība palīdzēt un atrisināt, rūpēties par savējiem. Kaut kur romāna sākotnējos nodomos noteikti ir spēcīgi gruzdējusi Ziemeļlatgales nacionālo partizānu vēsture. Dīvainā kārtā Edgara brālis Kristaps, kurš jāatrod, kopš tēva nāves viegli kļūst apsēsts ar šiem pagrīdes varoņiem, meklē bunkurus, nelegāli šķērso Krievijas robežu un tāpēc iekuļas nepatikšanās. Nacionālo partizānu tēma vairāk arī netiek izvērsta – ne sapņos, ne īstenībā. Varbūt ieviest paralēlo realitāti vai gremdēties pagātnes notikumos sižetiski būtu patiešām lieki, un autors bijis patiess pret sevi – nav jālec pāri kriminālromāna mērķim un vajadzībām, koķetērija ar vēsturi tomēr var sagādāt tikai grūti atrisināmas problēmas. Tomēr tik sakāpināta pieauguša puiša apsēstība ar nacionālo partizānu tēmu liek lasītājam uzdot jautājumu, vai Edgara brālis nav sargājams arī tāpēc, ka viņam piemīt autisma pazīmes, un kāpēc autors par to tik drūmi klusē.
Brīvības un nozieguma relatīvās dabas ideja ir tas, par ko šo romānu noteikti var stipri cienīt. Jāsaka gan, ka brīvība ir galvenā mūsdienu latviešu un pasaules literatūras tēma, kas, iespējams, nekad nav bijusi otršķirīga. Aldis Bukšs ironizē, veidojot parafrāzes, kas arvien vairāk aktualizējas arī demokrātijas krīzē: vai marihuānas audzēšana Balvu mežos ir lielāks noziegums par cilvēku tirdzniecību? Vai Ziemeļlatgales nacionālie partizāni padomju sistēmā nebija tādi paši “pagrīdes noziedznieki” kā jebkurš mūsdienu bezdarba sistēmā? Kas tieši padara cilvēku par “nelegāli”, un kādas robežas tam ir jāpārkāpj? Šie filozofiskie jautājumi gan lielākoties paliek neatbildēti, kaut arī tas paceltu romānu augstākā līmenī, taču patīkami, ka autors ir sajutis jaunākā laika teju politiskās vēsmas.
“Brāļu” galvenā īpašība ir pieejamība jebkuram lasītāja tipam, un tas padara šo romānu par komercliteratūru tās izdevīgākajā, labākajā ziņā. Bukšam būtu izdevies izskaidrot starptautisko spiegu un specdienestu darbu arī trīsgadniekam, tāpēc romāns neliek iespringt ar sarežģītiem dokumentiem (tie netiek citēti), neliek koncentrēti sekot līdzi notikumiem (diemžēl Balvus no Alūksnes daudzi neatšķirs, kur nu vēl pierobežas mežus), nespiež meklēt slēptus simbolus diezgan raiti ritošajos, arī seriālu scenārijiem raksturīgajos dialogos (tie veidoti tā, lai nemitīgi rosinātu taustāmu kinematogrāfisku spriedzi, nevis literāri spēlētos ar realitāti un izdomu, piemēram). Spiegu romāns brīvdienām, bet ar labdabīgiem mūsdienu partizāniem.
December 4, 2022
Vēl joprojām neesmu lasījis neko no L. Kovaļovas, tāpēc pagaidām turpinu vērtēt Aldi Bukšu kā labāko latviešu autoru, kas raksta trillera žanrā. Šeit romantiskā līnija varbūt bija lieka, pārāk jau nu salkani vietām, bet citiem autoriem tiek drukāts daudz švakāks produkts, un viņi tā arī neiemācās rakstīt asa sižeta darbus.
December 18, 2020
Ja domāju, kā vienā vārdā noraksturot Alda Bukša grāmatu “Brāļi”, tad man prātā nāk vārds spraiga. Grāmatas nodaļas raiti virzījās uz priekšu, dinamiski pinot kopā valstis, noziegumus un notikumus. Raitā valodā sarakstīts darbs, ko izlasīju dienas laikā, jo nepacietību gribēju zināt, kā tas beigsies.
Galvā iztēlojos, ka tas varētu būt labs scenārijs ziemeļvalstu filmai ar krimināliem (bet ne asiņainiem) elementiem, jo viss likās tādā somu tv seriāla noskaņās. Katrā ziņā, lasit avīžu slejas un skatoties dokumentālos raidījumus par narkotikām, cilvēku tirdzniecību un spiegošanu, viss likās ļoti reāls. Ja tev liekas, ka tas notiek tikai filmās vai kaut kur tur-citur, ne Latvijā, tu maldies. Arī Latvijas pilsoņi sēž ārvalstu cietumos par narkotiku pārvadāšanu un ir pat gadījumi, kad mirst no kokaīna kapsulu pārplīšanas kuņģī. Tāpat arī reāli ir gadījumi ar vjetnamiešu nelegālo rozēžas šķērsošanu un marihuānas audzētavām aizmirstos lauku nostūros.
Grāmatas temats ir specifisks, tāpēc nav tā, ka visiem ieteiktu lasīt, bet man ļoti patika tēmas izpildījums, notikumu raitums un uzturētā spriedze. Katrā ziņā pēc epiloga izlasīšanas turpināju internetā meklēt rakstus par konkrētajām lokācijām un tēmām, man interesē, cik daudz autors izmantojis savu fantāziju, bet cik no tā ir reāli fakti.
Nevaru nepieminēt latgales faktoru, savā ziņā tas ir kā autora apliecinājums savai piederībai un kā sava veida nodeva latgaļu valodas popularizēšanai-izdot grāmatu arī latgaliski ir tiešām lieliski. Es pati latgaliski neprotu, bet uzdāvinātu grāmatu savai latgales draudzenei kaut vai tikai valodas dēļ.
Pirms pāris gadiem atceros kādu stāstām par autora pirmo grāmatu, toreiz man bija lasīšanas krīze un es nesameklēju “Parādu piedzinējus”, bet nākamreiz bibliotēkā paņemšu.
Galvā iztēlojos, ka tas varētu būt labs scenārijs ziemeļvalstu filmai ar krimināliem (bet ne asiņainiem) elementiem, jo viss likās tādā somu tv seriāla noskaņās. Katrā ziņā, lasit avīžu slejas un skatoties dokumentālos raidījumus par narkotikām, cilvēku tirdzniecību un spiegošanu, viss likās ļoti reāls. Ja tev liekas, ka tas notiek tikai filmās vai kaut kur tur-citur, ne Latvijā, tu maldies. Arī Latvijas pilsoņi sēž ārvalstu cietumos par narkotiku pārvadāšanu un ir pat gadījumi, kad mirst no kokaīna kapsulu pārplīšanas kuņģī. Tāpat arī reāli ir gadījumi ar vjetnamiešu nelegālo rozēžas šķērsošanu un marihuānas audzētavām aizmirstos lauku nostūros.
Grāmatas temats ir specifisks, tāpēc nav tā, ka visiem ieteiktu lasīt, bet man ļoti patika tēmas izpildījums, notikumu raitums un uzturētā spriedze. Katrā ziņā pēc epiloga izlasīšanas turpināju internetā meklēt rakstus par konkrētajām lokācijām un tēmām, man interesē, cik daudz autors izmantojis savu fantāziju, bet cik no tā ir reāli fakti.
Nevaru nepieminēt latgales faktoru, savā ziņā tas ir kā autora apliecinājums savai piederībai un kā sava veida nodeva latgaļu valodas popularizēšanai-izdot grāmatu arī latgaliski ir tiešām lieliski. Es pati latgaliski neprotu, bet uzdāvinātu grāmatu savai latgales draudzenei kaut vai tikai valodas dēļ.
Pirms pāris gadiem atceros kādu stāstām par autora pirmo grāmatu, toreiz man bija lasīšanas krīze un es nesameklēju “Parādu piedzinējus”, bet nākamreiz bibliotēkā paņemšu.
January 12, 2021
Par pašu kriminālromānu - 4 treknas zvaigznes. Bonusā viena par to, ka izdots gan latgaliski, gan latviski.
Iedomājos, cik šis viss kruti izskatītos kādā kvalitatīvā seriālā (lai gan būtu tik pat kā neiespējami pārspēt to, ko uzbūra mana iztēle).
Mierīgi izlasāms vienā piegājienā, jo ne mirkli nepaliek garlaicīgi. Ja iespējams, iesaku lasīt tieši latgaliešu rakstu valodā.
Iedomājos, cik šis viss kruti izskatītos kādā kvalitatīvā seriālā (lai gan būtu tik pat kā neiespējami pārspēt to, ko uzbūra mana iztēle).
Mierīgi izlasāms vienā piegājienā, jo ne mirkli nepaliek garlaicīgi. Ja iespējams, iesaku lasīt tieši latgaliešu rakstu valodā.
Read
February 22, 2021Brīžiem bija mazliet jāpacenšas noticēt stāsta notikumiem, taču cits citam tie sekoja raiti un aizraujoši, un ko gan citu no krimiķa prasīt?
(drusku mazāk ārzemju un klišejisku slikto krievu)
(drusku mazāk ārzemju un klišejisku slikto krievu)
December 19, 2020
Ļoti labs latviešu kriminālgabals. Aktuāls, mūsdienīgs un ļoti kinematogrāfisks. Es ceru, ka šis pārtaps kādā lsbā kinofilmā, nu, vai vismaz seriālā. Te ir viss, kas tam vajadzīgs - izcili un trāpīgi dialogi, ainas, kas dzen uz priekšu cita citu un tēli, katrs ar savu izteiktu, izstrādātu raksturu.
November 3, 2025
"Skandinaavia stiilis krimi Läti moodi" - see väljend pani mind raamatut haarama. Ma natuke olen Nesbøt, Larssoni ja Keplerit lugenud ning paras koguses, õigel hetkel on nende põhjamaine äng pluss ülitumedates toonides mõttemaailm tuttavlikud ja omal kohal. Eks vähe krehvtine kraam ole ning ma pole ammu midagi scandinoiri vallast lugenud - ning kuna läti kirjandusest tean niikuinii piinlikult vähe, siis miks ka mitte oma teadmisi täiendada.
Aldis Bukšs on sündinud aastal 1985, töötanud päris palju loovmaailma mätta otsast vaadates hoopis muus vallas - pankur, ametnik, audiitor. "Velled" on ta teine raamat, ilmus viis aastat tagasi. Kusjuures kõnealune raamat on ilmunud ka latgali keeles, mis on läti võro kiil põhimõtteliselt, kohalik piisavalt levinud ja kanda kinnitanud murrak. "Velled" pälvis latgali kultuuripreemia Boņuks ja sellest on tehtud ka kuuldemäng.
Vennaraamat on laia haardega, tegevust on Lätis, Eestis, Inglismaal ning Soomes. Tegevust näeme läbi lätlane Edgarsi silmade, kes raamatu alguses vabaneb Soomes vanglast ning alustab kõverat teed minevikus toimunu lahtihaarutamise suunas. Bukšs joonistab paralleelselt üles ka teise tegevusliini, mis aitab meil mõista, et mis siis ikka aastaid tagasi toimus. Ma alguses natuke pelgasin, et äkki läheb niimoodi lugedes sassi nagu Kört-Pärtli särk kuid hirmuks polnud alust, kirjanik oskab imehästi kirjutada nii kaasahaaravat ja ladusat tegevust kui vahele lisada mõtisklevat osa, mis kokkuvõttes annab sõrmede vahel kiirestisulava komplekti. Lugesin raamatust esimese kolmandiku ära ühel pühapäeva hommikul, mil arvasin, et "ma korraks võtan raamatu ja vaatan sinna sisse". Vaatasin ja uppusin.
"„Kristus suutis oma sõnumi edastada tuhandetele ilma igasuguste mobiilide, fakside, arvutite või internetita. Ainult suust suhu. Ning seepärast löödi ta risti. Seepärast, et alati on kadetsejaid. Mida rohkem sind kuulda võetakse, seda rohkem kadetsetakse. Kas kujutad ette, mis saanuks, kui tal mobiil ka olnuks? Oleks risti löödud ja täismänguks tükkidekski rebitud." Kirikuõpetaja pahvatas naerma ja küünitas oma mobili Edgarsile. „Vaata ja jäta meelde, kuidas sinna saab.""
Ühel hetkel panin raamatu käest ja jäin mõtlema, et meil ja lätlastel on kohati ikka päris palju seost. Jah, poliitilisel ning majanduslikul tasandil räägitakse sellest ikka, kuid see taandub suuresti meedias räägitule, kus veremaa ründab ning elektrihind on miljon. Aga kuidas on Abja-Paluojas elavate inimestega, kellel on Läti piirini kiviga visata ning kelle elud võivad olla läbi aastakümnete lõunanaabritega seotud? Jurmalas on jah kuurordid, aga Kalvīši küla peidab endas mitmeid inimsaatuseid ja lugusid, millest saaks pikki raamatuid kirjutada. Millest ongi raamat kirjutatud, Edgars ongi Kalvīšist pärit ning siit tuleb ka välja seos latgalitega, kuna Kalvīši asub Latgales.
Tegevus ning õhkkond on suures osas eesti lugejale igatepidi tuttavlik. Paras osa raamatust ongi Eestis ning sombused Tartu tänavad ning metsavennapunkrid kaugemal lõuna pool on nii hästi paberile manatud, sõna otses mõttes ongi tunne, et oled koos kirjanikuga seal kohapeal. Siinkohas müts maha tõlkija Hannes Korjuse ning keeletoimetaja Anni Leena Kolki ees, tõlge on pea veatu ja teiseks hästi mahlakas, nõtkeltsätitud sõnavalikute ja rütmiga. Mõned jutumärgid on küll kaotsi läinud, peamiselt dialoogi alguses.
Raamatu esimene kolmandik oli mu jaoks väga tugev, paradoksaalsel kombel oli seal krimkalikkust ka kõige vähem ning pidevalt tuli pähe väljend "hea eesti romaan". St tegevust on nii palju Eestis, et kohati kippusin ära unustama, et tegu on tegelikult läti autoriga. Teine kolmandik läks natuke... kudias ma nüüd ütleb, nõrgemaks - ning see ei tähenda, et tulemus oleks kehv, oh ei. Küll aga mingil hetkel oli tunne, et kirjanikul läks justkui natuke kiireks, kogu aeg midagi toimus ja polnud aega mõtiskleda. Esimene kolmandik oli selline mu jaoks paraja sammuga, kus jagus aega mõttemõlgutustele.
Kokkuvõttes: juhusel on ikka pagana suur roll me elus. Ma ise poleks seda raamatut elu sees kätte haaranud, kuna läti kirjandust loen (kahetsusväärselt) vähe. Pealegi krimka ja skandinaavia õõv - jällegi, vahel kuid mitte liiga tihti ja palju. "Velled" on mu silmis aga hoopis midagi muud, see on lugu vennaarmastusest kriminaalses kastmes. Aldis Bukšs ülesmaalitud maailmas on kõigil inimestel oma seljakott, ihkavad nad kõik natuke hellust, tahavad saada pai ning kalli. Ma loodan väga, et Bukšsi tõlgitakse veel eesti keelde, kuna vennaromaan on südantsoojendavalt ja -lõhestavalt tuttavlik pajatus, mis teeb maailma paremaks kohaks, kus elada.
Aldis Bukšs on sündinud aastal 1985, töötanud päris palju loovmaailma mätta otsast vaadates hoopis muus vallas - pankur, ametnik, audiitor. "Velled" on ta teine raamat, ilmus viis aastat tagasi. Kusjuures kõnealune raamat on ilmunud ka latgali keeles, mis on läti võro kiil põhimõtteliselt, kohalik piisavalt levinud ja kanda kinnitanud murrak. "Velled" pälvis latgali kultuuripreemia Boņuks ja sellest on tehtud ka kuuldemäng.
Vennaraamat on laia haardega, tegevust on Lätis, Eestis, Inglismaal ning Soomes. Tegevust näeme läbi lätlane Edgarsi silmade, kes raamatu alguses vabaneb Soomes vanglast ning alustab kõverat teed minevikus toimunu lahtihaarutamise suunas. Bukšs joonistab paralleelselt üles ka teise tegevusliini, mis aitab meil mõista, et mis siis ikka aastaid tagasi toimus. Ma alguses natuke pelgasin, et äkki läheb niimoodi lugedes sassi nagu Kört-Pärtli särk kuid hirmuks polnud alust, kirjanik oskab imehästi kirjutada nii kaasahaaravat ja ladusat tegevust kui vahele lisada mõtisklevat osa, mis kokkuvõttes annab sõrmede vahel kiirestisulava komplekti. Lugesin raamatust esimese kolmandiku ära ühel pühapäeva hommikul, mil arvasin, et "ma korraks võtan raamatu ja vaatan sinna sisse". Vaatasin ja uppusin.
"„Kristus suutis oma sõnumi edastada tuhandetele ilma igasuguste mobiilide, fakside, arvutite või internetita. Ainult suust suhu. Ning seepärast löödi ta risti. Seepärast, et alati on kadetsejaid. Mida rohkem sind kuulda võetakse, seda rohkem kadetsetakse. Kas kujutad ette, mis saanuks, kui tal mobiil ka olnuks? Oleks risti löödud ja täismänguks tükkidekski rebitud." Kirikuõpetaja pahvatas naerma ja küünitas oma mobili Edgarsile. „Vaata ja jäta meelde, kuidas sinna saab.""
Ühel hetkel panin raamatu käest ja jäin mõtlema, et meil ja lätlastel on kohati ikka päris palju seost. Jah, poliitilisel ning majanduslikul tasandil räägitakse sellest ikka, kuid see taandub suuresti meedias räägitule, kus veremaa ründab ning elektrihind on miljon. Aga kuidas on Abja-Paluojas elavate inimestega, kellel on Läti piirini kiviga visata ning kelle elud võivad olla läbi aastakümnete lõunanaabritega seotud? Jurmalas on jah kuurordid, aga Kalvīši küla peidab endas mitmeid inimsaatuseid ja lugusid, millest saaks pikki raamatuid kirjutada. Millest ongi raamat kirjutatud, Edgars ongi Kalvīšist pärit ning siit tuleb ka välja seos latgalitega, kuna Kalvīši asub Latgales.
Tegevus ning õhkkond on suures osas eesti lugejale igatepidi tuttavlik. Paras osa raamatust ongi Eestis ning sombused Tartu tänavad ning metsavennapunkrid kaugemal lõuna pool on nii hästi paberile manatud, sõna otses mõttes ongi tunne, et oled koos kirjanikuga seal kohapeal. Siinkohas müts maha tõlkija Hannes Korjuse ning keeletoimetaja Anni Leena Kolki ees, tõlge on pea veatu ja teiseks hästi mahlakas, nõtkeltsätitud sõnavalikute ja rütmiga. Mõned jutumärgid on küll kaotsi läinud, peamiselt dialoogi alguses.
Raamatu esimene kolmandik oli mu jaoks väga tugev, paradoksaalsel kombel oli seal krimkalikkust ka kõige vähem ning pidevalt tuli pähe väljend "hea eesti romaan". St tegevust on nii palju Eestis, et kohati kippusin ära unustama, et tegu on tegelikult läti autoriga. Teine kolmandik läks natuke... kudias ma nüüd ütleb, nõrgemaks - ning see ei tähenda, et tulemus oleks kehv, oh ei. Küll aga mingil hetkel oli tunne, et kirjanikul läks justkui natuke kiireks, kogu aeg midagi toimus ja polnud aega mõtiskleda. Esimene kolmandik oli selline mu jaoks paraja sammuga, kus jagus aega mõttemõlgutustele.
Kokkuvõttes: juhusel on ikka pagana suur roll me elus. Ma ise poleks seda raamatut elu sees kätte haaranud, kuna läti kirjandust loen (kahetsusväärselt) vähe. Pealegi krimka ja skandinaavia õõv - jällegi, vahel kuid mitte liiga tihti ja palju. "Velled" on mu silmis aga hoopis midagi muud, see on lugu vennaarmastusest kriminaalses kastmes. Aldis Bukšs ülesmaalitud maailmas on kõigil inimestel oma seljakott, ihkavad nad kõik natuke hellust, tahavad saada pai ning kalli. Ma loodan väga, et Bukšsi tõlgitakse veel eesti keelde, kuna vennaromaan on südantsoojendavalt ja -lõhestavalt tuttavlik pajatus, mis teeb maailma paremaks kohaks, kus elada.
December 12, 2025
Täiesti kummaline raamat :) Loo jooks on igati lobe, kohati ka usutav. Aimata võib autori hoogsat taustatööd, mis teeb lugejal ju alati tuju heaks (loodetavasti ei proovinud ta ise, kuidas on vedelseebi abiga kokaiinikapsleid alla neelata, või noh, üleüldse seepi suu kaudu konsumeerida :)) Rõõmustav on seegi, et suuremate tõmbekeskuste asemel saavad tegevuspaigana püünele väiksemad (hurraa, Abja-Paluoja! Ja Läti poolt oli, oh jeerum, nimi juba meelest läinud).
Kui autori pöörastest ideedest ja ülevõllikeeramistest saan ma aru ja muigan kaasa, siis tõlkija on ikka nii karmilt hullu pannud, et ma isegi ei tea, kas nutta või naerda.
Mõni näide:
""no sa oled ikka täitsa pornolt metsa tulnud"" /naisdetektiiv peategelasele viimase riietust kommenteerides/
"küssa oli selles, et..." / ei ole otsekõnes, muide, aga isegi kui oleks, siis peategelase näol ei ole enam tegemist kümneaastasega, kuigi ma ei tea, kas nemadki "küssatavad"
"kord lapsepõlves, kui ta suitsuses taluköögis koldelõukal istus..." /see toob silme ette eelmise sajandi algusotsa, peategelase lapsepõlv oli mõnevõrra hilisem ja... ah, mõelge ise edasi/
Ei, tegelikult ka, täitsa lõbus lugemine. Krimka vähemnõudlikule austajale raudpoltkindel soovitus!
Kui autori pöörastest ideedest ja ülevõllikeeramistest saan ma aru ja muigan kaasa, siis tõlkija on ikka nii karmilt hullu pannud, et ma isegi ei tea, kas nutta või naerda.
Mõni näide:
""no sa oled ikka täitsa pornolt metsa tulnud"" /naisdetektiiv peategelasele viimase riietust kommenteerides/
"küssa oli selles, et..." / ei ole otsekõnes, muide, aga isegi kui oleks, siis peategelase näol ei ole enam tegemist kümneaastasega, kuigi ma ei tea, kas nemadki "küssatavad"
"kord lapsepõlves, kui ta suitsuses taluköögis koldelõukal istus..." /see toob silme ette eelmise sajandi algusotsa, peategelase lapsepõlv oli mõnevõrra hilisem ja... ah, mõelge ise edasi/
Ei, tegelikult ka, täitsa lõbus lugemine. Krimka vähemnõudlikule austajale raudpoltkindel soovitus!
July 12, 2022
Gal galėjau duot ir 4 žvaigždutes , bet antra pusė knygos dingo intriga, bet įdomi knyga
May 16, 2021
Brīnišķīgs! Pietiekami aizraujošs, pietiekami notikumu pavērsieniem bagāts. Ļoti labi nostrādāta hronoloģija, jo par spīti laika maiņai stāsts "nesamudžinājās".
Man ļoti patika Ziemeļlatgales gabaliņi - tā kā esmu no turienes, šie fragmenti man bija īpaši dzīvi.
Man ļoti patika Ziemeļlatgales gabaliņi - tā kā esmu no turienes, šie fragmenti man bija īpaši dzīvi.
March 30, 2021
latviski lejī!
Mudri losoma gruomota, nav sižeta stīpšonys i viļkšonys. Cīši patyka, ka myužeigū Reigys tāluojumu vītā beidzūt var lasēt par pazeistomuokom vītom kai Viļeks i Rekova.
Drupeit beja viļšonuos par tū, ka nabeja īspiejis īkomponēt tīši Zīmeļlatgolys latgalīšu volūdu, bet ir saprūtams, ka tys izdareits praktisku īmaslu dieļ. Es ari nagrybātu sabaideit puornūvodnīkus ar vairuokom volūdys variacejom vīnā gruomotā.
Bīži beja īstorpynojumi par suopem, kas pazeistomys daudzim latgalīšim - aizbraukuši cylvāki, stereotipi itt. Koč i navaru autoru par tū nūsūdēt, šaļtim ruodiejuos, ka tuos ryndkūpys izaceļ. Cik tys labi voi švaki, tū nu gon nagrybu nūvērtēt.
Par švakū - Beja ari dažys nasaprūtomys vītys i sižeta caurumi, kurī tūmār natraucieja kūpejai gruomotys uztverei.
Ja gribīs laseit kai detektivu - īsoku. Ja detektivromanūs svareigys ari paraleluos linejis ar ļūbesteibu i taidom lītom - nu tod na puoruok.
* * *
Ātri izlasāma grāmata, nav sižeta stiepšanas un vilkšanas. Ļoti patika, ka mūžīgo Rīgas tēlojumu vietā var beidzot lasīt par pazīstamākām vietām kā Viļaka, Rekova utt.
Nedaudz bija vilšanās par to, ka nebija iespējas iekomponēt tieši Ziemeļlatgales latgaliešu valodu, bet ir saprotams, ka tas izdarīts praktisku iemeslu dēļ. Es arī negribētu sabaidīt pārnovadu latviešus ar vairākām valodas variācijām vienā grāmatā.
Bieži bija iestarpinājumi par sāpēm, kas pazīstamas daudziem latgaliešiem - aizbraukuši cilvēki, stereotipi par mums utt. Kaut es navaru autoru par to nosodīt, dažbrīd likās, ka šīs rindkopas izceļās no kopējā rituma. Vai tas ir labi vai slikti, to nu gan es negribu vērtēt.
Par slikto - Bija arī dažas nesaprotamas vietas un sižeta caurumi, kuri kopumā tomēr netraucēja grāmatas uztverē.
Ja gribās lasīt kā detektīvu - iesaku. Ja detektīvromānos ir svarīgas arī paralēlās sižeta līnijas ar mīlestību un tādām lietām - nu tad ne pārāk.
Mudri losoma gruomota, nav sižeta stīpšonys i viļkšonys. Cīši patyka, ka myužeigū Reigys tāluojumu vītā beidzūt var lasēt par pazeistomuokom vītom kai Viļeks i Rekova.
Drupeit beja viļšonuos par tū, ka nabeja īspiejis īkomponēt tīši Zīmeļlatgolys latgalīšu volūdu, bet ir saprūtams, ka tys izdareits praktisku īmaslu dieļ. Es ari nagrybātu sabaideit puornūvodnīkus ar vairuokom volūdys variacejom vīnā gruomotā.
Bīži beja īstorpynojumi par suopem, kas pazeistomys daudzim latgalīšim - aizbraukuši cylvāki, stereotipi itt. Koč i navaru autoru par tū nūsūdēt, šaļtim ruodiejuos, ka tuos ryndkūpys izaceļ. Cik tys labi voi švaki, tū nu gon nagrybu nūvērtēt.
Par švakū - Beja ari dažys nasaprūtomys vītys i sižeta caurumi, kurī tūmār natraucieja kūpejai gruomotys uztverei.
Ja gribīs laseit kai detektivu - īsoku. Ja detektivromanūs svareigys ari paraleluos linejis ar ļūbesteibu i taidom lītom - nu tod na puoruok.
* * *
Ātri izlasāma grāmata, nav sižeta stiepšanas un vilkšanas. Ļoti patika, ka mūžīgo Rīgas tēlojumu vietā var beidzot lasīt par pazīstamākām vietām kā Viļaka, Rekova utt.
Nedaudz bija vilšanās par to, ka nebija iespējas iekomponēt tieši Ziemeļlatgales latgaliešu valodu, bet ir saprotams, ka tas izdarīts praktisku iemeslu dēļ. Es arī negribētu sabaidīt pārnovadu latviešus ar vairākām valodas variācijām vienā grāmatā.
Bieži bija iestarpinājumi par sāpēm, kas pazīstamas daudziem latgaliešiem - aizbraukuši cilvēki, stereotipi par mums utt. Kaut es navaru autoru par to nosodīt, dažbrīd likās, ka šīs rindkopas izceļās no kopējā rituma. Vai tas ir labi vai slikti, to nu gan es negribu vērtēt.
Par slikto - Bija arī dažas nesaprotamas vietas un sižeta caurumi, kuri kopumā tomēr netraucēja grāmatas uztverē.
Ja gribās lasīt kā detektīvu - iesaku. Ja detektīvromānos ir svarīgas arī paralēlās sižeta līnijas ar mīlestību un tādām lietām - nu tad ne pārāk.
March 10, 2024
Lasās ļoti raiti, dažām vietām pagrūti noticēt,īpaši tam,ka Kersti bija jākrīt zem varoņa. Pietrūka gan arī brāļu satikšanās
January 17, 2021
Treis ar pusi par detektivu, pluss par latgalīšu rokstu volūdu!
February 5, 2021
3 par detektīvu, papildus 4.par latgaļu versiju.
May 28, 2021
Labs, aizraujošs latviešu krimiķis. Tiešām gana kinematogrāfisks, lai tiktu ekranizēts.
May 27, 2025
Njā, sajūta, ka ļaudis ir gatavi visu novērtēt ar 5... Es lieku 3, un ar' tik tāpēc, ka tā bija mana pirmā grāmata latgaliešu valodā.
1) Galvenais varoņa vietā ir biezputra. Edgars ir infantils jampampiņš bez kaut kādas spējas paredzēt savas rīcības sekas, kurš darbojas, vienu vienīgu impulsu vadīts. Taču dažreiz - kad autoram vajag - viņš spēj pēkšņi pārsteigt lasītāju, spēj mikrosekundē izplānot, paredzēt un tad sekmīgi izpildīt sarežģītas darbības. Nekas neliecina par saliedētu personāžu, bet mums ar viņu jāpavada visa grāmata.
2) Varoņa priekšā nav nekādu kāpju un kritumu, viņš vienkārši virzās no viena grafa punkta uz otru, bez nekādas piepūles iegūdams aiznākošā punkta koordinatas. Vajag uzzināt, kur sākt meklēt brāli? Labi, ka cietuma priekšnieks pēdējā dienā iedod svarīgu norādi. Londonā vajag pistoles? Tūliņ atrodas izpalīdzīgs lietuvietis un nikni ieroču tirgoņi. Nav naudas pistoles pirkšanai? Nekas, uzreiz ir bērnudārza cienīga naudas izspiešanas shēma. Policijai pēc piedzīvojumiem Londonā būtu tevi jānoķer ceļā uz Latviju? Neķers, nevajag uztraukties. Un tā tālāk, un tā joprojām. Un tad vēl igauņu policiste Kersti, kura skraidā Edgaram pakaļ kā tāds aizelsies šunelis, kaut arī īstenībā viņa jau pašā grāmatas sākumā būtu viņu iebāzusi aiz restēm. Kā tad, Igaunijā nav labāka vīrieša par kaut kādu bomzīgu izbijušu latviešu narkokurjeru... Labi gan, ka mūsu varonim nav ne pie kā jāpieliek pūles!
3) Autora prasme un neprasme. To nu es atzīstu, ka personāžu apraksti un vietu apraksti Bukšam izdodas kaut cik labi, bet tas gan ir minimums, kas jāprot rakstniekam. Būtu jāzina arī sižeta ritms un uzbūve. No tā rodas neizpratnes pilni jautājumi. Piemēram, pati pēdējā stāsta konfrontācija (tā, kas notiek kūtī, mēslu kaudzē) ir ar kaut kādu aizmugures personāžu, kurš pat nav iesaistīts galvenajā stāsta. Nu kurš tā sastāda notikumu secību? Vislielākais sižeta noziegums ir tas, ka Edgars tā arī nesatiek brāli. It kā jau sižeta loģika ved uz abu brāļu satikšanos kaut kur grāmatas beigās. Tā nu bija viena lieta, kurai nobeigumā obligāti bija jānotiek. Vai tas bija, autoraprāt, viltīgs sižeta pavērsiens?
4) Grāmatai trūkst tādas svarīgas lietas, kā uzdrīkstēšanās. Ja jau rakstīt par cilvēku pazušanu, kontrabandu, bandītiem un izlūkdienestiem, tad rakstīt pa īstam. Taču ne - nekā tuva spriedzei te nav. Ļoti drīz kļūst skaidra grāmatas noskaņa - uz lappusēm nebūs nekādu prātu satraucošu noziegumu, nekādu traģēdiju, nekā tāda, ko nevar aprakstīt virspusīgi un nervus nekutinoši. Ja arī daži cilvēki mirst, tad vienmēr kaut kur aiz kadra, tā lai ne autoram, ne lasītājiem nebūtu jāsaskaras ar kaut ko nepatīkamu, un Edgars, lai arī "brauc virsū" visiem sastaptajiem cilvēkiem, rokas nekad nesasmērēs.
Bet tiešām, kāpēc latviešu autori tik sūdīgi raksta spriedzi? Kā saka, ņemiet ārzemju lekālus, bet laikam jau lekāls mūsdienās ir tik vecmodīgs rīks, ka to izmantot neviens pa īstam vairs neprot.
1) Galvenais varoņa vietā ir biezputra. Edgars ir infantils jampampiņš bez kaut kādas spējas paredzēt savas rīcības sekas, kurš darbojas, vienu vienīgu impulsu vadīts. Taču dažreiz - kad autoram vajag - viņš spēj pēkšņi pārsteigt lasītāju, spēj mikrosekundē izplānot, paredzēt un tad sekmīgi izpildīt sarežģītas darbības. Nekas neliecina par saliedētu personāžu, bet mums ar viņu jāpavada visa grāmata.
2) Varoņa priekšā nav nekādu kāpju un kritumu, viņš vienkārši virzās no viena grafa punkta uz otru, bez nekādas piepūles iegūdams aiznākošā punkta koordinatas. Vajag uzzināt, kur sākt meklēt brāli? Labi, ka cietuma priekšnieks pēdējā dienā iedod svarīgu norādi. Londonā vajag pistoles? Tūliņ atrodas izpalīdzīgs lietuvietis un nikni ieroču tirgoņi. Nav naudas pistoles pirkšanai? Nekas, uzreiz ir bērnudārza cienīga naudas izspiešanas shēma. Policijai pēc piedzīvojumiem Londonā būtu tevi jānoķer ceļā uz Latviju? Neķers, nevajag uztraukties. Un tā tālāk, un tā joprojām. Un tad vēl igauņu policiste Kersti, kura skraidā Edgaram pakaļ kā tāds aizelsies šunelis, kaut arī īstenībā viņa jau pašā grāmatas sākumā būtu viņu iebāzusi aiz restēm. Kā tad, Igaunijā nav labāka vīrieša par kaut kādu bomzīgu izbijušu latviešu narkokurjeru... Labi gan, ka mūsu varonim nav ne pie kā jāpieliek pūles!
3) Autora prasme un neprasme. To nu es atzīstu, ka personāžu apraksti un vietu apraksti Bukšam izdodas kaut cik labi, bet tas gan ir minimums, kas jāprot rakstniekam. Būtu jāzina arī sižeta ritms un uzbūve. No tā rodas neizpratnes pilni jautājumi. Piemēram, pati pēdējā stāsta konfrontācija (tā, kas notiek kūtī, mēslu kaudzē) ir ar kaut kādu aizmugures personāžu, kurš pat nav iesaistīts galvenajā stāsta. Nu kurš tā sastāda notikumu secību? Vislielākais sižeta noziegums ir tas, ka Edgars tā arī nesatiek brāli. It kā jau sižeta loģika ved uz abu brāļu satikšanos kaut kur grāmatas beigās. Tā nu bija viena lieta, kurai nobeigumā obligāti bija jānotiek. Vai tas bija, autoraprāt, viltīgs sižeta pavērsiens?
4) Grāmatai trūkst tādas svarīgas lietas, kā uzdrīkstēšanās. Ja jau rakstīt par cilvēku pazušanu, kontrabandu, bandītiem un izlūkdienestiem, tad rakstīt pa īstam. Taču ne - nekā tuva spriedzei te nav. Ļoti drīz kļūst skaidra grāmatas noskaņa - uz lappusēm nebūs nekādu prātu satraucošu noziegumu, nekādu traģēdiju, nekā tāda, ko nevar aprakstīt virspusīgi un nervus nekutinoši. Ja arī daži cilvēki mirst, tad vienmēr kaut kur aiz kadra, tā lai ne autoram, ne lasītājiem nebūtu jāsaskaras ar kaut ko nepatīkamu, un Edgars, lai arī "brauc virsū" visiem sastaptajiem cilvēkiem, rokas nekad nesasmērēs.
Bet tiešām, kāpēc latviešu autori tik sūdīgi raksta spriedzi? Kā saka, ņemiet ārzemju lekālus, bet laikam jau lekāls mūsdienās ir tik vecmodīgs rīks, ka to izmantot neviens pa īstam vairs neprot.
August 1, 2024
Ja grāmatas lielāko daļu pārsteigumā grozīju galvu, cik lieliski spraigi viss izdevies, beigās kaut kas salūza un uz piecām zvaigznēm tamdēļ neaizvelk (lai gan grāmatas lielākā daļa tāda bija). Viegli uzburt notiekošā ainas un tēlus, ļoti baudāmi vides apraksti, sākot ar Londonas VIP klubu līdz Latgales mežiem decembrī. Ceru šo autoru lasīt vēl.
May 29, 2025
Lai gan rakstītais vārds man vismīļākais, šo grāmatu noklausījos radioteātrī Kristapa Rasima lasījumā latgaliski. Patika, visa darbība ritēja veikli, raiti, bez aizķeršanās, pat steidzīgi. Īpašs bonuss, protams, no manis kā cilvēka, kas izaudzis Alūksnē un Viļakas mežos. Brīnums, ka biju šo grāmatu palaidusi garām. Cīši loba.
February 4, 2023
Bija interesanti lasīt, jo zinu šīs Latvijas un Igaunijas vietas. Lasās viegli. Sižets varbūt drusku neticams, bet kā mēdz teikt, arī katrā jokā slēpjas daļa patiesības, arī šādā trilerī tas ir iespējams.
April 7, 2021
Izcili! Nebijis svaigums latviešu literatūrā! Līdz šim labus spriedzes romānus lasīju krievu autoru izpildījumā, bejdzot arī mums "boeviks"!
October 19, 2021
Vienā elpas vilcienā caurraujamā. Netrūkst nekā, apbrīnoju tvērienu.
May 2, 2023
3.5/5
Labs trilleris , viegli sekot līdzi. Romantika gan bija lieka.
Labs trilleris , viegli sekot līdzi. Romantika gan bija lieka.
February 11, 2025
Grāmata laba! Pienēroti un asi sižeti! Reizēm bija grūti saprotama, bet visam tiku cauri! Labāk kontrabandā neiepīties!
June 3, 2025
Labākais latviešu-latgaliešu kriminālromāns. Ātrs, intensīvs, latgalisks, neatlaidīgs, mazliet neticams un mazliet stereotipisks, bet kopumā ļoti labs.
Read
January 26, 2021Pavisam godīgi ir tā, ka ņēmu un sāku lasīt tikai savas vājības uz latviešu valodas dialektiem dēļ, citādi šādas grāmatas neizvēlos :) Sākums gāja grūti un garlaicīgi, bet otrā puse jau aizgāja..
Displaying 1 - 26 of 26 reviews