Rakstniece un grāmatas autore Jana Egle romānā atklāj Austras Pumpures dzīvesstāstu. Teksts balstīts biogrāfiskos faktos, apvienojot personiskus pārdzīvojumus ar Latvijas kultūras un politiskās vēstures pieturpunktiem. Lasītājs tiek iepazīstināts ar Austras bērnību Rucavas pagastā, kara laika pieredzi, mūzikas izglītību Liepājas mūzikas skolā, kā arī viņas nozīmīgo darbību Liepājas teātrī. Īpaša uzmanība veltīta sadarbībai ar Imantu Kalniņu, kas kļūst par dziesminieces radošās identitātes pamatu. Darbs izgaismo Austrasbērnu kustības tapšanu. Autore iezīmē arī politiskās Atmodas laiku, kurā Austra aktīvi piedalās, izmantojot dziesmu kā vienotības un brīvības simbolu. Personiskās dzīves retrospekcija, slimnīcas epizodes un attiecības ar tuviniekiem piešķir stāstam cilvēcisku siltumu un dzīvības spēka motīvu.
Ar ko, lai sāk? To, ka šādu vērtējumu likšu, zināju, pirms grāmata nonāca manās rokās. Austras Pumpures harizmà nokļuvu 80. gadu sākumā, pavisam nejauši gadījās biļetes uz koncertu Rīgas leļļu teātrī, un es gāju itin neko negaidot, bet notika pavisam, kad cits, brīnums, es pacēlos pāris metru virs realitātes, un labāk nekā Jana Egle apraksta vienu koncertu Mākslas darbinieku namā, nevaru, tāpēc atļaujos citēt : “ dziesma runā, dziesma stāsta, un Austra ir dziesmas balss. Publika klausās kā apburta. Dziesmas ir izkāpušas ārā no teātra izrādes ràmjuem un uzelpo ar apbrīnojamu spēku, par spīti Austras vieglajam dziedājumam. “
Grāmata ir brīnišķīga. Skaudrs tagadnes laiks, pēdējās dienas, ko Austra pavada Liepājas slimnīcā un es apbrīnoju Janu, kas ar savu sirdi rokā bija kopà ar Austru. Paldies! “griezies nu ap savu asi un ap sauli vēl, varbūt, ka pie pašām beigām kaut kā paliek žēl…”
"Latvijas gēns" ir grāmatu sērija par nozīmīgām Latvijas personībām. Pirmo grāmatu par Bruni vēl neesmu lasījusi, sāku ar šo, par Austru Pumpuri, jo gribu lasīt visu, ko raksta Jana Egle. "Diena ir izdevusies. Esmu pamodusies" esot bijusi pašas Austras iecienīta frāze. Darba pirmā daļa stāsta par Austras bērnību un jaunību, otrā daļa koncentrējas uz 1970-80tajiem un Austrasbērnu kustības rašanos. Grāmata beidzas līdz ar Atmodu un dziesmoto revolūciju. Jana Egle pati ir no Rucavas puses, arī Austra, tāpēc man ļoti patika bagātīgā valoda ar daudziem Rucavas pusei raksturīgiem apvidvārdiem un izteicieniem. Tomēr kopumā man drusku pietrūka emociju.. Beigās pie atmodas daļas gan drusku uzsita pa jūtām. Būtu gribējies arī, lai stāsts paturpinātos tālāk - tuvāk mūsdienām. Lai arī sapratu, ko un kā autore bija iecerējusi ar slimnīcas ainām, subjektīvi mani tas misticisms/neliela daļa ezotērikas nepaķēra, bet tas vienkārši nav manā gaumē. Kopumā - labs darbs ar pamatīgu izpēti, bija interesanti gan iepazīt Austras personību, gan palasīt tik daudz par man mīļo Liepāju. Jāsaņemas beidzot uz to Liepājas teātri aizbraukt.
Janas Egles brīnišķīgā valoda un teksta plūdums ir bauda dvēselei. Par Austru Pumpuri zināju maz, bija tikai dzirdēts par Austras bērniem un viņu kā dziesminieci. Grāmatu izvēlējos tikai dēļ Janas Egles. Un nebiju vīlusies! Nedaudz gan gribētos vairāk viņas personiskās dzīves, attiecību ar vīru atspoguļojumu, bet saprotu arī raktnieces fokusu uz Austras bērnību un jaunību pirmajā daļā, teātra un dziesminieces gaitām otrajā.
3.8/3.9 sākums labs, bet uz beigām tāds liels muļļājiens uz riņķi, kur liekas, ka ir paslīdējusi garām kādas garšvielas (satura) piešaušana. sanāk gana garlaicīga ģitāras spēlēšana desmitgadēm (var jau būt tā bija mākslinieciska vēlme atspoguļot Brežņeva stagnāciju, taču radošajā dzīvē tam taisni būtu jābūt pacēluma brīdim) un tad 90tie un viss, bet vēl taču mūžs turpinājās