Leldes Jaujas īsprozas krājums ir pašironisks skatījums uz mūsdienu latviešu sievieti. Tajā savijas dzīves pieredze, attiecību analīze un nostaļģija par pagātni. Autore droši piedāvā savas paaudzes balsi – neatkarīgu un patiesu.
Krājumā atklājas attiecību tēmas, kuras izdzīvo galvenās varones – sievietes pusmūžā vai vēlā jaunībā, dažkārt mierā ar dzīvi, citkārt vēl meklējumos. Neatkarība ir pašsaprotama šo varoņu īpašība. Tekstos parādās arī nostaļģija par pagājušā gadsimta ballītēm – tās nav tikai dekorācija, bet arī atgādinājums par vidi, kurā cilvēks veidojies. Šādi elementi rāda Jauju kā rakstnieci, kura sāk savu ceļu droši, nevis no skolēna vai studenta skatpunkta, bet balstoties tajā, kas viņai patiešām jāuzraksta, nevis tajā, ko gaida sabiedrība.
Šim stāstu krājumam es nedodu četrarpus zvaigznes.
18 stāstiņi par un ap sievietēm. Lakoniski, dzēlīgi, ironiski. Lai arī man patika autores humora izjūta, manai gaumei šie stāsti bija par īsu un vienkāršu. Tādi atmiņā nepaliekoši, izlasīju un ātri vien aizmirsu. Tās intervijas vispār nesapratu.. Bet - 2 stāsti man ļoti patika: "Zīmes" ar lielisko ironiju par afirmācijām, Spīganu skolu un tādu dzēlīgu "Es sučka, es karaliene" vaibu. "Šīm bērēm es dodu trīsarpus zārciņus" ir absolūti lielisks melnā humoriņa paraugs.
Komplimenti arī par tiešām skaisto vāku un oriģinālo nosaukumu.
Manai vecomātei laukos bija tāds paliels kaleidoskops, vēl tajos laikos, kad ciemata vidū bija pāris veikali- maizes, piena, gaļas un universālveikals, kurā preces aiz stikla letes varēja apskatīt tikai tad, ja spēji pievērst pārdevējas uzmanību, lai vispār to mantu izvilktu laukā parādīšanai. Manās mājās tāda kaleidoskopa nebija. Bērna prātam neizskadrojamai maģijai, kad griežot gareno optisko ierīci, krāsainie stikliņi arvien no jauna veidoja neatkārtojamos rakstus, pavadīja birstošā skaņa, kas uz sekundēm īsu mirkli, piešķīra slavas spozmi katram kadrējumam, lai jau pēc brīža to sabirztu pagātnes putekļos.
Leldes Jaunas stāstu krājums ir precīzi šāds kaleidoskops, kurā, pāršķirot lapu, nomainās dekorācijas un top pilnīgi jauns uzstādījums. Viens pēc otra tie jaucās kopā, sižets mainās un transformējas, tomēr pašā pamatā saglabājot galvenos stūrakmeņus, kas satur visu kopā. Tā ir viņa, es, tu, sieviete.
Lelde Jauja pašironiski pačukst priekšā, ka viņa spēj uz lietām skatīties ar humoru un draudzīgu smīnu, savu romānu nosaucot par "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaignes"- par to un vizuālo ār' un iekš' noformējumu jau vien papildus zvaigzne autorei.
Vilis Kasims savā atsauksmē min, ka ''..liekot pat nīgrākajai sejai savilkties smīnā..''. Es laikam esmu no īpaši nīgro kategorijas, jo mana seja paliek nesatricināma. Esmu no tiem, kurus ļoti grūti sasmīdināt grāmatās. Es, gluži kā komēdijseriālos, redzu, kurā vietā ir jāsmejas, kurā vietā ir ironiskie pagrieziena punkti, kuriozās situācijas, dzirdu fonā smieklus un applausus, bet es pati nesmejos. (uz roku pirkstiem varu uzskaitīt, kurās grāmatās es savas dzīves laikā esmu smējusies)
Bet tas nenozīmē, ka man stāsti nepatika, pat, ja man pašai nebūt nevienā vietā nenāca smiekli. Es vairāk izdzīvoju to, kas ir aiz tiem smiekliem, un tas mani personiski uzrunāja visvairāk. Šeit nolasās arī savā ziņā daudz kas no autores un viņas laikmeta paaudžu piedzīvotā- kaut kas pazīstams, sabružāts, skumjš un reizē intīms.
Lelde nebaidās savos stāstos runāt par ikdienišķo un greizo, kas mazajās detaļās nav izskaistināts, bet drīzāk klātesošs, pilnasīnīgi atklājot mūsos visos to vienkāršo, kas ir zem ikdienas maskām, izdaiļojumiem, teatrālā un mākslīgā veidola radītā.
"Nepazīstu sevi tādu. Eža kažociņš mugurā un katrā rokā pa kalašņikovam- kas man uzsmaidīs, tam šaušu, kas mani apskaus, to uzspridzināšu." (164.lpp.)
Man ir arī mīļākais stāsts un tas ir ''Tevis ir daudz''. Jautājums, ko mēs vēlamies vērtēt- izvilkt vidējo no visiem stāstiem, vai pienaglot to stāstu, kura dēļ vērts lasīt visu krājumu?
Es patiešām šim stāstu krājuma dodu četrarpus zvaigznes. ✨ Ne tāpēc, ka vāks ir kā konča un nosaukums labdabīgi izaicinošs. Un ne tāpēc, ka Lelde vienkārši ir forša.
Man ienāca prātā viens vārds un nelaiž vaļā. ASREDZĪBA. Ziniet, asdzirdība galīgi nekā neskan, tāpēc teikšu, ka Leldei piemīt asredzība saredzēt INTONĀCIJAS. Jā, man tieši gribas teikt, ka viņas stāstos es dzirdēju varoņu intonācijas un saredzēju situācijas, dažās no kurām vismaz fragmentāri saredzēju sevi.
Krājums ir raibs tāpat kā grāmatās vāks. Ok, bija stāsti, kurus es, hmm, nesajutu (piem., “Inesi grib savest”, “Kā uzrakstīt stāstu desmit minūtēs”, vēl pārītis uz robežas ), bet tāpat bija stāsti, kuriem es dotu piecarpus 🌟 (5 zvaigžņu sistēmā). “Zīmes” strukturāli bija tajā man iemīļotajā daudzbalsīgā vēstījuma veidā (autorei nekas nav jāpaskaidro, visu pasaka paši varoņi), “Ko tu teici” bija tik koncentrēti emocionāli piesātināts un, ak, tā sadzīviskā telefonsaruna (perfektas intonācijas!), “Adele” – ziniet kaut kas līdzīgs varēja būt (ir nianses), “Atradu sevi” – nolāpīts, kā intravertā latviete var sevi neatpazīt?! 😎 “Vaniļa izraisa atkarību” un “Tevis ir daudz” patika kā stāsti. Iespējams, labi, ka krājums sākās ar “Atvaļinājums”, jo paspēju noelsties no pazīstamas ainas – instagramīgas bildes radīšana, grozot telefonu, lai noķertu labāko rakursu. Un, ja par intonāciju asredzību, tad īpaši gribu uzteikt intervijas ar Sindiju – Superzvaigzni, Vienkāršmeiteni, pēc darba un rindā uz tualeti Luvrā: ganoties soctīklos tik manītas frāzes, mmm.
Nolēmu nepadoties neirolingvistiskajai programmēšanai un dot 4, nevis četrapus zvaigznes. Jo tām (un arī 5) vajadzētu vismaz vienu stāstu, par ko liktos, ka tas noteikti aizķersies manā apziņā uz ilgāku laiku. Bet visādi citādi man tiešām patika un autores valoda un humora izjūta ir tieši tāda, kā man patīk.
Šoreiz tomēr trīsarpus zārciņi un apaļoju uz leju.
Lai gan daži stāsti šķita pat ļoti labi un kopumā neko sliktu nevaru teikt, šis nebija arī tik izcili kā citi stāstu krājumi, kurus esmu vērtējis ar “četri”. Brīžiem bija par daudz sievišķīgas ņemšanās, bet diezgan droši, ka autore šo stāstu krājumu nerakstīja man.
Bija stāsti, kas ļoti patika, daži mazāk, bet kopumā man patika, bez tipiskā latviešu gruzona. Ļoti patīk grāmatas vizuālais noformējums vāks un lapas, par to piecas zvaigznes.
Krāsainu pasauļu kopums – emociju un dzīves piepildīts.
🔸 Sākotnējais vieglums aiz saviem virsrakstiem slēpj daž-ne-dažādas emocijas, ko spējam sastapt ikdienā – mazliet no vilšanās, mazliet no laimes, mazliet no iekārtes un pat noslēpumainību. Lelde šos stāstu mirkļus ir spējusi aptērpt vieglos un gaisīgos vārdos, kas lasās ne aci nepamirkšķinot, tomēr kādas stāstu daļas nepamet prāta nostūrus.
🔸Dodiet man uzrakstīt par Interviju ar Sindiju Vienkāršmeiteni, kura ieņem lomas vairākos no stāstiņiem, kura dzīvo dzīvi – ar domām, kuras nebaidās izteikt un pārdomām, kas var raisīt pārdomas arī lasītājam. Sindijai uzdod jautājumu – “Tev taču ir draudzene, vai ne?” Un Sindija pārdomu pilni apgalvo – “Īsta draudzene ir cilvēks, kas stāv un krīt par tevi, vienmēr tevi aizstāv, vienmēr uzmundrina, vienmēr ir gatava izpalīdzēt, vienmēr ir labā garastāvoklī un māk uzjautrināt un pateikt īstos vārdus īstajā brīdī.” (49.) Un sakiet, lūdzu, vai šeit vēl ir vajadzīgs ChatGPT, lai noskaidrotu, kas ir draudzība?
🔸 Tad nu vēl īsi mirkļi no stāsta par Inesi, kuru grib savest. Te nu gan labprāt jautātu kādam citam domas – vai vienmēr mums vajadzētu piestrādāt par savedēju? Vai tad nav kā filmās, kas savu liktenīgo pusīti atrodam paši – nejauši un dzīves piespēlēti? Tiesa gan, Inese ļaujās iepazīties ar ieteiktajiem vīriešiem, bet nu interesanti viņi gan tur pagadās. “Inese sāka fantazēt, kā pieceļas no galda, iekliedz Reinim sejā kaut ko jaudīgi asprātīgu un dodas prom (..)” (106.)
🔸 Stāstu formāts ir lieliska būšana, lai viegli baudītu lasāmvielu, neuzliekot uzdevumu atcerēties notikumu gaitu – šeit ir tā – kas patīk, kas paliek prātā, to arī ņem līdzi atmiņās. Ja esi iestidzis lasīšanas purvā vai nezini, ko lasīt – tad šis ir lielisks lasāmgabaliņš!
🔸 Vairākkārtēji slavētais vāka noformējums saņem arī manas uzslavas, patiesi krāsains baudījums kā ārā, tā iekšā.
Šis patiešām bija 4.5 zvaigžņu vērts lasījums! Mana pirmā tikšanās ar Leldi Jauju — un noteikti ne pēdējā. Autores rakstības stils mani pārsteidza, aizķēra un patiesi iepriecināja. Viegls, dzīvs, asprātīgs… ar šķipsniņu humora un daudz siltuma.
Grāmata sastāv no 18 stāstiem un lielākā daļa no tiem mani pilnībā ierāva. Tie bija viegli lasāmi, taču katrs lika aizdomāties par ikdienišķām un reizē arī ļoti cilvēciskām lietām. Katram stāstam ir sava odziņa, savs ritms un šarms. Esmu patīkami pārsteigta — viens no šī gada lieliskajiem atklājumiem!
Iesaku šo stāstu krājumu katrai sievietei — sirsnīgam smaidam.
📖 "Viņa sirdī esot izdīdzis prieks. Cilvēkiem vajadzētu vairāk priecāties, veirāk darī labu, mazāk runāt par politiku, vairāk par mākslu. Agrāk viņam šķitis, ka prieks ir vārgulis, ka to var ātri iznīdēt, bet tagad izrādījies, ka prieks ir sīksts, tas izaug arī cauri asfaltam."
📖 "Jā, kājas maķenīt neklausīja, dzirdēšana arī pašvaka, bet dzirdēt man vairs tik dikti nemaz negribējās. Visu dzīvi klausies citu ņurdēšanā un bezdelos, līdz beidzot Dieviņš par tevi iežēlojas un nogriež to skaļumu klusāk."
Es ar nepacietību gaidīju šo grāmatu, bet kārtējo reizi apliecinājos, ka man ar stāstiem mazuma piegarša. Varbūt mans šībrīža emocionālais stāvoklis un dzīves posms neļāva sajust tos slēptos dziļumus, bet man kaut kā nesagāja🫣 iepriekšējās grāmatas man ļoti patika un izsmējos!
Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes + vēl puszvaigzni par trāpīgo nosaukumu, līdz ar to sanāk veselas piecas. Daži stāsti uzrunāja vairāk, citi nešķita tik spēcīgi, bet kopējā garša ir laba.
Ļoti skaits vāciņš un Leldei lieliska humora izjūta, bet man kaut kas stipri pietrūka. Nespēju to īsti noformulēt vārdos, bet pēc izlasīšanas palika tāda remdena sajūta. Varbūt par daudz sakāpināju gaidas, varbūt gaidīju ko pavisam citu, varbūt nebija īstais laiks šo stāstu lasīšanai. Nezinu. Noteikti jālasa pašiem un jāspriež patīk vai nē. Man tā.