“Ģirta Koknēviča prozas debija ir ļoti savdabīga — autobiogrāfiskos notikumos balstītais, pasauli pazemīgi pētošais dzīves vērojums mijas gan ar viediem, gan šķietami naiviem secinājumiem par cilvēka lomu lielajā dzīvē. Šeit baisais organiski sadzīvo ar smieklīgo, nežēlība — ar vieglprātību, sāpīgais — ar alkām pēc laimes, vienkāršais, pat primitīvais — ar pašas dzīvošanas absurdu. “Puškina ielas buru skola” ir arī neparasti spilgts laikmeta tēlojums, kas vērties stipri plašāk tveramā vēstījumā par Latvijas sabiedrības pārejas posmu no PSRS uz neatkarīgu valsti. Šo laiku nepieredzējušajiem Ģirta Koknēviča stāsts varētu kļūt par drošu ceļvedi patiesajā Latvijas vēsturē.”
"Puškina ielas buru skolā" ir autobiogrāfiski triepieni par 90.gadiem. Es, meitene no laukiem, lasīju un, var teikt, dzirdēju vīra, iedzimta rīdzinieka, pastāstus par nepieradinātajiem padsmitnieka gadiem. Mēs vienaudži, bet tik radikāli atšķirīgas atmiņas. Nesaslēdzos, tāpat kā ar Joņeva kulta romānu "Jelgava 94".
3.7* gandrīz jau noliku grāmatu malā,jo radio dzirdētais fragments likas labāks par grāmatas sākumu, kurā rindojās kārtējie "kā man gāja bērnībā" stāsti,kas jau ir apnikuši. un tad bērnībā ienāca čerņa, tas jau gan bija kaut kas netipisks latviešu literārajās ārēs, tad jau var līdz Roņu salai arī tikt