Gaudu dzejoļi

by Marija Luīze Meļķe

Savā otrajā dzejas krājumā Marija Luīze Meļķe atklāj niansētu poētisko telpu un aicina lasītāju nokļūt vienlaikus neparastās un gluži pazīstamās situācijās. Spēle starp brīnumaino vienkāršajā un vienkāršo brīnumainajā paver takas uz dažādām šī sapņa interpretācijām.

Iespējams, ceļiniekam noderēs katra dzejoļa un cikla totēms jeb vāze, kas nes konkrētā teksta gaudas. Kā jau dzejā ierasts, viss reizē ir un nav tieši tāds, kā izskatās, un autore ir nepārprotami labās attiecībās ar šo mistēriju.

Marija Luīze Meļķe (1997) — dzejniece, aktrise, scenāriste, māksliniece. Pirmā publikācija 2017. gadā interneta žurnālā “Punctum”. Kopš 2015. gada piedalās dzejas lasījumos un performancēs. Vairākkārt piedalījusies izrāžu veidošanā neatkarīgajos teātros. No 2022. līdz 2023. gadam kopā ar Loti Vilmu Vītiņu vadījusi “Radio NABA” raidījumu par literatūru “Bron-Hīts”. 2022. gadā iznācis autores debijas dzejas krājums “Nerealizēto potenciālu klubs”, kas izvirzīts 2023. gada Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā “Spilgtākā debija”, 2024. gadā — grāmata “Cilvēki ir kā pankūkas”.

80 pages, Paperback

Published January 1, 2025

Reviews

[Arella Zariņa · Rating 4 out of 5]

Manuprāt, būtu derējis dažus pēdējos dzejoļus (tie stiprāki) ielikt tuvāk sākumam. Dzejoļu krājums, protams, nav jālasa no viena vāka līdz otram, bet man sākumā bija vilšanās. Vai es sapratu, ko man saka? Jā. Vai tā ir dzeja? Es vairs nezinu. Te runa visvairāk par pirmajiem darbiem vai to fragmentiem. Daudzus varēju lasīt tikai kā parastus teikumus, tie neko neieguva no sadalījuma rindās, un tas ļoti izjauc plūsmu. Man laikam labāk jāiepazīst autores valoda, ikdienas teikumu struktūra, lai nedomātu, ka pat kā proza daudzi teikumi bija vienkārši neveikli. Bet uz beigām es ļoti jutu līdzi un sapratu, kāpēc viņa tā dara. Patiesību sakot, kāpēc es pati nereti tā daru. Mūsdienās pat katrs mazākais skaistuma vai emociju mirklis var tikt pierakstīts, jo mēs jūtamies atdalīti no tā, kas īsts. Ir jauki skaistos vārdos pierakstīt notikušo, jo tas tiešām jūtas kā māksla (laikam jau tiešām ir). Bet vai tādēļ šāds vārdu salikums - vienā teikumā vai piecās rindiņās - ir Dzejas nosaukuma vērts? Nezinu. Man šķiet, ka ir jāievieš jauns pusdzejas formāts, piedāvājumi nosaukumam ir smoltolks (mazruniņas - bez negatīvās konotācijas par bezjēdzīgu, virspusēju runu, bet gan uzsverot sastopamību ikdienā) un epifāniņas. Pretty self-explanatory imo.
Šis viss šķiet ļoti negatīvi, tad kāpēc 4 zvaigznes? Pirmkārt, es parasti tāpat nelieku zem 3, laikam sanāk lasīt diezgan labu literatūru ikdienā. Un tieši tik biju plānojusi likt, kad biju izlasījusi kādu trešdaļu vai pusi. Otrkārt, beigās teksts sāka mani ievilkt, mulsināt (labā ziņā), lika just, redzēt zināmo citās krāsās. Daži veiksmīgāki dzejoļi bija arī sākumā, bet citi divdimensionāli vai arī šķita rakstīti uz pasūtījumu (cita vai savu - vienalga), kas it kā nav slikti, bet tam ir atšķirīga sajūta, protams, jo tas nejūtas kā spontāns emociju pārplūšanas izpausmes veids (bet dzeja jau nav tikai tas).
Man tiešām daudz kas šķita kvalitatīvs, skaists un "ne-banāls", svaigs, bet daudz kas šķita knapi jēgpilns vai mazliet lempīgs.. Vienmēr fanošu, kad dzirdēšu kādu pieminam M. L. M., bet man ir grūti viņu saprast - vai viņa raksta īsteni vai piespiesti, tāpēc, iespējams, viss, ko tikko pateicu ir bez jēgas. Uzreiz, kad redzēju krājuma nosaukumu un noformējumu (un izdevēju!), kur nu vēl lasītāju atsauces uz vāka, meklēju, kur gan es varētu to "dabūt rokās". Gaudu motīvs veiksmīgi aptver dažādo tematiku, formāts ar autores zīmējumiem ir tiiiik patīkams, turklāt esmu pārsteigta, ka joprojām var tik unikālus, atmiņā paliekošus vāka dizainus taisīt. Šis krājums šķita dziļāks un brīvāks (reālāks?) nekā iepriekšējais (kas, manuprāt, nerealizēja savu potenciālu...), bet mani tiešām mulsina tā "modernā dzeja".
Daudz kas pateikts, bet varbūt patiesībā knapi jebkas. Laikam manas domas var apkopot ziņā, ko sūtīju savai draudzenei, kad gribēju padalīties ar ciklu "Fakti par nenotikušu laiku izdomātu personu dzīvēs": "daži man ļooooti patīk, bet citi ir milk and honey vibes, un es nezinu, ko par to domāt".

[Lote Emīlija · Rating 4 out of 5]

katrs otrais grāmatas stūrītis ir ielocīts.

“lūk es atkal izdzīvoju
atkal pagājis laiks
tas paies arī nākamreiz” (28. lpp.)

“(..) bet braucu
jo
kādreiz nevarēšu
un kad es nevarēšu
ja vien nebūšu mirusi vai bezprātā
vēlēšos kaut tobrīd es brauktu pie tevis” (62. lpp.)

[marta frīdenberga · Rating 4 out of 5]

mans jaunā gada pirmais notikums bija šo dzejoļu lasījumi ar edgara rubeņa kompozīciju iestarpinājumiem. ceru, ka gads iesākts ar gaudām, nenozīmē, ka tāds tas arī tiks pavadīts. lai gan šīs gaudas man patika, dažas pat dikti tuvas.
"(..)
vienmēr sāp kāda vieta
vienmēr kāds vārds
nevietā
viņa dzīvo kā zieds bez vidus"
pāris stūrīši atlocīti.

tomēr jāpiekrīt arī te iepriekš rakstītai piezīmei, ka laikam to "moderno dzeju" un īpatnējo teikumu dalīšanu ne līdz galam izpratu.

[Reinis Karlsons · Rating 4 out of 5]

Patika krietni vairāk par pirmo krājumu. Daudz labu, godīgu rindu.

[Dārta Priedniece · Rating 3 out of 5]

Favorīti: Skumju bļitkotājs, Cigarete, Greipfrūts, Mazās nelaimes, es redzu sveci tālajā logā..., Mans vīrietis ar vaska deniņiem.

[trine! · Rating 5 out of 5]

gaudoju līdz ar asarām kā vilkacis pilnmēnesī…..

pie sirds visvairāk iet “ala” un “jau tagad”