Soļu skaitīšana

by Kristīne Ilziņa

Grāmata tapusi kā pārdomas par teicienu: “Reizēm ar mīlestību vien nepietiek.” Divas cilvēciskas būtnes – Īrisa un viņas adoptētais dēls Gvido – sastopas, lai kopīgi augtu un dzīvotu. Ir brīži, kad kopdzīve šķiet idilliska, tomēr pārsvarā tā nav. Ikdiena mijiedarbībā ar smagi traumētu cilvēku ir abpusēji grūta, jo katrs runā savā valodā. Vai viņiem izdosies sadzirdēt un saprast vienam otru?
Kristīne Ilziņa


Šis ir smeldzīgs stāsts, taču bezgala vajadzīgs. Es neticu, ka līdz ar “Soļu skaitīšanu” varētu samazināties sīkaliņu skaits, kas vieni paši steberē gar dzelzceļu malām, lai kaut kur aizmigtu mūžīgā dusā, taču ticu, ka “Soļu skaitīšana” ir nepieciešama mūsu kolektīvajai domāšanai.
Sintija Buhanovska


Ik solis Gvido dzīvē ir cīņa un vēlme pēc mīlestības, piederības, cilvēcības un tiesībām just.
Šī grāmata ir kā atgādinājums un aicinājums būt dzirdīgiem un redzīgiem, atgādinājums paskatīties acīs neērtai realitātei, kura ir mums tepat līdzās.
Inga Grencberga

144 pages, Hardcover

First published October 1, 2025

Reviews

[Oskars Kaulēns · Rating 5 out of 5]

ja vien no katra dusmu un sāpju kamola varētu uzadīt pa siltam, rētas piesedzošam džemperim.

[Inga Grencberga · Rating 5 out of 5]

[..] Ik solis Gvido dzīvē ir cīņa un vēlme pēc mīlestības, piederības, cilvēcības un tiesībām just. Šī grāmata ir kā atgādinājums un aicinājums būt dzirdīgiem un redzīgiem, atgādinājums paskatīties acīs neērtai realitātei, kura ir mums tepat līdzās. [..]

[Sandra Koka (pielasit_sirdi) · Rating 5 out of 5]

Ir grāmatas, kurām vajag pieskārienus tikpat un vēl vairāk kā spētu iedomāties. Ieskaut angoras vilnas adījuma apskāvienā, apņemt cieši, cieši..

Dažkārt ir tā, ka es palūdzu, lai grāmatu izlasa mana māsa un pasaka, vai man ir vērts lasīt. Šodien bija tā dažkārt diena.. izlasīt šo vieglītiņo grāmatu kā nopūšot dzimšanas dienas svecītes-vienā ceļa brauciena attālumā, ievelkot sevī tik, tik, tik ārpasaulīgu smagumu, kurš neatstājas no tevis pat tad, kas domās esi sen jau prom.

Es negribēju zināt itin neko, kas slēpjas aiz šī askētiski pieklusinātā vāka, bet ik soli veicot, gribas pieskarties vēl reizi vāka iedobītei, lai sataustītu, kur visi pakāpieni līdzās viens otram-tos nevar nedz pārlēkt, nedz samainīt vietām, nedz noņemt-tie visi cieši līdzās veido ceļu zem kājām, pat, ja pirmie pakāpieni sen satrunējuši irst kopā.

Lasiet, kad jums spēks ielaist purvu sevī un saskatīt caur visu smagumu arī savu melnumu.

4.5 zvaigznes

[Liva · Rating 5 out of 5]

Ilziņa raksta īsi, un īsi ir jāprot uzrakstīt. Tas ir pat grūtāk nekā rakstīt gari. Tomēr brīžiem man gribējās mazliet vairāk. Vietām dzīves soļi tiek lekti galopā, bet es labprāt būtu uzkavējusies ilgāk. Šādi stāsti paplašina skatījumu, māca empātiju un atgādina, cik svarīgi ir nesasteigt spriedumus un nelikt cilvēkiem virsū zīmogus.

Plašāk te: https://lalksne.blogspot.com/2025/11/...

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Tik skaudri, bet reizē tik patiesi. Cenšās abas puses, bet nesanāk. Cik gan maz mēs izprotam cita cilvēka iekšieni, bet tikai nosodam rīcības.

[Lauma Gurgone · Rating 4 out of 5]

Vai ir iespējams uzticēties cilvēkiem, ja pirmos savas dzīves gadus esi tikai sists un sāpināts? Vai cilvēku var pieradināt? Smeldzīgs un šķietami īsts stāsts par cerībām izglābt un vai šīs cerības attaisnojās. Struktūra atgādināja “Puķes Aldžernonam”.

[Zane B. · Rating 4 out of 5]

Īss, bet spēcīgs stāsts. Vai ar mīlestību un pacietību ir iespējams no salauzta un traumēta bērna izaudzināt cilvēku, kurš spēj mīlēt citus un iekļauties sabiedrībā.

[Arnita · Rating 4 out of 5]

Tēma dziļa, daudzslāņaina, bet man netipiski nav neviena pārdomu pavediena, pie kā pieķerties, lai uzrakstītu atsauksmi. Par pašu stāstu - smagi un viegli vienlaikus! Lasiet!

[Līga Pikse-Zvirbule · Rating 5 out of 5]

šeit ir viss- sāpes, dusmas, mīlestība, neizpratne, bailes, šķietama draudzība. emocijas, kas padara mūs dzīvus, bet reizēm spēj nogalināt.

[Ilze Laura (birone.lasa) · Rating 3 out of 5]

📚 Soļu skaitīšana

Kā ir būt audžumammas lomā, pieņemot svešu bērnu kā sevis pašas tuvāko?

🔸 Sākotnēji vēlos teikt neizmērojamas uzslavas grāmatas galvenajai varonei Īrisai, kura, par spīti visiem apstākļiem gan ārējiem, gan personīgiem, uzņēmās audžumātes lomu un ļāva Gvido piedzīvot noteikti labāku un piepildītāku bērnību.
Viņas loma varētu būt lielisks paraugs tiem vecākiem, kuri arī nākotnē plāno iegūt aizgādības tiesības par nepilngadīgu bērnu.

🔸 Turpmāk vēlos minēt, ka esmu strādājusi bāriņtiesā, kur esmu piedzīvojusi, dzirdējusi, redzējusi un lasījusi daudz stāstus par bērniem no bērnu nama jeb kā grāmatā saka “namiņa”, par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem un bērnu turpmāku dzīvošanu.
Visdrīzāk šī pieredze neļāva man uztvert stāstu emocionāli, bet gan, tikai un vienīgi, racionāli.

🔸 Tomēr, lai arī grāmata tiek ierindota kā mikroromāns, tā sevī patur daudz piesātinātas emocijas un atziņas, kas vērtas vecāku lomai, mīlestībai, dzīves notikumiem un bērna prāta izpratnei.
Par Gvido: “Šis neesot nekāds bērns. Mazs dzērājs, kurš vēl man parādīšot.” (17.)

🔸 Lielisks šīs stāsta elements ir tas, ka notikumi tiek vērsti no divām pusēm – Īrisas un Gvido, kas ļauj paraudzīties uz vecāka lomu un vienlaikus uz domām, kas plosās bērna galvā – precīzi raksturojot vecāka saasināto notikumu uztveri un bērna vienkāršo notikumu redzējumu.
“Gvido negrib būt vīrietis vai sieviete. Gvido grib izaugt par kaķi. Kaķim dod cīsiņus. Kaķi paijā. [..] Kaķītim nesit. Kaķītim nesper. Kaķītis pai. Kaķi visiem patīk.” (76.)

🔸 Gvido: “Mamma man nekad nepiedos. Amālija ir viņas asinsradiniece. Matīss saka: asinis ir biezākas par ūdeni. Tas nozīmē, ka radiniekus mīl vairāk nekā adoptētus bērnus.” (115.)

🔸 Gvido: “Īrisai tas patiktu. Beidzot kāds viņu mīlētu. Es to nevaru. Viņa gan ir vienīgā mamma, kādu es atceros, bet es viņai neticu un neuzticos.” (131.)

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Autore: Kristīne Ilziņa, 2025

#soļuskaitīšana #kristīneilziņa #grāmata #grāmatasatsauksme #atsauksme #grāmatublogere #grāmatublogs
#bookreview #bookblog

3,5⭐️

[Kristīne Baltgalve · Rating 5 out of 5]

Neliels, bet sirdi plosošs stāsts par Gvido — zēnu no bērnunama, kurš nekad nav piedzīvojis mīlestību vai sapratni. Gvido pazīst tikai sitienus, kliedzienus un ļaunumu — pasauli, kurā maigums nav bijis paredzēts viņam.

Kad Īrisa pieņem lēmumu adoptēt bērnu un sastop Gvido, viņa viņu ierauga patiesi. Viņa vēlas izglābt zēnu no nežēlīgās sistēmas un, iespējams, arī no sevis paša. Apkārtējie brīdina, jautā un šaubās: “Vai tiešām tu vēlies šādu bērnu?” Taču Īrisa parāda apbrīnojamu spēku un drosmi — viņa nepaiet garām, neatraida, bet uzdrošinās dot iespēju.

Vai viņai izdosies dziedēt Gvido pagātnes rētas? Vai būs iespējams iegūt bērna uzticību, kas gadiem mācījies nesagaidīt neko labu?

"Viņš nezina, ka var būt mīlestība. Viņš ir tik stipri sasalis, varbūt tur iekšā nemaz vairs nav bērna. Varbūt tas ir ledus cauruncaur."

"Kāpēc es tāds neesmu? Vai tikai suņi ir vienmēr piekrītoši un gatavi uz visu? Man uz jebkuru jautājumu gribas atbildēt ar nē."

"Kāpēc mīlēt suni ir vieglāk, nekā mīlēt cilvēku?"

"Kādas ir "patiesas dēla un mātes attiecības"? Vai vispār ir iespējamas patiesas attiecības? Man liekas, šobrīd esošās ir pašas patiesākās, te neviens nemelo. Te var par naudu dabūt prasīto. Ne uz ilgu laiku, bet tomēr. Pirkt ir vienkāršāk nekā pieradināt."

[Sandris Jermacans · Rating 4 out of 5]

es kā “dīvāna psihoterapeits” šajā stāstā saskatīju, ka Gvido agrā bērnības trauma viņu padarīja emocionāli aizvērtu. Viņš pasauli uztvera asi un viņa emocionālā empātija iestrēgst kā aizsardzība. Mammas mīlestība nebija diez ko efektīvs līdzeklis cīņai ar bērnības traumām.

[Anita Gāga · Rating 5 out of 5]

Pateicība autorei, kura aktualizē tik sāpīgu tēmu, par kuru vairums sabiedrības izvēlas klusēt vai izlikties, ka tādas problēmas sabiedrībā nepastāv. Te nu katrs var mēģināt rasts atbildes uz jautājumiem: kāpēc bērni izvēlas piedzimt tieši tādiem vecākiem, kuri ne reti nodara viņiem pāri? kas bērnu ietekmē vairāk - iedzimtība vai vide, kurā bērns (iz)dzīvo pirmos dzīves gadus? vai drošā piesaiste maz ir iespējama, ja arī bērna tuvumā uzrodas pilnvērtīgs pieaugušais? kāpēc, pat augot labvēlīgā vidē, bērns no riska ģimenes tāpāt savā dzīves ceļā izvēlas sabiedrībā nepieņemamu uzvedību?
Īsi, koncentrēti, pa soļiem.

[Bexe · Rating 4 out of 5]

4/5 ⭐

Izlasīju vienā elpas vilcienā! Sākums nedaudz atgādināja "Puķes Aldžernonam", bet patiesībā stāsts par citu tēmu. Pamests un sāpināts bērns, sieviete kas vēlas adoptēt bērnu. Kā bērnības trauma un zemapziņa veido mūs, kā pieaugušo.

[Dace Tēberga · Rating 5 out of 5]

Es lasīju mazās porcijās, lai apdomātu izlasīto. Varēja aši izskriet cauri, bet izvēlējos lēni.
Grāmata, kas atstāj jautājumus, kādi bija apsvērumi Īrisai un kā būtu bijis, ja apbružātais Gvido ļautos pasaulei, ko ieguva.
Lasot pat bija bažas ar ko tas stāsts beigsies.. un beidzās ar to ko beidzās - ar dzīvi!

[Linda Tomsone · Rating 5 out of 5]

Grāmata, no kuras negaidīju tieši neko, bet saņēmu patīkamu pārsteigumu. Viena vakara grāmata, bet liks padomāt vēl vairākas dienas.

[Linda F. · Rating 4 out of 5]

Manuprāt, uzdrošināties adoptēt bērnu, nezinot, kādas ciešanas viņam nācies piedzīvot un kā tas viss ietekmēs viņu un adoptētājus tālākajā dzīvē, ir milzīgs lēmums. Noņemu cepuri šo cilvēku priekšā, tāpat kā Īrisas. Ļoti smeldzīgs stāsts, bet, manuprāt, ļoti aktuāls arī daudzās audžu ģimenēs. Diemžēl bērnībā piedzīvotās traumas, visbiežāk, lielākā vai mazākā mērā paliks uz mūžu. Šiem bērniem, tāpat kā Gvidim, visu mūžu nāksies meklēt savu “es”.
Adopcijas tēma, bērnu ievietošana audžu ģimenēs, šo ģimeņu saskarsme ar institūcijām, šo adoptēto un audžu ģimenēs ievietoto bērnu turpmākais liktenis, emocionālais stāvoklis, manuprāt, ir ļooti aktuāla tēma, tāpēc par to vien autorei lielais plusiņš no manis.

[Agnese Zariņa · Rating 5 out of 5]

Šī darba kontekstā patiešām ir ļoti atbilstoši teikt, ka “ar mīlestību dažreiz nepietiek”.. Smeldzīgs un nepiepildītu cerību pilns Īrisas un Gvido stāsts. Un, diemžēl, bet reizēm tu vari darīt maksimālo un no visas sirds, bet notiek dzīve un tu saproti, ka ir lietas, kuras vienkārši nav iespējams salabot, lai cik patiesi būtu tajā visā ieguldījies un centies. Skumji. Iznākums - visdrīzāk ne kā cerēts un gribēts. Bet, iespējams, ka citā variantā tas būtu vēl skumjāks..

Interesantas uzreiz arī šķita katra tēla nodaļu iesākumu figūriņas, kas, manuprāt, arī radošā veidā atainoja, ka kaut kas līdz galam nesaliekas. Patika arī skatījums no abu varoņu pusēm, kas labāk ļāva saskatīt, kāpēc viss ir tā, kā tas ir.

[Laura · Rating 5 out of 5]

Grāmata, kas mani neatlaidīs vēl labu brīdi. Lasītājam tā atvērs acis uz to, ko visticamāk nav vēlējies ieraudzīt un varbūt nav pat apzinājies. Stāsts, kas izstāstīts no diviem spēcīgiem skatpunktiem, atplēš vaļā realitāti un it kā nogaida, kā tad tajā ir būt. Spēcīgi, noteikti spēcīgi un pārdomāti dziļi. Vietām tēlu lakonisms pasaka daudz vairāk par citkārt gariunplaši. Pēc izlasīšanas rodas vēlme apskaut Īrisu un apskaut Gvido. Emocionāli ietilpīga grāmata. Noteikti lasiet!

[Evisa Nuka · Rating 5 out of 5]

Grāmata, sažņaudz sirdi un vēl ilgi liek domāt… Par bērnības traumām, kas atstāj nospiedumu uz mūžu, izkropļo psihi, neļauj mīlēt un uzticēties nevienam.
Žēl Gvido, kurš tā arī nesaprata, ka mīl un sit nav sinonīmi, nespēja pieņemt labo, saskatīja briesmas pat priecīgos brīžos. Žēl Īrisu, kura centās no visas sirds, ziedoja savu dzīvi, lai dotu bērnam visu labāko… un tā arī nesaņēma cerēto sirds siltumu.

[Laine Railīte · Rating 5 out of 5]

Tiešām ļoti smeldzīgs, brīžiem biedējošs (jo bieži izvēlamies neredzēt to, kas notiek līdzās) stāsts. Ikdienā strādāju ar bērniem, kas arī dzīvo namiņā, tāpēc šis lika vēl vairāk aizdomāties par to, kā viņi jūtas, ko jūt, kā uztver apkārtējos un galvenokārt jau paši sevi. Reizēm tiešām ar mīlestību un rūpēm nav gana.

[Ilze K · Rating 4 out of 5]

Viena lidojuma garumā līdz Ženēvai no vāka līdz vākam viena cilvēka bērna dzīves stāsts lika iekšēji raudāt par to, cik skaudra var būt viena soļa cena dzīvē. Liekas mazais puisēns tik neaizsargāts, Īrisa tik mīloša , bet kopsaucēju viņu dzīvēm neizdodas atrast.. Tik daudz sāpju, dusmu, bet īstenībā vienkāršos teikumos autore zīmē mūsu līdzcilvēku dzīves ainas, kas liek domāt.

[Sisī · Rating 5 out of 5]

Svarīga grāmata par nozīmīgu tēmu.
Man bija žēl gan Gvido, gan Īrisas, gan visu to, kas ir viņu vietā - lasot domāju par visiem Latvijas gvido un visām Latvijas īrisām. Dažkārt var nesanākt par spīti visiem centieniem.
Patika, ka grāmata ir lakoniska un bez liekvārdības, tas pastiprināja grāmatas noskaņu un pēcgaršu.

[Janeta Valge · Rating 5 out of 5]

Mammai medaļa, ļoti centās. Zēns jau arī kā mācēja, vai tur trauma, vai arī sociopāta iezīmes, nezinu. Taču scenārijs nav tas sliktākais. Draugi, kas nebija draugi, kaut no īstas ģimenes, tik riebīgi.

[Ralfs · Rating 4 out of 5]

Tik žēl un tāda bezcerība…

Gribētos domāt, ka kaut kas ir pārspīlēts, bet dzīvē jau parasti notiek trakāk nekā grāmatās. Vienlaikus bija sajūta, ka ir izmantoti teju visi iespējamie stereotipi (un tie, kas līdz galam netika izspēlēti, vismaz kaut kur pavīdēja idejiski).

[Elina Dlohi · Rating 5 out of 5]

ak! cik smeldzīgs un sāpīgs stāsts.

Īrisa, paldies Tev🫶

Gvido, ak Gvido

[Linda Ozolante · Rating 4 out of 5]

tāds smeldzošs stāsts par dzīves netaisnību

[Kurmisrupucis · Rating 3 out of 5]

diemžēl viss palicis shematisks, stereotipisks un daudz kas neatbildēts, tā jau varētu būt, tomēr kādai motivācijai un rīcības skaidojumam jau būtu jābūt

[Zane Cīrule · Rating 5 out of 5]

Tik īsa, bet tik smaga. Ar baigo pēcgaršu…

[DL · Rating 3 out of 5]

3.5⭐️