Grāmata tapusi kā pārdomas par teicienu: “Reizēm ar mīlestību vien nepietiek.” Divas cilvēciskas būtnes – Īrisa un viņas adoptētais dēls Gvido – sastopas, lai kopīgi augtu un dzīvotu. Ir brīži, kad kopdzīve šķiet idilliska, tomēr pārsvarā tā nav. Ikdiena mijiedarbībā ar smagi traumētu cilvēku ir abpusēji grūta, jo katrs runā savā valodā. Vai viņiem izdosies sadzirdēt un saprast vienam otru? Kristīne Ilziņa
Šis ir smeldzīgs stāsts, taču bezgala vajadzīgs. Es neticu, ka līdz ar “Soļu skaitīšanu” varētu samazināties sīkaliņu skaits, kas vieni paši steberē gar dzelzceļu malām, lai kaut kur aizmigtu mūžīgā dusā, taču ticu, ka “Soļu skaitīšana” ir nepieciešama mūsu kolektīvajai domāšanai. Sintija Buhanovska
Ik solis Gvido dzīvē ir cīņa un vēlme pēc mīlestības, piederības, cilvēcības un tiesībām just. Šī grāmata ir kā atgādinājums un aicinājums būt dzirdīgiem un redzīgiem, atgādinājums paskatīties acīs neērtai realitātei, kura ir mums tepat līdzās. Inga Grencberga
Ir grāmatas, kurām vajag pieskārienus tikpat un vēl vairāk kā spētu iedomāties. Ieskaut angoras vilnas adījuma apskāvienā, apņemt cieši, cieši..
Dažkārt ir tā, ka es palūdzu, lai grāmatu izlasa mana māsa un pasaka, vai man ir vērts lasīt. Šodien bija tā dažkārt diena.. izlasīt šo vieglītiņo grāmatu kā nopūšot dzimšanas dienas svecītes-vienā ceļa brauciena attālumā, ievelkot sevī tik, tik, tik ārpasaulīgu smagumu, kurš neatstājas no tevis pat tad, kas domās esi sen jau prom.
Es negribēju zināt itin neko, kas slēpjas aiz šī askētiski pieklusinātā vāka, bet ik soli veicot, gribas pieskarties vēl reizi vāka iedobītei, lai sataustītu, kur visi pakāpieni līdzās viens otram-tos nevar nedz pārlēkt, nedz samainīt vietām, nedz noņemt-tie visi cieši līdzās veido ceļu zem kājām, pat, ja pirmie pakāpieni sen satrunējuši irst kopā.
Lasiet, kad jums spēks ielaist purvu sevī un saskatīt caur visu smagumu arī savu melnumu.
[..] Ik solis Gvido dzīvē ir cīņa un vēlme pēc mīlestības, piederības, cilvēcības un tiesībām just. Šī grāmata ir kā atgādinājums un aicinājums būt dzirdīgiem un redzīgiem, atgādinājums paskatīties acīs neērtai realitātei, kura ir mums tepat līdzās. [..]
Ilziņa raksta īsi, un īsi ir jāprot uzrakstīt. Tas ir pat grūtāk nekā rakstīt gari. Tomēr brīžiem man gribējās mazliet vairāk. Vietām dzīves soļi tiek lekti galopā, bet es labprāt būtu uzkavējusies ilgāk. Šādi stāsti paplašina skatījumu, māca empātiju un atgādina, cik svarīgi ir nesasteigt spriedumus un nelikt cilvēkiem virsū zīmogus.
Vai ir iespējams uzticēties cilvēkiem, ja pirmos savas dzīves gadus esi tikai sists un sāpināts? Vai cilvēku var pieradināt? Smeldzīgs un šķietami īsts stāsts par cerībām izglābt un vai šīs cerības attaisnojās. Struktūra atgādināja “Puķes Aldžernonam”.
Bieži tā negadās, ka uzreiz nolemju nopirkt grāmatu, kolīdz uzzinu par tās eksistenci. Šoreiz bija sajūta, ka šai jābūt manā plauktā, pat nezinot, par ko tā vispār ir.
Drīz jau lasītāji dalījās ar lieliskām atsauksmēm, bet es vien nevarēju rast īsto brīdi tās lasīšanai... Biju lasījusi Kristīnes Ilziņas stāstus, lai arī šobrīd tikpat kā neko neatceros, tie diezgan labi patika.
Izrādījās, ka šī grāmata ir par maza, fiziski un emocionāli ārkārtīgi traumēta zēna Gvido un viņa adoptētājas Īrisas attiecību veidošanos un tajā pašā laikā neveidošanos... Šis darbs tiek dēvēts par mikroromānu. Tas nudien ir īss, bet skarbi spēcīgs.
Grāmatu var izlasīt veikli, pa solim izsekojot mazā Gvido pieaugšanai, laikam šeit arī atsauce uz nosaukumu... Lieliski, ka autore lasītājam ļauj ieskatīties gan bērna, gan mātes emocijās, jūtās un domās, tos parādot paralēli. It īpaši oriģināls šķita četrgadnieka domu atainojums rakstu zīmēs. Lasītājs caur valodu sajūt, kā mainās, aug un jūt Gvido.🤍
Stāsts ir skaudrs un vēlreiz mums atgādina, cik svarīgi ir bērna pirmie dzīves gadi. Tos būtu jāpavada mīļumpilnās un drošās attiecībās ar vecākiem. Ja tas tiek atņemts un dzīves sākums tiek vardarbīgi izpostīts, tad izaug tāds "Gvido", bērns, kas uzskata sevi par "sūdu" (citēju!), neprot pieņemt labestību (jo ko gan viņam vajag no manis pretī?!), sāpina sevi un citus, jo tas ir tik pazīstami. Bet aiz salauztas dvēseles kaut kur dziļi aprakta guļ plašā sirds, kura mīl visus. Bet tā ir aprakta tik dziļi, ka - kā izsakās pati autore - "reizēm ar mīlestību vien nepietiek", lai to atrastu un sadziedētu...
Šī grāmata savā noskaņā man mazliet atgādināja Proveja grāmatas "Dēlēna" mazo brālīti. Skarba, skumja, emocijas raisoša un arī diezgan reāla.
Joprojām paliek iekšēji neatbildēti jautājumi. Vai Īrisa izdarīja visu iespējamo? Ko tieši varēja darīt citādi? Un vai vispār varēja? Varēja...? 🖤
Šī varētu būt grāmata, kuru vēl pirms gada lasītu ar citām sajūtām, bet tagad, kad blakus šņāc mazs rausītis, mazo Gvido ir neizsakāmi žēl. Jo bērniem jau nākas ciest tikai mūsu - pieaugušo dēļ, diemžēl...
Mikroromāns par adopciju, nodevību, cilvēka pieradināšanu, cerībām un vilšanos. Gribētos teikt, ka tēma pietiekami smaga, bet izpildījums tāds salīdzinoši gaišs. Un vērtīgs temats, kas tiek apskatīts.
Ļoti svarīga tēma, vietām sirds līdzpārdzīvojumā sastingst. Ar mīlestību vienmēr nepietiek.
Tomēr sarūgu līdz 3 zvaigznēm pārāk stereotipizēto un viengabalaino tēlu dēļ. Varbūt arī romāna mikroapjoms dod tieši tik šauru un precīzi mērķētu varoņu telpu, tomēr man nepatīk, ja man saka priekšā, kā man būtu jādomā.
Īss, bet spēcīgs stāsts. Vai ar mīlestību un pacietību ir iespējams no salauzta un traumēta bērna izaudzināt cilvēku, kurš spēj mīlēt citus un iekļauties sabiedrībā.
Svarīga grāmata par nozīmīgu tēmu. Man bija žēl gan Gvido, gan Īrisas, gan visu to, kas ir viņu vietā - lasot domāju par visiem Latvijas gvido un visām Latvijas īrisām. Dažkārt var nesanākt par spīti visiem centieniem. Patika, ka grāmata ir lakoniska un bez liekvārdības, tas pastiprināja grāmatas noskaņu un pēcgaršu.
Tēma dziļa, daudzslāņaina, bet man netipiski nav neviena pārdomu pavediena, pie kā pieķerties, lai uzrakstītu atsauksmi. Par pašu stāstu - smagi un viegli vienlaikus! Lasiet!
Kā ir būt audžumammas lomā, pieņemot svešu bērnu kā sevis pašas tuvāko?
🔸 Sākotnēji vēlos teikt neizmērojamas uzslavas grāmatas galvenajai varonei Īrisai, kura, par spīti visiem apstākļiem gan ārējiem, gan personīgiem, uzņēmās audžumātes lomu un ļāva Gvido piedzīvot noteikti labāku un piepildītāku bērnību. Viņas loma varētu būt lielisks paraugs tiem vecākiem, kuri arī nākotnē plāno iegūt aizgādības tiesības par nepilngadīgu bērnu.
🔸 Turpmāk vēlos minēt, ka esmu strādājusi bāriņtiesā, kur esmu piedzīvojusi, dzirdējusi, redzējusi un lasījusi daudz stāstus par bērniem no bērnu nama jeb kā grāmatā saka “namiņa”, par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem un bērnu turpmāku dzīvošanu. Visdrīzāk šī pieredze neļāva man uztvert stāstu emocionāli, bet gan, tikai un vienīgi, racionāli.
🔸 Tomēr, lai arī grāmata tiek ierindota kā mikroromāns, tā sevī patur daudz piesātinātas emocijas un atziņas, kas vērtas vecāku lomai, mīlestībai, dzīves notikumiem un bērna prāta izpratnei. Par Gvido: “Šis neesot nekāds bērns. Mazs dzērājs, kurš vēl man parādīšot.” (17.)
🔸 Lielisks šīs stāsta elements ir tas, ka notikumi tiek vērsti no divām pusēm – Īrisas un Gvido, kas ļauj paraudzīties uz vecāka lomu un vienlaikus uz domām, kas plosās bērna galvā – precīzi raksturojot vecāka saasināto notikumu uztveri un bērna vienkāršo notikumu redzējumu. “Gvido negrib būt vīrietis vai sieviete. Gvido grib izaugt par kaķi. Kaķim dod cīsiņus. Kaķi paijā. [..] Kaķītim nesit. Kaķītim nesper. Kaķītis pai. Kaķi visiem patīk.” (76.)
🔸 Gvido: “Mamma man nekad nepiedos. Amālija ir viņas asinsradiniece. Matīss saka: asinis ir biezākas par ūdeni. Tas nozīmē, ka radiniekus mīl vairāk nekā adoptētus bērnus.” (115.)
🔸 Gvido: “Īrisai tas patiktu. Beidzot kāds viņu mīlētu. Es to nevaru. Viņa gan ir vienīgā mamma, kādu es atceros, bet es viņai neticu un neuzticos.” (131.)
Izdevniecība: Zvaigzne ABC Autore: Kristīne Ilziņa, 2025
Neliels, bet sirdi plosošs stāsts par Gvido — zēnu no bērnunama, kurš nekad nav piedzīvojis mīlestību vai sapratni. Gvido pazīst tikai sitienus, kliedzienus un ļaunumu — pasauli, kurā maigums nav bijis paredzēts viņam.
Kad Īrisa pieņem lēmumu adoptēt bērnu un sastop Gvido, viņa viņu ierauga patiesi. Viņa vēlas izglābt zēnu no nežēlīgās sistēmas un, iespējams, arī no sevis paša. Apkārtējie brīdina, jautā un šaubās: “Vai tiešām tu vēlies šādu bērnu?” Taču Īrisa parāda apbrīnojamu spēku un drosmi — viņa nepaiet garām, neatraida, bet uzdrošinās dot iespēju.
Vai viņai izdosies dziedēt Gvido pagātnes rētas? Vai būs iespējams iegūt bērna uzticību, kas gadiem mācījies nesagaidīt neko labu?
"Viņš nezina, ka var būt mīlestība. Viņš ir tik stipri sasalis, varbūt tur iekšā nemaz vairs nav bērna. Varbūt tas ir ledus cauruncaur."
"Kāpēc es tāds neesmu? Vai tikai suņi ir vienmēr piekrītoši un gatavi uz visu? Man uz jebkuru jautājumu gribas atbildēt ar nē."
"Kāpēc mīlēt suni ir vieglāk, nekā mīlēt cilvēku?"
"Kādas ir "patiesas dēla un mātes attiecības"? Vai vispār ir iespējamas patiesas attiecības? Man liekas, šobrīd esošās ir pašas patiesākās, te neviens nemelo. Te var par naudu dabūt prasīto. Ne uz ilgu laiku, bet tomēr. Pirkt ir vienkāršāk nekā pieradināt."
Mikroromāns, kas izlasās pārsteidzoši ātri, bet paliek domās vēl ilgi. Neērta tēma ērtā formātā. Priecē, ka šāds darbs ir tapis tieši latviešu autores rakstīts.
es kā “dīvāna psihoterapeits” šajā stāstā saskatīju, ka Gvido agrā bērnības trauma viņu padarīja emocionāli aizvērtu. Viņš pasauli uztvera asi un viņa emocionālā empātija iestrēgst kā aizsardzība. Mammas mīlestība nebija diez ko efektīvs līdzeklis cīņai ar bērnības traumām.
Izlasīju vienā elpas vilcienā! Sākums nedaudz atgādināja "Puķes Aldžernonam", bet patiesībā stāsts par citu tēmu. Pamests un sāpināts bērns, sieviete kas vēlas adoptēt bērnu. Kā bērnības trauma un zemapziņa veido mūs, kā pieaugušo.
Pateicība autorei, kura aktualizē tik sāpīgu tēmu, par kuru vairums sabiedrības izvēlas klusēt vai izlikties, ka tādas problēmas sabiedrībā nepastāv. Te nu katrs var mēģināt rasts atbildes uz jautājumiem: kāpēc bērni izvēlas piedzimt tieši tādiem vecākiem, kuri ne reti nodara viņiem pāri? kas bērnu ietekmē vairāk - iedzimtība vai vide, kurā bērns (iz)dzīvo pirmos dzīves gadus? vai drošā piesaiste maz ir iespējama, ja arī bērna tuvumā uzrodas pilnvērtīgs pieaugušais? kāpēc, pat augot labvēlīgā vidē, bērns no riska ģimenes tāpāt savā dzīves ceļā izvēlas sabiedrībā nepieņemamu uzvedību? Īsi, koncentrēti, pa soļiem.
Šī darba kontekstā patiešām ir ļoti atbilstoši teikt, ka “ar mīlestību dažreiz nepietiek”.. Smeldzīgs un nepiepildītu cerību pilns Īrisas un Gvido stāsts. Un, diemžēl, bet reizēm tu vari darīt maksimālo un no visas sirds, bet notiek dzīve un tu saproti, ka ir lietas, kuras vienkārši nav iespējams salabot, lai cik patiesi būtu tajā visā ieguldījies un centies. Skumji. Iznākums - visdrīzāk ne kā cerēts un gribēts. Bet, iespējams, ka citā variantā tas būtu vēl skumjāks..
Interesantas uzreiz arī šķita katra tēla nodaļu iesākumu figūriņas, kas, manuprāt, arī radošā veidā atainoja, ka kaut kas līdz galam nesaliekas. Patika arī skatījums no abu varoņu pusēm, kas labāk ļāva saskatīt, kāpēc viss ir tā, kā tas ir.
Ļoti ātri izlasāms mikroromāns, interesanti un pat aizraujoši, jo dziļa un sāpīga tēma. Bet ir viens liels BET - šī ir fikcija, tas nav uz dokumentāliem faktiem balstīts romāns, bet tieši pretēji atražo visizplatītāko stereotipu par adopciju, ka ar mīlestibu nepietiek. Ja es apsvērtu adopciju, tad izlasot šo manī rastos šaubas. Autore iesēj šaubas un ar to iespējami atņem nelaimīgiem bērniem to mazo iespēju nokļūt pie mīloša vecāka.
Es lasīju mazās porcijās, lai apdomātu izlasīto. Varēja aši izskriet cauri, bet izvēlējos lēni. Grāmata, kas atstāj jautājumus, kādi bija apsvērumi Īrisai un kā būtu bijis, ja apbružātais Gvido ļautos pasaulei, ko ieguva. Lasot pat bija bažas ar ko tas stāsts beigsies.. un beidzās ar to ko beidzās - ar dzīvi!