Jo vakar skanēja si mažors

by Jānis Mauliņš

Hardcover

First published January 1, 1986

About the author

Rakstnieks Jānis Mauliņš dzimis 1933. gadā Veclaicenes pagasta "Mauriņos". Pēc Alūksnes vidusskolas beigšanas iestājies Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā, taču studijas pārtraucis smaga nelaimes gadījuma dēļ. Turpinājis izglītoties LVU Juridiskajā fakultātē, no kuras tiek izslēgts 1956. gadā par staļinisma kritiku. 1957. gadā Jānim Mauliņam ļauj atsākt studijas fakultātē un divus gadus vēlāk to arī absolvēt. Strādājis sociālās nodrošināšanas sistēmā, Latvijas Radio un televīzijas komitejā par arhīva pārzini, pildījis jurista pienākumus dažādās iestādēs. Latviešu literatūrā ienācis ar stāstu krājumu "Minūtēm ritot" (1968), kam drīz sekojoši vēl divi stāstu apkopojumi – "Rīta miglā" (1971) un "Pelēkais māls" (1975). Interesanti nomales ikdienas tēlojumi atrodami krājumā "Malēnieši" (1983). Paralēli stāstiem tapis arī romāns "Kājāmgājējs", kas ideoloģisku ierobežojumu dēļ tiek izdots tikai 1982. gadā. Romānos "Mīlestības infraskaņas" un "Pelēkie zīmējumi" (abi 1982) runāts par ģimenes problēmām, savukārt "Raganā" par māņticības un zinātnes uzskatu sadursmi mūsdienu cilvēkā. Jānis Mauliņš pazīstams arī ar vēsturiskajiem romāniem "Pēdas" (1980, ekranizēts 1983. gadā ar nosaukumu "Vilkatis Toms") un "Tālava" (1990). Atsevišķās grāmatās izdevis arī publicistiku, dokumentālo un autobiogrāfisko prozu. Jāņa Mauliņa prozu raksturo sociāli asas problēmas, publicistikas un socioloģiskas analīzes elementi, detaļu precizitāte, kritiska refleksija poētisku pasāžu vietā. Jānis Mauliņš miris 2009. gadā.

Reviews

[Rebeka Liliāna · Rating 4 out of 5]

Melanholisks džeza mūziķis, kuram savā ikdienībā, pēc ilgiem gadiem, atgriežas deksme par si mažoru. Skaista draudzība, kas atgādina par Veclaicenes ezeriem, bērziem un zēniem, kam jautrs prāts un galvā lieli sapņi… Šie zēni aizgājuši pasaulē, kur nav Veclaicenes balto lielceļu. Labi, ja ir šādi zēni un balti lielceļi. Un vienīgā vēlēšanās, kas ir ko vērta, lai vairāk būtu tādu puiku, kas pa šiem baltajiem lielceļiem iet, daudz, daudz baltu puiku un meiteņu, aizvien, aizvien, mūžīgi.

[Sandra]

A man patika. Man šī grāmata deva to "iepazīties, izrunāties ar cilvēkiem" sajūtu. Ļāva ielīst domās cilvēkiem, kas gana atšķirīgi no manis, bet gana saprotami, lai šķistu ticami. Varbūt tāda romantiski panaiva, bet arī tas man patīk, jo nešķita, ka tā ieslīgst banālībās.