Demiurgs

by Džena Andersone

Likumīgi ne vienmēr nozīmē taisnīgi.

“Demiurgs” ir Dženas Andersones otrais romāns. Lasītāju un kritiķu vidū atzinīgi tikuši novērtēti līdz šim iznākušie trīs rakstnieces stāstu krājumi un romāns “Herbārijs ar leduspuķēm”. Stāstu krājumi “Dadži” un “Krīta apļi” nominēti Latvijas Literatūras gada balvai, kā arī rakstnieka Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis” pasniegšanas ietvaros saņēma speciālbalvas par ieguldījumu latviešu literatūrā.

Romāns “Demiurgs” ir daudzslāņains un psiholoģiski niansēts darbs, kura centrālais jautājums: ko iesākt, ja vienīgi tu spēj apturēt ļaunumu? Gaismas tiekšanās uz gaismu – tik vienkārša ir romāna galvenā varoņa Damiana dzīves mīlestības formula.

Šis jaunais cilvēks ir ar ekstraordinārām spējām apveltīts ārsts, kura dzīves jēga slēpjas altruismā un cilvēku glābšanā. Brīdī, kad Damians iepazīst cilvēkā mītošo apzināto ļaunumu, viņam nākas izdarīt izvēli – samierināties ar pasaules ierasto kārtību vai tomēr sekot savam iekšējam taisnīguma kompasam.

256 pages, Hardcover

First published November 19, 2025

Reviews

[Guna Federe · Rating 5 out of 5]

Es nezinu, kā pateikt citādākiem vārdiem, ka esmu sajūsmā, kārtējo reizi. Neko neizdomāšu, vienkārši esmu sajūsmā!

[Sandra Koka (pielasit_sirdi) · Rating 4 out of 5]

“Demiurgs” nemāna-gan vāks, gan nosaukums pasaka, kas slēpjas iekšiņā, atliek tikai uzmanīgi skatīties. 🌳

Neparasts- vārds aiz sevis slēpj daudzas neizteiktas nozīmes, bet negribas šim romānam piedēvēt šo neparastuma auru, jo savā ziņā tas ir kā labi pazītamais maģiskā reālisma romāns, ar ezotērisku, filosofisku jautājumu uzdodošu un mazliet psihadēlisku pieskaņu. Bet “Demiurgs” ir arī kas vairāk par to visu, neiekļaujoties kaut kādās noteiktās robežās.

Grāmatas sākums ir kā galvenā varoņa bērnības prelūdija, bet ar laiku tā uzņem trillera cienīgu spriedzi, gar acīm skrien bēgšanas un pakaļdzīšanās skati un reālā fiziski materiālā pasaule tiek palēnām nojaukta, atklājot dziļāko-psihes līmeni. Šeit ir daudz laipošanas starp ticu par acīmredzamo un neticu, bet tas neliedz izbaudīt neparasto lasīšanas pieredzi, kurā jūtos gluži hipnotizēta, izolējoties no visa apkārtējā.

🍃Romāns, kas aizlien aiz ādas un uzdod jautājumu, vai tumsu var izārstēt ar gaismu, kā arī-vai tas, kas tev nav acīm saredzams, nozīmē, ka tas neeksistē?!

Man ļoti patīk kā Džena raksta- tumši, dažkārt smagnēji nospiedoši, bet ļoti viedi un spēcīgi. Un tas, ka pati autore arī veido savus vākus, ir 💚

[Kristine Kornijanova · Rating 4 out of 5]

Tik nesološa tēma - cilvēks redz auras, tas taču nav nopietni ņemams, bet Andersones trillerīgajam stāstam atkal izdevās mani noķert un pat tā, ka neirožu māktā cilvēka gaitām grāmatas otrajā pusē jau sekoju neatraudamās! Pēc šī darba varbūt jālasa Sliktā māte, vai kas par daudz, tas par skādi?

[Sintija Buhanovska · Rating 5 out of 5]

Džena Andersone arī "Demiurgā" izmanto iepriekšējos darbos veiksmīgi izmantoto paņēmienu lasītāju ne tikai turēt nemitīgā spriedzē, bet arī pašam domāt un domāt par to, kā mēs katrs pats rīkotos, ja būtu līdzīgā situācijā. Kas mūsu katra apziņā ir tā nepārkāpjamā robeža, kad melns ir melns, nevis tumšpelēks un pieņemams? Ko mēs darītu, lai novērstu ļaunumu? Vai mēs vispār rīkotos? Un kurš ir tiesīgs būt soģis?
Šoreiz tikai divi citāti no "Demiurga".
"Visskaļākais radījums dabā bija un palika cilvēks. Tad vai nav tā, ka vienu dienu pasaule to apklusinās? Un varbūt šis laiks ir pavisam tuvu?"
"Viņš jutās kā ieslodzīts stikla labirintā, milzīgā, caurspīdīgā kubā, kurā nav iespējams saprast, vai redzi īsto izeju, bet vienlaikus tu saskati tās visas, un katrs no risinājumiem pastāv pats par sevi, atsevišķi, it kā iedodēts citā plaknē, citā dimensijā. Taču tu apzinies, ka vienas dzīves nepietiks, lai pārbaudītu visas iespējamās kombinācijas. Damians aizvēra acis."
Un jā, man mājā arī aug monstera, liela jo liela...

[Kristīne Līcis · Rating 5 out of 5]

Nakts negulēta, grāmata izlasīta, labas literatūras doza saņemta. Citējot "Demiurgu", iestājies brīdis, kad var just "sevī pamazām izlīdzināmies sašūpoto ūdens spoguli, līdz iestājas pilnīgs miers un neizskaidrojams atvieglojums", jo krāšņais un terapeitiskais līdzpārdzīvojums ir mani izšūpojis no ikdienas rutīnas, nopulējis ikdienas sārņus un izvēdinājis ikdienas pieelpoto gaisu.

Urzula Le Gvina literāra darba pirmos teikumus ir nodevējusi par "durvīm uz pasaulēm", jo pirmie teikumi noteic toni, savaldzina, ieintriģē. Ir pat veseli saraksti ar labākajiem pirmajiem teikumiem romānos - Dikenss, Tolstojs, Kafka, Kamī, Melvils. "Pirmās, kas visu saprata, bija vārnas." visnotaļ iederētos šādos sarakstos, jo no 6 vārdiem un 3 pieturzīmēm ir skaidrs, ka ir kaut kas liels, svarīgs, tumšs (jo vārnas nevar simbolizēt kaut ko vieglprātīgu un rozā), tūlītēji nesaprotams, bet spējīgs ietekmēt visu dzīvo, turklāt par šo lielo un tumšo tiks stāstīts ar inteliģentu ironiju, apmēram kā "Fargo".

Manai gaumei "Demiurgā" ir labākais gan no nospriegota trillera, gan no nopietna morālu dilemmu rēbusa. Sižets par ārsta Damiena Levija neparastajām, bet ticamajām spējām ielūkoties pacientu prātā aizrauj kā lavīna, lineārā konstrukcija šoreiz kalpo kā paātrinājums, jo lasītājam nav dota iespēja atvilkt elpu kādā sānsolī uz pagātni vai nākotni. Tā vietā ar arvien lielākām sirdsklauvēm jāseko galvenā varoņa prasmju evolūcijai nesaraujami piesaistītajai un arvien pieaugošajai apsēstībai (misijai?) atrisināt kādas pacientes mīklu. Un jāizbauda pilnasinīgā valoda ("viņš palūkojās uz māti, kura bija sākusi kliegt, ar spalgu un griezīgu tembru šķeļot līksmos viļņus, kas guldzēja kaut kur dziļi zēna krūtīs"), trāpīgie, pat ja skumjie konstatējumi (mans favorīts ir par dienām, kas ierindojas "pie visiem pārējiem laika nogriežņiem, kas, līdzīgi kreļļu bumbiņām, virknējas cits aiz cita, veidodami garum garus mirkļu labirintus, kurus cilvēki atstāja izplatījumā aiz sevis kā ķirmji, mūža garumā grauzdamies cauri kumodēm, mājas sienām un citiem cilvēkiem, lēnām pārvēršot pīšļos visu, kam dzīves laikā nācās iet cauri") un atrisinājums, kas atvērts interpretācijai, kāda nu katram lasītājam tīkama.

Lai gan svarīgo personāžu nav daudz, attiecību tīklojums - pacients-ārsts, māte-dēls, meita-māte, vīrs-sieva, meita-tēvs, sievastēvs-znots, priekšnieks-padotais - veidojas blīvs un telpisks kā nervu kamols, katra šķiedra sāp pa savam, lasītājs var šķetināt un ar personāžu starpniecību izsāpēt to, kas pašam vissvarīgākā. Labā un ļaunā attiecības brīžam šķiet kā spoguļattēlu satikšanās, jo katram fonā attiecības ar māti - dažādas, bet destruktīvas. Kas neizbēgami liek uzdot jautājumus par ļaunuma neizbēgamību un par ļaunumu kā dzinējspēku labajam.

Vienvārdsakot, šī būs grāmata, ko pārlasīšu. Bet pirms tam nopirkšu monsteru.

"Gaismas tiekšanās uz gaismu - tik vienkārša ir mīlestības formula, Damiens saprata. Viss ir tikai gaisma un par gaismu."

[Laila Silina · Rating 5 out of 5]

Kad lasu Dženas Andersones rakstīto, es jūtos gandrīz kā gleznojot ar akvareļiem - teksts ir papīrs, otas un krāsas, bet lasīšana un tas, kas tobrīd notiek manā galvā, ir nekontrolējams, plūstošs un saplūstošs process ar diezgan neparedzamu, bet vienmēr skaistu rezultātu. Ļoti-ļoti.

[Aija Puriņa · Rating 4 out of 5]

Dženas Andersones darbiem piemīt īpaša aura, kas šķiet nedaudz vēsa, skandināviski atturīga un sajūtu ziņā piezemējoša. Lasot šo visu iepriekš minēto, izjutu tīri fiziskā līmenī. Un, ja jums šobrīd šķiet, ka runāju pilnīgas muļķības 😅, domāju, ka Damians gan mani saprastu 😅🫢, jo šī grāmata ir par emocijām, mums parasti neredzamo, aurām un hipnozes varu. Šī grāmata ir par dziļām psiholoģiskām un filozofiskām tēmām. Šis darbs ir klejojums apziņā, zemapziņā un bezapziņā.

Stāsts pamatā šķiet ļoti vienmērīgs, bez straujiem pagriezieniem un pārsteigumiem, tomēr tas lēnām piesaista un atklājas. Šķiet, ka šis sižets nudien latviešu literatūrā varētu būt kaut kas nemanīts. Zēns redz auras, spēj nohipnotizēt citus. Tas viņu emocionāli attālina no mammas un pārējās sabiedrības. Sabiedrība nav gatava citādajam, bet arī pašam "likteņa apdāvinātajam" būt starp "parastajiem neempātiskajiem un nesaprātīgajiem" ir ļoti grūti. Viņš izmācās par psihoterapeitu un apvieno savas spējas ar ārsta profesiju, lai salabotu cilvēkus... Kļūst par Demiurgu - pasaules veidotāju. Bet vai to vispār drīkst un vajag darīt un kur ir robežas varai pār otra gribu un prātu - tie ir svarīgie autores jautājumi. 💚

Dženas Andersones valoda ir lieliska. Šis ir visīstākais psiholoģiskais romāns, es pat teiktu ētiskais romāns. Tik dažādas dziļas un nopietnas tēmas - citādā nepieņemšana, labais pret ļauno, psihiatrija, augu enerģijas, manipulācija ar prātu, vēlme mainīt pasauli, vēlme izlabot ļaunumu, ļaunuma sodīšana. Kādam šī grāmata šķitīs tīrākā ezotērika.

Mani emocionāli "uzvilka" Damiana mātes tēls, jo bija tik skumji par Damianu. Man šķiet, visi tēli bija attēloti kā spilgti uzplaiksnījumi Damiana dzīvē, bet bez tuvas saiknes. It sevišķi sieva man šķita kāda nereāla būtne... Lai arī viņa mīlēja šo neparasto vīrieti, manuprāt, viņa vīru nesaprata un bija pārņemta ar sevi un savas ģimenes karjeru. Vispār nesajutu reālo dzīvi viņu starpā. Iespējams, šis arī iemesls tam, ka neiedevu maksimālās zvaigznes. Lai arī darbs specīgs un dziļš, man emocionāli bija pavēsi.

Šajā stāstā daudz simbolu, kodu, zemtekstu, kā arī nobeigumu katrs pats var interpretēt pa savam. Manuprāt, Damiana būtība nespēja pieņemt šo pasauli, kurā vienmēr būs gaismas un tumsas cīņa, līdz ar to viņa vienīgā gaisma bija atrodama jau pavisam citā apziņas līmenī, kur, iespējams, pastāv vienīgi gaisma...🤍🖤

[Inga Kalna · Rating 5 out of 5]

Ak, Džena, Džena, man ļoti patika! Dodiet vēl, gribu vēl! Tikai mazumiņš - viens akmentiņš no manis - beigas būtu vēlējusies citādas. Lai gan - nezinu, vai šis stāsts īsti varētu beigties “normāli”…
Bagāta valoda, apbrīnojams talants atrast īstos salīdzinājumus, ļaujot lasītājam burtu pa burtam tos “sagaršot” vai “sasmaržot” paša degungalā.
Paldies! Iesaku visiem.

[Inga Ievina · Rating 4 out of 5]

Kaut kas magnētisks ir Dženas Andersones rakstīšanas stilā. Šim romānam piemita vai visi elementi, lai man tas nepatiktu, bet es nevareju atrauties.

[Zanda Melne · Rating 5 out of 5]

Ļoti kvalitatīva grāmata. Tā tik ļoti ievelk, ka gribas tikai lasīt un lasīt.
Stāsts sākas lēni un mierīgi, bet ar interesi un intrigu, kas visu laiku pieaug. Notikumi uzņem apgriezienus un kļūst arvien intensīvāki. Beigās jau eksplozija.🤯 Ļoti spraiga lasāmviela, un notikumi mainās gandrīz katrā lappusē.Ļoti aizrāva.

Autore ļoti izjusti apraksta varoņus un prot pārsteigt ar negaidītām grāmatas beigām.Ļoti patika, kā tika attēlotas krāsas un sajūtas,ļoti atbilstoši!
Aizvēru grāmatu un tikai tad atcerējos, ka ir jāelpo 😃Beigas tiešām ir tik spraigas.😃
+ uzzināju arī vārda demiurgs nozīmi.
Izcila grāmata.

[Liene Zizlāne · Rating 5 out of 5]

Kārtējo reizi, izlasot Dženas darbu, gribas vēl!

"Damians atgādināja salnā nomelnējušu vērmeles skaru un izskatījās tik neiederīgs apkārtējās pasaules ainavā, it kā būtu izgriezts no citas matērijas un aplikācijas veidā pielipināts šim laikam un telpai."

[Emīls Vīksna · Rating 5 out of 5]

Kā Deksters bet labais. Vēlme labot pasauli kurā ir kārtība kas nepieļauj dažādību. Apkarot ļauno, aklā cerībā palīdzēt. Interesants darbs par cilvēku, spēku, prātu, dimensijām un to, kas mums parastajiem ļautiņiem ir nepieejams.

[Baiba Grundštoka · Rating 3 out of 5]

Viena varoņa grāmata,trūkst sižeta plašuma ,spriedzes.

[Ralfs · Rating 4 out of 5]

Bija dinamiski, bija aizraujoši, manuprāt, arī oriģināli – kopumā Andersonei jau atkal ir izdevies radīt pasaules līmeņa stāstu (grūti definējamā žanrā), neieslīgstot kaut kādā vien latviešiem saprotamā problemātikā.

“Demiurgs” aizved lasītāju uz nenosauktu vietu (kas drīz vien izrādās Latvija, jo kur gan citur kāds varētu zināt par novusa eksistenci?) pie galvenā varoņa Damiana, kuram piemīt paranormāla spēja ar hipnozes palīdzību ielūkoties cilvēku prātos (zemapziņas slāņos). Drīzāk jau neapzināti (jo savas uztveres atšķirības viņš īsti neaptver, līdz pat stāsta beigām) Damians savas spējas slēpj aiz psihiatra profesijas un drīz vien nonāk situācijā, kur pats vairs nesaprot, vai līdz apsēstībai gribi kādam palīdzēt, vai tomēr kaut ko pierādīt sev.

Kopumā stāsts šķiet kanoniski uzrakstīts – ir ievads no bērnības, pieaugšana un profesionālā izaugsme, lielā problēma, tās kāpinājums (par laimi ne samudrījums), atslābums un fināls, kurā gan iztrūkst klišejiska pārsteiguma/pavērsiena (man bija variants, kas, par laimi, nepiepildījās). Vienā brīdī bija arī sajūta, ka viss varētu saiet “Deksterā” (“Dexter”), bet nē – Andersone ir pratusi noturēt ne tikai intrigu visa stāsta garumā, bet arī gaumīgi to noslēgt.

Ja piesieties, tad, manuprāt, saturiski pārāk straujš bija Damiana profesionālais lēciens, jo pēkšņi (ne mācījies, ne īsti apzinājies savas paranormālās spējas), viņš sāk praktizēt hipnozi. Bija sajūta, ka esmu izlaidis vismaz vienu nodaļu, kurā Damians saprot, ko īsti spēj un ko ar to vēlas iesākt. Arī sadalījums nodaļās nešķita viendabīgs: brīžiem viena nodaļa beidzas un nākamā sākas tur, kur iepriekšējā beigusies. Reizēm vienā nodaļā ietverti vairāki laika periodi. Dažreiz laika periodi nodaļa nodalīti ar atstarpi, dažviet ar ***.

[Elina Brige · Rating 5 out of 5]

Dženas Andersones “Demiurgs” mani paņēma ļoti ātri — izlasīju pusotrā dienā. Tas ir daudzslāņains, psiholoģiski niansēts romāns ar spēcīgu morālo kodolu: ko darīt, ja tu redzi ļaunumu skaidri un jūti, ka tev ir iespēja (un atbildība) to apturēt?

Galvenais varonis Damians ir ārsts ar neparastu jutību un spējām. Viņa dzīves centrā ir altruismā — palīdzēt, glābt, būt gaismai. Taču šis nav “supervaroņa” stāsts. Drīzāk — stāsts par to, kā jūtīgums var būt gan dāvana, gan slogs, un kā iekšējais taisnīguma kompass dažreiz ved pa ļoti vientuļu ceļu.

Man personīgi šī grāmata rezonēja ar vienatnes un klusuma tēmu. Damians man atgādināja, ka vēlme būt mierā ar sevi un vēlme palīdzēt cilvēkiem var pastāvēt vienlaikus — un tajā nav nekā slikta. Romāns ir atmosfērisks un emocionāls: lasot, bija sajūta, ka es ne tikai uztveru tekstu, bet arī “jūtu” krāsas un spriedzi.

Ieteiktu tiem, kuriem patīk psiholoģiski romāni ar noskaņu, iekšējo pasauli un jautājumiem par gaismu, tumsu un izvēlēm.

[Zanda Borga · Rating 4 out of 5]

Džena Andersone ir viena no tām latviešu rakstniecēm, kuras darbiem piemīt pasaules elpa un gandrīz ne ar ko nesajaucams rokraksts. Viņai ir sava neatkārtojama vieta latviešu literatūrā, milzu prieks, ka autore iet savu, ne tik ierastu literāro ceļu.
Sekot ārsta Levija gaitām un viņa ceļam pacientu domu labirintos ir gan intriģējoši un aizraujoši, gan biedējoši. Jo cilvēkos mīt ļaunums. Un ne tikai, arī bailes no nezināmā, kas liek Damianam nepārtraukti cīnīties ar apkārtējiem, kā arī sajusties bezgali vientuļam. Un pat ja gaisma tiecas uz gaismu, fināls ir... pārsteidzošs. Tik ļoti gribētos ar autori par šo parunāt.

[Kristiana Vijupe · Rating 5 out of 5]

Patika.Kā ir dzīvot sabiedrībā,kur nepieņem neredzamo,netaustāmo. Vai tāpēc noliegt ka tas neeksistē? Būtībā Damians liekas bija pilnīgi viens, dziļi vientuļš ar savu redzējumu pasaulē.Kā dzīvot kad redzi,jūti to ko citi neredz un noliedz? Apziņaa paplašinoša un spriedzes uzturoša līdz pēdējai lpp.

[Reinis Karlsons · Rating 4 out of 5]

Labi uzrakstīts, raiti lasījās. Kas notika grāmatas beigās, gan neizpratu.

[Ruuta · Rating 4 out of 5]

Esmu šokā... laikam manas smadzenes bija gaidījušas citas grāmatas beigas. Vēl aizvien sēžu ar pavērtu muti. Kas nupat notika?

[Silva · Rating 4 out of 5]

Ieraujoši, sagrābjoši, gulēt neļaujoši. Finālā gan palika sajūta, ka gribējās citu punktiņu. Dziedējošāku.

[Meldra Vītola · Rating 5 out of 5]

Kad kādam cilvēkam ir unikālas spējas un “cilvēks vienkāršais” to nav spējīgs pieņemt. Šī grāmata ir mūsu sabiedrības spogulis. Nu kāpēc mēs nespējam pieņemt citu cilvēku atšķirības? Kāpēc?