Soļu skaitīšana

by Kristīne Ilziņa

Grāmata tapusi kā pārdomas par teicienu: “Reizēm ar mīlestību vien nepietiek.” Divas cilvēciskas būtnes – Īrisa un viņas adoptētais dēls Gvido – sastopas, lai kopīgi augtu un dzīvotu. Ir brīži, kad kopdzīve šķiet idilliska, tomēr pārsvarā tā nav. Ikdiena mijiedarbībā ar smagi traumētu cilvēku ir abpusēji grūta, jo katrs runā savā valodā. Vai viņiem izdosies sadzirdēt un saprast vienam otru?
Kristīne Ilziņa


Šis ir smeldzīgs stāsts, taču bezgala vajadzīgs. Es neticu, ka līdz ar “Soļu skaitīšanu” varētu samazināties sīkaliņu skaits, kas vieni paši steberē gar dzelzceļu malām, lai kaut kur aizmigtu mūžīgā dusā, taču ticu, ka “Soļu skaitīšana” ir nepieciešama mūsu kolektīvajai domāšanai.
Sintija Buhanovska


Ik solis Gvido dzīvē ir cīņa un vēlme pēc mīlestības, piederības, cilvēcības un tiesībām just.
Šī grāmata ir kā atgādinājums un aicinājums būt dzirdīgiem un redzīgiem, atgādinājums paskatīties acīs neērtai realitātei, kura ir mums tepat līdzās.
Inga Grencberga

144 pages, Hardcover

First published October 1, 2025

Reviews

[Oskars Kaulēns · Rating 5 out of 5]

ja vien no katra dusmu un sāpju kamola varētu uzadīt pa siltam, rētas piesedzošam džemperim.

[Inga Grencberga · Rating 5 out of 5]

[..] Ik solis Gvido dzīvē ir cīņa un vēlme pēc mīlestības, piederības, cilvēcības un tiesībām just. Šī grāmata ir kā atgādinājums un aicinājums būt dzirdīgiem un redzīgiem, atgādinājums paskatīties acīs neērtai realitātei, kura ir mums tepat līdzās. [..]

[Sandra Koka (pielasit_sirdi) · Rating 5 out of 5]

Ir grāmatas, kurām vajag pieskārienus tikpat un vēl vairāk kā spētu iedomāties. Ieskaut angoras vilnas adījuma apskāvienā, apņemt cieši, cieši..

Dažkārt ir tā, ka es palūdzu, lai grāmatu izlasa mana māsa un pasaka, vai man ir vērts lasīt. Šodien bija tā dažkārt diena.. izlasīt šo vieglītiņo grāmatu kā nopūšot dzimšanas dienas svecītes-vienā ceļa brauciena attālumā, ievelkot sevī tik, tik, tik ārpasaulīgu smagumu, kurš neatstājas no tevis pat tad, kas domās esi sen jau prom.

Es negribēju zināt itin neko, kas slēpjas aiz šī askētiski pieklusinātā vāka, bet ik soli veicot, gribas pieskarties vēl reizi vāka iedobītei, lai sataustītu, kur visi pakāpieni līdzās viens otram-tos nevar nedz pārlēkt, nedz samainīt vietām, nedz noņemt-tie visi cieši līdzās veido ceļu zem kājām, pat, ja pirmie pakāpieni sen satrunējuši irst kopā.

Lasiet, kad jums spēks ielaist purvu sevī un saskatīt caur visu smagumu arī savu melnumu.

4.5 zvaigznes

[Liva · Rating 5 out of 5]

Ilziņa raksta īsi, un īsi ir jāprot uzrakstīt. Tas ir pat grūtāk nekā rakstīt gari. Tomēr brīžiem man gribējās mazliet vairāk. Vietām dzīves soļi tiek lekti galopā, bet es labprāt būtu uzkavējusies ilgāk. Šādi stāsti paplašina skatījumu, māca empātiju un atgādina, cik svarīgi ir nesasteigt spriedumus un nelikt cilvēkiem virsū zīmogus.

Plašāk te: https://lalksne.blogspot.com/2025/11/...

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Tik skaudri, bet reizē tik patiesi. Cenšās abas puses, bet nesanāk. Cik gan maz mēs izprotam cita cilvēka iekšieni, bet tikai nosodam rīcības.

[Kristīne · Rating 3 out of 5]

Pēdējā nodaļa!!! Kāpēc?!?!

[Lauma Gurgone · Rating 4 out of 5]

Vai ir iespējams uzticēties cilvēkiem, ja pirmos savas dzīves gadus esi tikai sists un sāpināts? Vai cilvēku var pieradināt? Smeldzīgs un šķietami īsts stāsts par cerībām izglābt un vai šīs cerības attaisnojās. Struktūra atgādināja “Puķes Aldžernonam”.

[Zane B. · Rating 4 out of 5]

Īss, bet spēcīgs stāsts. Vai ar mīlestību un pacietību ir iespējams no salauzta un traumēta bērna izaudzināt cilvēku, kurš spēj mīlēt citus un iekļauties sabiedrībā.

[Sisī · Rating 5 out of 5]

Svarīga grāmata par nozīmīgu tēmu.
Man bija žēl gan Gvido, gan Īrisas, gan visu to, kas ir viņu vietā - lasot domāju par visiem Latvijas gvido un visām Latvijas īrisām. Dažkārt var nesanākt par spīti visiem centieniem.
Patika, ka grāmata ir lakoniska un bez liekvārdības, tas pastiprināja grāmatas noskaņu un pēcgaršu.

[Arnita · Rating 4 out of 5]

Tēma dziļa, daudzslāņaina, bet man netipiski nav neviena pārdomu pavediena, pie kā pieķerties, lai uzrakstītu atsauksmi. Par pašu stāstu - smagi un viegli vienlaikus! Lasiet!

[Anete Petrova · Rating 5 out of 5]

oh… wow

[Līga Pikse-Zvirbule · Rating 5 out of 5]

šeit ir viss- sāpes, dusmas, mīlestība, neizpratne, bailes, šķietama draudzība. emocijas, kas padara mūs dzīvus, bet reizēm spēj nogalināt.

[Ilze Laura (birone.lasa) · Rating 3 out of 5]

📚 Soļu skaitīšana

Kā ir būt audžumammas lomā, pieņemot svešu bērnu kā sevis pašas tuvāko?

🔸 Sākotnēji vēlos teikt neizmērojamas uzslavas grāmatas galvenajai varonei Īrisai, kura, par spīti visiem apstākļiem gan ārējiem, gan personīgiem, uzņēmās audžumātes lomu un ļāva Gvido piedzīvot noteikti labāku un piepildītāku bērnību.
Viņas loma varētu būt lielisks paraugs tiem vecākiem, kuri arī nākotnē plāno iegūt aizgādības tiesības par nepilngadīgu bērnu.

🔸 Turpmāk vēlos minēt, ka esmu strādājusi bāriņtiesā, kur esmu piedzīvojusi, dzirdējusi, redzējusi un lasījusi daudz stāstus par bērniem no bērnu nama jeb kā grāmatā saka “namiņa”, par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem un bērnu turpmāku dzīvošanu.
Visdrīzāk šī pieredze neļāva man uztvert stāstu emocionāli, bet gan, tikai un vienīgi, racionāli.

🔸 Tomēr, lai arī grāmata tiek ierindota kā mikroromāns, tā sevī patur daudz piesātinātas emocijas un atziņas, kas vērtas vecāku lomai, mīlestībai, dzīves notikumiem un bērna prāta izpratnei.
Par Gvido: “Šis neesot nekāds bērns. Mazs dzērājs, kurš vēl man parādīšot.” (17.)

🔸 Lielisks šīs stāsta elements ir tas, ka notikumi tiek vērsti no divām pusēm – Īrisas un Gvido, kas ļauj paraudzīties uz vecāka lomu un vienlaikus uz domām, kas plosās bērna galvā – precīzi raksturojot vecāka saasināto notikumu uztveri un bērna vienkāršo notikumu redzējumu.
“Gvido negrib būt vīrietis vai sieviete. Gvido grib izaugt par kaķi. Kaķim dod cīsiņus. Kaķi paijā. [..] Kaķītim nesit. Kaķītim nesper. Kaķītis pai. Kaķi visiem patīk.” (76.)

🔸 Gvido: “Mamma man nekad nepiedos. Amālija ir viņas asinsradiniece. Matīss saka: asinis ir biezākas par ūdeni. Tas nozīmē, ka radiniekus mīl vairāk nekā adoptētus bērnus.” (115.)

🔸 Gvido: “Īrisai tas patiktu. Beidzot kāds viņu mīlētu. Es to nevaru. Viņa gan ir vienīgā mamma, kādu es atceros, bet es viņai neticu un neuzticos.” (131.)

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Autore: Kristīne Ilziņa, 2025

#soļuskaitīšana #kristīneilziņa #grāmata #grāmatasatsauksme #atsauksme #grāmatublogere #grāmatublogs
#bookreview #bookblog

3,5⭐️

[Kristīne Baltgalve · Rating 5 out of 5]

Neliels, bet sirdi plosošs stāsts par Gvido — zēnu no bērnunama, kurš nekad nav piedzīvojis mīlestību vai sapratni. Gvido pazīst tikai sitienus, kliedzienus un ļaunumu — pasauli, kurā maigums nav bijis paredzēts viņam.

Kad Īrisa pieņem lēmumu adoptēt bērnu un sastop Gvido, viņa viņu ierauga patiesi. Viņa vēlas izglābt zēnu no nežēlīgās sistēmas un, iespējams, arī no sevis paša. Apkārtējie brīdina, jautā un šaubās: “Vai tiešām tu vēlies šādu bērnu?” Taču Īrisa parāda apbrīnojamu spēku un drosmi — viņa nepaiet garām, neatraida, bet uzdrošinās dot iespēju.

Vai viņai izdosies dziedēt Gvido pagātnes rētas? Vai būs iespējams iegūt bērna uzticību, kas gadiem mācījies nesagaidīt neko labu?

"Viņš nezina, ka var būt mīlestība. Viņš ir tik stipri sasalis, varbūt tur iekšā nemaz vairs nav bērna. Varbūt tas ir ledus cauruncaur."

"Kāpēc es tāds neesmu? Vai tikai suņi ir vienmēr piekrītoši un gatavi uz visu? Man uz jebkuru jautājumu gribas atbildēt ar nē."

"Kāpēc mīlēt suni ir vieglāk, nekā mīlēt cilvēku?"

"Kādas ir "patiesas dēla un mātes attiecības"? Vai vispār ir iespējamas patiesas attiecības? Man liekas, šobrīd esošās ir pašas patiesākās, te neviens nemelo. Te var par naudu dabūt prasīto. Ne uz ilgu laiku, bet tomēr. Pirkt ir vienkāršāk nekā pieradināt."

[Sandris Jermacans · Rating 4 out of 5]

es kā “dīvāna psihoterapeits” šajā stāstā saskatīju, ka Gvido agrā bērnības trauma viņu padarīja emocionāli aizvērtu. Viņš pasauli uztvera asi un viņa emocionālā empātija iestrēgst kā aizsardzība. Mammas mīlestība nebija diez ko efektīvs līdzeklis cīņai ar bērnības traumām.

[Inesa · Rating 4 out of 5]

Ļoti smeldzīga grāmata. Atstāj vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes. Atstāj tādu ka bezcerības pēcgaršu.

[Anita Gāga · Rating 5 out of 5]

Pateicība autorei, kura aktualizē tik sāpīgu tēmu, par kuru vairums sabiedrības izvēlas klusēt vai izlikties, ka tādas problēmas sabiedrībā nepastāv. Te nu katrs var mēģināt rasts atbildes uz jautājumiem: kāpēc bērni izvēlas piedzimt tieši tādiem vecākiem, kuri ne reti nodara viņiem pāri? kas bērnu ietekmē vairāk - iedzimtība vai vide, kurā bērns (iz)dzīvo pirmos dzīves gadus? vai drošā piesaiste maz ir iespējama, ja arī bērna tuvumā uzrodas pilnvērtīgs pieaugušais? kāpēc, pat augot labvēlīgā vidē, bērns no riska ģimenes tāpāt savā dzīves ceļā izvēlas sabiedrībā nepieņemamu uzvedību?
Īsi, koncentrēti, pa soļiem.

[Agnese Zariņa · Rating 5 out of 5]

Šī darba kontekstā patiešām ir ļoti atbilstoši teikt, ka “ar mīlestību dažreiz nepietiek”.. Smeldzīgs un nepiepildītu cerību pilns Īrisas un Gvido stāsts. Un, diemžēl, bet reizēm tu vari darīt maksimālo un no visas sirds, bet notiek dzīve un tu saproti, ka ir lietas, kuras vienkārši nav iespējams salabot, lai cik patiesi būtu tajā visā ieguldījies un centies. Skumji. Iznākums - visdrīzāk ne kā cerēts un gribēts. Bet, iespējams, ka citā variantā tas būtu vēl skumjāks..

Interesantas uzreiz arī šķita katra tēla nodaļu iesākumu figūriņas, kas, manuprāt, arī radošā veidā atainoja, ka kaut kas līdz galam nesaliekas. Patika arī skatījums no abu varoņu pusēm, kas labāk ļāva saskatīt, kāpēc viss ir tā, kā tas ir.

[Dace Tēberga · Rating 5 out of 5]

Es lasīju mazās porcijās, lai apdomātu izlasīto. Varēja aši izskriet cauri, bet izvēlējos lēni.
Grāmata, kas atstāj jautājumus, kādi bija apsvērumi Īrisai un kā būtu bijis, ja apbružātais Gvido ļautos pasaulei, ko ieguva.
Lasot pat bija bažas ar ko tas stāsts beigsies.. un beidzās ar to ko beidzās - ar dzīvi!

[Zelma Eltermane]

pēc šitā vnk jāskatās sienā.
nevaru vārdos vai pat zvaigznītēs izteikties.
bet patika, pat ļoti. un pārsteidza.

[Inga Kalna · Rating 4 out of 5]

Paldies! Aizrāvos, ieskrējos, izlasīju.
Beigas biju iztēlojusies citādas, bet tāpat ir labi. Izlasiet!

[Ilze K · Rating 4 out of 5]

Viena lidojuma garumā līdz Ženēvai no vāka līdz vākam viena cilvēka bērna dzīves stāsts lika iekšēji raudāt par to, cik skaudra var būt viena soļa cena dzīvē. Liekas mazais puisēns tik neaizsargāts, Īrisa tik mīloša , bet kopsaucēju viņu dzīvēm neizdodas atrast.. Tik daudz sāpju, dusmu, bet īstenībā vienkāršos teikumos autore zīmē mūsu līdzcilvēku dzīves ainas, kas liek domāt.

[Linda Tomsone · Rating 5 out of 5]

Grāmata, no kuras negaidīju tieši neko, bet saņēmu patīkamu pārsteigumu. Viena vakara grāmata, bet liks padomāt vēl vairākas dienas.

[Bexe · Rating 4 out of 5]

4/5 ⭐

Izlasīju vienā elpas vilcienā! Sākums nedaudz atgādināja "Puķes Aldžernonam", bet patiesībā stāsts par citu tēmu. Pamests un sāpināts bērns, sieviete kas vēlas adoptēt bērnu. Kā bērnības trauma un zemapziņa veido mūs, kā pieaugušo.

[Līga Balode · Rating 3 out of 5]

Briesmīgs stāsts izstāstīts lieliskā valodā. Adopcijas antidots. Topošajiem adoptētājiem nelasāma un vienlaikus nepieciešama literatūra. Adoptēt bērnu ir milzīga atbildība un līgums uz mūžu, ka, lai cik grūti un neiespējami būtu, bērnu atstāt nedrīkst.
Man kā vienmēr acis un prātu izlauza nepareizi lietoti jēdzieni par vecāku aizgādību. Bet Zvaigznes grāmatās ir raksturīgi tos lietot nepareizi.
Un vēl - saprotu, ka bāriņtiesas darbinieki, bērnu nama direktore, psihiatrs un psihologi, apzināti sabiezinot krāsas, padarīti par ļaunajiem tēliem, tomēr to lasīt ir aizvainojoši. Un viņiem visiem ir taisnība, jo, strādājot ar bērniem un viņu traumām, viņi labāk saredz to, kā attīstīsies bērns un viņa psihe. Ar mīlestību bieži vien nepietiek. To savā darbā redzu pārāk bieži, lai spētu noticēt tikai mīlestības spēkam.
Vēl kas ir galīgi garām - bāriņtiesas darbinieki apsekojumā neēdīs delikateses un nedzers kafiju ar alkohola piešprici klienta mājās. Tas vienkārši nav atļauts un ir neētiski.

[Reader Dace T · Rating 5 out of 5]

Grāmata, kuru lasot, spilgti atcerējos profesores V.Romenkovas lekcijās stāstīto par deprivāciju.
Grāmata, kura “sāp”…
Grāmata, kuru lasot, man acu priekšā bija mazā E., kuru adoptēja 3 gadu vecumā. Meitēns, būdams augumā sīks, aizstāvējās cik spēka, ja sajuta kaut niecīgāko apdraudējumu. Un tas spīts, reizēm pat naids viņas acīs…. Vai - mazais A., kurš savos 4 gados tik ļoti gribēja, bet nemācēja draudzēties ar citiem bez “spēka demonstrēšanas”. Arī viņš bija no bērnu nama, nonāca vienā audžuģimenē, pēc tam - citā.
Ir vēl citi, kurus esmu satikusi savā dzīvē un viņus visus vienoja iebiedēts, neticīgs, spītīgs un reizēm naidīgs skatiens.

“Grāmata tapusi pārdomās par teicienu: “Reizēm ar mīlestību vien nepietiek.” - K.Ilziņa.

Varbūt pietiktu, ja vien šie bērni to būtu saņēmuši tad, kad veidojās viņu emocinālā inteliģence. Varbūt ..

K.Ilziņa
Soļu skaitīšana
Mikroromāns
Zvaigzne ABC
2025

[Valija Platace · Rating 5 out of 5]

Smaga grāmata, kas - lai cik tas neparasti nebūtu - lasās viegli.
Pirms tam dažādās grāmatu grupās redzēju labas atsauksmes par šo grāmatu. Pieteicos rindā, ļoti cerot, ka lasītais neliks vilties. Un nelika (nu, bija pāris nianses, pie kurām varētu piesieties, bet kopējo sajūtu tas nemaina).
Apbrīnoju cilvēkus, kam izdodas aprakstīt grāmatas, neizpaužot par daudz, tad nu šoreiz mēģināšu arī es. Ja būtu jāpasaka maksimāli īsi, tad: notiek arī tā, ka var nesanākt par spīti visiem centieniem.
Ir cilvēki, kas uzskata, ka grāmatā vienkopus savākti dažādi stereotipi. Es īsti tam nepiekrītu. Esmu strādājusi ar šādiem cilvēkiem (gan traumētiem bērniem, gan dažādām viņus pārstāvošām organizācijām un speciālistiem), realitāte ir ļoti līdzīga vai pat identiska. Laikam tas arī visvairāk patika šajā grāmatā - nekas nebija izskaistināts, izpalika "happy end". Un tas bija tik patiesi.

[Linda F. · Rating 4 out of 5]

Manuprāt, uzdrošināties adoptēt bērnu, nezinot, kādas ciešanas viņam nācies piedzīvot un kā tas viss ietekmēs viņu un adoptētājus tālākajā dzīvē, ir milzīgs lēmums. Noņemu cepuri šo cilvēku priekšā, tāpat kā Īrisas. Ļoti smeldzīgs stāsts, bet, manuprāt, ļoti aktuāls arī daudzās audžu ģimenēs. Diemžēl bērnībā piedzīvotās traumas, visbiežāk, lielākā vai mazākā mērā paliks uz mūžu. Šiem bērniem, tāpat kā Gvidim, visu mūžu nāksies meklēt savu “es”.
Adopcijas tēma, bērnu ievietošana audžu ģimenēs, šo ģimeņu saskarsme ar institūcijām, šo adoptēto un audžu ģimenēs ievietoto bērnu turpmākais liktenis, emocionālais stāvoklis, manuprāt, ir ļooti aktuāla tēma, tāpēc par to vien autorei lielais plusiņš no manis.

[Liene Resele-Dūšele · Rating 5 out of 5]

Lakoniski un smeldzīgi, bez liekiem vārdiem, tik tieši, kā Bariko, tikai no dzīves tumšās puses.

Pati autore raksta, ka grāmata tapusi kā pārdomas par teicienu: "Reizēm ar mīlestību vien nepietiek". Ja bērns aug necilvēcīgos apstākļos - badā, aukstumā, emocionālā un fiziskā vardarbībā, garīgā nabadzībā, tad iespēja izaugt par Cilvēku ir maza. Var būt, ka mīlestība atnāk par vēlu un lai kā censtos, cilvēkā ēnas puse uzvarēs gaismu. Par to liecina arī pēdējais teikums "Pirkt ir vienkāršāk nekā pieradināt".

Grāmatas nosaukums man likās maldinošs un nepiemērots. Neviens no galvenajiem varoņiem - ne Īrisa, ne Gvido, soļus grāmatā neskaitīja.

Grāmata arī neparasti beidzās - pēkšņi aprāvās. Ja autore rakstītu uz papīra ar tinti, varētu šķist, ka beidzies vai nu papīrs vai tinte.

Spēcīga, neparasta grāmata.

[Laura · Rating 5 out of 5]

Grāmata, kas mani neatlaidīs vēl labu brīdi. Lasītājam tā atvērs acis uz to, ko visticamāk nav vēlējies ieraudzīt un varbūt nav pat apzinājies. Stāsts, kas izstāstīts no diviem spēcīgiem skatpunktiem, atplēš vaļā realitāti un it kā nogaida, kā tad tajā ir būt. Spēcīgi, noteikti spēcīgi un pārdomāti dziļi. Vietām tēlu lakonisms pasaka daudz vairāk par citkārt gariunplaši. Pēc izlasīšanas rodas vēlme apskaut Īrisu un apskaut Gvido. Emocionāli ietilpīga grāmata. Noteikti lasiet!