"Daiļliteratūra ir patiesība. Ja tā ir kaut cik laba.”
Pēdējā laikā avien biežāk nākas sākt ar vārdiem “un sākums bija tik cerīgs”. Kā nu ne – intelektuālā īpašuma advokāts ar humora izjūtu (proti, diezgan reti sastopams eksemplārs), kura rīcībā nonāk intriģējošas 17.gadsimta vēstules, kuras varētu izraisīt īstu sensāciju Viljama Šekspīra dzīves un daiļrades izpētē.
Tāpēc man nekādi nekļuva skaidrs – kā tik aizraujošu sižeta meteriālu var pārvērst par kaut ko tik pārgarlaicīgu ?! Kā ?! Tāda bija patiesā autora iecere vai tulkojuma vaina? Lai nu kā, literārā baudījuma ziņā šo patiesi uzskatu par zemē nomestu laiku, bezgalīgu sevis piespiešanu arvien vairākus vakarus pēc kārtas atkal atgriezties pie šī stāsta. Ja sākumā šķita uzdzirkstam smalka ironija, tad jau drīz autora vēlme par katru cenu paspīdēt ar savu humora izjūtu sāka kaitināt, neskaitāmās atkāpes galvenā varoņa ģimenes vēsturē un mīlas dēkās sāka vienkārši “izbesīt”. Varbūt, ja to visu atmestu, sanāktu adekvāta biezuma sakarīga grāmatiņa – 440 lapas viennozīmīgi bija daudz par daudz.
Ko es tomēr ieguvu – informāciju. Par Šekspīru un viņa laiku (ak, šie reliģiju kari), par grāmatu iesiešanu, par šifrēšanas un atšifrēšanas metodēm (nomenklators, Alberti aizstāšanas šifrs, Blēza Viženēra polialfabētiskais aizstāšanas šifrs, Kasiska-Kerkhofa metode, Kerckofa risinājums utt.).
““Tātad tas ir svarīgi, vai Šekspīrs bijis katolis?” “Tas ir svarīgi, vai Šekspīrs bijis jebkas. Mēs gandrīz neko nezinām par cilvēces vēsturē dižākā rakstnieka privāto dzīvi.”
“Šekspīra slavenās izdomāšanas spējas slikti izpaužas sižetos. Visas, izņemot divas lugas, ir aizņemtas, reizēm pat acīm redzami, no agrākiem avotiem, un labi, ka tajos laikos nebija autortiesību. Mēs ejam klausīties viņa lugas, lai dzirdētu valodu, tāpat kā uz operu ejam, lai klausītos mūziku; sižets abos ir otršķirīgs, patiesībā banāls, bet — un to pamanīja arī laikabiedri — nav neviena, kas līdzīgi viņam spētu paņemt kaut ko no dzīves un uzlikt uz skatuves.”
Un līdz kam nekad nebiju aizdomājusies – par kino ietekmi uz mūsu dzīvi.
“Ne tikai dzīve bija kā kino, kino bija tas, kāpēc dzīve bija tāda, kāda ta bija. (..) Filmas ir vispirms. Piemēram, nevienam nekad nav bijusi tieša apšaude, strauji izvelkot ieročus uz putekļainas galvenās ielas rietumu mazpilsētā. Tā nekad nav noticis, nekad. Scenārists to izgudroja, lai palielinātu dramatisko efektu. Tas ir klasiskais amerikāņu trops, pestīšana caur vardarbību, un tas izpaužas filmās. Patiesajos Mežonīgajos Rietumos bija ļoti maz šaujamieroču. Tie bija ļoti dārgi un smagi, un tikai idiots tos nēsātu makstī pie sāniem. Zirgā? Kad kādu Mežonīgajos Rietumos gribēja nogalināt, tad gaidīja izdevību un nošāva viņu no mugurpuses, parasti ar bisi. Tagad mums ir neskaitāmas pistoles, jo filmas ir iemācījušas, ka pistole ir kaut kas tāds, kas īstam vīrietim ir nepieciešams, un cilvēki reāli nogalina viens otru kā vesternu šāvēji. Un ne tikai bandīti. Filmas piešķir veidolu ikviena cilvēka īstenībai tādā mērā, kā to veido cilvēku rīcība — ārpolitika, bizness, seksuālās attiecības, ģimenes dinamika, pilnīgi viss. Agrāk ta bija Bībele, bet tagad filmas. Kāpēc ir uzmācība? Tāpēc, ka mēs zinām, ka puisim ir jābut uzstājīgam un jāpadara sevi par muļķi, līdz meitene atzīst, ka viņu mīl. Mēs visi to esam redzējuši. (..) Es gribu teikt, mēs tagad dzīvojam kino.”
Vērtējums: 3/5
Laba ideja, kas tā arī nav pienācīgi noslīpēta.