Sintija Kampāne-Štelmahere ir dzejniece un literatūrkritiķe. Publicējusies izdevumos "Domuzīme", "Konteksts", "Punctum" un "Strāva". "Viņas dzejoļos spilgta tēlainība apvienota ar precīzu un jutīgu ikdienas tvērumu, mainot lietu ierastās robežas un neuzbāzīgi atklājot cilvēka pieredzi," autores rokrakstu raksturo izdevējs.
Krājuma redaktors Arvis Viguls par debijas krājumu stāsta: "Sintijas Kampānes-Štelmaheres dzejoļos sastopam tēlus, kas tik smalkā liriskā dzejā kā šī ir labi pazīstami, iederīgi, iedarbīgi, – putni, augi, dabas parādības, pilsēta. Taču dzejniece zina, kā ar tiem apieties, lai lasītājs tos ieraudzītu jaunā gaismā. Un to arī dara laba dzeja – maigi izvelk vārdus no ikdienības noputējušajiem, kaulainajiem pirkstiem un piešķir tiem jaunu, pat ja trauslu, mirdzumu. Sintijas debijas krājums liek noticēt liriskās dzejas dzīvotspējai, smalkajam sīkstumam un spēkam. Manuprāt, šī ir mums visiem ļoti vajadzīga, ilgi gaidīta grāmata."
"Dārzs Sintijas Kampānes-Štelmaheres dzejā ir gan daudznozīmīga metafora, gan ietilpīgs, aktīvs virstēls. Tas ir gan dabiskuma, līdzsvarotības, gan iekšējā noslēpuma, gan disharmonijas un mežonīga spēka iemiesotājs: “tev ir vajadzīga māja sevī / ne dārzs ar apveltiem krūmiem” (52. lpp.)."
Vairāk par Sintijas Kampānes-Štelmaheres dzejas krājumu "dārzs" (Žurnāla "Punctum" atbalsta biedrība, 2025) lasiet Agijas Ābiķes apskatā LNB portālā "Literatūras ceļvedis" marta/aprīļa numurā.
Šķita, ka jau izlasīta, bet atradu plauktā ar ielocītu vāciņu pirms pāris pēdējiem cikliem un, izrādījās, beigas arī uzmirdz visspožāk.
Bieži izjūta, ka autore nevar pilnībā atraisīties un slēpjas aiz sarežģītiem vārdu un asociāciju kruzuļiem (bet šis beigās daudz mazāk) – ja no tā izdosies atbrīvoties, būs tiešām maģiski, jo jūtīgums un valoda te ir uzasināti.
Jāsaka, šis ir bijis manu ilgi gaidīto debiju gads, un Sintijas debijas krājums ir viens no tiem, krājums, kas patiesi ir kā labi kopts dārzs, poētikas un sajūtu līmenī, no teikti šis krājums piebiedrosies garajos un īsajos sarakstus dažādām balvām. Četras zvaigznes, kā vienmēr konsekventi, lieliskiem debijas krājumiem.
un man birst asaras. Un tad es saraudos par bitēm, liepām, tikšķiem, kurus pulkstens met uz tapētēm un plauktiem. Tā nemanāmi esmu iekļuvusi svešā dārzā un drīkstu te mazlietiņ pabūt.
“dārzs” jālasa lēni, tāpat kā gaidām uzziedam amarilli pēc ilgas hibernācijas. Vai kā gaidām pavasari pēc garas (gara un ķermeņa) ziemas. Iedziļinoties.