What do you think?
Rate this book
Diena ir izdevusies. Austra
Rakstniece un grāmatas autore Jana Egle romānā atklāj Austras Pumpures dzīvesstāstu. Teksts balstīts biogrāfiskos faktos, apvienojot personiskus pārdzīvojumus ar Latvijas kultūras un politiskās vēstures pieturpunktiem.
Lasītājs tiek iepazīstināts ar Austras bērnību Rucavas pagastā, kara laika pieredzi, mūzikas izglītību Liepājas mūzikas skolā, kā arī viņas nozīmīgo darbību Liepājas teātrī. Īpaša uzmanība veltīta sadarbībai ar Imantu Kalniņu, kas kļūst par dziesminieces radošās identitātes pamatu. Darbs izgaismo Austrasbērnu kustības tapšanu.
Autore iezīmē arī politiskās Atmodas laiku, kurā Austra aktīvi piedalās, izmantojot dziesmu kā vienotības un brīvības simbolu. Personiskās dzīves retrospekcija, slimnīcas epizodes un attiecības ar tuviniekiem piešķir stāstam cilvēcisku siltumu un dzīvības spēka motīvu.
Grāmata iznākusi sērijā "Latvijas gēns".
Lasītājs tiek iepazīstināts ar Austras bērnību Rucavas pagastā, kara laika pieredzi, mūzikas izglītību Liepājas mūzikas skolā, kā arī viņas nozīmīgo darbību Liepājas teātrī. Īpaša uzmanība veltīta sadarbībai ar Imantu Kalniņu, kas kļūst par dziesminieces radošās identitātes pamatu. Darbs izgaismo Austrasbērnu kustības tapšanu.
Autore iezīmē arī politiskās Atmodas laiku, kurā Austra aktīvi piedalās, izmantojot dziesmu kā vienotības un brīvības simbolu. Personiskās dzīves retrospekcija, slimnīcas epizodes un attiecības ar tuviniekiem piešķir stāstam cilvēcisku siltumu un dzīvības spēka motīvu.
Grāmata iznākusi sērijā "Latvijas gēns".
315 pages, Hardcover
Published October 1, 2025
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 16 of 16 reviews
November 16, 2025
"Latvijas gēns" ir grāmatu sērija par nozīmīgām Latvijas personībām. Pirmo grāmatu par Bruni vēl neesmu lasījusi, sāku ar šo, par Austru Pumpuri, jo gribu lasīt visu, ko raksta Jana Egle.
"Diena ir izdevusies. Esmu pamodusies" esot bijusi pašas Austras iecienīta frāze.
Darba pirmā daļa stāsta par Austras bērnību un jaunību, otrā daļa koncentrējas uz 1970-80tajiem un Austrasbērnu kustības rašanos. Grāmata beidzas līdz ar Atmodu un dziesmoto revolūciju.
Jana Egle pati ir no Rucavas puses, arī Austra, tāpēc man ļoti patika bagātīgā valoda ar daudziem Rucavas pusei raksturīgiem apvidvārdiem un izteicieniem. Tomēr kopumā man drusku pietrūka emociju.. Beigās pie atmodas daļas gan drusku uzsita pa jūtām. Būtu gribējies arī, lai stāsts paturpinātos tālāk - tuvāk mūsdienām.
Lai arī sapratu, ko un kā autore bija iecerējusi ar slimnīcas ainām, subjektīvi mani tas misticisms/neliela daļa ezotērikas nepaķēra, bet tas vienkārši nav manā gaumē.
Kopumā - labs darbs ar pamatīgu izpēti, bija interesanti gan iepazīt Austras personību, gan palasīt tik daudz par man mīļo Liepāju. Jāsaņemas beidzot uz to Liepājas teātri aizbraukt.
"Diena ir izdevusies. Esmu pamodusies" esot bijusi pašas Austras iecienīta frāze.
Darba pirmā daļa stāsta par Austras bērnību un jaunību, otrā daļa koncentrējas uz 1970-80tajiem un Austrasbērnu kustības rašanos. Grāmata beidzas līdz ar Atmodu un dziesmoto revolūciju.
Jana Egle pati ir no Rucavas puses, arī Austra, tāpēc man ļoti patika bagātīgā valoda ar daudziem Rucavas pusei raksturīgiem apvidvārdiem un izteicieniem. Tomēr kopumā man drusku pietrūka emociju.. Beigās pie atmodas daļas gan drusku uzsita pa jūtām. Būtu gribējies arī, lai stāsts paturpinātos tālāk - tuvāk mūsdienām.
Lai arī sapratu, ko un kā autore bija iecerējusi ar slimnīcas ainām, subjektīvi mani tas misticisms/neliela daļa ezotērikas nepaķēra, bet tas vienkārši nav manā gaumē.
Kopumā - labs darbs ar pamatīgu izpēti, bija interesanti gan iepazīt Austras personību, gan palasīt tik daudz par man mīļo Liepāju. Jāsaņemas beidzot uz to Liepājas teātri aizbraukt.
January 2, 2026
Ar ko, lai sāk? To, ka šādu vērtējumu likšu, zināju, pirms grāmata nonāca manās rokās. Austras Pumpures harizmà nokļuvu 80. gadu sākumā, pavisam nejauši gadījās biļetes uz koncertu Rīgas leļļu teātrī, un es gāju itin neko negaidot, bet notika pavisam, kad cits, brīnums, es pacēlos pāris metru virs realitātes, un labāk nekā Jana Egle apraksta vienu koncertu Mākslas darbinieku namā, nevaru, tāpēc atļaujos citēt :
“ dziesma runā, dziesma stāsta, un Austra ir dziesmas balss. Publika klausās kā apburta. Dziesmas ir izkāpušas ārā no teātra izrādes ràmjuem un uzelpo ar apbrīnojamu spēku, par spīti Austras vieglajam dziedājumam. “
Grāmata ir brīnišķīga. Skaudrs tagadnes laiks, pēdējās dienas, ko Austra pavada Liepājas slimnīcā, un es apbrīnoju Janu, kas ar savu sirdi rokā bija kopà ar Austru. Paldies!
“griezies nu ap savu asi un ap sauli vēl, varbūt, ka pie pašām beigām kaut kā paliek žēl…”
“ dziesma runā, dziesma stāsta, un Austra ir dziesmas balss. Publika klausās kā apburta. Dziesmas ir izkāpušas ārā no teātra izrādes ràmjuem un uzelpo ar apbrīnojamu spēku, par spīti Austras vieglajam dziedājumam. “
Grāmata ir brīnišķīga. Skaudrs tagadnes laiks, pēdējās dienas, ko Austra pavada Liepājas slimnīcā, un es apbrīnoju Janu, kas ar savu sirdi rokā bija kopà ar Austru. Paldies!
“griezies nu ap savu asi un ap sauli vēl, varbūt, ka pie pašām beigām kaut kā paliek žēl…”
February 18, 2026
Brīnišķīgs, gaišām skumjām caurvīts stāsts par Austru, par Austrasbērniem, Liepāju, nenovēršamo ceļu un nebeidzamu vēlmi dziedāt un caur dziesmu iedvest ticību, ka katrs ir vērtīgs, ja vien pats tam tic.
Read
December 4, 2025Šī ir tā grāmata, ko nespēju vērtēt ar zvaigznēm. Pats galvenais ir vismaz reizi dzīvē pilnu krūti dziedāt līdz rīta šausmai.
February 7, 2026
Kas to būtu domājis, ka stāsts par Austru izlasīsies vienā vakarā - gan Austras dzīve, gan Janas Egles valoda tik veikli, raiti un valdzinoši ievilka sevī, kā grāmatu vienīgās brīvdienas pēcpusdienā paņēmu rokās, tā mazliet pēc pusnakts ieliku plauktā kā izlasītu. Lai arī esmu liepājniece, nekad neesmu bijusi Austras bērns vai Austrasbērnu lokā, taču vienalga Austras leģenda šķiet tik labi zināma, pazīstama, savēja un tuva. Dziesma kā mājas, arī šis koncepts labi pazīstams. Šķiet, ka autorei izdevies trāpīt gan ar formātu, gan, ja tā var teikt, īsto faktu atlasi, ņemot vērā, ka, kā pēcvārdā jau minēts, par Austras dzīvi varētu desmitkārt rakstīt, kā jau par lielām personībām, kas nodzīvojušas varenu, piepildītu mūžu, skarot simtiem dvēseļu savā ceļā. Vienkārši skaists, cieņpilns un silts apliecinājums ne ar ko citu nesalīdzināmai dzīvei.
December 14, 2025
3.8/3.9 sākums labs, bet uz beigām tāds liels muļļājiens uz riņķi, kur liekas, ka ir paslīdējusi garām kādas garšvielas (satura) piešaušana. sanāk gana garlaicīga ģitāras spēlēšana desmitgadēm (var jau būt tā bija mākslinieciska vēlme atspoguļot Brežņeva stagnāciju, taču radošajā dzīvē tam taisni būtu jābūt pacēluma brīdim) un tad 90tie un viss, bet vēl taču mūžs turpinājās
January 2, 2026
Grāmata ir izdevusies! Ļoti patika. Ar prieku iepazinu Austru.
May 13, 2026
Lai kā man patiktu Janas Egles grāmatas, lai cik ļoti mani cauri laikiem - jau kopš 1969. gada - ir (nu tagad pēkšņi jāsāk domāt par precīzu, nenovazātu darbības vārdu, bet katrs, kuru apsveru, šķiet par "plānu un strupu") uzrunājusi, saviļņojusi, apmirdzējusi Austra, šim stāstījumam tomēr nevaru - lai kā gribētu - ielikt 5 zvaigznes. Te laikam jāsaka tā: kas var zvaigznes saskaitīt, kas var Austru aprakstīt...
April 28, 2026
Šī noteikti nav mana mīļākā Janas Egles grāmata. Bet pavisam noteikti tieši šajās lapās nobirdināju visvairāk asaru.
Austras Pumpures fenomenam kādu laiku dzīvoju gluži blakus un, jāatzīst, diezgan ignoranti. Likās, ka tas ir kaut kas ne man. Lai arī tajā pašā laikā ar dziesminiekiem jau biju sapinusies, kad mani uzaicināja lasīt dzejas folkmūzikas festivālā. Biju jauna un nedaudz kautrīga svešo vidū, nevienu nepazinu, tomēr ļoti ātri jutos pieņemta. Kopābūšana šķita pati par sevi saprotama, ērtas un vieglas sarunas ar šiem smaidīgajiem, ģitārotajiem, garmatainajiem, ar prievītēm, dziedošajiem līdz rītausmai. Lai arī man tas bija kas jauns, tajā pašā laikā kas ļoti pazīstams. It kā mēs būtu satikušies vienā kodā. Gribētos teikt, Latvijas kodā, latviešu kodā, bet esmu diezgan droša, ka tas būtu neprecīzs un nepilnīgs skaidrojums.
Jebkurā gadījumā, Jana Egle, šķiet, arī atkodusi šo kodu. Iespējams, neapzinātā līmenī, nezinu. Katru reizi, kad tika aprakstīta Austras uzstāšanās, sadziedāšanās, es slapjām acīm. Katru reizi.
[Fonā skan Austras dziesmas, un pa vidu 1986. gada koncerta apmeklētāji stāsta, ka šo pieredzi tik grūti aprakstīt, pašam jānāk klausīties. Un koncertiem vajadzētu būt biežākiem, jo liels pūlis palika ārpusē, visiem nepietika vietas. Bet tie, kam pietika, tie nāk ārā tīrāki, skaidrāki, bagātinājušies]
Grāmata nesajūsmināja tik ļoti kā gaidīju (J. Egles Svešie jeb Miļeņkij ti moi, manuprāt, ir viena no izcilākajām latviski sarakstītajām grāmatām pēdējā gadu desmitā). Slimnīcas ainas starp dzīvesstāsta nodaļām šķita par daudz, neattaisnojās. Arī pats romāns šķita vairāk kā salīmētas ainas, ne plūstoša upe. Tomēr tas kods, tas kods!! Zvagzne par šo. Un pie šīm koncertu ainām noteikti atgriezīšo vēl. To, ko dumji nokavēju dzīvē, vairs neatgūšu. Bet savādu mierinājumu rodu literatūrā.
Man bija tas gods satikt Austru viņas dzīves nogalē. Tajā laikā palīdzēju Miglas kungam drukāt tekstus, un viņš sāka strādāt pie kādas jaunas ieceres. Šī, visticamākais, bija pēdējā mākslinieces intervija. Ne pārāk informatīva, bet tik īsta un skaista. Atceros kā sapnī. Austra iesāka ko stāstīt un aizgāja dziesmā. Pēc katra jautājuma. Pilnīgi sagājusi dziesmā.
Austras Pumpures fenomenam kādu laiku dzīvoju gluži blakus un, jāatzīst, diezgan ignoranti. Likās, ka tas ir kaut kas ne man. Lai arī tajā pašā laikā ar dziesminiekiem jau biju sapinusies, kad mani uzaicināja lasīt dzejas folkmūzikas festivālā. Biju jauna un nedaudz kautrīga svešo vidū, nevienu nepazinu, tomēr ļoti ātri jutos pieņemta. Kopābūšana šķita pati par sevi saprotama, ērtas un vieglas sarunas ar šiem smaidīgajiem, ģitārotajiem, garmatainajiem, ar prievītēm, dziedošajiem līdz rītausmai. Lai arī man tas bija kas jauns, tajā pašā laikā kas ļoti pazīstams. It kā mēs būtu satikušies vienā kodā. Gribētos teikt, Latvijas kodā, latviešu kodā, bet esmu diezgan droša, ka tas būtu neprecīzs un nepilnīgs skaidrojums.
Jebkurā gadījumā, Jana Egle, šķiet, arī atkodusi šo kodu. Iespējams, neapzinātā līmenī, nezinu. Katru reizi, kad tika aprakstīta Austras uzstāšanās, sadziedāšanās, es slapjām acīm. Katru reizi.
[Fonā skan Austras dziesmas, un pa vidu 1986. gada koncerta apmeklētāji stāsta, ka šo pieredzi tik grūti aprakstīt, pašam jānāk klausīties. Un koncertiem vajadzētu būt biežākiem, jo liels pūlis palika ārpusē, visiem nepietika vietas. Bet tie, kam pietika, tie nāk ārā tīrāki, skaidrāki, bagātinājušies]
Grāmata nesajūsmināja tik ļoti kā gaidīju (J. Egles Svešie jeb Miļeņkij ti moi, manuprāt, ir viena no izcilākajām latviski sarakstītajām grāmatām pēdējā gadu desmitā). Slimnīcas ainas starp dzīvesstāsta nodaļām šķita par daudz, neattaisnojās. Arī pats romāns šķita vairāk kā salīmētas ainas, ne plūstoša upe. Tomēr tas kods, tas kods!! Zvagzne par šo. Un pie šīm koncertu ainām noteikti atgriezīšo vēl. To, ko dumji nokavēju dzīvē, vairs neatgūšu. Bet savādu mierinājumu rodu literatūrā.
Man bija tas gods satikt Austru viņas dzīves nogalē. Tajā laikā palīdzēju Miglas kungam drukāt tekstus, un viņš sāka strādāt pie kādas jaunas ieceres. Šī, visticamākais, bija pēdējā mākslinieces intervija. Ne pārāk informatīva, bet tik īsta un skaista. Atceros kā sapnī. Austra iesāka ko stāstīt un aizgāja dziesmā. Pēc katra jautājuma. Pilnīgi sagājusi dziesmā.
May 16, 2026
Stāsts par stipru un gaišu cilvēku. Lasu un galvā skan Austras dziedātās dziesmas. “Balts ir akāciju palags….”
December 27, 2025
Janas Egles brīnišķīgā valoda un teksta plūdums ir bauda dvēselei.
Par Austru Pumpuri zināju maz, bija tikai dzirdēts par Austras bērniem un viņu kā dziesminieci. Grāmatu izvēlējos tikai dēļ Janas Egles. Un nebiju vīlusies! Nedaudz gan gribētos vairāk viņas personiskās dzīves, attiecību ar vīru atspoguļojumu, bet saprotu arī raktnieces fokusu uz Austras bērnību un jaunību pirmajā daļā, teātra un dziesminieces gaitām otrajā.
Par Austru Pumpuri zināju maz, bija tikai dzirdēts par Austras bērniem un viņu kā dziesminieci. Grāmatu izvēlējos tikai dēļ Janas Egles. Un nebiju vīlusies! Nedaudz gan gribētos vairāk viņas personiskās dzīves, attiecību ar vīru atspoguļojumu, bet saprotu arī raktnieces fokusu uz Austras bērnību un jaunību pirmajā daļā, teātra un dziesminieces gaitām otrajā.
March 9, 2026
Patika. Bet kāpēc tik maz vietas visā Austras dzīvē ir vīram, mammai, radiem? Iespējams, ka tā arī viņas dzīvē bija. Nezinu. Bet grāmata laba.
April 8, 2026
🤍 Noausim kājas, atpīsim sirdis ... paņemsim grāmatu klēpī.
Vakar es būtu pievienojusi Menueta "Dziesma, ar ko tu sācies", šodien izvēlējos to, kas man joprojām var izsaukt asaras. Tā man ir arī ar Austru Pumpuri un Janas Egles grāmatu - ir pragmatiskais un ir dvēseliskais. Pragmatiskais ir interese par Austras fenomenu, dvēseliskais ir mūzika, vārdi un dziesminiece.
📖"Ja gribi dziedāt, tev vispirms ir jāiemācās klausīties. Un ne tikai klausīties, bet sadzirdēt. Ko teicis dzejnieks, kā komponists viņa vārdus ielicis melodijā, ko uzsvēris, ko paspilgtinājis. [..] Dziesma nav tikai skaista balss, dziesma ir dzeja, mūzika, tavs izpildījums, tie ir arī cilvēki, kuri tieši tai brīdī tevī klausās, un tā ir vieta, kur tu dziedi. Tas viss tev ir jājūt, jāsadzird, un tam visam tu vari dziedāt līdzi. Saproti, dziedāt līdzi, nevis uzstāties, stāvēt priekšā."📖
Neesmu bijusi ne uz vienu Austras koncertu, bet esmu pietiekami sena, lai varētu teikt, ka savulaik esmu nodrillējusi vairākas kasetes ar Austras dziesmām.
Es vienkārši zināju, ka ir Austra Pumpure, pieņēmu to, kā pašu par sevi saprotamu. Lasot grāmatu, pēkšņi pieķēru sevi pie domas, ka taču neko nezinu par Austru. Es nebiju iedomājusies, ka (un, galvenais, kāpēc) Austra ir tik vēlos gados kāpusi uz skatuves.
Šodien, šķiet, tāds Austras fenomens nebūtu iespējams. Mūsu ego ir tik skrejošs, viss ir iespējams, un pārsātinājums kāpj kā rauga mīkla pār trauka malām. Vai mēs dziesminieku sadzirdētu?
Manuprāt, Austras Pumpures fenomens radās un turējās uz trim vaļiem: teksts (vārdi, kas padomjlaiku muklājā iekrīt tieši sirdī), Imanta Kalniņa mūzika, laiks un Austras nesamākslotība.
Jana Egle pēcvārdā rakstīja, ka varētu būt kopotie raksti, nevis viens romāns. Šeit ir ielikts galvenais - ceļš uz dziesmu un klausītājiem. Bērnība, mūzikas skola, Liepājas teātris .. un Austrasbērni.
Bet es gribu par Janas meistarību, par to, kā viņa šķietami faktoloģisku izklāstu ir padarījusi par vēstījumu, kas runā uz sirdi. Iestarpinājumi. 🤍 Tā ir Austra pirmajā personā, slimnīcā, pēdējās dienas pirms aiziešanas. Nezinu, vai tā drīkst teikt, bet tik ļoti janiski - atkailināti vārdi, domas un atmiņas, ko ritina Austra .. pati sev par sevi. 🤍
Vakar es būtu pievienojusi Menueta "Dziesma, ar ko tu sācies", šodien izvēlējos to, kas man joprojām var izsaukt asaras. Tā man ir arī ar Austru Pumpuri un Janas Egles grāmatu - ir pragmatiskais un ir dvēseliskais. Pragmatiskais ir interese par Austras fenomenu, dvēseliskais ir mūzika, vārdi un dziesminiece.
📖"Ja gribi dziedāt, tev vispirms ir jāiemācās klausīties. Un ne tikai klausīties, bet sadzirdēt. Ko teicis dzejnieks, kā komponists viņa vārdus ielicis melodijā, ko uzsvēris, ko paspilgtinājis. [..] Dziesma nav tikai skaista balss, dziesma ir dzeja, mūzika, tavs izpildījums, tie ir arī cilvēki, kuri tieši tai brīdī tevī klausās, un tā ir vieta, kur tu dziedi. Tas viss tev ir jājūt, jāsadzird, un tam visam tu vari dziedāt līdzi. Saproti, dziedāt līdzi, nevis uzstāties, stāvēt priekšā."📖
Neesmu bijusi ne uz vienu Austras koncertu, bet esmu pietiekami sena, lai varētu teikt, ka savulaik esmu nodrillējusi vairākas kasetes ar Austras dziesmām.
Es vienkārši zināju, ka ir Austra Pumpure, pieņēmu to, kā pašu par sevi saprotamu. Lasot grāmatu, pēkšņi pieķēru sevi pie domas, ka taču neko nezinu par Austru. Es nebiju iedomājusies, ka (un, galvenais, kāpēc) Austra ir tik vēlos gados kāpusi uz skatuves.
Šodien, šķiet, tāds Austras fenomens nebūtu iespējams. Mūsu ego ir tik skrejošs, viss ir iespējams, un pārsātinājums kāpj kā rauga mīkla pār trauka malām. Vai mēs dziesminieku sadzirdētu?
Manuprāt, Austras Pumpures fenomens radās un turējās uz trim vaļiem: teksts (vārdi, kas padomjlaiku muklājā iekrīt tieši sirdī), Imanta Kalniņa mūzika, laiks un Austras nesamākslotība.
Jana Egle pēcvārdā rakstīja, ka varētu būt kopotie raksti, nevis viens romāns. Šeit ir ielikts galvenais - ceļš uz dziesmu un klausītājiem. Bērnība, mūzikas skola, Liepājas teātris .. un Austrasbērni.
Bet es gribu par Janas meistarību, par to, kā viņa šķietami faktoloģisku izklāstu ir padarījusi par vēstījumu, kas runā uz sirdi. Iestarpinājumi. 🤍 Tā ir Austra pirmajā personā, slimnīcā, pēdējās dienas pirms aiziešanas. Nezinu, vai tā drīkst teikt, bet tik ļoti janiski - atkailināti vārdi, domas un atmiņas, ko ritina Austra .. pati sev par sevi. 🤍
February 8, 2026
Janu Egli pirmo reizi satiku pirms gandrīz 6 gadiem. Kopš tā laika esmu izlasījusi lielāko daļu no viņas grāmatām. Kad uzzināju, ka Jana ir uzrakstījusi pirmo romānu "Diena ir izdevusies. Austra", zināju, ka agri vai vēlu lasīšu arī to. Un nu šajās brīvdienās pārdesmit stundu laikā Jana savā raitajā valodā man izstāstīja Austras Pumpures - dziesminieces, Austrasbērnu kustības aizsācējas, latviešu dziesminieku ciltsmātes stāstu.
Arvien esmu apbrīnojusi tos rakstniekus, kuri uzdrīkstas rakstīt biogrāfiskos stāstus/romānus. Kā izstāstīt gana daudz un vienlaikus neiebrist svešā dzīvē? Man liekas, ka Janai tas ir izdevies. Šur tur gan manīju viedokli, ka Jana ar pārāk lielu pietāti esot izturējusies pret Austru, bet, manuprāt, tā neko nav atņēmusi darbam.
Saistoši šķita, ka stāstījums (3. personā) par Austras dzīvi un radošo ceļu mijas ar iestarpinājumiem (1. personā) no Austras pēdējām dienām slimnīcā.
Un, lasot pēdējās lappuses, es apraudājos.
Arvien esmu apbrīnojusi tos rakstniekus, kuri uzdrīkstas rakstīt biogrāfiskos stāstus/romānus. Kā izstāstīt gana daudz un vienlaikus neiebrist svešā dzīvē? Man liekas, ka Janai tas ir izdevies. Šur tur gan manīju viedokli, ka Jana ar pārāk lielu pietāti esot izturējusies pret Austru, bet, manuprāt, tā neko nav atņēmusi darbam.
Saistoši šķita, ka stāstījums (3. personā) par Austras dzīvi un radošo ceļu mijas ar iestarpinājumiem (1. personā) no Austras pēdējām dienām slimnīcā.
Un, lasot pēdējās lappuses, es apraudājos.
Displaying 1 - 16 of 16 reviews