Monogrāfijas uzmanības centrā ir studenšu sociālais portrets laikposmā no Latvijas Universitātes (LU) dibināšanas 1919. gadā līdz Latvijas padomju okupācijai. Zanes Rozītes pētījums ir pirmais mēģinājums apkopojoši un visaptveroši analizēt studentes kā noteiktu sociālu sabiedrības grupu Latvijas kultūrtelpā. Autore darbā studentes analizē pēc noteiktiem sociāliem rādītājiem – tautība, pilsonība, reliģiskā piederība, vecums, sociālā izcelšanās, ģimenes stāvoklis un nodarbošanās. Līdztekus tam atsegtas sievietes studiju procesā, analizēta sieviešu studiju izvēle un motivācija, atklāti dažādi mācību procesa sarežģījumi, kā arī raksturoti sieviešu uzvedības normu pārkāpumi gan LU, gan ārpus akadēmiskās vides, kā arī sniegts priekšstats par profesionālajām nozarēm, kurās bija kā visievērojamākais, tā vismazākais akadēmiski izglītoto sieviešu skaita pieaugums.
Z. Rozīte, izanalizējot 3000 (!) Latvijas Universitātes studenšu lietas, veiksmīgi iezīmējusi Latvijas studenšu portretu starpkaru periodā. Grāmata balstās ļoti bagātīgā avotu klāstā - gan Latvijas, gan Igaunijas arhīvu dokumenti, plašs periodisko izdevumu, citu pētījumu un atmiņu saraksts. Valoda, lai gan akadēmiska, tomēr plūstoša, viegli uztverama. Viena no interesantākajām un saistošākajām akadēmiskā žanra grāmatām, ko līdz šim esmu lasījusi. Ļoti iesaku!
Manuprāt, šī ir vērtīga un rūpīgi izstrādāta monogrāfija par LU studentēm starpkaru periodā. Tas ļāva iepazīt tā laika vēsturi nedaudz citādākā gaismā. Man īpaši patika, ka grāmatā var lasīt ne tikai par slavenākajām tā laika sievietēm, bet arī plašāk paraudzīties uz to, kā veidojusies sieviešu augstākās izglītības vēsture Latvijā un kā un vai ir mainījušies mūsdienu uzskati par sieviešu izglītību.